|
Gundars Pļavkalns
VĒSTULE BEZ ADRESES
„...the Outsider’s fundamental attitude:non-acceptance of life, of human life lived by human beings in human society.” — Colin Wilson.
šī nav — Šī nevar būt — īstenība, Es reizēm sev saku, Nīgri jokodams. Kā gulētājs, kas ieslīdējis murgā Un nespēj atgriezties nomodā, Tā dzīvoju ar šausmām un pretīgumu, Maldos krēslainās ainavās. Daža seja šķiet pazīstama — Bet es sastopu svešiniekus. To īstenums Šad tad izģērbjas un rādās Nešpetns, kārs un kleins... Ja Tu arī šeit Esi gājusi pa ietvēm un kājceliņiem (Tumsa un rītausma, karstums un vasaras lietus, Koks vējā, saule viļņos, marmora locekļi dārzā), Man nav gadījies Tev pretī soļot... Neizbēgamais Moka visvairāk tad, Kad atceros dienvidus pasauli — Kā nevarīga gaisma Tā lūko iespiesties Šai putekļainā tumsā.
PIEZĪMES
„Hermesa vaibsti” attiecas uz Praksitela Hermesu, kam ir it iezīmīgā veidā izsmalcināti, ne vairs „dzīvnieciski” vaibsti. „Cildenāks kailums” attiecas uz daiļavām, kas pret savu ķermeni pa daļai izturas gandrīz kā pret statuju un kam nebūt nav bailes no seksa, bet galvā ir smadzenes, nevis salmi, tādēļ ir arīdzan stiprs garīgums („The Holy Spirit of Man” — kā dzejo Svinbērns — nozīmē, nevis reliģiskā aspektā). Dzejoļa viela ir nākotnes vīzija saskaņā ar to, kas lasīts par zinātnes iespējām. Izteiksme netieša, stipri „dramatizēta”, kādēļ dzejolis var likties daudz mazāk racionāls, nekā patiesībā tas ir.
PIEZĪMES
Sindroms ir t.s. „Cushing’s syndrome”, par ko lasīju Uko (Ucko) „Endocrine Diagnosis”. Simptomi: tuklums, sievietēm spalvas uz krūtīm, ap areolām un uz linea alba; plāna vārīga āda etc., etc. Arī „moon-face”. Degā cita starpā cītīgi zīmēja un gleznoja baletnieces. Antonio un Rosario bija spāņu dejotāju pāris. „Soledad Montoya” ir melancholiska čigāniete Lorkas dzejolī „Romance de la pena negra”. Čigānu Roze ir Lorkas dzejolī „Romance de la guardiacivil espańola”. Adelaidē ir Pelēkā resp. Pelēkā kunga iela (Gray Street), kas man deva ierosmi iztēloties apnicīgi pelēcīgas ielas tipu — Pelēko ielu. Krāsu simbolisms sakarā ar zilo namiņu, bet saglabāts arī reālisms. „Blāvi tuksnesīgs” — variācija par „Pelēko”, bet tagad (t.i. beigās) tas attiecas uz katru ielu. Manis apdzejotā „Sindroma sieviete” izdara pašnāvību — paskrej zem auto, zaudējusi sapņus un illūzijas, līdz ar to dzīvot gribu. Dzejoļa nobeigumā atspoguļojas gan „sindroma sievietes” īstais izskats, gan ari izskats nomoda sapņos līdz ar dažādām konsekvencēm, tieksmēm utt. Dzejolī esmu lūkojis attēlot individuālas iezīmes, kādas var slēpties aiz samērā bezpersoniskā termina „sindroms”.
FLIRTS
Ir viegli uzdzīvot un tenkām vielu dot, uz lielās skatuves ja spēlēt prot.
Uz visām dvēselēm tad durvis vaļā, slīd gaŗām saules lēkts un riets; bet ievu smarža paliek paša daļā un paša acis gods kā tērauds ciets.
Tā bij. To nakti: Burzma apklusa un nebij vēja, rozes zieds bij mēļi iesarkans, alkoholā gaisma pazibēja, dzidri noskanēja zelta zvans.
Mirklis īsais tīrāks bij par baltu, sapnis, kuŗu abām rokām tvert, sniegos ugunskurs, lai nenosaltu, avots tuksnesi, ko lūpām dzert. Un tu jokā brīnumputnu sadzirdēji.
DRAUGIEM
Mūsu gājumam jānes lietaini pelēka debess; vai raudāt, kad smilšu graudi caur pirkstiem birst?
Balta, tik balta ir bērziem tāss tur, kur paaudzes nokautās dus.
Mūsu gājumam jāsargā saule ogle. Divdesmit, trīsdesmit gadus jāsargā ogle; jāsargā, jāsargā kvēloša ogle jāsargā saules ogle.
Līdz jaunas paaudzes izaug.
SVEŠINIEKS PRIEKŠPILSĒTĀ
Kāpēc gan lai neraudātu? Vai tad neredzat? Bet varbūt neredzat, jo acis — jā, varbūt jums ir smilšu acis, varbūt — —
Es redzu!
Šorīt pa vārtiem izgāja drukns vīrs, viņš bija tērpies pelēkā un rokās — nē, zem mēteļa paslēptu, viņš aiznesa cirvi...
Ap pusdienas laiku es viņu redzēju atkal, un arī cirvi — tas bija tīrs — nolaizīts...
Es redzēju!
Bet jūs neredzat nekā, jūs tikai pāršķirstāt lappuses. Jūs sēdējāt ar viņu kopā autobusā uz — Jums ir smilšu acis. Vai arī — nav ne to. Un jūs nezināt nekā, nekad neesat vēlējušies zināt.
Kad piebrauca ātrās palīdzības mašīna (neko jau vairs nevarēja palīdzēt!) sniegs kļuva dubļains (tikai īsu brīdi, jo drīz uzsniga jauns), un jūs nopriecājāties, ka pasaulē viens dzērājs mazāk. Ir jau tiesa — viņš briesmīgi dzēra un ālējās, viņš staigāja smagiem soliem, brīžiem kliedza un beigās iedomājās, ka ir Kristus, kam atļauts mīlēt savus ienaidniekus.
Varbūt bija arī? Kas zina, lai gan es tam neticu. Un beigu beigās — viens taču ir skaidrs:
Kam mums vajag otra Jēzus no Nācaretes!
Ja tāds atnāktu, mūsu miers noteikti būtu pagalam, jo varētu vēl izrādīties, ka
viņš nav spējis mirt par visiem, un pietiekami mīlēt —
un kaut kas no tā visa jādara arī mums.
Nu tās briesmas vismaz ir novērstas.
|
