Īstenības bez tiesībām
Zenta Mauriņa, DIE AUFGABE DES DICHTERS IN UNSERER ZEIT (Minchenē: Jolis Verlag Lenz & Co., 1965.g.), 168 lp.
Kamēr vien cilvēki ir rakstījuši, ir bijuši citi, kas rakstītājiem teikuši, kā tiem būs un kā nebūs rakstīt. Šāda lasītāju interese sakņojas pašas literātūras būtībā - tā ir spogulis, kuŗā mēs redzam dažādu rakstnieku dažādus priekšstatus par cilvēku, viņa dabu un likteni; tā kā mēs neviens no savas ādas nevaram izlīst, visi šie priekšstati skaŗ ikkatru no mums, tie mums saka, ka mēs esam vai nu tādi vai citādi. Saprotams, ka vislabprātāk mēs raugāmies tādos spoguļos, kuŗos redzam atspīdam kaut ko līdzīgu savam mīļākajam priekšstatam pašiem par sevi: "Jūs, karalien, esat visskaistākā!"
Ļaunās karalienes spogulis pasakā vienmēr rādija patiesību; atbilstot pasakas būtībai, šī patiesība bija absolūta, objektīva, viendimensionāla. Mūsu dienu daiļliterātūra toties ir spogulis, kas rāda daudz un dažādas pilnīgi subjektīvas patiesības, jo objektīvo, t.i., katram cilvēkam pieņemamo patiesību vairs nav. Jaunākie bioloģiskie novērojumi liek secināt, ka cilvēks ir būte, kuŗai vienīgajai visā organiskajā pasaulē varbūt nav savas iedzimtas, nemainīgas, instinktu nosacītas dabas. Cilvēks ar savu individuālo gribu un atkarā no savas psīchologiskās vides bagātības spēj veidoties neskaitāmu iespējamību virzienos. 1) Konsekvences attieksmē uz literātūru ir šādas: noliegt attēlot, cilvēku kādā no attīstības iespējamību veidiem nozīmē ierobežot cilvēka potenciālu, vadoties no arbitrāra lēmuma, ka daļa no tā vai nu nav vēlama, vai nav "cilvēcīga". Vēl ļaunāk (un šī konsekvence ir neatkarīga no pirmās): šāds noliegums atņemtu literātūrai jebkādu diagnostisku un sabiedriski kritisku funkciju. Rezultāts labi zināms - ne Hitlera Vācija ar savām absolūtām idejām, kādam cilvēkam jābūt, ne komūnistiskie režīmi, kas rakstniekam uzspiež t.s. sociālistiskā reālisma priekšnoteikumus, nav spējuši veicināt literārās mākslas attīstību.
Viena no cilvēka raksturīgākajām īpašībām ir spējas pasmieties pašam par sevi. Göte, viens no Mauriņas ieredzētākajiem rakstniekiem, reiz teicis, "Wer sich nicht selbst zum Besten haben kann, gehoert gewiss nicht zu den Besten". Literātūrā šī īpašība izpaužas komēdijas un satiras paveidos, un dažiem cilvēkiem šie paveidi vienmēr šķituši lētāki un nevērtīgāki par romanci un traģēdiju. Ja Götem taisnība, tad vaina varbūt meklējama viņos pašos, nevis literātūrā; bez tam visi smiekli nav vienādi - tie, kas apslēpj asaras, nav salīdzināmi ar tādiem, kas tās izraisa.
Ka jaunākā literātūra bieži attēlo dzīvi kā joku (dažreiz nelāgu), to reti kāds apšaubīs. Mauriņa pievēršas savā jaunajā eseju krājumā jautājumam, vai šī smiešanās vai ņirgāšanās par sabiedrību un par cilvēku domāta labos vai ļaunos nolūkos, vai tai būs vēlami vai nevēlami rezultāti. Atbilde skan katēgoriski: "Die Experimentatoren in der Literatur sehen die Entmenschlichung als ihr Ziel an. 'Modern' ist gleichbedeutend mit brutal und inhuman" (82-3). Rakstnieces teze atgādinās lasītājiem viņas agrākos darbus: lielie pagātnes rakstnieki spējuši radīt cilvēku tēlus, kas sevī ietvēruši ciivēces augstākos ideālus, tādējādi aicinādami lasītāju veidot sevi līdzīgu šiem ideāliem. Lielie rakstnieki sniedzot mums ne tikvien cēlus un aizkustinošus piemērus, bet arī atjaunojot cerību par cilvēka spējām pāraugt sevi un pārvarēt ļaunumu sevī un dažreiz arī ārpus sevis. Jaunākā literātūra visumā nesniedz ne šādus piemērus, ne (vismaz atklāti) cerību, tātad Mauriņas skatījumā tā ir atkāpusies no sava pienākuma un ļaunprātīgi iznīcina priekšstatu par cilvēku. Šī literātūra apdziedot nevis cilvēku, bet mākslīgu konstrukciju vārdā homunculus. Šie homunculi esot atbaidīgas groteskas būtes, bez vārda, bez mājvietas, bez dzimtenes, bez ideāliem, bez jūtām pret otru cilvēku: "Die Fīguren sind auswechselbar, ununterschiedlich. Sie haben nicht nur ihre Individualitaet, sondern auch ihre Identitaet eingebuesst" (68). Ne tikvien modernās literātūras saturs, bet arī tās izteiksmes veids esot atbaidīgs un grotesks. Valoda vairs neesot dabiska, bet laboratorijā konstruēta. Rakstnieks vairs necenšoties to kopt, izskaistināt, turēt svētu, bet to izvarojot un sakropļojot. Mauriņai šī izrīkošanās ar valodu vien šķiet pierādām rakstnieka izvirtību, jo tas vairs neievērojot lasītāja vajadzību izlasīto saprast: "Lektuere, die in sich nicht die Moeglichkeit des Verstaendnisses bietet, ist nicht Dichtwerk, sondern Machwerk. . . Was sich ueberhaupt sagen laesst, laesst sich klar sagen; wovon man nicht reden kann, darueber soll man schweigen" (84). Rakstniece pielaiž, ka šai literātūrai ir viena varbūtēja vērtība: "Mit ihrer Zerrissenheit und Schamlosigkeit ist die Homunculusliteratur ein Spiegel unserer Zeit und hat als solche ihre Berechtigung und Bedeutung", bet tūlīt arī atskan jauns caveat : "Sie ist aber auch eine Epidemie, und ihre Ansteckungsgefahr ist nicht gering" (86). Bez tam, ar šo atspoguļošanu vien jaunākā literātūra nedodot to, ko cilvēks literātūrā meklējot: "... Zaertlichkeit, persoenliche Zuneigung, Sympathie - jenes menschliche Wohlwollen, das, in die Tat umgesetzt, unser Leben erst lebenswert macht" (112). Grāmatas nobeigumā trīs rakstnieku portreti : (Dāga Hammaršelda, Georga Seferisa, Aleksandra Solžeņicina), kas savos darbos, rakstnieces uztverē, iemiesojuši, literātūras augstāko vērtību - ticību cilvēkam.
Šo eseju pamatā Mauriņas 1964. gada priekšlasījumu serija Vācijā, un arī iespiestajai versijai cauri vīd šādām "serijām" bieži raksturīgais: domu gājienu paviršība, konservātīva nostāja - orientācija pagātnes virzienā, izteiksmes un ideju pacilātība, (Zīmīga ir preses atsauksme par lekcijām Saffenhauzenes Ziņās: "Beim Verlassen des Saales fuehlte man sich gluecklich und bereichert".) Uzbrukums jaunākajai literātūrai ir grāmatas smaguma punktā; un šis negātīvais kodols ir tik emocionāli iekrāsots un parāda tik galīgu pretinieka neizpratni, ka jānožēlo autore un apstākļi, kas viņu spieduši publicēt šo nepārdomāto polemiku. It sevišķi pārsteidz, ka Mauriņa jaunāko literātūru pareizi raksturo kā tagadnes spoguli, bet pēc tam atsakās izsekot šīs līdzības konsekvencēm un spoguli nopeļ, tāpēc, ka atspoguļojums neglīts.
Grāmatas apsološais virsraksts - "Rakstnieka uzdevums mūsu laikos" (kam par paskaidrojumu derētu patapinājums De periculis novis - simorum temporum 2) - prasa, lai tās saturu nopietni pārdomātu un izvērtētu. Jautājums par rakstnieka uzdevuma dabu Mauriņas izpratnē jau iepriekš pietiekami iztirzāts; atliek jautājums par šī uzdevuma leģitimāciju, jo katrs uzdevums ir prasība, un prasība nevar eksistēt bez prasītāja, kādas dzīvas būtes, jo abstrakcijas kā, piemēram, cilvēce nevar neko prasīt. Kaut gan Mauriņa atzīst, ka īsts rakstnieks raksta tāpēc, ka viņš nespēj nerakstīt (35) - tātad, ja rakstnieka darbība atbilst kādam uzdevumam, tad uzdevuma devējs ir rakstnieks pats - tomēr viss tālākais grāmatas saturs runā pretim šim atzinumam par Literārā darba subjektivitāti un apskata literātūru no kaut kāda universāla uzdevuma viedokļa. Atmaskojot argumenta bezpersonisko dēbitismu, atbilde uz jautājumu "Kas nosaka rakstniekam viņa uzdevumu?" skan: Zenta Mauriņa. Mauriņa (un kā to rāda preses atsauksmes, viņa nav viena) prasa, lai pilnvērtīgs jeb "labs" literārs darbs atbilstu normām, kas ir tīri ētiskas. Laba tiesa jaunākās literātūras šīm normām šķietami neatbilst vai pat tās noliedz, tādēļ tā, Mauriņas tulkojumā, ir kaitīga vai, labākā gadījumā, nevērtīga.
Mauriņas pieeja literātūrai ir kritika vārda pirmatnējā nozīmē - tiesāšana. Kamēr pastāv vienprātība par ētiskām normām, kas šādas tiesāšanas pamatā, kritika var pateikt lasītājam kaut ko nozīmīgu par kritizēto darbu, bet pašreizējos vērtību plūrālisma apstākļos tā vairs spēj teikt tikai kaut ko par kritiķi pašu. Vitauts Kalve savā esejā par mākslas vērtēšanu un apcerēšanu saka:
"Mākslas kritika ir izbeigusies kā tagadējā kultūras attīstības pakāpē pāraugta un lieka garīga ievirze. Saprotams, tas tā tikai brīvajā pasaulē, komūnistiem joprojām mākslas kritika ir, jo viņi uztur spēkā mākslai arī smagas un grūti apejamas normas. Viņu kritika joprojām ir ne vien vērtētāja, bet arī tiesātāja, jo tai seko bargas sankcijas. 3)
Ar kritikas izbeigšanos tomēr nav izbeigušās mākslas darbu apcerēšanas iespējas. Mākslas darbu saprašana joprojām ir iespējama gan pa vēsturisko (izcelšanās kārtības) ceļu, gan pa konstruktīvas iztirzāšanas ceļu. Abus mākslas apcerēšanas veidus tagad var kopt metodiski, kas nekad nebija iespējams kritikā". 4)
Literārā darba apcerētājs lasītājam pakalpo tādējādi, ka atvieglina tam ceļu uz darba izprašanu. Ar savām metodēm Mauriņa šinī virzienā nav spērusi un arī nevarētu spert nevienu soli. Pašapmierinātā atzīšanās, ka viņa nav varējusi saprast Natalijas Sarotes (Sarraute) Portrait d'un inconnu (Kāda nepazīstamā ģīmetne) (83), nozīmē tikai kapitulāciju grūti izprotama darba priekšā.
Visvairāk pārprasta ir jaunākā literātūra ar satirisku iekrāsu, kas neapšaubāmi ir pilna ar groteskām un homunkuliem bez individuālitātes un identitātes un atspoguļo daudzreiz pārspīlētā un vienkāršotā veidā mūsu laiku sabiedriskās slimības, bez kuŗām nevarētu pastāvēt tādas totālitārās politiskās iekārtas kā nacionālsociālisms un komūnisms. Šo satirisko dzīves atspoguļojumu izteiksmes veids, saprotams, nevar būt tāds, kāds būtu piemērots citiem literāriem paveidiem, bet visas šīs izteiksmes sastāvdaļas ir atrodamas mūslaiku dzīvē: bezpersoniskums, jaunvārdu rašana, kas konstruē kā ļaundabīgus audzējus terminus zinātnes un reklāmas vajadzībām, skaļums, izvairīšanās no tiešas valodas (aplinkus runāšana), bez kuŗas mūsdienu propaganda nevarētu iztikt - viss tas atspoguļojas jaunākās literātūras stilā un dara to grūti pieejamu. Morālisti - satiriķi, kā Rablē un Svifts, savā laikā gāja līdzīgu ceļu, bet Mauriņa tos nepiemin.
Otru daļu jaunākās literātūras, bez satiriskās iedvesmas, Mauriņa neapstrādā daudz saudzīgāk (piem., Saroti. Ūvi Jonsonu, Jonesko un līdzīgus rakstniekus). Šī literātūra nevis bēg, kā Mauriņa saka, "aus panischer Angst vor der Banalrealitaet in Verworrenheit", bet gan mēģina šai īstenībai tuvoties, atzīstot, ka īstenība nav viengabalaina, bet daudzslāņaina un gandrīz neizsakāmi komplicēta, "Wer aber die Wirklichkeit flieht, ist ihr nicht gewachsen" (84) - Mauriņas morālā kritika ir sava veida neapzināta bēgšana no īstenības, jo īstenība nav atrodama tikai tradicionāli izveidotos un vienmēr atkārtojamos dižcilvēku tēlos. 5)
Gandrīz vienīgā no jaunajiem vācu rakstniekiem no Mauriņas kritikas izbēgusi Ingeborga Bachmane. Irōniskā kārtā Mauriņa ar atzinību citē jaunās rakstnieces vārdus, ka pēdējos 50 gados lielie sasniegumi literātūrā izauguši no jauniem ieskatījumiem cilvēka dzīves problēmās, kas savukārt prasījuši jaunus izteiksmes veidus. Šis izskaidrojums man šķiet nevainojams, bet, ja Mauriņa tam pievienojas, kā lai saprotam Mauriņas aklumu faktu priēkšā, ka Kafkas, Jonesko, Beketa, Jonsona un Güntera Grāsa darbu izraisītāji spēki meklējami šai pašā motivācijā? Visiem šiem rakstniekiem rūp cilvēka liktenis; Šai ziņā viņi ir vienoti. Bet katrs no viņiem attēlo cilvēka likteni (vai nu tā tagadējā stāvokli, vai kā projicējumu nākotnē) no savas individuālās perspektlīvas - simbolistiski, natūrālistiski, tieši un netieši, satiriski vai patētiski, vai pārmaiņus dažādos veidos; šeit visu ceļi dalās. Katrs no viņiem dod lasītājam savu dzīves atspoguļojumu un līdz ar to veic rakstnieka augstāko pienākumu: izteikt savu individuālo dzīves skatījumu bez kompromisa ar jebkuŗu normu, kuŗai šis skatījums neatbilst. Un mēs kā lasītāji nedrīkstam no viņiem prasīt neko citu kā tikai šo īpato atspoguļojumu, jo, vismaz līdz šim, tanī redzama vienīgā cilvēkam pieejamā patiesība.
Ojārs Krātiņš
Norādes
1
) Adolf Portmann, "The Special Position of Man" Commentary (1965. g. nov.), 38. -41. lp.2
) 1256. gadā rakstā ar nosaukumu (Par jaunāko laiku briesmām) Sanktamoras klosteŗa Vilis (Guilelmus Sancti Amori) uzbruka franciskāņu mūkiem, apzīmējot tos par tiem krāpniekiem, kuŗus Sv. Pāvils piemin kā vienu no pastardienas pazīmēm.3
) "Galvenā līnija literātūras un mākslas attīstībā ir panākt stipras saites ar tautas dzīvi, patiesīgi un mākslinieciski augstvērtīgi attēlot sociālistisko īstenību, iejutīgi un spilgti atainot visu jauno, patiesi komūnistisko un atmaskot visu to, kas kavē sabiedrības virzīšanos uz priekšu." (Dzimtenes Balss , 1965. g. dec., 1. lp.) Mauriņas morālām literātūras prasībām varbūt potenciāli tikpat bīstamas sekas kā šim LPSR rakstnieku 5. kongresa "vadlīnijām".4
) Vitauts Kalve, "Mākslas vērtēšana un apcerēšana", Londonā, Ventas apgāds , 1964. g., 14. lp.5
) Ojārs Krātiņš, "Īstenības jēdziens jaunākā latviešu literātūrā", Jaunā Gaita, No. 57 (1966.).