Jaunā Gaita nr. 61, 1967

iepriekšējo nākošo

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

VĒSTULE BEZ ADRESES

 

„...the Outsider’s fundamental attitude:non-acceptance of life, of human life lived by human beings in human society.”

      Colin Wilson.

 

 

šī nav —

Šī nevar būt —

īstenība,

Es reizēm sev saku,

Nīgri jokodams.

Kā gulētājs, kas ieslīdējis murgā

Un nespēj atgriezties nomodā,

Tā dzīvoju ar šausmām un pretīgumu,

Maldos krēslainās ainavās.

Daža seja šķiet pazīstama —

Bet es sastopu svešiniekus.

To īstenums

Šad tad izģērbjas un rādās

Nešpetns, kārs un kleins...

Ja Tu arī šeit

Esi gājusi pa ietvēm un kājceliņiem

(Tumsa un rītausma, karstums un vasaras lietus,

Koks vējā, saule viļņos, marmora locekļi dārzā),

Man nav gadījies Tev pretī soļot...

Neizbēgamais

Moka visvairāk tad,

Kad atceros dienvidus pasauli —

Kā nevarīga gaisma

Tā lūko iespiesties

Šai putekļainā tumsā.

 

 

 

 

SIRREĀLISMS

 

 

Iespējamais nav allaž

Ķērciens krāsās,

Attēlu vāravas,

Dzīvnieks bara vaibstos.

Iespējamais nepaliek

Pie cenām skatlogā,

Pie kārbveida celtnes,

Pie cilpas un šāvieniem.

Iespējamais ir —

Dārzs un doma,

Hermesa vaibsti,

Cildenāks kailums.

Lūk, četrstūri sabrūk,

Dzied krāsas un veidoli,

Pūlis top caurspīdīgs

Un pretī nāk

Nedzimušie.

 

 

PIEZĪMES

 

 

„Hermesa vaibsti” attiecas uz Praksitela Hermesu, kam ir it iezīmīgā veidā izsmalcināti, ne vairs „dzīvnieciski” vaibsti. „Cildenāks kailums” attiecas uz daiļavām, kas pret savu ķermeni pa daļai izturas gandrīz kā pret statuju un kam nebūt nav bailes no seksa, bet galvā ir smadzenes, nevis salmi, tādēļ ir arīdzan stiprs garīgums („The Holy Spirit of Man” — kā dzejo Svinbērns — nozīmē, nevis reliģiskā aspektā).

Dzejoļa viela ir nākotnes vīzija saskaņā ar to, kas lasīts par zinātnes iespējām. Izteiksme netieša, stipri „dramatizēta”, kādēļ dzejolis var likties daudz mazāk racionāls, nekā patiesībā tas ir.

 

 

 

 

SINDROMS

 

 

Tā mita gadiem Pelēkajā ielā

un tuvu dižceļam, kur stundu stundām

Ir steiga, rūkoņa un bieži

Kliedz ambulances.

Tā mita zilā, noplukušā namiņā,

Un spogulī tā sastapās ik rītus

Ar melnām čigānietes acīm,

Ar prāvu seju mēness veidolā,

Ar vaibstiem sērīgiem virs brangā otra zoda;

Un, drānas novelkot, tai allaž derdzās

Ir augums tukli bezveidīgais,

Ir tumšie mati, kas ap krūšu galiem...

Bet grāmatplauktā — prāvi sējumi

Par skatuvēm un slaikām dejotājām;

Virs gultas — vingra baletniece,

Ko atveidojis reiz Degā;

Uz naktsgaldiņa — Lorkas kvēlā dzeja;

Un skaņuplatēs — Gulbju ezers,

Flamenko andalūziskais un Kopēlija.

Un busu gaidot

Vai gausi mājup ejot

Pa ielu Pelēko, tā dažkārt pamanīja:

Uz asfalta, starp mašīnām, lūk, dejo

Antonio, Rosario —

Antonio, tik daili iedomīgs,

Rosario, tik vilinoši vingra!

Bet kādu rītu

Tie neatgriezās

Un blāvi tuksnesīga likās katra iela.

Jau dienām neatšķirts bij Lorkas sējums

Un neskatīti Fontēna, Nurējevs.

Un beidzot —

Kad atkal baisi kliedza ambulance —

Bez iemītnieces namiņš zilais.

Kā Soledad Montoya

No tumšā kalna bij tā nokāpusi —

Nīlzirgs un gazele,

Grezns tauriņš, smagnēja govs,

Rosario,

Čigānu Roze krūtīm nogrieztām

Un pirmās dejotājas

Augums liegais

Tumšā skanu vilnī...

 

PIEZĪMES

 

Sindroms ir t.s. „Cushing’s syndrome”, par ko lasīju Uko (Ucko) „Endocrine Diagnosis”. Simptomi: tuklums, sievietēm spalvas uz krūtīm, ap areolām un uz linea alba; plāna vārīga āda etc., etc. Arī „moon-face”.

Degā cita starpā cītīgi zīmēja un gleznoja baletnieces. Antonio un Rosario bija spāņu dejotāju pāris.

 „Soledad Montoya” ir melancholiska čigāniete Lorkas dzejolī „Romance de la pena negra”. Čigānu Roze ir Lorkas dzejolī „Romance de la guardiacivil espańola”.

Adelaidē ir Pelēkā resp. Pelēkā kunga iela (Gray Street), kas man deva ierosmi iztēloties apnicīgi pelēcīgas ielas tipu — Pelēko ielu. Krāsu simbolisms sakarā ar zilo namiņu, bet saglabāts arī reālisms.

„Blāvi tuksnesīgs” — variācija par „Pelēko”, bet tagad (t.i. beigās) tas attiecas uz katru ielu.

Manis apdzejotā „Sindroma sieviete” izdara pašnāvību — paskrej zem auto, zaudējusi sapņus un illūzijas, līdz ar to dzīvot gribu.

Dzejoļa nobeigumā atspoguļojas gan „sindroma sievietes” īstais izskats, gan ari izskats nomoda sapņos līdz ar dažādām konsekvencēm, tieksmēm utt. Dzejolī esmu lūkojis attēlot individuālas iezīmes, kādas var slēpties aiz samērā bezpersoniskā termina „sindroms”.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Richards Rīdzinieks

 

 

 

 

FLIRTS

 

 

Ir viegli uzdzīvot

un tenkām vielu dot,

uz lielās skatuves

ja spēlēt prot.

 

Uz visām dvēselēm tad durvis vaļā,

slīd gaŗām saules lēkts un riets;

bet ievu smarža paliek paša daļā

un paša acis gods kā tērauds ciets.

 

Tā bij. To nakti:

Burzma apklusa un nebij vēja,

rozes zieds bij mēļi iesarkans,

alkoholā gaisma pazibēja,

dzidri noskanēja zelta zvans.

 

Mirklis īsais tīrāks bij par baltu,

sapnis, kuŗu abām rokām tvert,

sniegos ugunskurs, lai nenosaltu,

avots tuksnesi, ko lūpām dzert.

Un tu jokā

brīnumputnu

sadzirdēji.

 

 

 

 

DRAUGIEM

 

 

Mūsu gājumam jānes

lietaini pelēka debess;

vai raudāt,

kad smilšu graudi

caur pirkstiem birst?

 

Balta,

tik balta ir bērziem tāss

tur, kur paaudzes nokautās

dus.

 

Mūsu gājumam jāsargā saule ogle.

Divdesmit, trīsdesmit gadus

jāsargā ogle;

jāsargā, jāsargā kvēloša ogle

jāsargā saules ogle.

 

Līdz jaunas paaudzes izaug.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

SVEŠINIEKS PRIEKŠPILSĒTĀ

 

 

Kāpēc gan lai neraudātu? Vai tad neredzat?

Bet varbūt neredzat, jo acis —

jā, varbūt jums ir smilšu acis,

varbūt — —

 

Es redzu!

 

Šorīt pa vārtiem izgāja drukns vīrs,

viņš bija tērpies pelēkā

un rokās —

nē, zem mēteļa paslēptu,

viņš aiznesa cirvi...

 

Ap pusdienas laiku es viņu redzēju atkal,

un arī cirvi —

tas bija tīrs —

nolaizīts...

 

Es redzēju!

 

Bet jūs neredzat nekā, jūs tikai pāršķirstāt lappuses.

Jūs sēdējāt ar viņu kopā autobusā uz —

Jums ir smilšu acis.

Vai arī — nav ne to. Un jūs nezināt nekā,

nekad neesat vēlējušies zināt.

 

Kad piebrauca ātrās palīdzības mašīna

(neko jau vairs nevarēja palīdzēt!)

sniegs kļuva dubļains

(tikai īsu brīdi, jo drīz uzsniga jauns),

un jūs nopriecājāties,

ka pasaulē viens dzērājs mazāk.

Ir jau tiesa — viņš briesmīgi dzēra un ālējās,

viņš staigāja smagiem soliem, brīžiem kliedza

un beigās iedomājās, ka ir Kristus,

kam atļauts mīlēt savus ienaidniekus.

 

Varbūt bija arī?

Kas zina, lai gan es tam neticu.

Un beigu beigās —

viens taču ir skaidrs:

 

Kam mums vajag otra Jēzus no Nācaretes!

 

Ja tāds atnāktu,

mūsu miers noteikti būtu pagalam,

jo varētu vēl izrādīties, ka

 

viņš nav spējis mirt par visiem,

un pietiekami mīlēt —

 

un kaut kas no tā visa jādara arī mums.

 

Nu tās briesmas vismaz ir novērstas.

 

 

 

 

Jaunā Gaita nr. 61, 1967

iepriekšējo nākošo

Jaunā Gaita