Gundars Pļavkalns
Pilsēta Linarda Tauna dzejā
Nepareizi teikt – kā to dara V. Kalve – ka lielpilsēta nevarēja sniegt Tauna dzejai „derīgus ierosinājumus”. Gluži otrādi, pilsētas rosinājumi saistās ar prāvu daļu no Tauna dzejas nozīmīgā pienesuma.
Liela nozīme Tauna dzejā ir viņa „pilsētas sapnim”. Tas, kā šķiet, nozīmē zināma veida vīziju, kuŗā paužas reizē it dzīva fantazija un mēģinājums ieskatīt pilsētnieciskās civilizācijas paliekamas īpašības resp. būtisko „pamatu”. Tauns nepaliek tikai pie uzmācīgu tagadnes ainu un nesakarīgu iedomu jūkļa – viņš skata arī nemainīgo, pārlaicīgo:
Un es iegāju pilsētā un uzliku savu sapni uz akmeņiem spīviem
Un redzēju – tie vecāki pat par manām aizsenām iepriekšējām dzīvēm.
Viņos dus faraoni un saules, kas viņus apņem.(Mūžīgais mākonis, 7. lp.)
Ja cilvēka radītās civilizācijas būtībā ir kaut kas „greizs” – errare humanum est – tad arī Tauna sapnis drīkst būt greizs; bet tas nedrīkst viltot īstenības nozīmīgās īpašības – vīzija empīriski jāsalīdzina ar pieredzē doto:
Visiem es pielikšu klāt savu sapni
Un salīdzināšu, vai ir tas pats.
Pie greizajām jumtu dzegām es domāšu, cik labi, ka mans sapnis arī ir greizs.
Bet nedrīkst, nedrīkst nekad mans sapnis būt nepareizs.(M. m., 7. lp.)
Taunam raksturīgais „būtības skatījums” liek viņam ieraudzīt sen pazīstamo arī svešā ielā:
Pirmoreiz redzēta iela,
Bet tik pazīstama un tuva,
Itin kā viņā es būtu bijis un dzimis
Visus pēdējos gadsimtus.(Laulības ar pilsētu, 16. lp.)
Kādā pantā (M. m., 17. lp.) Tauns izsakās, ka viņam piemītot mānija reizē ceļot uz Rīgu un Romu. Varētu teikt, ka viņam, Ņujorkas ainas vērojot, bijusi slieksme ceļot apmēram tai pašā laikā uz Rīgu, Romu, Parīzi, Pompējiem, Aleksandriju, Memfisu u.t.t. (Tikai – grūti būtu šai ieražā saskatīt īstu māniju...) Viņš ceļo ne tik vien telpā, bet arī laikā (līdzīgi H.G. Velsa laika mašīnas izgudrotājam):
Bet es varu iet arī vakardienā,
Iegriezties ar Gijomu un Vincentu
Zupas virtuvē,
Kur māla krūzītes dreb dziedot rindā
Un šķind
Tik lielu prieku kā bēdas.Ar Gijomu un Vincentu
Mēs sataustām viņu priekus un bēdas,
Izstiepjot rokas, kas līdz Tēbām slaikas,
Visa radība priecājas un ir nolādēta
Vienā un tai pašā laikā.
Un tad arī es esmu
Tēbu dārza svētkos
Uz paviljoniem.(L. ar p., 48. lp.)
Varbūt derētu piebilst, ka „Gijoms” ir Apollinērs, bet „Vincents, – Van Gogs. Vārdu sakot, Tauns rīkojas ar zināmu, visai abstrahētu īpašību kopojumu (kāda kritiķa apgalvojums, ka Tauns „bija bez abstrakcijas spējas”, ir aplams); šis kopojums ir nevis Rīga, Roma, Pompēji, Parīze vai Ņujorka, bet gan – Pilsēta, ko var iesaistīt dažādos vēsturiskos „kontekstos” un var no tiem arī atšķirt. Šī Pilsēta – ko sekojošā citātā pārstāv Iela – var parādīties arī aizpasaulīgā, paradīziskā veidolā; Bet var arī būt,
Ka tu pati gribi aiziet kā satīta grāmata,
Lai kļūtu
Par paradīzes pagalmu,
Gaidot mani un citus pilgrimus ar kuģiem
Nebeidzami piestājam pie tava jaspisa bruģa,
Un tavu dārgo akmeņu spraugās
Nesasizdamies kritīs aizatziņas koka augļi.(L. ar p., 7. lp.)
Pilsētas civilizācijas pārlaicīgās īpašības Tauna izpratnē ir stipras un darbīgas. Tās ir tik ietekmīgas, ka ne tik vien atrod izteiksmi kaut vai architektūrā, bet arī noteic cilvēka gara un jūtu dzīvi:
Mēs nesapņojam pilsētu. Mēs esam sapnis,
ko pilsēta sapņo.(M. m., 7. lp.)
Šķiet, ka Pilsētas gars pielīdzināts lielam māksliniekam:Bet Meistars, kas mūs glezno,
Pūlējies ilgus gadus,
Lai paletē uzjauktu
Šo grūtām niansēm bagāto toni,
Pūlējies ilgāk
Kā Leonardu
Ap Džokondas smaidu.
Jo mēs reiz ienācām šai kafejnīcā
Sārti zaļi,
No ik auda smaidot
Puķukāpostiem, zirņu pākstīm, gurķiem un pētersīļiem.(M. m., 33. lp.)
Tā kā Tauns Pilsētas tālo pagātni spēj skatīt kā tagadni, tad „atmoda” var gandrīz līdzināties šokam:
Bet tad es samanīju, ka esmu uzminis māla krūzes lauskai,
un noskumu šausmās, ka tās bakchantes būs gan
tiešām mirušas tagad.(M. m., 20. lp.)
Viens no Pilsētas elementiem ir sieviete, kas rosina vīru iekāres, sapņus, varasdarbus, mākslas ieceres un veikumus u.t.t. Šeit atkal Tauns rīkojas ar abstrahētām iezīmēm resp. Sievieti (kas var parādīties gan, teiksim, uz illustrētā žurnāla vāka, gan nepieklājīgās pastkartēs, gan renesanses meistara gleznā, gan Sicīlijas Piazza Armerina mozaīkā, gan bordēlī, gan patriciešu namā...). Tauns saskata pamatievirzes, kas var būt kopējas prostitūtai, sievietei pestīšanas armijas leitnanta uniformā un „the girl next door”. (Skat. dzejoli Vienas sievietes procesija, L. ar p., 19. un 20. lp.). Tauns redz „krāšņi izlaistus matus ieplīvojam karogos” un to, ka „balta piere ieaug marmora plāksnēs” (L. ar p., 51. lp.) resp. sievietes ārienes ietekmi uz vīrieša aistētisko sensibilitāti. (Arī Virza apgalvoja, ka pēc sievu dailes „veidojam mēs pantus savējos” – skat. viņa didaktisko poēmu Dzejas māksla.). Sekojošais citāts spilgti atveido nobriestošās Sievietes ietekmi uz mākslu – vistiešāk uz skulptūru:
Pa to laiku,
Kamēr viņa ienākas un laistās
Kā augļi,
Viņas piere vāri blāvo un žūžo
Tai brīdī, kad viņa kļūst arvien skaistāka,
Tai brīdī, kad viņa kļūst arvien skaistāka,
Kad viņa kļūst
Torss,
Torss,
Kas skaists uz mūžiem.(L. ar p., 51. lp.)
Tauns neaizmirst arī Sievietes izvarošanu iekaŗotajā Pilsētā; viņam reizēm šķiet, it kā viņš pats kādā agrākā dzīvē būtu bijis kaŗakalps, kas
Apgāžot putekļos tirgū no muldām augļus un šķīstību,
Maršējis ar rotu iekaŗotāju zaldātu
Uz karogu uzspraušanu,
Uz tērpu noraušanu
Bālām sievām.(L. ar p., 16. lp.)
Kādā dzejolī Pilsēta un Sieviete sakūst kopā dažās erotiskās, svaigas sensibilitātes piesātinātās rindās:
Bet tad pret pilsētu mani pārņēma iekāre,
Jo es vienreiz pieliku plaukstu pie kaila trotuāra.
Tas nevaid auksts,
Jo ar šo plaukstu
Jūt pulsējam manas mīļās meitenībā staigāto soļu viju
Un akmens artērijas.
Un es varēju baudīt ielu,
Itin kā mīļajai glaudītu lielu;
Es varēju arī atdzimt par jaunu
Skatlogos, šais sievu klēpjos.(L. ar p., 38. lp.)
Protams, Pilsētā netrūkst daždažādu ēku logu, kāpņu, nišu, verandu u.t.t. Arī no šīm daudzveidīgajām parādībām Tauns abstrahē būtisko, kas var saistīties ar visādām konkrētākām iezīmēm resp. var būt „te mošeja, te rija, te palasts” (M. m., 45. lp.). Šī abstrakcija Taunam ir „Tas Nams” (M. m., 45. lp.). Kādā dzejolī Tauns pilsētu nepārprotami antropomorfizē: moderno lielpilsētu (aiz kuŗas palaikam manāma abstraktākā Pilsēta) ļoti uzskatāmi pārstāv alkoholiķe bārā, augļu pārdevēja, trīs „mūžīgās Annas”. Sevišķi efektīvi tēlota alkoholiķe:
Es piegāju pie pilsētas:
‘Dodi man savas skaistuma vīzijas.’
Viņa sēdēja par alkoholiķi bārā,
Un,
Atskanot Vāgnera kāzu maršam mūzikas automātā,
Uz krūtīm tai
No tērpam uzlietā vīna
Izauga mirte.(L. ar p., 5. lp.)
Tauna nostāja pret moderno lielpilsētu nav bez zināmas ambivalences: pilsēta viņu fascinē, bet „ielu baigā dārdēšana” un neons viņu laikam arī nomāc, tādēļ reizēm gribētos pārcelties uz bērnības dienu lauciniecisko Rīgas nomali, kur bija miers un gaiša vienkāršība:
Tagad, dzīvojot zem neona,
Kas balo kā kauli,
Labprāt aizietu atpakaļ
Gaismā, kas krīt
No piena āboliem.(M. m., 28. lp.)
Šīs izjūtas var parādīties vēl noteiktākā veidā:
Pilsēta – pasaules gadatirgs,
Mana dvēsele ilgā badā sirgst
Pēc dārziem, pēc rāmām zālēm,
Pēc ganībām, lāmām, tālēm.(M. m., 85. lp.)
Taču – Tauns sāk nojaust, ka nespētu vairs pilnīgi atteikties no pilsētas. Viņa izjūtas lielā mērā izsaka personificētais dzimtenes ābols „no Veselauskas pagasta augļu dārziem”:
Ābols izslīd no manas plaukstas, un iekrīt peļķē
Un saka man: ‘Es vairs neesmu pastorālais liriķis.
Es tagad esmu lielpilsētas delīriķis.(L. ar p., 40. lp.)
Modernās pilsētas reklāmu gaisotne pamazām iesūcas psīchē – dzejnieks beidzot sāk justies gandrīz kā raibs plakāts:
Reklāmas – pilsētas allelūjas un aves,
Vislietišķākās ir tās, kas kongregācijām – par mantu pēc nāves.
Es eju tik ilgi līdz,
Kur gaismas un skaņas stīdz,
Kamēr pats esmu pārvērties zīmēs
Un pilsēta mani par plakātu uz saviem stabiem līmē,
Un, pacelts sienās, kam par pamatu greizums,
Es brīnos, kā var kļūt
Tik mēms un tik kliedzošs reizē.(M. m., 48. lp.)
Pilsēta Taunam „iegājusi asinīs” – viņš bez tās vairs lāga nespēj iztikt (apmēram kā narkōtiķis bez narkozes) un saka pilsētas ielai:
Es staigāšu dārzā zem zariem,
No kuŗiem tecēs vīns,
Bet kā gan man pasniegti taps
Tavu sodrēju un smaržu vitamīni?(L.ar p., 7. lp.)
Taču – jāatgādina, ka Tauns nebūt nepaliek tikai modernajā lielpilsētā, bet klaiņo arī pa dažādām senlaiku pilsētām. Ne velti pat viņa modernais lielpilsētas jauneklis, apjūsmo klasiska stila statuju pilsētas laukumā:
Es esmu jauns, bet iemīlējies
Tavā tūkstoš gadu vecajā smaidā,
Kuŗu nav izdeldējusi
Karstu lūpu uguns.(M. m., 24. lp.)
Pats Tauns skūpsta klonu, pār kuŗu redz virpuļojam
Sen aizdejojušas
Mazas krāsainas sandales.(L. ar p., 50. lp.)
Vīzija, jeb „pilsētas sapnis”, kas var aptvert gan Ņujorkas debesskrāpjus, gan Pompēju drupas, gan Rīgas tējnīcu, gan Nērona Zelta Namu, Taunam kļūst nozīmīgāka, īstenāka nekā pašreizējie ārpasaules notikumi. Ja šai vīzijai vislabāk atbilst krāsas un veidoli senlaiku kapenēs, tad
Sapnī es biju starp augļiem un ļaudīm,
Es pamostos atraktā etrusku freskā.(L. ar p., 51. lp.)
Vēres
1. Linards Tauns, Mūžīgais mākonis, Ziemeļblāzma, Vesteras (Västerĺs) 1958.
2. Linards Tauns, Laulības ar pilsētu, Upeskalna apgāds, Šipenville (Shipenville), 1964.
3. Ed. Virza, Dzejas māksla, Didaktiska poēma, veltīta Arnoldam Spekem. (Skat. Ed. Virzas dzejoļu izlasi Laikmets un lira, Ziemeļblāzma, 1949.)