Jaunā Gaita nr. 61, 1967

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

VĒSTULE BEZ ADRESES

 

„...the Outsider’s fundamental attitude:non-acceptance of life, of human life lived by human beings in human society.”

      Colin Wilson.

 

 

šī nav —

Šī nevar būt —

īstenība,

Es reizēm sev saku,

Nīgri jokodams.

Kā gulētājs, kas ieslīdējis murgā

Un nespēj atgriezties nomodā,

Tā dzīvoju ar šausmām un pretīgumu,

Maldos krēslainās ainavās.

Daža seja šķiet pazīstama —

Bet es sastopu svešiniekus.

To īstenums

Šad tad izģērbjas un rādās

Nešpetns, kārs un kleins...

Ja Tu arī šeit

Esi gājusi pa ietvēm un kājceliņiem

(Tumsa un rītausma, karstums un vasaras lietus,

Koks vējā, saule viļņos, marmora locekļi dārzā),

Man nav gadījies Tev pretī soļot...

Neizbēgamais

Moka visvairāk tad,

Kad atceros dienvidus pasauli —

Kā nevarīga gaisma

Tā lūko iespiesties

Šai putekļainā tumsā.

 

 

 

 

SIRREĀLISMS

 

 

Iespējamais nav allaž

Ķērciens krāsās,

Attēlu vāravas,

Dzīvnieks bara vaibstos.

Iespējamais nepaliek

Pie cenām skatlogā,

Pie kārbveida celtnes,

Pie cilpas un šāvieniem.

Iespējamais ir —

Dārzs un doma,

Hermesa vaibsti,

Cildenāks kailums.

Lūk, četrstūri sabrūk,

Dzied krāsas un veidoli,

Pūlis top caurspīdīgs

Un pretī nāk

Nedzimušie.

 

 

PIEZĪMES

 

 

„Hermesa vaibsti” attiecas uz Praksitela Hermesu, kam ir it iezīmīgā veidā izsmalcināti, ne vairs „dzīvnieciski” vaibsti. „Cildenāks kailums” attiecas uz daiļavām, kas pret savu ķermeni pa daļai izturas gandrīz kā pret statuju un kam nebūt nav bailes no seksa, bet galvā ir smadzenes, nevis salmi, tādēļ ir arīdzan stiprs garīgums („The Holy Spirit of Man” — kā dzejo Svinbērns — nozīmē, nevis reliģiskā aspektā).

Dzejoļa viela ir nākotnes vīzija saskaņā ar to, kas lasīts par zinātnes iespējām. Izteiksme netieša, stipri „dramatizēta”, kādēļ dzejolis var likties daudz mazāk racionāls, nekā patiesībā tas ir.

 

 

 

 

SINDROMS

 

 

Tā mita gadiem Pelēkajā ielā

un tuvu dižceļam, kur stundu stundām

Ir steiga, rūkoņa un bieži

Kliedz ambulances.

Tā mita zilā, noplukušā namiņā,

Un spogulī tā sastapās ik rītus

Ar melnām čigānietes acīm,

Ar prāvu seju mēness veidolā,

Ar vaibstiem sērīgiem virs brangā otra zoda;

Un, drānas novelkot, tai allaž derdzās

Ir augums tukli bezveidīgais,

Ir tumšie mati, kas ap krūšu galiem...

Bet grāmatplauktā — prāvi sējumi

Par skatuvēm un slaikām dejotājām;

Virs gultas — vingra baletniece,

Ko atveidojis reiz Degā;

Uz naktsgaldiņa — Lorkas kvēlā dzeja;

Un skaņuplatēs — Gulbju ezers,

Flamenko andalūziskais un Kopēlija.

Un busu gaidot

Vai gausi mājup ejot

Pa ielu Pelēko, tā dažkārt pamanīja:

Uz asfalta, starp mašīnām, lūk, dejo

Antonio, Rosario —

Antonio, tik daili iedomīgs,

Rosario, tik vilinoši vingra!

Bet kādu rītu

Tie neatgriezās

Un blāvi tuksnesīga likās katra iela.

Jau dienām neatšķirts bij Lorkas sējums

Un neskatīti Fontēna, Nurējevs.

Un beidzot —

Kad atkal baisi kliedza ambulance —

Bez iemītnieces namiņš zilais.

Kā Soledad Montoya

No tumšā kalna bij tā nokāpusi —

Nīlzirgs un gazele,

Grezns tauriņš, smagnēja govs,

Rosario,

Čigānu Roze krūtīm nogrieztām

Un pirmās dejotājas

Augums liegais

Tumšā skanu vilnī...

 

PIEZĪMES

 

Sindroms ir t.s. „Cushing’s syndrome”, par ko lasīju Uko (Ucko) „Endocrine Diagnosis”. Simptomi: tuklums, sievietēm spalvas uz krūtīm, ap areolām un uz linea alba; plāna vārīga āda etc., etc. Arī „moon-face”.

Degā cita starpā cītīgi zīmēja un gleznoja baletnieces. Antonio un Rosario bija spāņu dejotāju pāris.

 „Soledad Montoya” ir melancholiska čigāniete Lorkas dzejolī „Romance de la pena negra”. Čigānu Roze ir Lorkas dzejolī „Romance de la guardiacivil espańola”.

Adelaidē ir Pelēkā resp. Pelēkā kunga iela (Gray Street), kas man deva ierosmi iztēloties apnicīgi pelēcīgas ielas tipu — Pelēko ielu. Krāsu simbolisms sakarā ar zilo namiņu, bet saglabāts arī reālisms.

„Blāvi tuksnesīgs” — variācija par „Pelēko”, bet tagad (t.i. beigās) tas attiecas uz katru ielu.

Manis apdzejotā „Sindroma sieviete” izdara pašnāvību — paskrej zem auto, zaudējusi sapņus un illūzijas, līdz ar to dzīvot gribu.

Dzejoļa nobeigumā atspoguļojas gan „sindroma sievietes” īstais izskats, gan ari izskats nomoda sapņos līdz ar dažādām konsekvencēm, tieksmēm utt. Dzejolī esmu lūkojis attēlot individuālas iezīmes, kādas var slēpties aiz samērā bezpersoniskā termina „sindroms”.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Richards Rīdzinieks

 

 

 

 

FLIRTS

 

 

Ir viegli uzdzīvot

un tenkām vielu dot,

uz lielās skatuves

ja spēlēt prot.

 

Uz visām dvēselēm tad durvis vaļā,

slīd gaŗām saules lēkts un riets;

bet ievu smarža paliek paša daļā

un paša acis gods kā tērauds ciets.

 

Tā bij. To nakti:

Burzma apklusa un nebij vēja,

rozes zieds bij mēļi iesarkans,

alkoholā gaisma pazibēja,

dzidri noskanēja zelta zvans.

 

Mirklis īsais tīrāks bij par baltu,

sapnis, kuŗu abām rokām tvert,

sniegos ugunskurs, lai nenosaltu,

avots tuksnesi, ko lūpām dzert.

Un tu jokā

brīnumputnu

sadzirdēji.

 

 

 

 

DRAUGIEM

 

 

Mūsu gājumam jānes

lietaini pelēka debess;

vai raudāt,

kad smilšu graudi

caur pirkstiem birst?

 

Balta,

tik balta ir bērziem tāss

tur, kur paaudzes nokautās

dus.

 

Mūsu gājumam jāsargā saule ogle.

Divdesmit, trīsdesmit gadus

jāsargā ogle;

jāsargā, jāsargā kvēloša ogle

jāsargā saules ogle.

 

Līdz jaunas paaudzes izaug.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Andrejs Irbe

 

 

 

 

SVEŠINIEKS PRIEKŠPILSĒTĀ

 

 

Kāpēc gan lai neraudātu? Vai tad neredzat?

Bet varbūt neredzat, jo acis —

jā, varbūt jums ir smilšu acis,

varbūt — —

 

Es redzu!

 

Šorīt pa vārtiem izgāja drukns vīrs,

viņš bija tērpies pelēkā

un rokās —

nē, zem mēteļa paslēptu,

viņš aiznesa cirvi...

 

Ap pusdienas laiku es viņu redzēju atkal,

un arī cirvi —

tas bija tīrs —

nolaizīts...

 

Es redzēju!

 

Bet jūs neredzat nekā, jūs tikai pāršķirstāt lappuses.

Jūs sēdējāt ar viņu kopā autobusā uz —

Jums ir smilšu acis.

Vai arī — nav ne to. Un jūs nezināt nekā,

nekad neesat vēlējušies zināt.

 

Kad piebrauca ātrās palīdzības mašīna

(neko jau vairs nevarēja palīdzēt!)

sniegs kļuva dubļains

(tikai īsu brīdi, jo drīz uzsniga jauns),

un jūs nopriecājāties,

ka pasaulē viens dzērājs mazāk.

Ir jau tiesa — viņš briesmīgi dzēra un ālējās,

viņš staigāja smagiem soliem, brīžiem kliedza

un beigās iedomājās, ka ir Kristus,

kam atļauts mīlēt savus ienaidniekus.

 

Varbūt bija arī?

Kas zina, lai gan es tam neticu.

Un beigu beigās —

viens taču ir skaidrs:

 

Kam mums vajag otra Jēzus no Nācaretes!

 

Ja tāds atnāktu,

mūsu miers noteikti būtu pagalam,

jo varētu vēl izrādīties, ka

 

viņš nav spējis mirt par visiem,

un pietiekami mīlēt —

 

un kaut kas no tā visa jādara arī mums.

 

Nu tās briesmas vismaz ir novērstas.

 

 


 

ČETRI ZVIEDRI

 

 

 

HARIJS MARTINSONS

STĪGS KARLSONS

SONJA OKESONE

TOMASS TRĀNSTRÖMERS

 

Atdzejojis Andrejs Irbe

 

ČETRI ZVIEDRI ir nepretenciozs mēģinājums dot ieskatu mūsdienu dzīvajā zviedru dzejā. Tās amplitūda ir ļoti plaša, tāpēc ārpus izlases atstāti, piemēram, faktiski netulkojamie grafiskās dzejas” (bilddikt) paraugi un konkrētistu darbi, kuŗos dzejoļu uzbūve balstās skaņu asociāciju plūsmā, kur pats vārds, ne tā jēdzieniskais saturs, ir galvenais elements. Izlasē latviešiem jau pazīstamais Harijs Martinsons (Ceļš uz Zvanu draudzi, romāns, Daugava, 1953. g.) ir vecākais autors un reprezentē cīnītāju paaudzi”, savā laikā sabiedrības pārvērtībās iesaistījušos divdesmito gadu debitantus. Viņa jaunības dzejā savienojusies detaļās izzīmēta dabas lirika ar tieksmi sirreālisma virzienā; turpmāk Martinsons arvien vairāk pievērsies aktuālajām parādībām, un viņa dzeja vietvietām ir asa polemika kā pret varas civilizāciju (Martinsona apzīmējums šā gadsimta diktatūrām), tā pret cilvēces attīstības vienpusību. Martinsona dzeja ir skanīga, muzikāla, gleznām bagāta. Grandioza ir viņa mūsdienu epopeja „Aniāra” — par starpplanētāro kuģi, kas ved bēgļus projām no radioaktivitātes saindētās Zemes, bet novirzās no ceļa un pazūd visumā, šī epopeja ir viens no mūsdienu mākslinieciski spēcīgākiem, pravietiskākiem brīdinājumiem apzināties, kamēr vēl nav par vēlu, ka vienīgi „dzīvībā dzen dzietus cilvēcība”, viss cits ir matemātiska likumība bez sirdsapziņas, mīlestības, jūtām. Mūsdienu problemātika iezīmējusi ari Stīga Karlsona dzeju, tajā jaucas rezignācija, ko izraisījušas cilvēces katastrofas, ar sarkastisku izrēķināšanos ar „labklājības upuriem”, šaurā materiālismā iestigušiem jaunbagātniekiem modernas Zviedrijas betonā celtajās priekšpilsētās, šo tematu līdz vēl sarkastiskākai puantei novedusi Sonja Okesone. Viņas valoda vietām brutāli atklāta, nesaudzīga — robustām līnijām viņa zīmē monotonitāti un plakanumu, kāds valda idejām nabagajā zviedru zemē, naža dūriena skaudrumā viņa parāda, ka cilvēka laimes jautājums nav atrisināms ar sociālu likumdošanu kā ūniversāllīdzekli.

Tomass Trānströmers ir pats jaunākais un viņa četrus samērā plānos dzejoļu krājumus kritika saņēmusi ar aplausiem. Viņa dzeja ir gleznaina, ārkārtīgi koncentrēta, un tajā mijas grieķu dzejas, baroka un sirreālisma iezīmes.

Visi šie četri jūtami parāda zviedru lirikas iesaistīšanos šāsdienas cilvēka kardinālajos jautājumos, tā ir dzeja, kas nav norobežojusies pašpieticīgā provinciālismā, drīzāk otrādi - graiza to nesaudzīgi un met pasaulei acīs vīzijas kuŗu uzdevums — modināt apzināšanos, ka no mums pašiem atkarīgs, vai pasaule ir vai nav brīvības zeme „visiem, kam darīts pāri un kas sāpināti, viņu bērniem un viņu pavardiem”.

Sirsnīgs paldies kollēgai Ainai Siksnai par atbalstu, izvēloties autorus, un par Okesones dzejoļa fragmentu un dažu Martinsona un Trānströmera dzejoļu atdzejojumu pirmuzmetumiem.

Atdzejotājs

 

 HARIJS MARTINSONS (Harry Martinson, 1904)

 

 

PĻAVAS DZIESMA

Ziedošu pļavu var tikai tās tauriņi aprakstīt,

tikai bites spēj to izteikt dziesmās.

Aptvert visu šo tūkstošspārnaino lidošanu

un pareizi izprast bites dziesmu

spēj tikai laumas, kas vingrinājušās mūžību ilgi.

 

 

 

 

ATVASARAS VAKARS

Kāda zvaigzne spīd, pārvērtusies

par pavedienu avotā.

Kāds sienāzis pauž,

ko zili zvani vēlas:

karāties viegli starp smilgām,

neiezvanīt

ne pastardienu, ne pasaules galu.

Un zvaigzne ļauj visam tā notikt un saritinās,

iziruši.

Sienāzis spēlē.

 

 

 

 

BĒGLIS

Kopš viņš bija izsprucis no žokļiem,

viņam šķita, ka dzīvot ir it kā būt starp spokiem,

ka vienmēr ir viena karote par daudz uz galda.

Viņš ielūkojās savā atspīdumā viras šķīvī, nebūdams drošs,

vai tikai...

pēc tam viņš izstrēba to tukšu līdz pat uzgleznotajai

Josija Spodes Jaunākā Medību ainai.

Laukā pūta taures, bija rudens —

un pasaulē joprojām bija kāds, kuŗu lenca.

 

 

 

 

TEV JĀSAMIERINĀS”.

Beigās tev ir jāsamierinās ar kailo faktu, ka ledu kļūst arvien vairāk.

Ka uguņošana virs tiem ir tikai gadījums,

ka sirdi sildītājs karstvīns ar krustnagliņām

nepalīdz vairs šai Arktikā, kas aug arvien lielāka.

Tev ir jāpriecājas par šo smago atziņu, ko gūsti starp ledus kalniem.

Priecājies visubeidzot, ka neesi akls.

 

 

 

 

NO „ANIĀRAS”

Dziesma par Karēliju

Laiks un gadi aizritēja aukstā, skarbā universā.
Dzīvei zuda dienu mijums tiem, kas sasēdušies nīka
piespiedušies logu stiklam, gaidīdami kādu zvaigzni,
kas no citām atdalīsies, tuvāk nāks, kļūs aizsniedzama.

Bērni auga, spēlēdamies cieto grīdu slēgtās tundrās,
izmīņātās deju soļos, nobrāztās un grumbuļainās.
Jauni laiki, jauni prieki. Jurgu vairāk nespēlēja,
dejotkārā Daisi bij nu apgūlusies gliemežvākā,
mūža dusas velvju telpā, meistarienēm novēlētā.

Klusumā nu pats es domās aizstaigāju Karēlijā,
kur es kādreiz biju mitis, kavējies vai mūžu ilgi,
bijis trīsreiz desmit ziemu, vasaru tik vienu mazāk,
iekams projām, bija jāiet, pretī citām zemēm, dienām,
sava mūža lēnā gaitā.

Laikiem aizmirstais nāk prātā. Visumā nekam nav šķēršļu
gadu simti saplūst kopā, uznirst minās daudzas zemes,
drumstalas no tāliem ceļiem.

Skaistāk visa skaistā starpā atspīd tomēr Karēlija,
kā aiz kokiem ūdens mirdzums un kā rīta svīdums dzelmē
jūnijā, kad vakars paspēj tikai krēslas drānās tīties,
kad jau dzeguze sāk kūkot, flautas balsī maigo Aino
saukt, lai paņem miglas autu, iznirstot no jūnijūdens,
un lai iet, kur dzegužbalsīs pavardi sāk dūmos tērpties
šalcošajā Karēlijā.

 

 

 

 

102. dziedājums

 

Es cerēju tos novest paradīzē,

bet izpostītu pametām kopš to, kas bijis,

vien telpas nakts nu kļuvusi mums mājas,

un dievi nedzird mūs — tik dziļi klusums rijis.

 

Kā zvaigzņu pārlaicības noslēpums,

tā telpas mechanikas varenība

ir likums nelokāms, ne priecas mācība. —

Vien dzīvībā dzen dzietus cilvēcība.

 

Tā kritām mēs uz Likumības asmens

un iztukšoti mirām Mīmas zālēs.

To dievu, kas mums bija cerība,

mēs raudam pametām tur lejā, Doristālēs.

 

 

 

 

 

 

STIGS KARLSONS (Stig Carlson, 1920)

 

 

ROBEŽAINAS

1.

kad mākonis noskūpstīja klusumu

saules pulksteņa vientuļajā stundu skaitījumā,

atlobījās neizturamā zilā krāsa

no zemes paletes,

 

un pelēkā kalna mestās ēnas rietumos,
kas ilgi cīnījušās ar tumsu gravās,
gāzās atpakaļ ūdenī
nomazgāt savus krunkainos vaigus”

 

no savas puses mēs redzējām kalna masīvu sabiezam

un pārlaužam sala veidotās plaisas ar meliem augšpus tām,

kamēr suņa rējiens šķēla gaisu

un meta harpūnas tauvu

fjorda sašķaidītajā ūdenī

 

 

2.

cilvēka kliedziena attālumā no
izciļņa pamestās bruģakmens kaudzes,
kur dinamīta sprādzieni joprojām vēl dun
atmiņās noreibušos gliemežvākos,
izsmej pamestu baraku rinda

heroiskā laika bankrotu

 

zilst tagad nebeidzama robežpasaule

mierīgā ritmā aiz kaiju

slinkajām krīta švīkām,

un kur papēžu dzelzs nule

iespieda cietajā klintī barbariskus

rūnu rakstus,

gatavojas briežu streņģes

atgūt savu zemi

 

 

3.

 

kad fjords atvērās

uz bezgalīgu okeānu,

un migla tecēja veldamās,

tad mūsu aiŗi dziedāja nobijušies

ilgās pēc zemes

 

krasta skanas aizsniedza mūs,

bet kad mēs turpat vai saklausījām

krastmalas akmeņu skrāpēšanos pret laivas dibenu,

kontūras izgaisa

un vilināja mūs no jauna airēt pa loka līniju,

līdz pēkšņi mēs sajutām bērzu sulu smaržu

iesitamies sejā

 

Norvēģijā 1945. gadā

 

 

 

 

ES MEKLĒJU

 

Es meklēju eksaktos vārdus

pasaules situācijai,

aizliegtajām kombinācijām,

vaļā palaistajām orģijām,

naidam, kas sarēto kontinentus

un piepilda pasaules acis ar granti.

 

Es meklēju atbildi uz jautājumu,

kāpēc mākoņiem jāpiepildās

ar nāvi nesēju radioaktivitāti,

kāpēc rokām jādreb bailēs,

kad tās aizkaŗ robežas,

kāpēc tuksnešainām nevienam nepiederošām

zemēm jāizplešas starp mums un viņiem.

 

Es meklēju krastu ar ostām

visu jūŗu kuģiem,

kur to ķīli var atpūsties plecu pie pleca

un čukstēt viens otram noslēpumus

par okeānu naidīgajām mugurām.

 

Es meklēju brīvības zemi

visiem, kam darīts pāri un kas sāpināti,

viņu bērniem un viņu pavardiem,

tiem, kas kļuvuši akli, redzēdami

kaunu vāļājamies kā ķirzaku

savandītu dubļu putrā.

 

Es meklēju to, kas ir kopīgs visiem —

tiem, kas dodas pasaulē kādam mērķim pretī,

tiem, kam jāpaliek mājās,

tiem, kas apsauc vētras,

un tiem, kas tām ļauj trakot.

 

Es meklēju eksaktos vārdus

pasaules situācijai.

 

 

 

 

ZVIEDRIJA, ZVIEDRIJA, TĒVUZEME

 

Kad zviedru kultūras novados atzirgošana

bija turpinājusies labu laiciņu

un neviens vienīgs zirga purns vairs nesnaikstījās pēc auzām

- atskaitot urbanizētos hipodromu trofeju skrējējus,

kuŗu acīs mirdz hazardista ārprāts —

pieņēmās atcilvēkošana un brīvās dabas piemēslošana.

Krūmu armijas iem,aršēja tīrumos,

un usnas atguva savas vecās piearas.

 

Tagad snauž maigi pilsētnieka ģimene pie pārnēsājamā televizora

bijušā būdinieka kambari gaŗus vasaras vakarus,

un ledus skapis lievenī ir uzpūties no burku barības.

Brēdengā un Bolmorā

sēž būdinieku pēcteči blokēku augšējos stāvos

un nolūkojas lejup uz mauriņiem aiz palodžu skārda,

sapņo par Piteo asins ķiļķeniem, Vermlandes desu vai kartupeļu grūdeni no Viklebijas,

 

Tur, dzimtajā pagastā, turpinās plānveidīga apmežošana,

un pēc septiņdesmit pieciem gadiem Mežu Virsvalde tur varēs gāzt baļķus
vietā, kur priekš diviem gadiem tēvs beidzamo reizi iestādīja kartupeļus. Nākošmēnes mēs mainīsim automašīnu SAAB pret Opeļa Kapteini.

 

 

 

 

BALTIJAS JŪŖAS NEDĒĻA

 

Kamēr Valters Ulbrichts, stāvēdams uz rātsnama kāpnēm,

divi stundas ilgi lamāja Federatīvo Republiku,

mēs sēdējām Pie Kogges un sūcām vēsu, labu alu.

Un mēs pavisam nopietni tērzējām par miera lietu.

Rostokā bija 35 grādi pēc Celzija, un zaļajiem tautas policistiem

tas bija sviedrains miers.

THÄLMANNPLATZ ir liels laukums —

kā radīts masu mītiņiem.

Valters Ulbrichts runāja patiešām loti skaļi un asi,

teikto vajadzētu dzirdēt tālu rietumos.

Daži paģība.

Ne jau nu runas dēļ — to visu viņi bija dzirdējuši agrāk — bet gan tāpēc, ka bija nelabi karsts.

Aivars pasūtināja vēlreiz alu.

 

Pēc tam mēs staigājām iekšā un ārā pa pilsētas vārtiem,
kaut gan bija aizliegts tā darīt: tie tikai tramvajiem.
Baltijas jūŗa ir Miera Jūŗa,

tā vismaz stāvēja rakstīts uz plakātiem visās malās.
Grāmatu veikalu skatlogos bija Zelmas Lāgerlefas un Lo-Johana grāmatas vāciski.

Mājup braukdami, apbrīnojām Rīgenas baltās krīta klintis.

Torpēdlaivas MIERA JŪŖĀ bija ļoti žiglas.

Diez, vai Valters Ulbrichts vēl joprojām runā?

 

 

 

 

TAUTA ATTĒLOS

 

Ir jautājums par formas atrašanu...

 

Uz priekšu, tēvuzemes bērni,

bet vispirms attīriet ideālu no visiem vecajiem lūžņiem,

ko esat vilkuši līdz kopš līdumnieku dienām kā balastu,

paraujiet Marksu aiz bārdas un neaizmirstiet Eksporta Savienību.

Mūsu ienākumi per capita ir virs 1900 —

ievērojiet labi: dolāros. Bet daži saka, ka ir par šauru.

Ir par šauru vareno plašumu Zviedrijā,

kur partijas programma iet turpinājumos

nedēļas žurnālos, jaunšveiciešu kommentēta.

 

Mīksti plūzdama, veļas šurp labklājība pār brūklenāju mežiem

un liek visiem spokiem ņemt kājas pār pleciem.

Sen jau ir tie laiki, kad dzīvoja zviedru tīģeris, tagad tas ir tankā.

Kāpēc būtu jāieteic nekontrolējama mutes kustēšanās,

atskaitot gadījumus, kad ir darīšana ar ārzemniekiem?

Lai viņi paliek tur, kur ir viņu vieta, ne šeit!

 

Ārzemes ir radītas mūsu atpūtai,

un tās izbeidzas, kur esam novilkuši robežas.

 

Ļaujiet mums mīļā miera labad uzskaitīt mūsu favorītus

un mūsu labi iesaiņoto uzskatu pašapkalpošanās veikalus,

tie ir garantēti higiēniski,

kaut arī ir atļauts apšaubīt to svaigumu —

tas nāk no ziemeļiem un ir retums, tāpat kā zemestrīces

šajos platuma grādos.

 

Paši sevi mēs redzam 17 collu bildē,

plakans standartsmaids, kas plēš pušu visus logatus

un iealbumizē mūs četrstūros,

kuŗus ir viegli pazīt — mellene kā mellene,

iekams tā pārkaisīta ar cukuru un pārvērsta ievārījumā.

 

Kuŗš gan saskatīs kādu vērtību dažādībā,

ja ir runa par notaksētiem veselumiem?

Kuŗš ies aiz sētas un izvems

standartfrazes un vakara laikrakstus,

neīstumu aizmetamos iesaiņojumos,

šņukstošo sentimentālitāti

un Radiopalidzības iemaksas zīmes polio upuriem?

Tauta attēlos —

retušēta līdz nepazīšanai!

Esi bezrūpīgs, esi gudrs, esi bezrūpīgs gudrībā,

ka esi neaizkaŗami nepieejams,

gliemezis tautu jūŗā — gļota, kas dreb.

 

Ne jau formulējumu mums trūkst,

bet seguma — muguras!

Dažs labs to sauc par nostāju, stilu,

citi samierinās ar patērēšanu,

kamēr kāds runā par attīstību ar nullēm acīs.

 

Apbruņojiet mūs ar stikla šķiedrām, tās ir izturīgas,

iekārtojiet mums mājvietu, kas mūs pārpelno

ar izraidljumu ērtību bezrūpībā.

Pēc mums kaut vai ūdensplūdi — un kas par to,

ja tikai Rivjēra ir vaļā līdz oktobŗa beigām!

 

Nenovirzieties no šīs līnijas,

tā ir naglas taisnuma kā motorcelš,

un pa to var braukt, kam ir kaut kāda sajēga

kā ieeļļojams personības motors ar veselo saprātu.

Esi zviedrisks!

To no mums visiem prasa šī zeme.

Tik, cik vien jaudājam.

 

 

 

 

PAUZE

 

Murrājošs mēness,

dusoša saule,

iedegta spuldze

virs mana galda.

Vienkārši

un turpat vai banāli.

Bet, ak Dievs, cik nomierinoši

un gandrīz vai pavisam pareizi.

 

 

 

 

KĀ KĀDS, KUŖŠ REDZĒJIS SEPTEMBRI

 

Šī ir reibinoša sekunde,

kad pasaules sirds stāv balansēdama klusa

un tikai vēju dzird tālos, mierīgos mežos.

Šī ir nakts, kad vieglām kājām

sitas viļņi pret krastu,

kad drudzis atlaižas un kaut kas līdzīgs aizmiršanai

piezogas tam, kuŗš grib klausīties.

 

Šī ir nakts, kad dzeja dzimst —

un uzdrošinās sastapt ritu vaļējām, skaidrām acīm.

 

Šī ir nakts, ko pārvarējusi klusēšana,

                miers,

                     krišana perifērijā,

                          dzīvība nāvē —

Šī ir nakts visam dzīvē,

kas spēj aizklausīties līdz nojautai.

Kā kāds, kuŗš redzējis septembri.

 

 

 

 

 

 

SONJA OKESONE (Sonja Ĺkesson, 1926)

 

 

AUTOBIOGRAFIJA

(atbilde Ferlingeti)

 

Fragmenti

 

Es dzīvoju

mierīgu dzīvi Karalienes ielā 83 a.

Izšņaucinu sīkos un spodrinu grīdu

un vaŗa podus,

un vāru biezeni un treknu biezputru.

 

Es dzīvoju

mierīgu dzīvi pazemju tuvumā.

Esmu zviedriete.

Esmu augusi, kā zviedri aug.

Es lasīju Mājas Ārstu zem segas gultā

un biju dalībniece baptistu

jauniešu grupā.

Es sapņoju par dziedāšanu korī

un dziedāšanu ģitāras pavadījumā

starp svecēm.

Es sapņoju, ka varēšu dziedāt

pie ģitāras Lūcijas dienā.

Es biju tipiska knīpa.

Es raku tuneļus sniega kupenās.

Es sēdēju zem apsnigušas ābeles

un gaidīju Pastardienu.

Reiz mani uzgāja puišu istabā ievilktu

pa ceļam no jauniešu biedrības.

Es mācījos neklātienē stenografiju

un nozīmēju meitenes no žurnālu vākiem

savā piezīmnīcā.

Es esmu sēdējusi ieputinatā automašīnā ar gāzes ģeneratoru,

kas savāca baltiešu bēgļus —

vīrus iepuvušām plaušām,

kas kunkstēdami prasīja ūdeni,

sievieti, kam acābols karājās

kā asiņaina ola uz vaiga.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Sievietēm nevajag pētīt un domāt.

Viņām ir jāpaliek savā vietā.

Mana mamma allaž ir atgādinājusi, cik ļoti

man jābūt pateicīgai par to, kas man ir.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Es esmu bezmiegā svaidījusies mazā pilsētelē,

kur koki aiz loga nopūtās un atkal nopūtās.

Es esmu dzirdējusi nemierīgākus kokus

maujam kā bojas naktī.

Es esmu riņķu riņķiem vazāta apkārt

pa visādiem ellišķīgiem žēlastības namiem.

Man ir bijis jādzīvo vietās, kur sirds

reducējusies par sūkņu mašīnu.

Kāds klusums, kāda tikšķēšana, kāda uz pirkstgaliem staigāšana.

Un kādas sieviešu bālās rokas,

iepinušās dziju šķeterēs.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Katru dienu es ieskatos ievadrakstos

un nopietni cenšos

izsekot debatēm skolu jautājumos.

Es redzu, ka Zviedru Akadēmijai

jānorij kā pelavmaizes kumoss pašai savas Nobeļa prēmijas.

Es lasu par bērniem, kas aizlaisti viņsaulē

ar nervus nomierinošu tablešu palīdzību.

Es redzu, ka jauns kaŗš ir ceļā

un steidzos pārkrustīdamās

gaŗām šīm lappusēm.

Es lasu sēru sludinājumus

un jūtos atvieglināta —

viņi to visu nepiedzīvos.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Es redzu, ka es līdzinos

kartupelim.

Es esmu jutusi, ka pūšana sākusies serdē,

kad rudenī līst.

 

Es esmu dzirdējusi precētus pāŗus

uz speciāli pasūtinātām putu gumijas vāļām

sūkstoties par nepārdzīvoto baudu.

 

Es saprotu viņu ciešanas.

Es zinu, ka glāsti var pielipt

kā kožļājamā gumija.

Es iesnaužos pie sava plunčplunčdīķīša.

Es gaidu

kopā ar visa apnikušām mātēm.

Es redzu viņu vīrus

pārrodamies savos Tautas vāģos

pa vecām, iebrauktām sliedēm.

Viņiem ir spīdīgi nailona krekli

un mazi ādas spilveni zem dibena.

Viņiem ir precīzi laikrāži

un skati kā mirusi miesa,

un es tos jūtu

uz savas pašas skrubinātājas sejas.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

 

Vai man kādreiz bijuši spārni?

Es jūtu sūrstam dzijušu deguma brūci.

Es noglāstu savu ļauno kupri.

Es meklēju savu mazo ģelzīti,

ko sen jau sagrauzusi rūsa

un kas guļ samīdīts pērnā kūlā.

 

 

 

 

 

TOMASS TRĀNSTRÖMERS (Tomas Tranströmer, 1931)

 

 

 

VĒTRA

 

Pēkšņi šeit sastop ceļinieks veco milzu ozolu,

līdzīgu akmeni pārvērstam alnim ar

jūdzēm platiem ragiem septembŗa jūŗas melni-

zaļā cietokšņa priekšā.

 

Vētra no ziemeļiem. Tas ir ap to laiku, kad sērmūkšļu

ķekari gatavojas. Neaizmigušais dzird tumsā

zvaigznājus mīdāmies savos steliņģos

augstu virs koka.

 

 

 

KOKS UN LIETUS GĀZES

 

Kāds koks staigā apkārt pa lietu,

steidzas mums gaŗām pelēkās gāzēs.

Tā tam ir jādara. Tas smeļ dzīvību no lietus

kā melnais strazds no ābeļu dārza.

 

Kad lietus pārstāj, apstājas koks.

Tas ēnojas taisns, kluss skaidrajās naktīs

tāpat kā mēs, gaidīdams acumirkli,

kad debesīs izplauks sniega pārslas.

 

 

 

 

SKAŅA

 

Un strazds pūta mirušo kaulos savu dziesmu.

Mēs stāvējām zem koka un jutām, ka laiks tikai grimst un grimst.

Kapsēta un skolas pagalms sastapās un ieplūda viens otrā kā

divi straumes jūŗā.

 

Dievnamu zvanu skaņa pacēlās gaisos, buŗu lidmašīnas

maigo celtņu nesta.

Aiz sevis tie atstāja vēl lielāku klusumu virs zemes,

un koka mierīgos soļus, koka mierīgos soļus.

 

 

 

 

NOSLĒPUMI CEĻĀ

Dienas gaisma trāpīja sejā kādam, kuŗš gulēja.

Viņa sapnis kļuva mundrāks,

bet viņš nepamodās.

 

Tumsa trāpīja sejā kādam, kuŗš gāja

starp citiem saules spēcīgajos,

nepacietīgajos staros.

 

Pēkšņi satumsa, it kā lietus gāzēm uznākot.

Es stāvēju telpā, kur glabājās visi acumirkļi —

tauriņu muzejā.

 

Un tomēr saule tikpat spoža kā agrāk.

Tās nepacietīgās otas gleznoja pasauli.

 

 

 

 

 


Aiz sevis tie atstāja vēl lielāku klusumu virs zemes.

 

 

KUĢA KAPTEIŅA STĀSTS

 

Ir tādas kailsala dienas, kad jūra ir rados

ar kalniem, tup tērpusies pelēkās spalvās,

uz brītiņu zila, stundām ilgi maļ viļņus kā bālus

lūšus, laiski meklēdama sev vietu krastmalas oļos.

 

Tādās dienās vraki izbrien no jūŗas un meklē

savus rēdeŗus, klauvējot pilsētas troksnī; un slīkušās

apkalpes dzen vējš uz malu plānākas par pīpes dūmiem.

 

(Ziemeļos klaiņo īstie lūši asi notrītiem nagiem,

un sapņainām acīm. Ziemeļos gaisma

dzīvo raktuvju šachtās dienu un nakti.

 

Tur vienīgais dzīvs palikušais drīkst sēdēt

pie ziemeļblāzmas krāsns un klausīties

nosalušo dziesmās).

 

 

S K E P P A R H I S T O R l A

 

Det finns barvinterdagar dĺ havet är släkt

med bergstrakter, hukande i grĺ fjäderskrud,

en kort minut blĺtt, langa timmar med vĺgor som bleka

lodjur, fĺfängt sökande fäste i strandgruset.

 

En sĺdan dag gĺr väl vraken ur havet och söker

sina redare, bänkande i stadens larm, och drunknade

besättningar blĺser mot land, tunnare än piprök.

 

(I norr gĺr de riktiga lodjuren, med vässta klor

och drömmande ögon. I norr där dagen

bor i en gruva bĺde dag och natt.

 

Där den ende överlevande fĺr sitta

vid norrskenets ugn och lyssna

till de ihjälfrusnas musik.)

 

 

Jaunā Gaita