Jaunā Gaita nr. 68, 1968

 

Valdis Avots

MANA SIEVA RAUD

Jāņa Gorsvāna viņetes

 

Ak, cik saldi ir eksistēt!
Cik saldi ir dzīvot
pasaulē un mīlēt dzīvi!

Pasternaks

Man bija jābrauc. Ilgāk es nevarēju kavēties. Bet viņas rokas bija satvērušas mani un nelaida vaļā. Viņa stāvēja pavērtajās durvīs, ļaudama dziestošajai vakara gaismai glāstīt savu seju un plecus, un viņas vaigā bija šķiršanās skumjas.

- Pagaidi! Vienu brītiņu vēl...

Bet es aizbraucu. Paņēmu somu un aizbridu pa sniegoto ceļu gaŗām aizputinātiem šķūnīšiem un pāri upei uz staciju. Naktī sāka atkal snigt, un baltās pārslas pamazām apklāja visas pēdas. Arī manas -

„Artur, vai tu vari man palīdzēt savākt veļu?”

Man nav iebildumu. Jūtos gandrīz atvieglots, jo visu rīta cēlienu esmu nīkuļojis garlaicībā, knibinādamies gar šo un to vai vienkārši sēdēdams pie loga un blenzdams tukšumā. Es nokāpju pagrabā, un tur ir mana sieva. Ar gadiem viņa ir kļuvusi tuklāka, viņas āda ir zaudējusi jaunavīgo svaigumu, un mati viņai tagad ir tumšāki, cietāki. Taču kādreiz (toreiz, kad mēs visi bijām vēl jauni) viņa bija izskatīga sieviete, un vēl tagad viņas sejā ir manāms kaut kas no agrākā glītuma. „Lūdzu saliec zeķes šai grozā un caurās noliec atsevišķi.”

Vilciens mani aizrāva atpakaļ pilsētā. Mani soļi smagi dunēja namu ēnās. Tobrīd es vēl nenojaudu, cik ļoti biju viņu iemīlējis, bet vēlāk, kad nemiers brieda man krūtīs, es atcerējos viņas klusos smieklus, viņas roku pieskārienu, un man iesāpējās sirds. Es klīdu pa krēslainām ielām, un man šķita, ka zem koku lapotnēm es pamanīju viņas ēnu. Es stāvēju ļaužu pieblīvētā priekšpilsētas vilcienā, un vienu brīdi man likās, ka starp cilvēku mugurām pavīdēja viņas vaigs un domīgo acu skats. Un vakaros, kad sen jau bija satumsis un pilsēta laidās īsā un trauslā miegā, manas acis velti maldījās grāmatas lappusēs, kas palika nelasītas, jo es gaidīju viņu.

„Kā tu vari sapņot, Artur! Es teicu, lai caurās liek atsevišķi, bet tu esi visu sajaucis.” Sievas seja, izspraudusies caur apakšveļas gabaliem, nolūkojas manī drusku skumji un pārmetoši. Pie apkvēpušajiem pagraba griestiem viena blakus otrai ir novilktas auklas, un uz šīm auklām tagad ir sakārta visa mūsu bagātība: zeķes, zeķturi, bikses, apakšveļa, palagi, izbalējusi sega, divas kleitas. Vienam palagam ir neliels caurums, ko kādreiz neuzmanoties izdedzināju ar cigareti. Kādam kreklam uz krūtīm ir plankums. Tā ir piemiņas zīme no jautrām viesībām pagājušā ziemā, kad pārāk strauji liku dzēriena glāzi pie lūpām. Bet kreklu vēl gluži labi var valkāt pa mājām.

Ārā plosījās sniega vētra. Jau divas, nē, trīs dienas. Vēji iesvilpdamies skrēja gar mājas pakšiem, bet iekšā pie kamīna bija silti. Manas rokas slīdēja pār viņas gaišajiem matiem, kas smaržoja pēc maijpuķītēm un tālām bērnības pļavām, un es atskārtu, cik neizteicami laba un skaista bija dzīve.

- Un tagad tu esi mans cietumnieks. Paskaties ārā visapkārt neizbrienams sniega mūris. - Es pasmaidīju, bet viņa pacēla pirkstu un jokodama draudēja:

- Vaļā nelaidīšu. -

- Nekad? -

- Nekad. -

Viņas acīs dzirkstīja smiekli. Es skatījos šais jautrajās acīs un jutos līksms kā mazs bērns. Prieks cēla un nesa mani savā mugurā arvien augstāk un augstāk... Ai dzīve, cik reizēm tu vari būt izšķērdīga!

„Karstais krāns atkal pil. Vajadzētu salabot.” Sieva lokās gar veļas gabaliem. Viņa ir pilna mērķtiecīgas rosmes - kā bite vākdama medu. Ja es tā varētu pieņemt dzīvi, iejūgties savā vezumā un vilkt, neskatoties ne pa labi, ne kreisi. Bet man gribas apstāties, pie tam diezgan bieži, lai arī tāda stāvēšana uz vietas reizēm kļūst neciešami gaŗlaicīga. Nav ko liegties, esmu tukšs kā izpuvis stumbrs. Mana eksistēšana ir kā iešana pelēkā miglas vālā - bez jautrā saules mirdzuma, bez priekšmetu skaidri definējamām kontūrām, bez apvāršņa aicinājuma. „Būs jāmēģina salabot.”

„Kāpēc tu nerunā?-

Viņa pieskārās manam plecam. Viņas matu skropsta kutināja man vaigu.

- Tu, labais.-

Es apskāvu viņas plecus, es jutu viņas augumu sev cieši piekļaujamies, viņas straujos sirds pukstus. Bet varbūt tie bija mani, dunēdami kā tumši zvani. Vienalga, viss vienalga...

Sieva. Sieviete. Mana sieva. Uz pieres un vaigiem matu šķipsnas, ko viņa ar delnu ik palaikam atglauž atpakaļ. Pakausī cauri šķidrajiem matiem redzams kails kakls. Novalkāti svārki, sagriezušies mazliet iešķībi. Blūzei padusē atrisusi vīle. Viņa pienāk klāt un satver manu roku. Sastrādāta, cieta āda.

„Artur, vai tu zini, kas šodien par dienu?” Jocīgs jautājums. Šodien ir otrdiena. „Šodien ir mūsu kāzu jubileja.” Divdesmit otrs. Biju pilnīgi piemirsis. Noliecos un noskūpstu viņas miklo pieri. Viņa piespiežas man klāt ar visu augumu. „Sešpadsmit gadi jau... Toreiz bija citādāk...”

„Toreiz bijām jauni.”

„Jauni un priecīgi.”

Mēs stāvam viens otram blakus un nerunājam. Es jūtu, ka viņas krūtis elpas ritmā ceļas un krīt. Skatos pa logu. Tas ir netīrs. Melni, apputējuši zirnekļu tīkli. Lēveņa lēveriem. Sieva mazliet sakustas, ieklepojas.

„Artur...” viņa saka lēnām, gandrīz čukstoši. Viņa brīdi vilcinās, it kā baidīdamās runāt, bet tad sadzirdu viņas balsi: „Vai tu mani mīli?”

- Paliec! - viņa lūdzās. Bet es nepaliku. Mani gaidīja darbs. Smieklīgi! It kā darbs nevarēja vēl vienu dienu pagaidīt. It kā apputējušās rēķinu lapas birojā bija svarīgākas par viņas smaidu, viņas matu cirtām un acīm, kas mācēja glāstīt un sildīt. Kāpēc gan jūs, labie gari, neatvērāt man acis tai brīdī, kad pagriezu viņai muguru! Kāpēc manas kājas neiegrima stāvus zemē un manas domas, manas muļķīgās domas, kas traucās prom no viņas, nerima tecēt smadzeņu šūniņās!

Sieva stāv, cieši piespiedusies man klāt. Viņa neatlaižas no manis. Es skatos viņas pakausī, viņas plānajos matos, caur kuŗiem izspraudusies auss. Viņa ir satvērusi manu krekla pogu un groza to pirkstos.

„Neizrauj man pogu.”

„Vai neaiziesim šovakar uz kino? Mēs sen neesam bijuši...”

„Šovakar gan nevaru. Man sarunāts ar Robi.”

„Un mūsu jubileja?...”

„Zinu, jau zinu. Bet Robim atbrauks brālēns, un tas esot pēc manis prasījis, gribot noteikti satikt.”

 

„Tātad Robis un viņa brālēns tev svarīgāki par mani.”

Viņas balsī ir vairāk skumju kā dusmu.

„Kā tu nesaproti! Brālēns citu vakaru nebūs pilsētā. Ja tu tā gribi, labi, iesim. Iesim citreiz, nākošnedēļ, vienalga kad, bet ne šovakar.”

Virs mūsu galvām šņāc un pukst apsildes caurules. Šonakt kļūšot aukstāks. Varbūt nāks atkal aukstuma vilnis.

„Artur, lūdzu... Paliec pie manis. Es vakar nopirku jaunu lakatu. Tāds smuks raksts. Domāju, šovakar, kad iesim, aplikšu ap galvu.”

„Paklausies, Laura, šovakar uz kino es neiešu. - Es nevaru iet.”

Man šī saruna sāk apnikt. Es mēģinu lēnām un saudzīgi atbrīvoties no sievas rokām, kas mani apskāvušas. Man gandrīz izdodas panākt savu, bet tad manu, ka sievas pleci tikko jaužami iedrebas. Klusi, apslāpēti šņuksti. Viņa raud. Mana sieva raud. Mēs kādu mirkli, kādu nepatīkami gaŗu laika sprīdi tā stāvam, un viņas asaras mitrina manu kreklu. Beidzot sieva atraisās no manis, izslauka acis un noliecas pēc veļas groza. Viņa paceļ grozu, un mūsu skati uz brīdi satiekas. Man šķiet, viņas lūpas mazliet iedrebas. Viņa mēģina valdīties, viņas zobi iekožas apakšlūpā. Viņas acis neatlaidīgi raugās manējās, it kā gaidīdama kādu vārdu, kādu žestu, bet man nav ko sacīt, un manas rokas paliek nekustīgas pie sāniem. Viņa pūlas kaut ko pasacīt, vismaz man tā liekas. Viņa paveŗ muti, tad atkal aizveŗ.

Viena, divas asaras iekrīt veļas grozā. Tad viņa pagriežas un steigšus dodas uz kāpnēm. Varbūt asaras ir aizmiglojušas viņas acis, varbūt viņa sper soļus pārāk ātri, bet uz viena pakāpiena viņa paklūp, un daži veļas gabali nokrīt zemē. Ļoti iespējams, ka savā steigā viņa šos veļas gabalus nepamana. Bet es pielaižu arī kādu citu varbūtību - viņa tos redz, bet nevēlas pacelt. Šā vai tā, tie paliek guļot uz netīrajām kāpnēm.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Es atsēžos uz noplukušā, zaļā atzveltnes krēsla, kam kaķis, nagus vingrinot, ir izrāvis diegus. No krāna pil ūdens. Lēnā, nemainīgā ritmā krīt piliens pēc piliena. Pa ietvi gar pagraba logu vējš aiztrenc kādu sakaltušu, sačervelējušos un vientulīgu rudens lapu. Patiesībā, ja visu tā mierīgi apsveŗ no viena un pēc tam no otra gala, man ir gluži vienalga. Tempus fugit, kā romieši saka. Vai - ego non flocci pendere. Vai vislabāk šo - omnia mutantur nos et mutamur in illis. Arī mīlestība.

Jaunā Gaita