Jaunā Gaita nr. 71, 1968

 

Astrīde Ivaska

SARUNA AR EINO LEINO

Piezīmes par rakstnieku salidojumu Somijā

 


Lakti salidojuma paneļa diskusijas dalībnieki: (no kreisās puses) T. Ladans (Dienvidslāvija), K. Simons (Francija), diskusijas vadītājs I. Ivasks (ASV), A. Pleijele (Zviedrija) un M. Vargass Ļosa (Peru).

„Lūdzu pasauciet pie tālruņa Eino Leino!” Otrā galā klusums. „Viņš mūs ielūdza, un mēs neviena cita Helsinkos nepazīstam.” Bulgāru dzejnieks būtu varējis vēl piebilst: „Un mēs runājam tikai bulgāriski un krieviski.” Krievu valoda Somijā ir viena no vismazāk izplatītajām svarīgajām” svešvalodām. Bet Eino Leino, somu literātūras klasiķis, miris jau 1926. g. ... Ielūdzēja ir Eino Leino biedrība. Par laimi telefona sarunas atbildētājs beidzot aptvēris situāciju un novadījis īstajā vietā abus bulgāru dzejniekus, kas pirmo reizi viesojās zemē, kur ar krievu valodu tālu netiek. Bet var atgadīties vēl kļūmīgāk. Tā notika Kubas dzejniekam Nikolasam Giļēnam (Nicolas Guillén), kungam cienījamos gados ar baltiem matiem un brūnu jaukteņa seju. Viņš vēlējies runāt ar Erki Rēnpē (Reenpää), izdevēju un Lahti salidojumu organizētāju. Rēnpē ir pajauns, enerģisks literāts, lielā somu apgāda Otava īpašnieku ģimenes loceklis, bet Giļēns − saņēmis atbildi, ka Rēnpē, diemžēl, nesen miris. (Domāts kāds viņa radinieks, arī izdevējs). Giļēns būtu varējis piemetināt, ka runā vienīgi spāniski, jo spāņu valoda Somijā tikpat maz izplatīta kā krievu. Neviena nesaprasts, sirmais dzejnieks tad pāris dienas maldījies pa Helsinkiem. Bet naktī pirms salidojuma sākšanās viņam gan traucēts naktsmiers, jo virs galvas cauru nakti dzīrojuši ... pārējie salidojuma dalībnieki pirmajā oficiālajā pieņemšanā. Tas, ka viesnīcas vadība nav apjautuši Giļēna piederību pie starptautiskā rakstnieku salidojuma, var atgadīties vienīgi Somijā, kur neviens lieki muti nedzisina un cita darīšanās nejaucas. Somu lielisko viesmīlību izbauda tikai tas, kam lemts personiski iepazīt kādu somu. Bet tad arī nodrošināts draugs uz laiku laikiem. Katrā ziņā starptautiskie rakstnieku salidojumi Lahti pilsētā (ar slaveno radio torni) divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Helsinkiem arī ir somu viesmīlības izpausme. Rīkotāji Eino Leino biedrība un Lahti pilsētas valde − darbojas ļoti pašaizliedzīgi. Un, kā ar visām labām lietām, nav zināms, vai materiālu grūtību dēļ salidojumi varēs turpināties. Rīkotājos jāmin vēl Kai Laitmens, kritiķis un literātūras žurnāla Parnasso ilggadējais redaktors. Atsaucības pret līdzšinējiem salidojumiem nav trūcis, un lūgto viesu starpā pavīdējušas arī slavenības, kā Nobela balvas laureāts M.A. Astūriass (Asturias), amerikāņi Dž. Boldvins (Baldwin) un N. Kazinss (Cousins), franči R. Kajuā (Caillois) un Z.M.G. Leklēzio (Le Clézio), vācieši J. Bobrovskis un H.M. Encensbergers, krievi A. Čakovskis un R. Roždestvenskis, polis T. Rosevičs, čechoslovaki E. Košs un J. Otčenašcks, skandināvi J. Mirdāls un P.O. Sundmans. Līdzšinējie pārrunu temati bijuši: Rakstnieks un polītika (1963), Rakstnieks un tikumība (1964), Rakstīšanas problēma (1966). Šāgada temats bija Rakstnieka vara, bet šķita esam arī Rakstnieks un vara.

Rakstnieka darbības polītiskais aspekts nevar palikt nepamanīts, ja satiekas rakstnieki no austrumiem un rietumiem, kā tas Lahti salidojumos vienmēr noticis. Somija − robeža starp rietumiem un austrumiem − šķiet vispiemērotākā vieta. Rakstnieki tiek personiski ielūgti un reprezentē patiesībā vienīgi paši sevi. Tas gan neattiecas uz Padomju Savienības rakstniekiem, kas tiek sūtīti kā delegācija un sociālistiskā reālisma misionāri. Tomēr tieši ar okupētās Igaunijas Rakstnieku savienības starpniecību bija ielūgti igauņi − somu brāļu tautas rakstnieki, kas parasti labi runā somiski. Tā tas bija arī šoreiz ar diviem no trim igauņu rakstniekiem − V. Bēkmani, J. Semperu un R. Sirgi. Šis gads vispār ir „igauņu gads” Somijā, jo iznāk ir okupētās Igaunijas jaunākās prozas, ir igauņu dzejas (visā pasaulē) antoloģija. Latvija un Lietuva liekas esam daudz tālāk no Somijas nekā Igaunija, kas tepat „aiz somu līča” (tā saucas prozas antoloģija). No okupētās Latvijas bija atsūtīts Arvīds Grigulis; viņš un šo rindiņu rakstītāja bija pirmie latvieši Lahti salidojumos. Griguļa domas par salidojumu lasāmas Literātūras un Mākslas š.g. 27. jūlija numurā.

Ieradušies bija rakstnieki no visām Austrumeiropas valstīm, izņemot Austrumvāciju. Daudz par šo valstu polītisko klimatu un noslieces grādu Padomju Savienības virzienā varēja mācīties uzskates ceļā no rakstnieku izskata, izturēšanās, svešvalodu prasmes utt. Pašā Padomju Savienības delegācijā bez A. Griguļa ietilpa vēl prozists J. Trifonovs un kritiķis A. Dimšics. Abu apģērbs, izteiksme un izturēšanās bija tādi, it kā viņi būtu lūgti bērēs. No „satelitiem” poļi savas nedrošās iekšpolītiskās situācijas dēļ bija ļoti klusi un atturējās no ciešākas saskares ar citiem dalībniekiem. Pārējie − čechoslovaki, dienvidslavi, bulgāri, rumāņi, ungāri likās nākam no citas planētas, kas daudz līdzīgāka Rietumeiropai. Tas izteicās gan viņu ārējā izskatā, gan sabiedriskās izrīcībās (ungāri vēl arvien bija tikpat galanti kā austroungāru monarchijas laikos), gan labajā svešvalodu, sevišķi franču valodas, prasmē. Vistuvākie rietumiem jutās čechoslovaki; divi no tiem nolasīja priekšlasījumus par kultūras sociālizēšanas rezultātiem Cechoslovakijā, aprādot, ka kultūras līmenis ar to grimis, rakstnieka un lasītāju attieksmes pasliktinājušās (rakstniekam kļūstot pārāk atkarīgam no publikas sprieduma), un izteiksmes brīvība ierobežojusies. Rakstot šīs piezīmes tagad, pāris dienas pēc Padomju Savienības bruņoto spēku iebrukuma, čechoslovaku drosme un ticība vārda brīvībai liekas vēl apbrīnojamāka, vēl vairāk aizkustina.

Ja čechoslovaki atradās pārvērtēšanas posmā attiecē pret mākslas polītiski sabiedrisko iesaistīšanos, tad dienvidslavi bija viņiem soli priekšā un likās jau izcīnījuši mākslai zināmu brīvību. Šādu viedokli mazākais ļoti asprātīgi un mācīti aizstāvēja dienvidslāvu (kroātu) kritiķis T. Ladans. Viņam pievienojās ungāru kritiķis Š. Kočkašs (Kockas). Likās, viņi abi bija ar mieru nopietni cīnīties par mākslinieka neatkarību no sabiedriski polītiskiem faktoriem. Lasītājs varbūt brīnīsies dzirdot, ka viņi necīnījās vis pret Padomju Savienības delegāciju, bet gan pret jaunajiem skandināvu sociāldemokrātiem. Padomju Savienības delegātu runas staigāja tik izmīdītas takas, ka nelikās vērts tās atspēkot. Piemēram, kritiķis Dimšics deklarēja, ka esot jāšķiro „atļauti” dialogi par literārām problēmām no „neatļautiem” par literārām aksiomām. Viena no šīm aksiomām bija, ka no rakstnieka jāprasa, lai viņam būtu stingri noteikta sabiedriska pozīcija un lai izsaka tai atbilstošu pasaules uzskatu. Runai sekojošais klusums bija līdzīgs tam, kas parasti pavada sabiedrisku faux pas. Ja Ladans vērsās pret skandināviem, tad Dimšics oponēja galvenokārt frančiem. Šo divu galējo nostāju starpā svārstījās pārējie salidojuma dalībnieki. Gados jaunie skandināvi sludināja trauksmes stāvokli, ka rakstnieka galvenais uzdevums ir iesaistīties pasaules problēmu risināšanā, pat ja viņam jāatsakās no savas mākslinieciskās pārliecības un jāķeras pie raupjākiem ieročiem − kā uzsaukumiem, skrejlapām un demonstrācijām. Māksla viņu domāšanā pilnīgi pakļaujama polītiski sabiedriskiem mērķiem − mazākais, līdz atrisinātas cilvēces spiedīgākās problēmas. Uzmācas doma, ka tādu cilvēcei nekad nav trūcis, un ja mākslinieki vēstures tecējumā būtu gaidījuši uz to atrisināšanu, tad būtu radies gaužām maz mākslas darbu.

Otra galējība − nevis māksla cilvēcei, pat ne māksla mākslai, bet gandrīz jau māksla māksliniekam − izskanēja skaidri un pārliecinoši franču tvertajos mākslinieciskās ticības apliecinājumos. Jāņem gan vērā, ka visi trīs rakstnieki pieder pie franču romāna priekšpulka, t.s. „jaunā romāna” − R. Penžē (Pinget), A. Rob-Grijē (Robbe-Grillet) un K. Simons (Cl. Simon). Slavenākais no viņiem ir Rob-Grijē, kas sacerējis arī filmas Pērn Marienbadē scenāriju. Viņš pieslejas franču kritiķa R. Bārta (Barthes) domām, ka literāti iedalāmi 2 grupās − rakstītājos un rakstniekos. Pirmie apraksta pasauli, otri rada pasauli, sekojot savam mākslinieciskam skatījumam. Rob-Grijē paša vārdiem: „Rakstnieks ir tas, kam nav nekā ko teikt, pareizāk: nekā ko paziņot, bet viss ko teikt.” K. Simons pieslejas Hēgelim, atzīstot, ka vienīgi „izsakot rakstnieks rada. Ja pasauli neizsaka, tā neeksistē. Patiesībā nav nekādas ‘īstenības’ ārpus valodas, lai nu tā būtu matemātika, glezniecība, rakstniecība, mūzika utt.” Rakstniecība ir pašmērķis − pētījums, taustīšanās, pierādījums, pastāvošo un sastingušo veidolu nepārtraukta apšaubīšana. Tātad virzīšanās uz izziņas pusi. Un tikai šai netiešā veidā rakstniecība var ietekmēt dzīvi, padziļinot lasītāja uztveres spējas. R. Penžē turpretī stāstīja, ka viņam galvenais ir pareizā toņa atrašana. Par darba saturu viņš nebēdā, jo tas izriet no toņa. Viņa ticība zemapziņas darbībai esot nesatricināma. Franči tātad ir vienis pratis, ka rakstnieka vara ir nenosakāma, netieša ietekme uz lasītāja jutību. Nekādā ziņā viņš kā mākslinieks nevar iesaistīties polītiski sabiedriskās nodarbībās. Viņa aistētika ir arī viņa ētika, to starpā nav plaisas. Un viņa uzdevums ir īpata pasaules pieredze un radīšana, bet tieši ar to viņš varbūt palīdz lasītājam attīstīt un saglabāt īpatību.

Kā tad nu izteicās rakstnieku pašu īpatība? Rob-Grijē pat Somijā bija slavenība, allaž daiļu dāmu aplenkts. Gaŗš un lunkans, mežonīgiem melniem matiem, viņš stipri atšķīrās no abiem pārējiem frančiem. Viņa kundze meitenīgi sīciņa ar Alises brīnumzemē izteiksmi sejā. Penžē un Simons uzskatāmi parādīja, ka „jaunā romāna” rakstnieks ir anonima būte, kas maina balss toni no romāna uz romānu. Viņi izskatījās kā dvīņi − abi viena sīka auguma, nenoteicama vecuma, bez iezīmīguma apģērbā. Saskarē Penžē gan pieejamāks par Simonu. Vienīgi abu acis liek nojaust, ka sastopam neparastu personību. Bet to jau attālēm varēja pateikt par Anglijā dzīvojošo austriešu rakstnieku Jakovu Lindu. Ūsains, matains, mūžīgi pīpi zobos, nekautrīgs valodā, viņš salidojuma beigās apgalvoja, ka dalībnieki velti izšķieduši laiku, pārrunājot pašas par sevi saprotamas lietas. Pie tam gan pats, tāpat kā Simons, salidojumā piedalās jau otru reizi. Bārdu vispār bija loti daudz, un jāsaka, bārdā var slēpties laba dala īpatības. Tā beļģu prozista H. Rāsa (Raes) koptajai bārdiņai nebija ne mazākās līdzības ar J. Pennanena, somu rakstnieku savienības vadītāja „Krišjāņa Valdemāra” stila kruzuļaino.

Rāss ir flāms (viņu rakstu valoda neatšķiŗas no holandiešu valodas) un pieder pie Holandes prozas ļoti saistīgās un raženās jaunās strāvas. Atkal pavisam citāda, „viduvēja” bārda greznoja ievērojamāko dāņu dzejnieku Ivanu Malinovski, pašu gaŗāko, tievāko un klusāko salidojumā. Omulīgā un jautrā dāņa paraugs bija konstruktīvists V. Stīns (Steen), kuŗa dzejoļos redzes aspekts tikpat svarīgs kā dzirdes. Daudzos dzejoļos viņš rotaļājas − bet vai tad rotaļa nav cilvēka brīvības tīrākā izpausme? Mazais un kustīgais Stīns labprāt pieteicās runāt, lai nevainojamā angļu valodā klāstītu savas attieces ar lasītāju, ko viņš vēlas iesaistīt dzejoļa radīšanā. Viņš sludināja, ka rakstniekam daudz lielākā mērā jāuzskata lasītājs par sabiedroto mākslas darba tapšanā, kas atsākas ar ikvienu jaunu lasītāju. Bet ja rakstnieks traucējošu apstākļu dēļ nespēj sasniegt lasītāju? Šo problēmu apskatīja izcilais peruāniešu romānu rakstnieks M. Vargass Ļosa (Vargas Llosa). Viņš sūdzējās par peruāniešu tautas analfabētismu un vadoņu brīvprātīgo „kultūrālo analfabētismu”. Viņš dzīvo trimdā Londonā, bet grieķis V. Vasiliks (Vassilikos) − Parīzē. Arī viņš Grieķijas pašreizējai militārai valdībai pārmeta „kultūrālu analfabētismu”. Salidojuma dalībnieki parakstīja rezolūciju pret grieķu gara darbinieku izsūtīšanu spaidu darbos. Jaunais ēģiptiešu prozists A. Hašims El-Šerifs (Hashim El-Sherif) savukārt vēstīja par grūtībām, izveidojot modernu literāro valodu. Viņam šīs grūtības likās svarīgākas par Ēģiptes saimnieciskām grūtībām. Bez tam mūsdienu Ēģiptes rakstniekam jātiek galā ar varenās pagātnes nastu.

Triju dienu laikā salidojumā notika viena vienīga paneļa diskusija, kuŗas ierosinātājs un vadītājs bija starptautiskā literārā žurnāla Books Abroad redaktors Ivars Ivasks. Tanī piedalījās dažādo uzskatu zīmīgākie pārstāvji dienvidslāvs T. Ladans, zviedriete A. Pleijele (Plaijel), francūzis K. Simons, peruānis M. Vargass Ļosa un kā novērotājs austrietis J. Linds. Dabiski diskusija nevarēja dot noteiktu gala vārdu par salidojuma tematu, toties skaidrāk izzīmēja dažādas ievirzes, atklājot arī tām kopīgo. Visskaidrāk kopīgais atklājās sabiedriskajā saskarē, kuŗai tik plašā grupā (gandrīz 100 rakstnieku no 24 valstīm) netrūka iespēju. Viskustīgākais no visiem bija īss melnīgsnējs vīriņš ar fotoaparātiem kaklā, kas lēkāja starp rakstniekiem, pamīšus runādams franciski un zviedriski − pazīstamais turku fotogrāfs un dzejnieks L. Öcköks (Özkök) no Stokholmas. Čik! − un vēl viens tauriņš notverts viņa plašajam rakstnieku ģīmetņu krājumam. Salidojis bija krāsainu tauriņu gana, Öcköks trīs dienas ņēmās vaiga sviedros: Un petit sourire! Merci! Vienīgi no krievu delegātiem viņam neizdevās izvilināt smaidiņu. Mājinieki-somu literāti svīda, lai pienācīgi uzņemtu un izklaidētu viesus. Priekšlasījumi notika brīvā dabā, vecas muižas parkā pie ezera. Baltajās naktīs tika spēlēts futbols − Somija pret pasauli. Pēc futbola − pirts, kuŗā rīta svīdumā abi dzimumi pērās reizē. Kādā naktī notika gandrīz zaļumballe uz saliņas. „Nolūzušos” − galvenokārt bārdaino somu − rakstniecības jaunaudzi − salika rindiņā uz steķiem, varbūt ceŗot, ka tie ievelsies ūdenī un atžirgs. Ungāru dzejnieks Istvans Vašs (Vas) izbrīnā jautāja, vai viņš tiešām esot somiem rada? Jo viss viņam liekoties ļoti svešs, arī Somijas daba un ezeri, kam neesot ne mazākās līdzības ar Balatona ezeru Ungārijā. Viņš atzina, ka laikam gan esot Vidusjūras cilvēks, vīna dzērējs, jo Somija viņam esot tikpat nesaprotama kā somu valoda. Un vistrakākais tās baltās naktis! Bulgāru dzejnieks Ļubomirs Ļefčevs atzinās, ka gaidīt gaidot salidojuma beigas, jo nevarot gulēt ne baltajās naktīs, ne dienās. Bet pirms beigām vēl notika rakstnieku cēliens ar somu modernās estrādes mūzikas iestarpinājumiem, pašam skaņradim Kai Čidēniusam (Chydenius) pie klavierēm pavadot dzejnieci un dziedātāju A. Oksanenu. Visus darbus nolasīja oriģinālvalodās, arī šo rindu rakstītāja. Tā no teorijas un prakses saaudas atziņa, ka rakstnieki ir pirmkārt īpatņi, kas dzīvo katrs savā paša radītā pasaulē, kur viņiem ir neierobežota vara. To izstarot un sazināties ar citiem viņiem nav viegli, un tieši tādēļ šādas tikšanās un iepazīšanās ir svētīgas.

Jaunā Gaita