Jaunā Gaita nr. 55, 1965

 

Babete Blicava

KAPTEIŅA KUKA TAURE

Dažas dienas pirms 5. Austrālijas latviešu rakstnieku dienām, 1964. g. 30. septembrī, nomira rakstniece un režisore Babete Blicava.

Pēc baznīcas ģimnāzijas Rīgā beigšanas 1938. g. Babete Blicava uzsāka studijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, vēlāk pārgāja uz Latvijas universitātes baltu filoloģijas nodaļu. Nopietnāk literatūrai pievērsās trimdā, sevišķi dzīvojot Austrālijā. Latviešu preses biedrības stāstu konkursā godalgots viņas stāsts Jokotāji. Literārais mantojums: romāns Laimīgā paaudze, komēdija Antons ķezā, drāma Vientuļie vilki un neilgi pirms nāves sakārtotais stāstu un dzejoļu krājums.

Blakus radošai literārai darbībai Blicava ar lielu mīlestību nodevās arī teātrim, gan tulkojot lugas, vadot režijas, gan arī uzņemoties aktieres pienākumus vairākos lugu uzvedumos.

Kuks bija viņa vārds, un darba biedri viņam bija piešķīruši kapteiņa pakāpi. Jūŗu viņš nebija redzējis, bet zināja par to visu, kas bija zināšanas vērts. Kapteiņa nelaime bija tā, ka viņš par daudz zināja - īstenībā - viņš zināja visu. Katru niecīgāku cilvēku šāda zināšana būtu iznīcinājusi, bet kapteini Kuku tā bija aiztriekusi svelmīga tuksneša malā meditēt. Tur starp divām dzelzceļa piestātnēm viņš vadīja savas dienas, vienaldzīgā mierā ciezdams svelmi, mūdžus un neierasto darbu uz dzelzceļa stigas. Reti kāds vairs pieminēja smalko kungu, kas pirms gadiem bija ieradies darbā skaistā pilsētnieka uzvalkā un baltajās rokās paņēmis lāpstu. Lāpstu viņš jo bieži nolika, bet uzvalku kopš tās dienas nebija novilcis. Visas vīles sen bija pārspraustas ar adatām, un bieži gadījās, ka darba biedri, kopā uz krogu ejot, palika pusceļā; kapteiņa uzvalks pēkšņi sadalījās, atstājot viņu kā tikko atklātu statuju miesta vidū. Kopš sācis meditēt, kapteinis necieta ūdeni, ne arī šķēres pie matiem, un tie, kam meditēšana bija sveša, apgalvoja, ka kapteiņa bārdā esot gana floras un faunas, lai attaisnotu zinātnisku ekspedīciju. Saprotamu iemeslu dēļ ikviens izvairījās vējainās dienās nostāties kapteinim nepareizā pusē, un šo pašu iemeslu dēļ reti kāds viņu apmeklēja viņa „stikla pilī”. „Stikla pils” bija skārda būda, aplenkta ar milzīgu tukšu pudeļu žogu. Žogs saulē zaigoja, liesmoja un mirgoja, un neviens vien ceļotājs to noturēja par acu mānekli.

Atskaitot guļas vietu, visa būda, nojumes un pagalms bija piekrauta grāmatām, jo grāmatas kopā ar vientulību, alu un tauri bija kapteiņa Kuka vienīgā, izkristallizētā dzīves kaislība.

Viņš bija atradis ideālo stāvokli savām meditācijām; nenoliedzami šo stāvokli traucēja darbs, bet to atmest pavisam nevarēja grāmatu un alus dēļ. Sīkās neērtības atsvēra liela vientulība, galēja patiesība, kas viļņoja apkārt kā bezgalība: proti, cilvēks bija viens.

Kādā dienā bez brīdinājuma kapteini Kuku gandrīz piemeklēja liels nelabums. Ceļā no darba, TIEŠI PRETĪ SAVAI „pilij”, viņš ieraudzīja negantu rosību. Augšā slējās teltis, gaŗajā zālē kūleņoja un brēca bērnu bars, starp uzceltajām teltīm tekāja sievas, bet vīri slēja arvien jaunas un jaunas! Kapteinis apsēdās zālē, aizvēra acis; bija pienācis laiks skaitīt alus mērus! Bet pēc dažiem mirkļiem tās atveŗot, nekas nebija mainījies - nelāgā rosība turpinājās. Kapteinis nosēdēja zālē līdz tumsai - ar meditāciju neveicās, tās vietā kapteinī kā milzīga lavīna gāzās nekad nesajustas dusmas un atriebības kāre. Ilgi viņš skatījās krūmājā, pēdīgi piecēlās, izberzēja acis un svilpodams atgriezās „pilī”.

Pagurušie, neierasto dienas notikumu pārvarētie ieceļotāji bija tikko ielaidušies pirmajā, nedrošajā miegā, kad silto dienvidu krusta pusnakti pārcirta kapteiņa Kuka taure; kā satrakota vēršu bara māviens tā skanēja te vienā krūmāja malā, te otrā, gan tālāk, gan tuvāk neatlaidīgi, stundu pēc stundas un pēdīgi ar rīta ausmu izskanēja ar varenu disonanci kapteiņa „pilī”.

Pirmajā neizpratnes brīdī telšu pilsētā izcēlās sajukums. Dažādu nāciju vīri izšāvās krūmājā, bruņojušies ar nažiem, slotām un lāpstām, lai aizstāvētu visu aizstāvamo līdz nāvei. Ieklausījusies viņi samulsumā nolaida ieročus: likās, ka taurētājs par viņiem smējās, te no viena krūmāja, te otra, te aiz paša telts stūra; labu brīdi izstāvējusies neziņā ko iesākt, vīri pēdīgi pēc vecu vecā nometnes parauga sasauca sapulci.

„Vīri, te nav daudz ko runāt,” iesāka sparīgais, sīkais polis Valentīns, kas jaunā telšu pilsētā bija izvirzījies tā kā par pilsētas galvu, „mums tūlīt jāievēl pārstāvis, kuŗš noskaidrotu: a) kādēļ, kāds iemesls, b) protestētu mūsu visu vārdā, c) izteiktu brīdinājumu, ka nākotnē neko tādu necietīsim!”

„Jā, jā,” tūlīt atsaucās mīlīgais ukraiņu pulksteņmeistars Saša, kas no teiktā neko nesaprata, jo angliski zināja tikai šos pāris vārdus. Viņam pievienojās dienvidslāvs Pēteris, kuŗa angļu valodas zināšanas nebija daudz lielākas, vēl no savas puses piemetinādams; „Es balsoju par karali.” Karaļa pieminēšana viņam tā bija iepatikusies, ka likās piedienīgi ar to beigt katru sarunu. Džentlemeniskais igauņu skolotājs Paks paraustīja plecus: „Ko mēs lielu darīsim, ja viņam patiks muzicēt arī rītu un parītu - demokrātija! Mežā un tuksnesī katrs var taurēt, cik viņam patīk! Mēs vienīgi varētu lūgt...”

„Tik ne lūgt,” viņu asi pārtrauca Valentīns , es pazīstu šādus pusjukušus stabulniekus: prasīt, iebiedēt, pavēlēt, tas ir vienīgais veids! Vispirms, protams, ar labu. Lūk, Še mūsu īstais pārstāvis, mierīgais, klusais Arvīds Celms, kurš vēl nav teicis ne vārda. Šī vien jau ir zīme, ka viņš nepārsteigsies.”

„Kā tad tā,” protestēja Celms, bet tālāk netika.

„Bez tam, draugs, zinu, ka tu esi ļoti muzikāls cilvēks,” turpināja Valentīns. „Pats redzēju, ka nometnē siti bungas un esi vieninieks.”

„Jā, jā,” smaidīja Saša.

„Nolemts,” sapulci slēdza Paks. Arvīds tā arī nenoskaidroja, kāda viņam priekšrocība kā vieniniekam un muzikālam cilvēkam sarunu iesākšanā ar ārprātīgo taurētāju, kuŗu viņš nebija pat redzējis, bet sapulce bija lēmusi, un atlika tikai pateikties par uzticību.

Arvīds, būdams apzinīgs sabiedrisks darbinieks, uzdevumam gatavojās nopietni: sacerēja vairākas Žēlīgas runas par sievām un bērniem, par kaŗa sagrauztiem eiropiešiem un vārgiem nerviem, bet, sastopot kapteini vaigu vaigā, viņam tās visas aizmirsās, proti, vējš pūta no nepareizās puses. Turklāt kapteinis izskatījās tik milzīgs un tik neganti lamājās, ka Arvīds steidzīgi atkāpās un visu pēcpusdienu nogulēja teltī. Gudrodams jaunus veidus, kā piekļūt kapteinim, viņš pēdīgi nolēma, ka arī ūdens piliens drupina akmeni un ka akcija jāsāk lēni un apdomīgi darba laikā, kopā svīstot uz dzelzceļa stigas - nepatikšanās cilvēki arvien jūtas tuvāki. Pēc neskaitāmām neveiksmēm akmens drupināšanā, kad Arvīds cieta neveiksmes gan dienā, gan naktī, pēdīgi notika brīnums; Arvīds neviļus bija pieminējis grāmatas, un kapteinis pirmo reizi ierūcās:

„Ko tu, triskājainā ķirzaka, zini par grāmatām?” Tā kā Celms šo to zināja, tad viņu starpā nodibinājās tāda kā naidīga draudzība. Pārējie teltinieki berzēja rokas un apsveica sevi par gudro izvēli sarunu vedējā. Sestdienā kapteinis un Celms bija nosēdējuši visu dienu krogū un tādēļ visi gatavojās mierīgai, klusai nedēļas nogalei. Šī pārliecība vēl vairāk stiprinājās, redzot abus draugus ar krietniem krājumiem nozūdam pilī.

Ja skaidrā prātā kapteinis reti kad runāja, tad iedzēris viņš, likās, atbrīvojās no visa aizturētā krājuma vienā bargā negaisā: vārdi, nevārdi, lamas, nievas, lāsti, viss drāzās ar taifunisku spēku pār nabaga Arvīda galvu, iesizdami viņa omā tik pamatīgu robu, ka viņš gandrīz apraudājās. Kapteinis bija nonācis tai stadijā, kad lietoja dzejiskus salīdzinājumus, reti dzirdētus epitetus un izmeklētus lamu vārdus, tiem visiem bija kaut kāds sakars ar Austrālijas dzīvnieku valsti, tā kā Arvīds neiedrošinājās pat apvainoties. Turklāt sažņaugtajā dūrē viņš turēja Celma svārku atloku un pie katra sparīgāka žesta Arvīdu pārņēma spējš nelabums. Pēdīgi kapteinis kļuva lietišķīgs; pagrūdis Celmu pret durvīm, viņš iesēdās gultā un nožāvājās. „Tu ej un pasaki tām civilizētām smilšu blusām, lai viņas palec tālāk no mana durvju sliekšņa, - jeb!...” Pēdīgi arī Arvīds bija noskaities: „Tu vientuļnieka imitācija! Pirms tu runā, paskaties, ko tie cilvēki ir izcietuši!” viņš plašā žestā novilka pāri globam. Kapteinis, kas gandrīz jau bija iemidzis, pielēca kājās, tā kā putekļi vien sagriezās: „Ko, tu, krokodīļa mākslīgais zobs, klabi par politiku! Paskaties!” viņš apsvieda globu otrādi, „vai neredzi, ka no pannas lecat ugunī! Lasīt māki? Ķīnu pazīsti? Pirms tu vēl paspēsi izteikt ‘a’, būsi jau aprīts! Un tu baidies no sīka, izdēdējuša vodkas un kaviāra zirneklīša! Tad, kad viņi attapsies un sāks soļot, viņiem nevajadzēs ne bumbu, ne citu kādu metamo, viņi tikai soļos, tikai soļos kā nāvīgas skudras: klip - klap, klip - klap, klau, vai tu nedzirdi - un tad vienā rītā tu pamodīsies, un ķīnietis stacijā pārdos biļetes...” Ar Šo praviešojumu kapteinis noslīdēja uz sāniem un bargi iekrācās.

Salīcis, kā caur varenu cementa maisītāju izsists, Arvīds atgriezās nometnē. Visa vīru komiteja viņu ar ziņkāri sagaidīja:

„Nu - ko taurētājs?” Atreibums Arvīdā bija atstājis niknu īgnumu, viņā paraustīja plecus:

„Esam ar savām teltīm pielīduši viņam par tuvu.”

„Demokrātija,” smīnēja Paks.

„Mēs varam pārcelties,” nedroši iesāka Saša.

„Nieki,” atcirta Valentīns, „paskataities uz krūmāju un tālāk uz smilti! Šī ir vienīgā pieklājīgā vieta. Un kur tad veselīgā ūdens nonešanās! Ja pārceļamies, tad rādām tikai savu vājumu. Mēs viņu netraucējam.”

„Traucējam, bargi traucējam!” Ar šo kategorisko atziņu Arvīds ielīda savā teltī un sekoja kapteiņa paraugam.

Naktī parastajā laikā kapteiņa taure auroja niknāk kā jebkad. Teltinieki rāva galvas zem segām, spieda spilvenus uz ausīm un nevarīgās dusmās lādēja visu universu.

Darba vīri kapteini ignorēja, bet Celms ik brīvu brīdi nozuda pilī, katrreiz par jaunu apņēmies atrunāt kapteini no naksnīgajiem koncertiem. Drīz teltinieki novēroja savādu pārvērtību: Celms arvien biežāk atdarināja kapteiņa žestus, vārdus, lāstus, arvien ilgāk staigāja neskuvies un nemazgājies un arvien retāk piedalījās viņu sanāksmēs. Pēdīgi arī pats Celms atzina, ka viņa stāvoklis kļuvis neciešams: Kapteinis viņu turēja par draugu, bet vīri par uzticības personu, un kamēr viņš malās starp šiem diviem naidīgajiem spēkiem, taure turpināja savu uzvaras gājienu. Teltīs arvien biežāk skanēja paceltas balsis - vīrus vajāja bezmiegs, sievu un pašu nevarība. Pēc kādas sevišķi vētrainas vīru sanāksmes, kad viņi Arvīdu bija nosaukuši par nevarīgu miera balodi, kas bezmērķīgi šaudās šurp un turp, Arvīds nikni iedrāzās pilī un noprasīja: „Ko tu plēsies ar to tauri! Vai tev labāk, ja visi ar tevi naidā?”

„Labāk! Kas man par labumu! Es gribu no šiem mazasinīgajiem simtkājiem tikt vaļā, saproti! Un tikšu! Ak, mana mūzika šiem nepatīk! Vareni, vareni!” kapteinis berzēja rokas, „tuksnesis liels diezgan. Redzi, es naktī jūtu vajadzību pēc mūzikas, pēc paša radītas mūzikas, bet to tiem motorizētiem ķenguriem ne mūžam nesaprast! Pasaki viņiem, ka es te taurēju ik nakti jau gadiem! Lai viņi vācas, un basta!”

„Es brīnos par tevi,” ierunājās Celms.

„Tu neesi vienīgais,” atrūca kapteinis.

„Tu esi vīrs spēka gados, ar spējām, intelligenci - tu varētu strādāt patīkamu darbu, būt sabiedriski populārs...”

„Ba...” kapteinis nelabi nolamājās.

„Kādēļ?” neatlaidās Celms.

„To tu, prātā jukušā klaburčūska, gan gribētu zināt! Labi, es tev apmēram pateikšu. Par to daudzi muļķi, likdamies gudri, raksta romānus, gudrie sacer muļķīgas atbildes, bet cilvēks kā es, kas zina visu, tev to pateiks dažos teikumos, proti: sadali visu civilizāciju reizinātājos, visu, ko teici plus vēl un vēl un pasaki man, vai es tādēļ būtu labāks, citāds cilvēks, ja dzīvotu pēc tavas receptes? Otrādi, es būtu sliktāks, man būtu jāizliekas: ar savu suņa intelligenci un luncināšanās prieku man būtu jāapvaino mans intellekts, un to es nevaru!”

„Kā tu zini, ja neesi mēģinājis?”

„Neesmu mēģinājis,” Kuks pēkšņi it kā saplaka, bet tad izslējās pavisam briesmīgs:

„Tu, miktomotoza sagrauztais trusi, esmu izcietis savu soda mēru civilizācijas cietumā,” viņš dīvaini iesmējās, „mani sauca pat par sēru, un vecais kapteinis Kuks, tici vai ne, ir mans radinieks, bet tad man viss tā sarieba...” kapteinis iegrāba roku bārdā un apklusa. Pēc mirkļa viņš ikdienišķi nožāvājās: „Tu pasaki savam aizsmakušajam kokaburam, ka mana taure neapklusīs un mani noteikumi ir: vismaz jūdzi no mana pils sliekšņa - tas ir mans galīgi pēdējais vārds.”

Paziņojis Šo pēdējo vārdu vīriem, Arvīds mēģināja vēl kaut ko labot, aizstāvēt kapteini: „Galu galā viņš tauri pūtis jau sen pirms mums, un mēs liekamies būt demokrāti...”

„Es par karali,” protestēja Pēteris.

„Jā, jā,” piekrita maigais ukraiņu pulksteņtaisītājs Saša. Viņš nerunāja ne vārda angliski, atskaitot labrīt un paldies, bet vienmēr nostājās Pēteŗa pusē. Bet Mārtiņš Balodis, no kuŗa Celms bija gaidījis noteiktu atbildi, saīdzis paraustīja plecus:

„Pastāsti, kas ir demokrātija, tad tev pateikšu, vai esmu par vai pret - bet kāds tam sakars ar taurē pūšanu?”

„Liels sakars, liels sakars,” Celms gluži neviļus aizņēmās kapteiņa žestus un spēcīgo izteiksmes veidu. „Cilvēks ir brīvs, cilvēks grib radīt - kuŗš būs tas, kas viņu atturēs!”

„Nu, brālīt, ja tāda tava demokrātija, tad taisies ka pazudi, lai vīri var aprunāties par lietu.”

Valentīns izslēja sīko augumu un nicīgi nospļāvās. „Lūdzu, lūdzu - esam civilizēti...” Celms pacēla roku.

„Taisni tādēļ mēs būsim civilizēti, un tā neaudzinātā uts ar savu tauri mums visu laiku līdīs aiz krāgas,” uztraucās Paks. Celms tīri satrūkās, no džentlemeniskā igauņa dzirdēdams tādu valodu. „Tev, brālīt, jāizšķiras, kurā pusē tu stāvi, un nākotnē tu vairs nelidināsies kā tāds neizdevies miera balodis starp abām nometnēm. Ja esi ar mums, tad paliec un palīdzi rīkoties, ja ar tauri, tad laidies.” Izteicis savu, Valentīns apsēdās uz kastes. Celms nesaprata, kā tas iznāca, ka viņam ne vienā, ne otrā vietā neveicās ar pārliecināšanu. Noskumis viņš paraustīja plecus un izgāja no telts. Atlikušie vīri sasēdās ciešāk ap uguni, un brīdi valdīja neērts klusums. Neviens no viņiem nebija ticējis, ka Celms tik vienkārši izšķirsies par netaisnu lietu.

„Pēdējais laiks darboties,” iesāka Pēteris. „Citādi sieva ar bērniem brauc prom. Nakti taure, dienā karstums un mūdži.”

„Jā, jā” - piekrita Saša „Man ar sieva...”

„Kādi jūsu plāni?” pieklājīgi iejautājās Paks. Jautājums, kaut gan domāts visiem, īstenībā attiecās tikai uz Valentīnu, jo tas vienīgais bija par atriebību ilgi un pamatīgi domājis.

„Taure jālikvidē!” viņš karsti sauca. Paks satrūkās:

„Jūs domājat kapteini Kuku?”

„Nē, es domāju burtiski - tauri.”

„Bet, ...bet - viņā nopirks citu,” stostījās Pēteris.

„Jā, jā,” pamāja Saša.

„Likvidēsim vienu pēc otras, metodiski,” cīņas kārē Valentīns pielēca kājās.

„Kā?” Paks paskatījās vīriem acīs, un visi pēkšņi saruka. Valentīns apsēdās uz kastes. Bija tā, it kā kapteinis Kuks visā savā godībā būtu ienācis pateltī, milzīgs kā māja, noskrandis, labsirdīgs - bet dusmās briesmīgs. Vēl visiem atmiņā bija neticamais notikums, kad viņš derību dēļ viens pats uz pleca bija aiznesis 4 slīperus, vienīgi pēdas bija iegrimušas dziļāk smiltī. Jā, kā? Spēkoties viņi pat visi Četri ar kapteiņi nevarēja. Arī gudrs kapteinis bija diezgan. Atlika viltība. Tur viņi ikviens bija ilgajos kaŗa gados izveidojušies par īstiem meistariem. Un mērķis bija cēls, bet kā? Visvienkāršāk, protams, būtu sestdienas pēcpusdienā, kad kapteinis ar Celmu stiprinājās miestā - un tā arī vīri nolēma darīt. Igaunis gan pretojās, ka lai cik cēls mērķis, cita īpašuma iznīcināšana un vēl piesavināšanās esot krimināls darījums, bet pārējie viņu apklusināja ar baigiem piemēriem, sekām, kādas viņiem un viņu ģimenēm draudēja, ja tauri neapklusinās.

„Pēdīgi mēs visi kļūsim tādi pat maniaki kā kapteinis Kuks!” Valentīns neatlaidās, „un kaŗā neviens tik smalki nevēro, kādus ieročus viņš lieto!”

„Kaŗā?”

„Šis ir nervu kaŗš. Es jums saku, Kuks mūs tīšām kaitina, grib kādu iegrūst vēl nelaimē. Cik ilgi cilvēks var palikt normāls bez gulēšanas? Cik ilgi mēs izturēsim sievu un bērnu vaimanas? Es jums saku, drīz būsim gatavi trako mājai, bet Kuks pūtīs savu tauri gadu pēc gada, priecīgs, ka tik ātri un viegli ticis no mums vaļā,” drūmi nobeidza Valentīns, un tā kā neviens vairāk neko neteica, tad viņš pats tūlīt brīvprātīgi pieteicās ekspedīcijai uz stikla pili. Bet viņš meklēja sev palīgu, un te sākās grūtības: neviens no atlikušajiem, kaut gan Valentīna runa bija visus drūmi noskaņojusi, negribēja taures dēļ likt ķīlā savu labo vārdu. „Ech,” pēdīgi Valentīns atmeta ar roku un ar cēlu mocekļa smaidu sejā paziņoja, ka iztiks viens, bet pārējiem bija jāpalīdz taures iznīcināšanā. Arī te nebija vienprātības.

„Kādēļ iznicināt?” drūmi jautāja Pēteris.

„Jā, jā - kāpēc?” piekrita Saša.

„Tādēļ, ka citādi mums taure jānobēdzina un jāpiesavinās, bet ja mēs to sadauzām un piekaram pie stikla pils durvīm, tad pat kapteinim mūsu izjūtas būs skaidras, un kāda starpība, vai taure rūs zemē, vai izformēta karājas pie kapteiņa durvīm?”

„Lai gan esmu pret visāda veida vardarbību kā pret lietām, tā cilvēkiem,” ierunājās Paks, „man šoreiz tomēr jāatbalsta Valentīns. Mums Kukam skaidri jāparāda, cik lielā nemierā esam ar viņa mākslu.”

Sestdienas pēcpusdienā vīri pazuda no nometnes. Arvīds Celms kā vienmēr pēdējā laikā, bija aizbraucis kapteinim līdz uz miestu, un tā neviens viņiem ceļā nemaisījās. Viss notika ļoti viegli un ātri, tā, ka paši darītāji bija pārsteigti, pacilāti, bet reizē it kā vīlušies. Taure bija tik pamatīgi iztaisnota un pienaglota pie stikla pils durvīm, ka par tās izglābšanu nevarēja būt runas. Šinī sestdienas naktī neviens negulēja. Vīri spēlēja kārtis un, mūzicēšanas laikam tuvāk nākot, zīmīgi sasmaidījās. Uzvaras priekā tie bija tukšojuši ne vienu vien kausu, un zilajā nakts notumsā necilais gājiens uz stiklapili gandrīz jau bija pārvērties leģendārā varoņdarbā. Bet tad pašā jautrākajā brīdī netālu krūmājā tā iedārdējās tik varena bazūne, kuŗu pavadīja priecīgi bungu rībieni, ka viņiem kārtis izkrita no rokām, pieres norasoja un mutes neziņā vārstījās ciet un vaļā bet ja kāds arī ko būtu teicis, trokšņa dēļ nevarētu dzirdēt. Pa brikšņiem drāzās iztraucēti meža kaķi, ķērca naktsputni un priekšstrādnieka suns nejauki gaudoja. Milzīgais troksnis nāca arvien tuvāk kā neatvairāms pērkona negaiss, un pēdīgi varenais kapteiņa Kuka augums kā teiksmaina lokomotīve aizslīdēja gaŗām teltīm taisni pa dzelzceļa stigu ar spožo misiņu izslietu skursteņa vietā. Viņam nopakaļā, drusku jautri pieklupdams, turējās Arvīds Celms, šad tad piesizdams kaklā iekārtās bungas.

Otrā dienā Arvīds Celms ar savu telti pārcēlās blakus stikla pilij, paskaidrodams satrakotiem vīriem, ka viņam ar kapteini daudz kopēju interešu un maigi aizrādīdams, ka plāns ar taures iznīcināšanu nav izdevies, jo kapteinis savā laikā nopircis visus instrumentus, kad likvidējies vietējais pūtēju orķestris.

Protams, tagad vīriem bija galvas lauzīšana, kā piekļūt bazūnei. Un varbūt līdz šim brīdim visi kapteiņa Kuka ieroči pēdīgi ir iznīcināti, bet ir arī iespējams, ka kapteinis vēl arvien suverēni valda tuksneša malā, kamēr vīri ar ģimenēm viens pēc otra pazuduši lielajā kontinentā.

Jaunā Gaita