Jaunā Gaita nr. 67, 1968

 

Ar Eduardu Veidenbaumu (3.10.1867-24.5.1892) latviešu dzeja kļuva universāla. „Te runāja dvēsele, kuŗu bija pievīlušas pieņemtas patiesības; prāts, kuŗš noārdīja visu, lai tiktu pie jaunām atziņām,” tādos vārdos Kārlis Skalbe raksturoja pirmo iepazīšanos ar Veidenbauma dzejoļiem, kas izplatījās tautā rokrakstos. Aspazija savās atmiņās atzīst, ka Ed. Veidenbauma dzeja ir pati spilgtākā balss, kas atskan Jaunās strāvas priekšvakarā. Rainis posās rakstīt romānu Nākotnes cilvēka dienasgrāmata, kuŗā bija paredzēta vieta Kalaču nemiera garam. Par Veidenbaumu rakstījuši neskaitāmi latviešu literāti un kritiķi. Un kā gan ne! Dzimtenes un savas tautas mīlestība Veidenbaumam saistās ne vien ar nacionālās atbrīvošanas cīnu, bet arī ar cilvēku atsvabināšanu no dažādiem nebrīvības pinekļiem plašākā, starptautiskā mērogā. Tādēļ arī viņa dzeja iegājusi tautas dzīvē kā virzītājs progresa spēks.

 


Z. Muceniece, Dzejnieks Eduards Veidenbaums. Eļļa.

Jaunā Gaita