Jaunā Gaita nr. 65, 1967

 

Mag. phil. Malle Jirma (Jürma)

 

LITERĀTŪRA IGAUNIJĀ

 


Tallinas osta

 

Kaut gan kultūras dzīve Igaunijā kopš Staļina nāves zināmā mērā mainījusies, komūnistu partijas vara pār rakstniekiem un māksliniekiem palikusi tā pati. 1966.g. 14. februārī divi padomju rakstnieki, Andrejs Siņavskis un Jūlijs Daniels, par savu darbu publicēšanu ārzemēs tika notiesāti uz ilgiem gadiem spaidu darbu nometnēs. Abus rakstniekus apsūdzēja pretpadomju darbībā un Padomju Savienības nozākāšanā, ko abi apsūdzētie tiesā noliedza. Īsi pirms minētās tiesas prāvas Vaba Eesti (Brīvā Igaunija) apgādā Stokholmā iznāca teologa un dzejnieka Uku Māzinga (Uku Masing) dzejoļu krājums Džungļu dziesmas. Dzejoļu manuskripts bija nezināmā kārtā izvests no Igaunijas. Ūku Māzings ir pieredzējis kaŗu, okupācijas un vergu darba nometnes. Pašreiz viņš lasa lekcijas un pētī austrumzemju mistiku Teoloģijas Institūtā Tallinā. Šis ir pirmais gadījums, ka Igaunijas autora darbu izdod rietumos. Komūnistu prese līdz šim nav notikušo kommentējusi. Māzinga pirmais dzejoļu krājums Pussalas lietus līcī iznāca 1937. gadā Igaunijā un 1959. gadā Zviedrijā. Pēc 1963. g. partijas funkcionāru sanāksmes Maskavā, kur atkal reiz tika pārrunāti visādi virzieni literātūrā, partijas funkcionāri Igaunijā nekavējoties uzsāka radošās intelliģences ievirzi atpakaļ „pareizās sliedēs”. Šo rīcību izraisīja Chruščova 1963. g. 8. marta runa.

Vairāki izcili rakstnieki, mākslinieki un mūziķi, sevišķi tie, kas bija saistījušies ar komūnistu partiju, steidzās deklarēt, ka partijas un biedra Chruščova celtās sūdzības esot pamatotas. Viņi apgalvoja, ka padomju rakstniekiem un māksliniekiem neesot lielāka un cēlāka uzdevuma kā veltīt savus darbus komūnismam (Rahva Hääl, 1963.g.martā).

1963. g. 2. martā ap 700 Igaunijas intelliģences pārstāvju no visām kultūras nozarēm, starp tiem arī partijas izlase, pulcējās sanāksmē Tallinā. Leonīds Lentsmans (Leonid Lentsman), Igaunijas komūnistu partijas sekretārs, nikni uzbruka rakstniekiem, māksliniekiem, komponistiem un aktieŗiem, jo sevišķi jaunās paaudzes pārstāvjiem, apsūdzot viņus partijas rīkojumu neievērošanā. Lentsmans sūdzējās, ka jaunās paaudzes rakstnieki, padodoties ārzemju iespaidiem un idejām, esot radījuši darbus ar abstraktām un formālistiskām novirzēm. Literātūras kritiķiem tika sava tiesa. Viņus apsūdzēja, ka tie ar saviem pastāvīgiem slavinājumiem samaitājot jaunās paaudzes māksliniekus un rakstniekus. Lentsmans apgalvoja, ka jaunās paaudzes pārstāvjiem radusies uzpūtīga nostāja un tie atteikušies sekot saprātīgām vadlīnijām. Daži no klātesošiem, ieskaitot rakstniekus, kas iet komūnistu partijas pavadā, uzdrošinājās atklāti oponēt Lentsmanim un apliecināja, ka dažos gadījumos zināmas abstraktas un formālistiskas novirzes varbūt notikušas, bet ka pēc viņu domām vispārējais virziens literātūrā un mākslā esot pareizs.

1963.gadā novelistu Rūdolfu Sirgi (Rudolf Sirge), romāna Zeme un tauta autoru, nominēja par Ļeņina balvas kandidātu. Romāns, kas iznāca 1956.gadā, izpelnījās lielu atzinību, lai gan pirmo reizi igauņu literātūrā tika pieminētas un aprakstītas Staļina laika 1941.gada deportācijas.

Kādas desmit dienas pirms Ļeņina balvas oficiālās piešķiršanas komūnistu partijas centrālkomitejas literātūras lietvedis apsūdzēja Rūdolfu Sirgi presē par kādu viņa 1958.g. rakstu kuŗā esot bijuši „nihilistiski izteicieni”, norādot, ka partijas padomnieki, t.i. Igaunijas staļinisti, pielāgojoties visiem vējiem. Komūnistu partijas polītiskā padomdevēja apsūdzībai sekoja Sirges vārda svītrošana no Ļeņina balvas kandidātu saraksta. Nevienam igauņu rakstniekam šī balva nav vēl piešķirta.

Kā zināms, literārus darbus, kuŗus valsts grāmatu izdevniecības noraida „ideoloģisko kļūdu” dēļ, sevišķi cienī lasītāju saime. Tādas grāmatas tiek bieži pārrakstītas un izplatītas starp draugiem un uzticamiem paziņām. Tas pats, kā jau teikts, attiecas uz igauņu autoru darbiem, kas izdoti ārzemēs un kas nonāk lasītāju rokās okupētajā Igaunijā.

Padomju Igaunijas Rakstnieku apvienība apstiprināja, ka tādi gadījumi notikuši − citējot kādu dzejoli ar vārdiem: „Tu, mans draugs, esi godīgs. Tu nekad neēstu maizi, slacītu savu draugu rūgtām asarām. Kāpēc gan tu domā, ka patiesību var nosmacēt ar meliem un ka noziedzība var cīnīties par taisnību” (Looming, 1963, 1).

Valsts izdevniecību komiteja tika nodibināta Igaunijā 1963. gadā kā augstākā cenzūras iestāde. Komitejas uzdevums ir pārzināt tikai „derīgu” grāmatu izdošanu. Bet jau 1964. gadā komitejas priekšsēdis žēlojās, ka, lai gan izdodamo grāmatu skaits visai liels, velti meklēt starp tām labu romānu vai patiesi noderīgu mācības vai rokasgrāmatu. Viņš uzsvēra, ka komitejai ir vajadzīgas tikai tādas grāmatas, kas izplata partijas ideoloģiju, sevišķi tās, kas, aprakstot komūnistu partijas vitalitāti, bagātina komūnistisku literātūru un stiprina komūnisma techniskos pamatus (Sirp ja Vasar 1964.g. 16. oktobrī).

Valsts izdevniecības komitejas sanāksmē piedalījās pārstāvji no izdevniecībām, spiestuvēm un grāmatu veikaliem. Rakstnieki nebija lūgti. Pēc triju dienu dedzīgām debatēm komitejas priekšsēdis deklarēja, ka izdevniecībām esot jāiesniedz komitejai savi plāni un grāmatu temati un jāsakot rakstniekiem, kādus darbus no viņiem sagaida. Līdz ar to turpmāk netiktu iespiestas tādas grāmatas, kas tikai uzkrāj putekļus plauktos. Lai paceltu grāmatu izdevniecību līmeni − Valsts grāmatu izdevniecību pārdēvēja par Eesti Raamat un laikrakstu un žurnālu nodalu par Perioodika.

Tomēr viss tas nelikās pietiekami. 1965.gadā Maskavā nodibināja Igaunijas Literātūras padomi. Tai jāorganizē rakstnieku sanāksmes un savstarpējas rakstnieku apmaiņas, kā arī jāproponē igauņu autoru darbi tulkošanai citās valodās, sevišķi krievu, kā arī jāpārzina literātūras jautājumu iztirzāšana žurnālos, radio un televīzijas programmās. Igaunijas Literātūras padomes locekļi visi ar krieviskiem uzvārdiem, izņemot priekšsēža vietnieci Lidiju Tomi (Lydia Toome), Maskavas igaunieti, kuŗas vīrs ir arī aktīvs Maskavas polītiskā dzīvē.

Pirms Igaunijas rakstnieku 5. kongresa Tallinā 1966. g. februārī, vairāki raksti igauņu laikrakstos un žurnālos apgalvoja, ka laikā starp 4. un 5 kongresu (4. kongress notika 1958. g.) esot izdotas grāmatas, kas radot prieku, un ka jauna rakstnieku paaudze esot izaugusi un guvusi atzinību. Pat apgalvoja, ka mūsdienu „sociālistiskā reālisma” literātūra ir varenāka kā jebkad, ka tai ir lielākas iespējas kā jebkad un ka tā ir apmierinājusi lasītāju daudzpusīgo gaumi (Rahva Hääl, 13, 1966).

Sakarā ar Oktobŗa revolūcijas 50. gadskārtu 1967. gadā, grāmatu izdevniecības Eesti Raamat, Valgus un Kunst paredz izdot ap 50 grāmatu, daudzus izdevumus par Marksu, Ļeņinu, revolūciju, arī brošūras, mākslas pastkartes utt. Visinteresantākais šķiet četrās valodās paredzētais komponista Gustava Ernesaksa (Gustavs Ernesaks) albums par 1965. g. dziesmu svētkiem. Ernesakss ieguvis popularitāti Igaunijā ar savu dziesmu „Mana tēvu zeme ir man mīļa”, vārdi 19.g.s. atmodas laikmeta patriotiskās dzejnieces Koidulas (Koidula). Dziesmu svētkos šī dziesma kļuvusi par jaunu nacionālu himnu kā dziedātājiem, tā klausītājiem.

Daudzi Igaunijas neatkarības laika rakstnieki palika dzimtenē. Varētu minēt Beti Alveri (Betti Alver), Adu Hintu (Aadu Hint), Erni Hīru (Erni (Hiir), Erni Krustenu (Erni Krusten), Kersti Merilāsu (Kersti Merilaas), Augustu Sangu (August Sang), Johannesu Semperu (Johannes Semper), Rūdolfu Sirgi (Rudolf Sirge) un Frīdebertu Tuglasu (Friedebert Tuglas). Tuglass, viens no labākiem literātūras kritiķiem Igaunijā, piedzīvoja nežēlastību Staļina laikā. Viņa darbus aizliedza, viņam atņēma pašu komūnistu piešķirto „tautas rakstnieka” titulu. Tagad Tuglass ir rehabilitēts ar visu titulu. Nesen viņš atzīmēja savu 80. mūža gadu. Iznāca albums par viņa dzīvi un darbu, kā arī tika publicēts paša autora jaunākais darbs, kuŗā viņš simboliski apraksta igauņu tautas dzīvi nebrīvībā.

Padomju okupācijas otrā posmā, kas sākās ar 1944. g. rudeni, vairāki igauņu rakstnieki ir aizgājuši mūžībā. Starp tiem Augusts Aile, (August Aile), kas identificēja sevi ar komūnismu, romānu un lugu rakstnieks Maits Metsanurks, (Mait Metsanurk), Richards Rots (Richard Roots), dzejnieks Juhans Sitiste (Juhan Sütiste), prozists Pēts Vallaks (Peet Vallak) un literātūras kritiķis un prozists Pauls Vīdings (Paul Viiding).

Hugo Raudseps (Hugo Raudsepp), viens no visapdāvinātākiem un asprātīgākiem igauņu lugu rakstniekiem, un Heiti Talviks (Heiti Talvik), izcils jauns dzejnieks-intellektuālis, aizgāja bojā komūnistu darba nometnēs. Līdzīgs liktenis piemeklējis ievērojamu neatkarības laika rakstnieku Kārli Augustu Hindreju (Karl August Hindrey). Richarda Rotsa spalvai pieder tikai viens padomju režīma laikā izdotais romāns. Hugo Raudseps uzrakstījis divas lugas un vienu atmiņu grāmatu, Maits Metsanurks izdevis savus memuārus un vienu romānu 1957. gadā. Pēc norādījumiem igauņu presē varēja secināt, ka viņam nācies abus darbus pārrakstīt. Juhans Sitiste izdeva dzejoļu krājumu 1945. gadā. Pauls Vīdings − vienu stāstu un vienu dzejoļu krājumu 1947. gadā.

Ādu Hunts un Johanness Sempers, kas jau 1940. g. komūnistu okupācijas laikā nostājās komūnistu pusē, atstāja Igauniju Otra pasaules kaŗa laikā, dodoties uz Padomju Savienību. Abi ir tagad atpakaļ Igaunijā, kur turpina savu literāro darbību. Ādu Hinta romānu Vētrainais krasts (1951-1960) cildina kā revolucionāri vēsturisku romānu, kuŗā atspoguļojoties tā saucamais „jaunā laikmeta” gars. Literātūras kritiķa Kalju Kēri (Kalju Kääri) vērtējumā Vētrainais krasts ir vēsturisku romānu „visnobriedušākais auglis” (Looming, 1965, 7). Līdzīgas atsauksmes veltītas Sirges romānam Zeme un tauta un Leberechta romānam Vasaru pilis.

Beti Alvere, izcili apdāvināta dzejniece, spējās līdzīga agrākās paaudzes Marijai Underei (Marie Under), klusēja turpat 20 gadu. Visu šo laiku viņa veltīja nesen izdotā Aleksandra Puškina Jevgeņija Oņegina tulkošanai. Tikai nesen publicēja viņas dzejoļu krājumu Zvaigznes stunda.

Johanness Sempers, ko uzskata par vienu no labākiem stilistiem igauņu literātūrā padomju otras okupācijas laikā sarakstījis romānu Sarkanās neļķes, kuŗā viņš nikni kritizē brīvās Igaunijas valstsvīrus, sevišķi Igaunijas pēdējo valsts prezidentu. Autors publicējis divas lugas, bet viņa galvenais darbs ir raksti un ceļojumu apraksti žurnālam Looming (Radīšana). Visi viņa raksti ir ar polītisku un pretfašistisku noskaņojumu.

Erni Hīrs, ko neatkarības laikā neuzskatīja par ļoti apdāvinātu rakstnieku, šķiet, nav ieguvis popularitāti tagad, lai gan viņš ir tagadējā režīma padevīgs kalps. Visi viņa darbi, ietveŗot laiku no 1944 līdz 1950. gadam tika izdoti vienā sējumā 1950. gadā.

Rūdolfs Sirge, sevišķi ražens autors, ir komūnistu partijas kritiķu favorits. Zemes un tautas autora spalvai pieder arī trīs stāstu krājumi.

Kersti Merilāsa, neatkarības laika apdāvinātā dzejniece, reizēm raksta žurnālā Looming. Viņas pirmais dzejoļu krājums Krasta bezdelīga iznāca 1962. gadā un izpelnījās labvēlīgas kritiķu atsauksmes. Dzejnieces vīrs Augusts Sangs, arī dzejnieks, nodarbojies visvairāk ar tulkošanu. Viņa pirmais dzejoļu krājums zem padomju režīma − Sviestmaize ar skūpstu − guva labvēlīgas atsauksmes.

Erni Krustens, vecākās paaudzes prozists, liekas viens no visraženākiem autoriem. Laikā no 1946. līdz 1963. gadam viņš ir uzrakstījis trīs romānus, četrus stāstu krājumus, vienu pretamerikānisku lugu Amerikāņi atnāca un vienu dzejoļu un miniatūru krājumu. Krustena pirmais romāns ir vēsturiska rakstura. Tas iznāca 1946. gadā, laikā, kad vairums igauņu rakstnieku izvēlējās pagātnes tematus. Viņa romāni − 1954. g. izdotais Jauno sirdis un 1963. gadā izdotais Kā piliens jūrā pieder pie tā saucamiem attīstības romāniem. Šim žanram pēdējos gados pievērsies arvien lielāks skaits rakstnieku Igaunijā.

Pauls Kūsbergs (Paul Kuusberg), Igaunijas Rakstnieku savienības sekretārs un, jaunatnācējs Padomju Igaunijas literātūrā, kā arī dzejniece Debora Vārandi (Debora Vaarandi) saņēma valsts balvas Padomju Igaunijas Sociālistiskās Republikas 25 gadu pastāvēšanas atzīmēšanai (t.i. saskāra ar Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā). Kūsberga apbalvotie romāni Enna Kalma divi es (1961) un Andresa Lapeteusa gadījums (1963), pieder pie visjaunākā laika posma, kuŗā rakstnieki ir uzdrošinājušies pievērsties nesenai pagātnei. Literātūras kritiķis Kaiju Kēri pārskatā par Padomju Igaunijas literātūru nosauc Kūsberga Enna Kalma divi es par kaŗa romānu, kuŗā pirmo reizi kopš Otra pasaules kaŗa beigām ir dots pilnīgs pārskats par sociāliem apstākļiem Igaunijā un ir pausta vēsturiska un psīcholoģiska patiesība. Rakstot par Kūsberga otru romānu, kritiķis Kaiju Kēri saka, ka tas esot polītiski griezīgs un agresīvs un saturot materiālus par tā saucamo „personības kulta” periodu. Pēc kritikā Kēri domām līdzīgas īpašības raksturo arī Villema Grosa (Villem Gross) romānu Skolas biedri (1965), kas izraisījis karstas debates starp kritiķiem un lasītājiem.

Pauls Kūsbergs, runājot rakstnieku 5. kongresā, slavēja sekojošus romānus, izdotus divu kongresu starplaikā no 1958. līdz 1966. gadam: Ādu Hinta Vētrainais krasts, Lilijas Prometes (Lilli Promet) Ciems bez vīriem (1962), nelaiķa Hansa Leberechta (Hans Leberecht) Vasaru pilis, Villema Grosa Izpārdošanā − nepabeigta māja (1962) un Skolas biedri; arī Juhana Smūla (Juhan Smuul) Japānas jūŗa (1963).

Jaunie autori Villems Gross, Mati Unts (Mati Unt) un Enns Vetemā (Enn Vetemaa), rakstot par šāsdienas jaunatni, radījuši sensāciju ne tikai starp jauniešiem, bet arī literātūras kritiķu aprindās. Daži kritiķi sūdzas, ka jaunie autori esot parādījuši jaunatni bez jebkādiem ideāliem, kamēr citi apgalvo, ka Mati Unta romāns Parāds par viņa laikabiedriem esot rakstīts ar smagu sirdi. Viņi slavē autora augsto māksliniecisko līmeni un saka, ka jaunais autors ieskatījies dzīvē ap sevi ar apskaužamu skaidrību un ka viņa prozā ir liriski elementi. Kritiku vispārējais atzinums, ka šāsdienas Igaunijā neesot tādas pievīlušās jaunatnes! Mums tomēr jāpieņem, ka jaunajam rakstniekam, kas pazīst apstākļus savā zemē, ir tomēr taisnība.

Dzejnieks Enns Vetemā savā satīriskā stāstā Piemineklis apraksta kādu tēlnieku, godkārīgu oportūnistu. Autora asā ironija ir smags sitiens visiem oportūnistiem. Oficiālās atsauksmes sacīja: nē, mūsu zemē šādu godkārīgu oportūnistu nav! Svens Vore, stāsta galvenais raksturs, ir dzīvs atspulgs tēlniekam, kam nav nedz ētisku, nedz māksliniecisku principu. Starp stāstu rakstniekiem ir vairāki jauni, apdāvināti autori: Lilija Promete, Emars Māziks (Einar Maasik), Arvo Valtons (Arvo Valton) un citi. Igaunijas 5. rakstnieku kongresā atzīmēja, ka stāstu žanrs ar lirisku un sociālu elementu iesaistīšanu esot ieguvis jaunu iekrāsu.

Turpat priekš diviem gadiem Tallinā izsludināja konkursu par labāko stāstu šāsdienas tematu risināšanā. Konkursam par iemeslu bija kurnēšana, ka grāmatu veikalos neesot atrodamas grāmatas ar šāsdienas tematiku par komūnistiskās sabiedrības un padomju cilvēka sasniegumiem.

Sacensībai sevišķu nozīmi piešķīra tas, ka to rīkoja Ministru Padomes izdevniecību komiteja kopā ar Rakstnieku savienību. Apbalvojumi bija noteikti augsti cerībā iesaistīt jo lielāku skaitu rakstnieku. Pirmai godalgai bija atvēlēts 3000 rubļu, otrai − 2000 trešai − 1500. Tomēr sacensība nebija sekmīga. Žūrija, kuŗā ietilpa galvenokārt partijas funkcionāri un rakstnieki, nolēma, ka neviens no iesniegtiem manuskriptiem nav pirmās, pat ne otras godalgas cienīgs. Pieci Rakstnieku savienības locekļi, starp tiem trīs labi pazīstami romānu autori, saņēma trešās kategorijas balvas. Tās tika piešķirtas Eināram Māzikam par viņa romānu Tuizu Tāvja septiņas dienas, Hermanim Sergo (Herman Sergo) par Bēgļu kuģi un Vasilijam Rīsam (Vassili Riis) par viņa darbu No ērgļa līdz leopardiem. Žūrija, kuŗas priekšsēdis bija Pauls Kūsbergs, nolēma piešķirt „mierinājuma balvas” 650 rubļu apmērā trim autoriem: Luīzei Vaherei (Luise Vaher), Heino Kīkam (Heino Kiik) un Raimondam Kaugveram (Raimond Kaugver). Žūrija atzīmēja vēl trīs manuskriptus, kuŗas pēc zināmiem labojumiem varētu publicēt. Latiks un Kīks ir jauni vārdi Padomju Igaunijas literātūrā. Literātūras kritiķis Krūz un dzejniece Hamsalu, bija jau agrāk pazīstami. Šķiet, ka viss projekts tomēr bija neveiksmīgs. Žūrijas locekļi rada mierinājumu ar domu, ka dažus manuskriptus pēc to pārlabošanas tomēr varētu izdot. Viens no žūrijas locekļiem Endels Nirks (Endel Nirk), teica, ka, atklāti runājot, neviens no romāniem neesot pietiekami labs, lai to tūlīt izdotu, kaut gan visi risināja šāsdienas tematus (Sirp ja Vasar, 12, 1965). Visi romāni bija pārrakstāmi, sekojot, bez šaubām „ideoloģisku vadītāju” instrukcijām.

1965. gadā Rakstnieku savienības žurnāla Looming kopīgi rīkotā sacensība labākiem īsstāstiem bija tikpat nesekmīga. Bija iesniegti 72 manuskripti par mūsdienu dzīves tematiku. Trīspadsmit locekļu žūrija, Remmelgasam (Remmelgas) esot par priekšsēdi, nolēma piešķirt divas 300 rubļu balvas. Tās ieguva Alo Lintams (Alo Lintam) un Heino Veli (Heino Väli). Vēl seši stāsti guva atzinību, bet balvas nepiešķīra. Žūrija solīja sazināties ar vēl 13 citiem autoriem, lai noskaidrotu, vai pēc zināmām pārmaiņām stāsti tomēr nebūtu izdodami. Balvu ieguvušie darbi tiek parasti iespiesti literātūras žurnālā Looming, kā arī citos mēnešrakstos. Jaunos autorus cildināja par viņu kompozīcijām, skaidru raksturu zīmējumiem un stilu, bet kritizēja par humora trūkumu, par atraušanos no dzīves realitātes un nespēju koncentrēties.

1966.g. 5. rakstnieku kongresā Pauls Kūsbergs, Ralfs Parve (Ralf Parve) un citi deva gaŗus pārskatus par dažādām literātūras formām darbos, kas bija izdoti laikā no 1959. līdz 1966. gadam un vēlāk iespiesti žurnālā Sirp ja Vasar. Pauls Kūsbergs, runājot par igauņu romānu, teica, ka Igaunijā tiek izdoti 4 vai 5, labākā gadījumā 7 jauni romāni gadā. Ralfs Parve savā pārskatā par igauņu dzeju pagājušo septiņu gadu laikā uzsvēra, ka dzejnieki esot bijuši ražīgāki par romānu rakstniekiem un ka ik gadus izdoti kādi 10 dzejoļu krājumi. Pirmo reizi kopš kaŗa beigām visas runas bija mierīgā tonī, izteiktā kritika mērena un objektīva, nevis barga kā iepriekšējos gados.

Jāatzīst, ka dzeja Igaunijā kļuvusi daudzpusīgāka, nozīmīgāka un dziļāka. Dzejniekiem ir atkal atļauts dzejot par mīlestību, dabu un Igaunijas lauku ainavām. Viņi nav vairs spiesti ražot slavas dziesmas par darbu, produkciju, partiju un tās vadoņiem. Nigols Andresens (Nigol Andresen) rakstīja vēl pirms 5. rakstnieku kongresa sanāksmes žurnālā Sirp ja Vasar (1966, 5), ka dzeja kļuvusi par igauņu literātūras galveno žanru, saistot lasītāju ar lielo dzejnieku izlasi, tematiku, idejām un formām. Andresens teica, ka tagad varot pat runāt par dzejas procesu un ka dzejnieku skaits Igaunijā esot ievērojams. Šāsdienas igauņu dzeju pārstāv tādi vārdi kā Beti Alvere, Vladimirs Bēkmans (Vladimir Beekman), Ains Kāleps (Ain Kaalep), Jānis Kaplinskis (Jaan Kaplinski), Jānis Kross (Jaan Kross), Uno Lahts (Uno Laht), Kersti Merilāsa, Ellena Nīta (Ellen Niit), Ralfs Parve, Merts Rands (Mart Rand), Pauls Rummo (Paul Rummo), Pauls-Eriks Rummo (Paul-Eerik Rummo), Hando Runnels (Hando Runnel), Augusts Sangs, Johanness Sempers, Lī Sepele (Li Seppel), Aleksandrs Sūmans (Aleksander Suuman), Matss Trāts (Mats Traat), Debora Vārandi un Enns Vetemā. Visapdāvinātākie starp viņiem ir Pauls-Eriks Rummo, Matss Trāts, Jānis Kross un Aleksandrs Sūmans, kas devuši svaigas idejas un jaunas formas, kā arī sākuši dzejot brīvā pantā.

Sākot ar 1962. gadu ieviesusies paraža izdot vairāku jauno rakstnieku darbus vienā mazā futrālsējumā. Tas, šķiet, ir visvieglākais veids, kā iespiest jauno dzejnieku darbus. Pēdējais šāds futrālsējums iznāca 1964. gadā ar Vīvi Luikas (Viivi Luik), Lī Sepeles, Hando Runnela, Jāņa Kaplinska un Lehtes Metsaltas (Lehte Metsalt) dzejoļiem. Jaunais dzejnieks Uno Lahts cildināja jauno dzejnieci Vīvi Luiku kā dzimušu dzejnieci, oriģinālu un starojošu (Looming, 1965, 5). Jāņa Kaplinska pirmais dzejoļu krājums Pēdas pie avota, kuŗā dzejnieks izsaka savu dzīves filozofiju ar abstrakcijām, simboliem, allegorijām un emocionāliem pantiem, arī izpelnījās atzinību. Autors ir Tērbatas universitātes poļu literātūras profesora dēls. Profesoru Kaplinski deportēja uz Sibīriju, kur viņš ir laikam gājis bojā darba nometnē. Autora māte ir igauniete.

Jauniem mūslaika dzejniekiem Igaunijā pārmet pārlieku erudīciju un pārāk sarežģītu domu konstrukciju. Kritiķi pārmet viņiem arī izsmalcinātu intellektu un pārāk biežu svešvārdu lietošanu. Un tomēr labākie jaunās paaudzes dzejnieki pierādījuši savu ideju un domu briedumu, kā arī meistarīgu formas lietošanu. Viņi, liekas, ir daudz lasījuši un, neraugoties uz komūnistu partijas ideologu prasībām, radījuši paliekamas vērtības un dzejo igauņu dzejas labāko tradīciju garā.

Pēdējā laikā, ārzemēs dzīvojošo igauņu autoru darbus iespiež arī Igaunijā. Tā ir pavisam jauna parādība. Marijas Underes, Gustava Suitsa (Gustav Suits), Henrika Visnapū (Henrik Visnapuu) (pēdējie divi ir miruši ārzemēs) Kaiju Lepika (Kaiju Lepik) un Arno Vihalemma (Arno Vihalemm) darbu izlases ir parādījušās Igaunijā. 1965. gadā iespieda Zviedrijā dzīvojošā Augusta Melka (August Mälk) psīcholoģisko romānu Zeme pavasarī, kas iznāca Zviedrijā 1963. gadā. Autori honorāru, bez šaubām, nesaņem.

Bernards Kangro (Bernard Kangro), dzejnieks, novelists un Zviedrijā izdotā žurnāla Tulimuld (Izdegusi Zeme) redaktors, sastādījis bibliografiju par igauņu grāmatām, izdotām trimdā pēdējo 20 gadu laikā. Kādā rakstā „Igauņu literātūra robežas abās pusēs”, kas iespiests žurnālā Tulimuld, Bernards Kangro salīdzina igauņu literātūras izdevumus padomju okupētajā Igaunijā un ārzemēs pēc Otra pasaules kaŗa no 1945. līdz 1964.gadam. Rezultāti norāda, ka igauņu autoru izdevumu skaits ārzemēs bijis relatīvi stabils, kamēr okupētajā Igaunijā tas svārstīgs.

Salīdzinot izdevumu kopskaitu ārzemēs un okupētajā dzimtenē laikā no 1945. līdz 1964. gadam, Kangro min šādus skaitļus: ārzemēs izdoti 86 dzejoļu krājumi ar 7241 lappusēm; 163 romāni ar 50.656 lp.; 39 stāstu krājumi ar 9.275 lp.; 77 memuāru sējumi ar 22.604 lp.; viena luga ar 52 lp.; − kopskaitā 366 jaundarbi ar 89.828 lp. kopskaitā. Ir jāatzīmē, ka ārzemēs izdotos literātūras darbus atbalsta 70.000 igauņu, kas dzīvo izkaisīti vismaz 30 zemēs.

Okupētajā Igaunijā ar 800.000 igauņu iedzīvotājiem no vispārējā 1.200.000 iedzīvotāju skaita līdzīgā 12 gadu posmā izdoti 353 jaundarbi, ieskaitot romānus, dzejas, stāstus un citus izdevumus, kopskaitā ar 58.885 lappusēm. Jaundarbos bija 115 dzejoļu krājumi ar 10.446 lp.; 47 romāni ar 16,782 lp.; 79 īsstāstu grāmatas ar 16.716 lp.; 42 memuāri un ceļojumu apraksti ar 8.755 lp. un 70 lugas ar 6.164 lappusēm.

 

No igauņu valodas tulkojusi Vilhelmīne Kuse. (Wilhelmine Kusse)

 

Jaunā Gaita