Jaunā Gaita nr. 56, 1965

 

 

Latviešu teātris Austrālijā

ŅINA LUCE

 


Mārtiņa Zīverta Smilšu tornis; no kreisās: Kerkendeners — U. Siliņš,  Bende — A.Bruzgulis, Cibru Laine — Lita Zemgale.

Režisors — K. Gulbergs, dekorators — Dž. Krīvs

 

Moto:

Grūti būs atrast otru tautu ar tik spēcīgu drāmatisku instinktu kā latviešiem.

                Arturs Bērziņš.

 

Daļa Austrālijas latviešu teātŗu tuvojas piecpadsmitam darbības gadam. Saimnieciski tie ir amatieŗu ansambļi, turpretim mākslas sniegumā vairāk vai mazāk tuvojas profesionāliem.

Kādi būtu šā tālā kontinenta teātŗa mākslu veicinātāji apstākļi? Pirmkārt, tās ir mūsu gadskārtējās kultūras dienas, kas šogad notiks jau piecpadsmito reizi; citu sarīkojumu vidū te iespēja redzēt vienu vai pat divas teātŗa izrādes.

Tad Austrālijas latviešu teātŗu festivāls, (šogad 5. reizi) ar četru, pat piecu ansambļu piedalīšanos, bet sesto reizi 1965. gadā sapulcējās arī Austrālijas latviešu rakstnieki; rakstnieku dienu sarīkojumus papildina kāda latviešu drāmatiķa jaundarba izrāde.

2-3 izrādes dod jaunatne savās gadskārtējās jaunatnes dienās. Bez minētā katrs ansamblis sagatavo 2-4 izrādes gadā. Sacītais liecina, ka teātŗu darbība Austrālijā ļoti rosīga.

Visu piektā kontinenta latviešu ansambļu vidū visvitālākais ir Sidnejas latviešu teātris, kas apzīmējams par mūsdienu drāmas paudēju.

Ar ko atšķiŗas mūsdienu drāma no iepriekšējo gadu simteņu drāmas? Par raksturīgāko minama satura un stila dažādība līdz ar pilnīgu lugas uzbūves brīvību. Polītiskās problēmas mainās ar salonkomēdijām, vēsturiskiem tematiem, mazā cilvēka ikdienu, bet reālais mainās ar sirreālo. Jāpiezīmē, ka simboliski un sirreālistiski izsakās abi jaunie Austrālijas latviešu drāmatiķi: Spodris Klauverts (lugas Spēka dēls, Etīde) un Erna Lēmane (luga Svētelis).

Šāsdienas drāmai nepastāv nekādas nacionālas robežas; lielie pasaules teātŗi apmainās gan ar labākajām lugām, gan aktieŗiem, pat veseliem ansambļiem. Teātris šodien, tāpat kā citi mākslas veidi, cenšas atdalīties no pārējām mākslas disciplīnām, lai nodotos tīriem teātŗa mākslas meklējumiem. Un tomēr, bez tā saucamiem modernistiem, pasaules skatuvēs vēl joprojām spēlē Šekspīru, Moljeru, Goldoni, Ibsenu u.c. Viss teiktais attiecināms arī uz Sidnejas latviešu teātŗa darbību. Interesanti īsumā izsekot, kā 15 gados veidojies minētais teātris, ja mēs uzdrošināmies to uzlūkot kā avangardu Austrālijas latviešu teātŗu vidū.

Jau no sākta gala pie teātŗa darbojusies un vēl joprojām darbojas literārā sekcija (vadītājs Spodris Klauverts) kas reizi mēnesī rīko literāru vakaru ar referātu un aktieŗu dzeju skandējumu vai lasījumu, ja referāts aplūko stāstnieku, un lugas skatiem, ja referāts domāts par kādu drāmatiķi. Tā SLT literārā sekcija 15 gadu laikā iepazīstinājusi savus klausītājus, kas svārstās no 50-200 vakarā, gandrīz ar visiem mūsu dzejniekiem, stāstniekiem un drāmatiķiem. Bez tam nav aizmirsti Göte, Ibsens, Eliots, Tenesijs Viljemss, Judžīns O’Nīls, Kamī, Jonesko, Albijs u.c. (literāro vakaru režisore Lija Gailīte),

Gadu gājuma literārie vakari ne tikai audzinājuši jaunos aktieŗus, dodot tiem iespēju vingrināties skatuves mākslās, bet izaudzinājuši arī skatītājus, kas spēj izrādi vērtēt; tas ne mazāk svarīgi teātŗa pastāvēšanai.

Režisoru darbs gūlies īpaši uz Kārļa Gulberga un Imanta Sveiļa (kas ir arī teātŗa valdes priekšsēdis) pleciem. Tautas lugās režiju vadījis arī Mārtiņš Siliņš. I. Sveilis vairāk pievērsies lielajām inscenējuma lugām, no kūŗām par labāko jāatzīst pirmajā teātŗu festivālā redzētā Anuīja Cīrulis. Pats darbs ir ne tikai ievērojams idejiskā ziņā, bet arī drāmatiskā uzbūvē pilnvērtīgs mākslas darbs, kur režisors atrada iecerētam sižetam un izrādes formai pilnvērtīgu izpausmi. Spēcīga bija lugas galvenās lomas Žannas d’Arkas tēlotāja Sarmīte Gaŗā. Režisors Kārlis Gulbergs lielāko vērību veltījis mūsdienu drāmai, kaut arī nav baidījies no lielākiem inscenējumiem, kā Zīverta traģēdijas Vara. Tomēr par labāko režisora K. Gulberga pēdējo gadu darbu jāmin trešajam teātŗu festivālam sagatavotā M. Zīverta luga Kā zaglis naktī. Drāmas darbība norisinās starp dzīvi grāvējiem un dzīvi uzturētājiem spēkiem. Pats režisors lieliski veica titullomu, un Raiskums laikam būs viens no spēcīgākiem K. Gulberga skatuves tēliem. Kā angļi vienmēr jaunā interpretācijā atgriežas pie Šekspīra, tā mēs pie Blaumaņa. Pavisam Sidnejā izrādītas ap 10 Blaumaņa lugas. Gandrīz desmit gadu būs pagājis no Blaumaņa drāmas Indrāni izrādes, bet skatītāju debates par moderno inscenējumu (rež. K. Gulbergs, dek. Uldis Āboliņš) vēl nav apklusušas. Tas tikai liecina, cik ļoti aktīvi ir Sidnejas latviešu teātŗa apmeklētāji.

Nevaru atstāt neminētas arī Blaumaņa lugas Ugunī divas izrādes. Viena, 1958. gadā Brisbenas kultūras dienās, kur Mirdzas Ansules Kristīnes tēlojums iespiedies atmiņā kā īsts latviešu sievietes mīlētājas simbols. Otra, Sidnejas latviešu teātŗa 1960. gada izrāde (rež. I. Sveilis, Kristīne — Vera Dūte, Edgars — Indulis Nīcis, kas, līdzīgi amerikāņu drāmatiķa Judžīna O’Nīla (Long Day’s Journey into Night) varoņiem, nes sevī likteņa nenovēršamību. Tikai O’Nīla varoņiem nav glābiņa, tie aiziet bojā, bet Blaumanis dod Edgaram Kristīnes personā atpestītāju. Abi tēlotāji — Vera Dūte un Indulis Nīcis — ar svaigo lomu traktējumu apliecināja, ka liela drāmatiķa darbiem katrs laikmets var dot savu interpretāciju.

1958. gadā pēc Moljera Skopuļa izrādes Austrālijas Latvietī lasām: „Neskaidri palika lugas inscenētāja Imanta Sveiļa mērķi un nodomi. Inscenējumu traucēja spēles stila neskaidrība u.t.t.” 1962. gadā pēc Moljera Skapēna nedarbu (rež. Im. Sveilis. Skapēns — Juris Zemītis) izrādes recenzente atzīst saliedēto ansambli, stila tīrību un spēles raitumu. Līdzīgas atsauksmes saņem Goldoni Viesnīcniece (rež. Imants Sveilis, viesnīcniece Irisa Akmeņkalne). Ar sacīto gribēju illustrēt teātŗa ansambļa augšanu, jo kā Moljers, tā Goldoni prasa no tēlotāja lielu technisko varēšanu, kamēr mūsdienu lugās smagums centrēts aktieŗa pārdzīvojumā, ko gluži nevarētu sacīt par tā saucamiem modernistiem, kur atkal teatrālais uzpeld virspusē.

Ar pirmo modernās drāmas ievadītāju sidnejieši iepazinās literārā vakarā (referents Hugo Kaupmanis), skatot P. Lagerkvista viencēlienu Ļaujiet cilvēkam dzīvot (rež. Lija Gailīte). Tas bija kā ievads tālākajam absurdajam teātrim, tikai Lagerkvists redz pasauli ar morālista acīm, ko iezīmē pesimisms.

Seko Jonesko viencēliens Krēsli, kur diviem vientuļiem veciem cilvēkiem mīlestība un illūzija palīdz pārvarēt bailes un vientulību. Abas lomas lieliski veica Lija Gailīte un Vilis Ducmanis (rež. Lija Gailīte).

Tad sidnejiešus iepazīstina ar Ž.P. Sartra viencēlienu Aiz slēgtām durvīm, kur autors grib ievest cilvēku no aklas esamības apzinātā eksistencē. Režisors K. Gulbergs inscenēja stilizētu izrādi, kurā vislabāk gan ar iekšējo, gan ārējo tēlojumu iekļāvās Ineses lomas tēlotāja Lita Zemgale. 1964. gada jaunatnes dienām Adelaidē Sidnejas jaunieši aktieŗa Kārļa Ābeltiņa režijā iestudēja Jonesko farsu Olās mūsu nākotne, sekodami autora atziņai: „Teātŗī pēc iespējas jāatbrīvojas no realitātes, no aktieŗa miesas smaguma, tādēļ tēlojot jāpārspīlē sajūtas.” Šo jaunatnes ansambli varēja salīdzināt ar labu kori, kuŗā atsevišķas balsis neatdalījās.

Pēc E. Albija Smilšu kastes izrādes atskanēja dedzīgas skatītāju debates par un pret absurdo teātri. Rezultātā rež. K. Gulbergs kā nākošo iestudēja Kopita Nabaga tētis (Oh Dad, Poor Dad, Mamma’s Hung you in the Closet and I’m Feeling So Sad). Absurdistu izrāžu pieminēšana nenozīmē, kā pēdējos gados Sidnejas latviešu teātris tos vien būtu spēlējis. Gribēju tikai atzīmēt, ka Sidnejas teātŗa vadība visumā atzīst, ka māksla rada pati savu īstenību, savu nereālo pasauli, kas skatītājam jāpieņem, un ka daļa apmeklētāju, sevišķi jaunatne, spēj skatīt modernistus, izprot to filozofiju un simbolismu.

Ja nu kāds teātris piecpadsmit gados izrāda ap 60 inscenējumu, sākot ar Moljeru, Goldoni, Šekspīru, Ibsenu, Raini, Brigaderi, Blaumani, S. Momu, Kauvardu, Konto, Anuīju, Zīvertu, Eglīti, nonākot līdz Sartram, Jonesko, Albijam un Kopitam, tad šāds teātris atzīstams par nopietnu mākslas paudēju, ne tikai sabiedriski kulturālu pasākumu.

Sidnejas latviešu teātris par 1963. gada kultūras dienu izrādi Raiņa traģēdiju Indulis un Ārija (Indulis — Indulis Nīcis, Ārija — Irisa Akmeņkalne, režisors — Imants Sveilis) saņēma atzinību — Raiņa fonda ceļojošo balvu Nameja gredzenu zeltā.

Ar tuvo un tālo kaimiņu teātŗu izrādēm izdevies iepazīties gadskārtējos teātŗu festivālos, kas ir liels notikums Austrālijas latviešu teātŗa mākslas dzīve.

Dzīvojot laikmetā, kad katra māksla iespējami norobežojas no pārējām mākslām, saprotama teātŗa laužu vēlēšanās reizi gadā, kavējot maizes darbu un ziedojot paša līdzekļus, pie tam pārvarot reizēm vairāk nekā 1000 jūdžu lielu attālumu, sabraukt vienkopus, lai dažas dienas veltītu tīrām teātŗa mākslas problēmām un dotu ansambļiem iespēju mācīties gan no otra veiksmēm, gan kļūdām. Sevišķi trimdas apstākļos teātŗu festivāliem liela nozīme ansambļu mākslinieciskā augšanā, īpaši pirmajā festivālā juta, ka nevis tas, ka esam amatieŗu ansambļi, traucē dot labu izrādi (tāda bija Anuīja Cīrulis), bet gan režisoru un aktieŗu paviršība, festivāla lugas iestudējot.

Pēdējos gados ansambļi gatavojas festivālam jau daudz nopietnāk. Lielu uzmanību režisori veltī repertuāra izvēlei, paturēdami vērā, ka teātŗu festivāls nav domāts skatītāju laika kavēklim, bet tā nolūks ir skatītāju satraukt, ierosināt pārdomām un atziņām.

Mūsu trimdas teātŗi Austrālijā skatuves mākslas attīstībā seko citu tautu un zemju teātŗiem, tāpēc bez tulkojumiem mēs nevaram iztikt, jo, kā jau raksta sākumā minēju, arī lielo valstu teātŗi šodien apmainās gan autoriem, gan aktieŗiem, pat veseliem ansambļiem. 

Taču pārāk daudz tulkojumu padarītu mūs par angļu, franču vai vācu teātŗiem latviešu valodā, mūsu teātris tādā gadījumā zaudētu savu raksturu. Vai mums tāds trimdā vispār ir? Kādreiz latviešu teātŗu raksturu noteica divi lielie galvaspilsētas teātŗi: Latvijas Nacionālais teātris, kas izrādes risināja reālpsīcholoģiskā stilā, un Dailes teātris — teatrālo formu meklētājs, šodien trimdā teātŗa raksturu bez režisora un autora nosaka skatītāju elastība pieņemt mākslas radīto nereālo pasauli.

Agrākos gados, kad vēl nebija Austrālijas teātŗu festivālu, ar kaimiņu ansambli — latviešu teātri Melburnā izdevās iepazīties viesizrādēs. Tā sidnejieši varēja noskatīties Raiņa Pūt, vējiņi, Jaunsudrabiņa Invalidu un Rallu (ar ļoti interesantām Ojāra Bisenieka dekorācijām), Spodra Klauverta Spēka dēlu, Ernas Lēmanes Svēteli u.c. izrādes.

Austrālijas latviešu teātris* piedalījies visos četros teātŗa festivālos. Par labākām izrādēm minamas Marsela Asara Tupenis un Mārtiņa Zīverta Kurrpurrū. Pirmajā galvenās lomas tēlotājs Gunārs Klauss lieliski parādīja, kā divām rakstura īpašībām — skaudībai un sirsnībai mijoties, veidojas dziļi cilvēciskais varonis Rollo (rež. Gustavs Grauds).

Otrā lugā galvenajās lomās redzējām Maiju Ozoliņu un Gustavu Graudu, kas Pēteŗa Elsiņa režijā veikli pārvarēja lugas grūtākās situācijas, neiekrizdami ne sentimentā, ne melodrāmā, bet risinādami autora uzdoto cilvēka eksistences problēmu.

Sidnejas latviešu teātŗa, tāpat pārējo Austrālijas latviešu teātŗu izrādēm ir vairāk vai mazāk gadījuma raksturs. Protams, liela nozīme ir Sidnejas latviešu namam ar lielisko skatuvi, kur ansamblis jau sesto gadu darbojas. Droši vien līdz ar Melburnas latviešu sarīkojumu zāles un skatuves nodošanu ansamblim arī tā darba apstākļi un interese uzlabosies. ALT festivālu izrādēm mēdz izvēlēties lugas ar mazu ansambli, kur tad piedalās jau piedzīvojuši tēlotāji, kas spēj radīt ļoti labu izrādi. Diemžēl, teātŗiem visumā trūkst jaunaudzes, kas stipri apdraud teātŗa pastāvēšanu nākotnē. Sidnejas latviešu teātrī gan gandrīz katrā lielākā inscenējumā kāds no dalībniekiem atrodas uz skatuves pirmo reizi, un tas nāk no jaunās paaudzes. Tas gan mazina izrādes kvalitāti, bet liek cerēt, ka Sidnejas latviešu teātris pastāvēs vismaz nākošā paaudzē.

Trešais lielākais latviešu teātris Austrālijā ir Adelaides latviešu teātris, kas četru gadu laikā, piedalīdamies ar izrādi katrā teātŗu festivālā, mākslinieciski pārsniedzis sava iepriekšējā gada izrādi. Pēdējā Ugo Betti luga Karaliene un dumpinieki ar Dzidru Andersoni-Dulpiņu galvenā lomā (rež. Miervaldis Bumbiers), atzīstama jau par īsti labu izrādi. No galvenās lomas tēlotājas līdz pēdējam statistam jutām saliedētu ansambli. Adelaides latviešu teātris strādā ļoti sistemātiski un nopietni. 14 gados ansamblis devis 49 izrādes.

Gadskārtējos teātŗu festivālos vēl piedalās Brisbenas un Melburnas teātris, kas amatieŗa ansambli vēl nepārsniedz, kaut arī Brisbenas teātris 11 gados devis 20 izrādes, bet Melburnas — 13 gados 24 izrādes. Nopietnai teātŗa mākslai tas tomēr par maz, lai amatieŗu aktieŗi piesavinātos tēlošanas mākslu pilnīgāk. Tāpat jūtams labs režisoru trūkums.

Aktīvs teātŗa ansamblis ir arī Pertas latviešiem, ko lielā attāluma dēļ nekad nav bijusi izdevība redzēt.

Runājot par Austrālijas latviešu teātŗu dekoratoriem, jāsaka, ka tie ir labi, varbūt pārāk labi, jo gandrīz visi ir gleznotāji, kas reizēm aizraujas dekorācijās ar tīri glezniecisko. Bet ir reizes, kad dekorācijas atbalsta tēlotājus un veicina lugas drāmatisko darbību. Tā tas bija ar Ulža Āboliņa dekorācijām Zīverta lugai Kā zaglis naktī, Jāņa Puikas skatuves ietērpu — Ugo Betti lugai Karaliene un dumpinieki un Vijas Spoģes dekorācijām Anuīja lugai Cīrulis.

Salīdzinot ar brīvo zemju teātŗiem, kuŗu uzdevums ir tikai pārraidīt skatītājiem formas ziņā pilnīgu izrādi, t.i. kalpot tīriem teātŗa mākslas mērķiem, mūsu trimdas teātŗiem ir vēl cits uzdevums — skandējot latviešu valodu un radot latviskos raksturus, kalpot mūsu nacionālā gara un vienības uzturēšanai, ko nav aizmirsis neviens latviešu teātŗa ansamblis Austrālijā.

 

 

*) Austrālijas latviešu teātris atrodas Melburnā. To nodibināja profesionāli bij. Latvijas teātŗu aktieŗi ar nolūku izveidot izcilu ansambli un ceļojošu teātri.

 


M. Zīverta Fiasko; Klauns — K. Gulbergs, Sarkanbārdis — J. Saldums.

Anšlava Eglīša Omartija kundze — V. Dūte.

J. Sartra Aiz slēgtām durvīm; Garsens — K. Ābeltiņš, Estella — Z. Ābola, Inese — L. Zemgale.

 

Jaunā Gaita