|
Andrejs Irbe
VASARA 1965
Vasara spalvu met. Ceļmalās drīz rotāsies saule dadžu krustos sakārtos spēlmaņu zvārguļos — šovasar mežos starp vaŗa krāsas priežu stumbriem varēja sastapt peldam zivis: vai brīnums, ka ezera dzelmē tauriņi lidoja uz debesīm. Kad būs tas brīdis, kad kaimiņš novilks zeķes un atklās, ka viņam ir pīles kājas? Bet varbūt nenovilks nekad — daudzus jau apglabā ar visiem zābakiem: ja padomā — viss var būt, ka nebūs jau nekādas apbedīšanas.
|
|
TAJĀ DIENĀ
Tajā dienā jūŗai bija rūgtas rievas sejā, un marta vējos pēkšņi kritis pārslu sirmums — jūŗai bija tumšas, apmākušās acis. — Vien brīdi spēju vaidošajā plašumā vērties: vējš sejā sita sāļo ūdeņu lāses, spodras piles — kārklu noliektos pūpolu zaros.
Tik skumjā gaismā bij jāaizver acis — jo trīcēja lūpas tavas aiziešanas solu klaudzienos klausoties, vilnī, kas aizskalo, skatoties, malduguns dzirkstelē, ko satvert tavas rokas dzīļu duļkājā veltīgi meklē.
|
|
PĒC PUSNAKTS
Stunda pēc pusnakts. Loga pusaklā stiklā lietus nekārtna takts kommatiem mikliem bikli sadala laiku bezvārdu teikumos. Laikam tā patīk naktij, lietum un tumsai. * Pusnakts elpota stunda. Domās dūc un dun bezveida vārdi — ne vārdi: plankumi — vēloties veidoties, virknēties rindās, nevarot. Dzērusi naksnīgu indi, skaidrību nespēj izstarot sirds. * Papīra lapa vēl balta uz galda. Kā aizdegt dziesmu? Nešķil dzirkstis diena pavadītā. Rītdiena vēl nemodusies. Kā aizdegt dziesmu? * * * Gandrīz nedzirdami sanēt iesāk sena stīga. * Bērna dienu baltā bērzu birze, melni baltās tāsīs austas vasaras; tumšā, mīļā egle mājas galā dzintaru vēl tagad nebeidz asarot — Dzintaru vēl tagad nebeidz asarot: zelta lāses raupjā miza klusi raud. Saules starus, sirds, no senām vasarām atkal manām domām, jūtām cauri aud! * Atmiņas nav vienmēr mierinoši tvani; kādreiz tās gavilēs dimdoši zvana, zvana! Dimdoši zvana! * Viena zivs peld pa upi; kāda krāsa viņai ir, to saki tu pats! — Dzeltena. — Vai tev tāda krāsa ir? Vai ir vēl pietiekoši saules dzeltenā, ne tikai acu raudu gūstītā, bet arī dziļi, dziļi krūtīs, kas saulespuķu kvēli nezaudē kā dienās lietainās, tā naktīs staignās, kad tik grūti ir aizdegt dziesmu? * Atbildi meklēju, atbilde jāmeklē sirdī. * Vēl ir, kaut ne tik daudz kā vēlas dvēs'le; kaut ne tik daudz kā senās vasarās, kā saulē, dzintarā un bērna smaidā. Tomēr — vēl ir. * Senu vasaru dzintars dzeltenu staru iesmiem aizdedza dziesmu; gaiša, saulaina dziesma sprēgāja sirdī; stundā pēc pusnakts apklusa lietus takts. Plankumi veidojās vārdos.
„Vai būs jāt, vai nejāt, Vai palikt sētiņā?”
Nespodrā vakarā, valgas miglas vītā, jautāja noslīdzis zars, nejauši deniņus skaŗot: Kur tev mājas? Mājas? Varbūt — pasaule plašā: meži, tuksneši, jūŗas? Nē — plašums mājas nepazīst, pazīst tikai dzīvi. Varbūt — atmiņās, sapņos: kur balta jūŗa skalo mazas, tālas zemes krastus; ilgu pilsēta dzimtā mātes Daugavas grīvā; bērnības vasaru birzis Burtnieku ezera malā? Īstenība trauslos sapņus kliedē, sarkans sirpis sapņiem spārnus griež. Pasaules klaidoni, asinis zvana: vairies nāves nemanāmas, pārāk dziļi neelpo stindzinošus tvanus — atmiņas un sapņus. * Māju nav... Domas, jūtas — manas; atmiņas, sapņi — arī mani... vairies nāves nemanāmas... Tuvas sirdis dala manis — daļa viņu esmu; vecvectēvu dainu balsis dvēs'lē skan; bet — māju nav... * Neiestiedz, negrimsti, pasaules klaidoni, svešas zemes ikdienā; miera dēļ nepārdod stundām savas dienas; ieradumam nevergo, nebēdz dzīves straumes. Daudz tev ņemts... tomēr — dots: domāt domas dīvainas, brīvas, atraisītas, neturētas mīļās tēvu zemes smagās smilts. Tēva dubļi sidraboti... Arī dots: jūtām strāvot mainīgām, katru dienu jaunām, necauraustām mīlu vietu reibinošās smeldzes. Sekla laime — viltus laime; viltus laime — laimes nav. Veikalnieku lielībām, vientiesīgo sēnalvārdiem neļauj dēstīt rūgtumu latvju dvēs'lē savā. Tautu laipa asarota... Neļauj dēstīt rūgtumu, dzīvi noliedzošu; neļauj slāpēt saules staru pelēcīga miera pelniem. Neiestiedz, negrimsti svešas zemes ikdienā. * Saulei svešas robežzīmes, skudru cilšu sīki strīdi. Ūdensstraumes — melna zeme, zaļa zāle; bezmākoņu debesvelve — zelta, graudi, vara graudi vēja dzīti virpuļo; tveices pielijuši džungļi, mitra trūdu smaka; kalnu grēdas akmens šķautnēm gadu simtu cirvjiem cirstām — saule viena. Saule mana — kamēr sauli mīlu, kamēr mīlu dzīvi; kamēr esmu. Saule mūsu visu. * Domas svešas nevairies, nenāvēs tās latvju dvēs'li — bagātāku padarīs. Domām apnikušām, nogurušām neļauj dzīvu dvēs'li vienaldzības pirkstiem žņaugt: čūskām lobās novalkātā, vecā āda. Domas jaunas, neparastas — skaistas, svešas domas jaunus, dzīvus dīgļus latvju dvēs'lē sēs kā daudzkārt sēja; dainu skaidros saules vārdus jaunas domas neslāpēs. Latvju dvēs'lē nezudīs, svešā zemē mainoties: saule viena, saule mana, saule mūsu visu. * Pasaules klaidoni, atminām, sapņiem, bez mājām — saulei neliedz savu sirdi: nebaidies pazaudēt latvju dvēs'li savu. Latvju dvēs'lē neizirs, svešu domu skarta: gadu simtu nenāvēta, dzīva vēl šodienu. Māju nav... Dzīve tomēr — kamēr mīli sauli. Mājas tavas, tava zeme — naida, varas ņemtas. Sirdi tavu nevar ņemt — ja nedod pats. Sauli nevar ņemt: saule viena, saule mūsu visu. * „Vai būs jāt, vai nejāt, Vai palikt sētiņā?” Neiemiedz, neslīksti, pasaules klaidoni, nedzīvu atmiņu stingušā mierā. Neiestiedz, negrimsti, pasaules klaidoni, svešzemju ikdienas seklajā laimē. Svešas zemes tavai sirdij daudz var dot, ja vēlies slēpto meklēt, svešo ņemt. Simtreiz labāk lai nežēlīgs nemiers domas ārda alkstošiem ilkņiem nekā dūņainos ūdeņos rāmos slīcināt ilgas un cerības savas; vēl labāk — sakausēt saulstaru versmi ar nemieru verdošo dvēselē savā: nemiers domām sauli mīlēt mācīs, nemiers kveldinošs kļūs saules liesmām rada. „Vai būs jāt, vai nejāt, Vai palikt sētiņā?” Nebaidies, nevairies, pasaules klaidoni, svešu zemju tālumus, svešu zemju robežzīmes, ceļa zīmes svešas. Daudz tev dots: tavas domas, sūru kaŗa gadu saraustītas, jaunu sīkstumu un brīvi atrast spēj, ja tām dzīvi, sauli mīlēt ļauji. Vairies nāves nemanāmas: pārāk dziļi neelpo stindzinošus tvanus — atmiņas un sapņus. * Nespodrā vakarā, valgas miglas vītā, atbildi zināja sirds: māju nav, bet saule mana: nemiers sauli iemīlējis sirdī manā un līdz ar domām jaunām, svešās zemēs rastām seno dainu skaidrie saules vārdi skan.
ZĪMES
... Un pēkšņi lapas nobirst iešalcoties, Kad parkā laiski sēž kāds pelēcīgs Un noraugās, kā dīķī tāle tvīkst, Viz spuldze zaļgana, mirdz namu rotas.
Viņš gausi pieceļas un soļo mājup. Viņš omas pārvērtību neizprot — Jo ticējis, ka diezgan ņemts un dots, Un vīpsnājis par sirmiem sapņotājiem.
Kaut sen jau nepieejams liegiem stāstiem, Būs tomēr jauns pie audekliem un krāsām, Kas telpā neuzpostā šobrīd tumst.
Vai kādiem vaibstiem pagājis reiz gaŗām? – Varbūt. — To gaida dārzs un nams, un suns, Un veidoli, kas gruzd un deg, un staro.
ZIŅOJUMS NO PARADĪZES
Paradīzē strādā trīsdesmit stundas nedēļā, pensijas ir lielākas, cenas nepārtraukti slīd uz leju, fiziskais darbs nenogurdina (jo gravitāciju tikpat kā nejūt): nogāzt koku ir kā rakstīt ar mašīnu, valsts iekārta ir stabila un valdībai — veselais saprāts; jā, paradīzē bez šaubām ir labāk nekā jebkuŗā vietā uz zemes.
Sākumā esot bijis gluži citādi — gaišu koru sfairas un abstraktie periodi, bet pilnīgi atdalīt no ķermeņa dvēseli, kad tā ieradusies šeit, nav laimējies: tai ir klāt taukainas muskuļu šķiedras; tātad jārēķinās arī ar konsekvencēm — ka absolūtajam jāpiemaisa kāda unce mālu, vēl viena novirzīšanās no doktrīnas, un vēl viena — tikai Jānis to paredzējis: miesas augšāmcelšanos.
To, kas skatījuši Dievu vaigā, ir pavisam maz: tas atvēlēts tādiem, kam pneuma ir tīra, pārējie klausās komunikē par brīnumiem un grēku plūdiem, nāks laiks, kad visi redzēs Dievu, kad tas būs, to nezin neviens.
Līdz turpmākam ir tā, ka piektdien pulksten divpadsmitos maigi dzied sirēnas un no fabrikām plūst laukā debesu proletārieši, neveikli salocītos spārnus viņi nes padusē kā vijoles.
Andreja Irbes atdzejojums no tulkojuma zviedru valodā
|
|
SIRDS
Ai jauneklīgā sirds — reiz kumeļš traks bez valda. Ne prātam iegrožot, ne laužņiem turēt ciet to dziņu alkaino, kā zviedziens ilgs kas iet un līčus drebina un birzis pušu skalda. Ne žogiem aizkrustot, ne straumēm reiba malda, kas aulekšotājus slej pāŗos vienuviet un saplūšana kad kā krāču duna šķiet, ik audam baudāma kā dievu misa salda. Sen kliba jau tu, sirds, — vecs nodzīts ādinieks, ne droškā jūdzams vairs, ne arklā — visam lieks purmalas biedēklis baltmiglā acīm tītām, ap kuŗu noņemties tik knišļu baram prieks un krauklim ieslīpu mest skatu, austot rītam, kas gaida pacietīgs augšpēdu tevi krītam. |
