Jaunā Gaita nr. 55, 1965

 

 

Seklums virs atkailinātiem iežiem

Richards Rīdzinieks, CIRVIS OZOLĀ, 18 skices, autora vāks, sējuma mets, grafiskais iekārtojums un viņetes, Daugava, Stokholmā, 1965., 143 lp.

Četrdesmito gadu beigās Stokholmas liberālajā latviešu laikrakstā Latvju Ziņas parādījās pāris īsas noveles, kas diezgan radikāli atšķīrās no citiem mūsu tā laika otra pasaules kaŗa tematikai veltītiem literārajiem darbiem, kuŗas dominēja patētika vai dzejisku interpretāciju apskaistināta sūdzēšanās par varonīgas tautas likteni. Richarda Rīdzinieka noveles bija kaut kas skarbs, šķautnaināks, bezkaunīgāki tiešāks, un pēkšņi sajutām, ka radies autors, kas vēlas stāstīt par c i l v ē k u kaŗa virpulī, ne "tautas dēliem un meitām".

Būs vairāk apstākļu, kas aizkavējuši šī autora debiju grāmatā. Bet nu tā ir notikusi - gadus piecpadsmit pēc debijas periodikā. Tas ir ilgs laiks, tāpēc turam rokās nelielo sējumu, it kā tas būtu pilns ar pērlēm, kas ilgi viļātas gliemežnīcā, uzkrājušas kārtu kārtām dvēseles pašaizsardzības sulas, kas sacietēdamas tapušas par literāriem prozas darbiem, astoņpadsmit skicēm krājumā Cirvis ozolā.

Lielas sāpes - vilšanās, šausmas, izmisums vai vientulības kalngali nav nekādi garanti labai literātūrai, garanti nav arī ideoloģiskas pārliecības, tēvzemes mīlestība vai šķiras apziņa. Mākslinieciskā radīšana ir pērles tapšanas process. Literātūra, dzeja - kā pērles - ir dzīves norišu blakus produkts, tās vērtība ir neatkarīga no "izejvielu" ķīmiskā sastāva, novērtēšana - morāliski neatkarīga no pamatos gulošā pārdzīvojuma.

Ir viens temats Rīdzinieka grāmatā, kas - jau tāpēc vien, ka tas nav nolikts pie malas divdesmit gadus pēc tam, kad tas zaudējis aktuālitātes tiešumu - acīm redzot nav devis autoram miera, grauzis nakti un dienu un gadu pēc gada, lai beidzot parādītos grāmatas lappusēs. Šis temats saistās ar piedzīvojumiem kaŗa beidzamajos mēnešos, kad daļa tagadējo trimdas latviešu jau atradās drošībā, "garā" gan dzīvodami līdz kaŗavīriem un dzimtenē palikušajiem, bet iekšķīgi apmierināti, ka viņu stunda nav situsi un briesmas vairs nedraud (skice "Dubultmorāle", kas kontrastē ar tādām grāmatas pirmās puses skicēm kā "Laimes brīži", "Saule zenītā" un "Pomerānija"). Ir tomēr jājautā, vai vienā otrā no šim tematam veltītiem darbiem no kuŗiem dalu var mierīgi saukt par novelēm nav manāma kristallizācijas procesa tuvošanās pārakmeņošanās stadijai. Rīdzinieka stils ir konspektīvs, vietām tas sprēgā, it kā kad kāds ietu pa sausiem zariem - tik bezsulains ir viņa stāstījums. Rodas sajūta, ka gadu ritumā nav vis aizsniegta literārai radīšanai nepieciešamā distance, bet gan tāds attālums, kur personisko pārdzīvojumu izraisītā vāts rādāma kā sacietējums , kas atgādina neizprastu un nenovērtētu sāpi, bet lasītāju pamudina vaicāt: Kāpēc man tas jāzina! Līdz īstam literāru pārdzīvojumu izraisītājam momentam ved tikai nedaudzi no šīs tematikas darbiem.

Daudz spēcīgāka toties ir otra parallēle Rīdzinieka krājumā, skices, kuŗās redzam atainotus pārdzīvojumus, kas būs pazīstami ikvienam, kaut arī citā īstenības versijā, Šajās "nemilitārajās" skicēs dominē marģinālcilvēka domu, pārdzīvojumu un izjūtu murskuļi, kaut kāda traģiska nojauta, ka dzīve aizrit seklumā, neizlīdzinātībā sava es un apkārtnes starpā un tāpēc to citādi nevar attēlot, kā vienīgi tēlojot šo seklumu. Bez ārējiem notikumiem, partneru sarunu ikdienišķi bezsaturīgām sarunām Rīdzinieks šo sekluma izjūtu panāk arī ar savu stilu, kas šajā parallēlē gūst īpašu, iezīmīgu raksturu. Tajā pašā reizē mēs redzam cauri šim seklo norišu, sarunu un domu strautam, mēs ievērojam atkailinātos iežus, zemi, koku saknes - kas alkst dziļuma jēgas. Man šķiet, skicēs, kas ietilpst Rīdzinieka tematikas otrā parallēlē, trimdinieka kā marģinālcilvēka tematā (t.i. tāda individa, kas izrauts no savas sākotnējās vides ārēji dzīvo jaunajā vidē, bet nespēj tajā būtiski iekļauties un tādēļ atrodas it kā uz abu dzīvju robežām, ārmalā kā vienai, tā otrai, uz marģināles), autors panācis visasāko, ietekmīgāko efektu - tā vairs nešķiet "noreaģēšanās", bet vismaz sākums īstai prozas literātūrai, kas ir tiešā kontaktā ar dzīvi. Rīdzinieks nešausmina, nevaid, nekunkst, nesūdzas. Viņš vienīgi noliek savu marģinālcilvēku uz delnas un ļauj mums ieskatīties viņa pasaulē. Un mēs redzam ne tikai caurspīdīgo, ārējo, ikdienas norisi, jūtu un domu seklumu, sīkos priekus un bēdas, bet arī dziļumā esošās alkas pēc kaut kā, kas piepildītu dzīvi tā, lai tai rastos jēga.

Visai neparasts temats mūsu literātūrā būs tie Rīdzinieka stāsti, kuŗus autors stāsta no viesmīļa perspektīvas, atklādams daļu aroda aizkulišu. Divdesmitseptītais ir novele, kas uzrakstīta tik iejūtīgi, ka gandrīz atbaida lasītāju no turpmākas krogus apmeklēšanas! Taču šķiet, ka Rīdzinieka talants un īpatnība vistiešāk parādās vispirms 'kaŗa stāstu parallēles" pavisam īsajā, bet klasiski izstrādātajā un milzīgu pārdzīvojuma augstspraigumu pilnajā novelē Pomerānija - neesmu lasījis nevienu prozas darbu, kas tik maz vārdos pasaka tik daudz! "Marģinālcilvēka parallēlē", šķiet, vislielāko gatavību autors parāda novelē Kalns, bet ļoti raksturīgu marģinālcilvēka dvēseles atklāsmi atrodam arī skicē Noēvelētas sajūtas, kuŗā autors nodemonstrē rūgtas agresīvitātes izgaismotu šāda cilvēka pasaules ainu.

Īpašā vietā grāmatā ir Caur Pirandello prizmu, kas it kā būtu Rīdzinieka deklarācija par trimdas rakstnieka uzdevumiem. Tajā ir nekautrīgs asums, bet - vispirms jau autors pats nav ne rindas veltījis šīs "deklarācijas" pildīšanai, otrkārt - novele atrodas tik tuvu publicistiskai polemikai, ka prasa pārrunas un iztirzājumus, kam ar darba paša literāro vērtību maz sakaŗa. Manuprāt, šī "deklarācija" drīzāk izgaismo cilvēka nespējas traģiskos vilcienus, nevis vadmotīvus patriotiska rakstnieka uzdevumiem.

 

Gunars Irbe

Jaunā Gaita