DIVI PĀRSTEIGUMI
Olģerts Rozītis, Pavedieni. Sidnejā, Austrālijā: Sāla, 1966.
141 lp.
Eduards Salna, Ausmas atblāzma, Vesterosā, Zviedrijā: Ziemeļblāzma,
1966. 223 lp.
Ne Olģerta Rozīša, ne Eduarda Salnas vārds nav atrodams trimdas rakstniecības "bībelē" - Grāmatu Drauga antoloģijās Pašportreti un Prozas profili. Tātad būtu jāpieņem, ka viņi līdz recenzējamo grāmatu iznākšanai mūsu rakstniecībā "nav skaitījušies". Pazīstot minēto antoloģiju trijotnes (ieskaitot Dzejas un sejas) untumainību, tam gluži ticēt negribas, un atkal iesmeldzas sāpe par trimdas rakstniecības vēstures, vārdnīcas, rokas grāmatas vai tamlīdzīga pārskata trūkumu. Arvien nepieciešamāks kļūst šāds Kas kuŗš ir (Who Is Who) sējums ar īsām biografiskām un bibliografiskām ziņām.
Eduards Salna jau nometņu laikos publicējis darbus prozā, no kuŗiem viens pat, ar draugu gādību, nesen nonācis recenzentes rokās: Uzvara, vienpadsmit stāstu ar un bez varoņu vārdiem. Necilā brošētā sējumiņā tos izdevis apgāds Grāmatnieki Insulas nometnē Berchtesgadenā. Sējumiņš nav datēts, bet stāsti datēti ar 1944.-45. g. Beigu lappusē apgāds apsola nākošajā sējumā Invalids turpināt Salnas "stāstu ar un bez varoņu vārdiem" seriju, kā arī atvainojas par "kļūdām un trūkumiem, kas radās neparedzētu apstākļu dēļ, iespiežot šo grāmatu spiestuvē ar nepilnīgu latviešu burtu komplektu". Sējumiņš tātad ir īpatns trimdas vēstures dokuments. 1952. g. Imantas apgāds Kopenhāgenā izdevis Eduarda Salnas atmiņu stāstu Bada biedi, kas veltīts "tiem, kas lasot sastapsies paši ar sevi, bet par to nepriecāsies". šis stāsts ir viena no īpatnējākām Otrā pasaules kaŗa beigu "epopējām" mūsu rakstniecībā: to "stāsta" sarūsējis skārda kaŗavīra katliņš.
No pirmā nepretenciozā krājuma līdz Ziemeļblāzmas apgāda glīti izdotajam bērnības atmiņu sējumam Ausmas atblāzma pagājis ne tik vien 21 gads, bet autors nostaigājis arī krietnu gabalu savas prozas attīstībā. Uz katra no šiem 21 gadiem Ausmas atblāzmā nāk pa stāstam (tā varētu būt arī sagadīšanās).
Eduarda Salnas stāsti pieskaitāmi vienam no mūsu rakstniecības īpatnākiem žanriem - bērnības atminām. Sākot ar tādiem klasiskiem darbiem kā Brigaderes Dievs, daba, darbs, Austriņa Puiškans, Jaunsudrabiņa Baltā grāmata un beidzot ar 1962. g. trimdā iznākušo Margaritas Kovaļevskas Posta puķi, šis žanrs ieņēmis izcilu vietu mūsu prozā. Ausmas atblāzmai tomēr lielāka radniecība ar Balto grāmatu nekā ar Posta puķi. Trimdas 23. gadā publicētā grāmata pārsteidzoši iekļaujas latvisko tradiciju logatā. Stāstījums ieturēts pirmajā personā un visnotaļ paliek reālisma robežās. Autors ar veiklu roku uzbuŗ savas bērnības gaisotni - Pirmā pasaules kaŗa briesmas, bērnu vasaras nodarbības kā makšķerēšanu un peldēšanos, skolas likstas. Tonis ir klusināts, mazliet rezignēts, pilns sirsnības pret senām vietām, zudušām lietām, aizgājušiem ļaudīm. Salnas valoda ir apbrīnojami dabīga un nepiespiesta. Ar to jau pateikts, ka tanī nav nepatīkamās pacilātā stila piegaršas un klišeju. Tā piekļaujas stāstījumam kā cimds rokai, un mēs to nemaz nepamanītu, ja vien laiku pa laikam kāds vārds vai izteiciens mūs sevišķi neiepriecinātu, visvairāk sarunās, piem., vecāsmātes labsirdīgais bargums: "Es jums saku, ja to kaķi negalēs nost, aiziešu pati uz Gauju un iebāzīšu galvu ūdenī. Tas tak vairs nav cilvēkam izturams. Ar to purva grīsli pienam virsas tikpat kā nav, tu taupi un krāj kā mācēdama, lai tak tiktu kāds sviesta gājums, kam nazi piedurt, bet paskaties, kas te tagad ir? Tā jau uzliku uz otrā plaukta, bet žārbās augšā kā pats nelabais, ķepu ķērnītē iekšā un tad ar visu zemē. Peles ēd kartupeļus kopā, zvirbuļi sētā gubām, tos ķert nevīžo. Tā kā tu viņu, pagānu, vairs iekšā nelaid!" (70. lp.) Salnas atmiņu tēlojumi ir caurcaurēm svaigi un saistīgi - vērtīgs pienesums un patīkams pārsteigums trimdas rakstniecībā.
No gluži cita lietaskoka savus stāstus krājumā Pavedieni veidojis Olģerts Rozītis. Apmēram trešdaļu viņa krājuma aizņem bērnības atmiņu tēlojumi, kas sakopoti ar nosaukumu "Lielais Džē - septiņi prelūdi". Lielais Džē , rakstniekam atskatoties, simbolizē bērnības neizdibināmos noslēpumus: "Lielais Džē bija tāda savāda, mulsas pilna pasaule. Bites un tauriņi tur sarunājās ar smilgu skarām, un zaļo jāņogu ķekari biezu krūmu pacerēs skauda savus sasārtušos brāļus galotnēs. Lielais Džē bija neizdibināmu noslēpumu pilns, drusku baiss, jo aiz ērkšķeņu rindas bija treknas zāles lauks un aiz tā - Aizliegtā josla ar tumšo, dziļo, apsūnojušo grodu pārklāto aku. Tā bija Aizliegtās joslas centrs. Visu aizliegumu aizliegums no turienes dvašoja savu kārdinājumu indīgo dvingu" (17.-18. lp.). Jau šai bērnības tēlojumā ar Aizliegto joslu un freudisko aku Rozītis parāda, ka viņa pieeja īstenībai ir no tām, kuŗās iekšējiem pārdzīvojumiem un ārējiem notikumiem vienāds svars. Skaidrāk tas parādīts stāstā "... rālis", kas ir daļa no nodaļas "Kvadrātsakne (irracionāls triptiks)". Šeit galvenā persona no īstenības sastāvdaļām, kas kļuvušas nesakarīgas (pusapdzisušas gaismas reklāmas burtiem) izveido jaunu personīgo īstenību, par kuŗas ticamību viņam izdodas pārliecināt arī citus, jo stāsta beigās viņš iesoļo spogulī divu apstulbušu viesmīļu pavadībā. [Šī negaidot pavērusies perspektīva atgādina sirreālista Žana Kokto (Cocteau) spoguļu mīlestību.] Stāstā "Bastards (drūms skerco)" varonim neizdodas pārliecināt pasauli, ka viņš cēlies no karaliskas dzimtas, un viņš labprātīgi upurējas savai patiesībai, sadedzinādams sevi uz paša celta upuŗa sārta tuksnesī: "Nav tiesa jums, ļaunie skauģi, ka viss ir tik nieki vien. Nav tiesa. Man taisnība, man. Jūs tagad redzat. Man ir tiesības uz troni. Redziet, te jūsu priekšā stāv karalis" (98. lp.). Visskaidrāk autors parāda īstenības jēdziena relātīvitāti prologā "Tikai nekas". Viss atkarājas no redzes viedokļa, jo: "Kaut kas ir tas pats, kas nekas" (10. lp.)
Kritiķis Ojārs Krātiņš, apskatot Andreja Irbes prozu savā apcerē "īstenības jēdziens jaunākā latviešu literātūrā" (JG 57), runā par Irbes "simbolisko īstenību" (26. lp.). Arī Rozīša labākie stāsti pieder šai katēgorijai: reālais tēlojums liek nojaust dziļākus simboliskus sakarus, padarot īstenību caurspīdīgu. šī īpatnība saskan arī ar apzīmējumu, ko autors pats vēlētos aizņemties no mākslas terminoloģijas attiecē pret saviem darbiem - akvareļi. Tā lasām grāmatai pievienotajos Spodŗa Klauverta pēcvārdos (139. lp.). Tie ir kodolīgi un noderīgi. Atklājam, ka Rozīša nodomi un atziņas attiecē pret paša rakstīšanas veidu tuvi izcilā austriešu īsstāstu autora Herberta Eizenreicha (Eisenreich, dz. 1925. g.) domām. Rozītis: "Visos manos īsgabalos ir mēģinājumi ar iztēles līdzekļiem lasītāju ievest kādā emocionālā situācijā. Tas ir sava veida eksistenciālisms: mūsu eksistence ir situācija ... Mani neinteresē, kā situācija radusies, nedz kā viņā varonis jūtas, nedz arī, kā no tās izkļūt. Tāpat mani neinteresē, kā cīnīties pret tādas situācijas redzamām parādībām. Tie būtu uzdevumi epikas lieldarbu autoriem, kā arī drāmatiķiem (140.-41. lp. )
Eizenreichs pēcvārdos savam stāstu krājumam "Ļaunā skaistā pasaule" (Böse schöne Welt, štutgartē: šercs un Goverts, 1957. g.) izsakās: "Tas (stāsts, A.I.) neatļaujas sev nedz drāmatisku norisi, nedz ieinteresētu pakavēšanos pie lietām. Tam nav jāskaidro, tas nemin nedz vārdus, nedz datus. Nesvarīgs ir iepriekšējais, sekojošais un viss apkārtējais. Stāsts - kas gan cits tas ir kā vārdā pārvērties acumirklis... jā, man gandrīz gribētos teikt: mīlestības acumirklis, (...) . Un tad viņš (autors, A.I. ) nestāsta vis par to, kas viņa aprakstītajam priekšmetam atgadās, bet viņš stāsta tikai par konfrontāciju" (172. lp. tulk. A.I.) . Ja mēs 'konfrontācijas' vietā liekam radniecīgo 'situāciju', tad Eizenreichs un Rozītis ir gluži vienis prātis. Situācijas, kuŗās Rozītis parāda savu stāstu personas, ir dažādas - laulības šķiršanas prāva, radio raidījums, nakts pastaiga, sapulce, kāda cilvēka pēdējā stundiņa. Arī galvenās personas ir dažādas - pusaudzis, šoferis, prātā jukušais, neatzīts rakstnieks, sirdsslimais, piršu iestādes pārzinis un daži, kas nemaz nav personas, kā ābele, putns un auto. Daži stāsti sliecas vairāk uz reālisma ("Penkoka posts"), citi uz simbolisma pusi.
Olģerta Rozīša Pavedieni kuplina trimdas prozas eksperimentālo sniegumu. Atceroties, ka tai pašā 1966. g. iznāca arī Andreja Irbes Marisandra kaza, bet 1965. g. Ilzes Šķipsnas Aiz septītā tilta un Tālivalža Ķiķaukas Tramvajs tuksnesī, jāpriecājas par mūsu prozas straujo attīstību.
Astrīde Ivaska