Jaunā Gaita nr. 55, 1965

 

________

ATBALSIS
‾‾‾‾‾‾‾‾

kommentāri – piezīmes

 

– aktualitātes –

 

replikas – īsrecenzijas

 

 

Māksliniecisks protests

Grafiķis Nikolajs Soikans pārsteidz trimdas latviešu sabiedrību ar savu ārkārtīgi lielo ražību. Nesen atkal privātiem līdzekļiem viņš izdevis grafiku mapi IZSTUMTIE. (Nikolaja Soikana linoleju un kokgriezumu mape ar J. Soikana un J. Andrupa ievadiem latviešu resp. angļu valodā. Iespiedusi Venta Press Londonā. Cena 25 šiliņi. Pasutināma pie autora 3, The Bungallows, Peckleton Lane, Desford, Leicester, England). Šis ir vērtīgs papildinājums retajiem trimdas tēlotājas mākslas izdevumiem. Vēlreiz jāuzsver Soikana uzņēmība, jo visu viņš veicis viens pats. Tai pašā laikā jāskumst par mūsu organizāciju vienaldzīgo nostāju mākslas mapju izdošanas jautājumā, jo līdzšinējie izdevumi bijuši gandrīz vienmēr privātas iniciatīvas rezultāts. Sasāpējušais latviešu kultūrpolītikas jautājums pārspriežams daudz nopietnāk. To nevar aizstāt ar atzinības rakstu un zelta nozīmju birumu.

Mapē sakopoti apmēram sešdesmit melnbalti linoleja un kokgriezuma attēli, kas darināti laikā no 1948.-54. gadam. Spriežot pēc to nosaukumiem, autors rāda latviešu tautas gaitas, sākot ar krievu okupāciju (kāpēc ‘aizmirsta’ vācu okupācija?), tad bēgļu gaitas nometnēs u.t.t. Temats pats par sevi nav ‘māksliniecisks’, bet autors ir to spējis pārvērst mākslas darbā. Ar spēcīgu, robustu enerģiju viņš stāsta par cilvēka necilvēcību pret cilvēku, viņš stāsta ar tādu pārliecību, ka attēliem varēja nosaukumus arī nedot. Cikls ir nepārprotams protests pret brutālo varu, brīvas domas apspiešanu un liekulību – vienalga, zem kāda karoga un kā vārdā tas notiktu. Cilvēks, kas pret to sadumpjojas, tiek izstumts un aizdzīts trimdā.

Soikans nav inovātors, taču no formālā viedokļa viņam var pārmest linoleja un kokgriezuma starpības neparādīšanu. Tāpat ne vienmēr nākusi par labu bloka ‘iespiedmalu’ paturēšana – dažkārt tas noved pie gluži nevajadzīgas stilizēšanas.

Šķiet, ka visspēcīgākie un ‘nemierīgākie’ attēli ir Moceklis, Nometnes muzikanti un Mākslas mecenāti. Tajos jūtama arī Emila Noldes ietekme.

Beidzot jājautā, kāpēc mapei trūkst satura rādītāja. Tas taču nevarētu ievērojami sadārdzināt izdošanas izdevumus? Ir arī iebildumi pret iesiešanas veidu – mapei tendence izskatīties pēc kalendāra.

Laimonis Mieriņš

 

 

 


Arvīda Drones San Pauli

Ciemos pie Arvīda Drones

Gleznotājs Arvīds Drone dzīvo ērtā savrupmājā Mineapoles dienvidos. Viņa pēdējā izstāde bija 1962. g. maijā, no tās pašai vēl palikuši gleznieciski tuvākie darbi, kuŗos risinātas jaunas krāsu problēmas. Lievenī pie sienas – pasteļu rinda ar Vācijas ainavām samtainos pustoņos.

„Šie pasteļi ir brīnumjauki,” saku, pārlaidusi acis pār sienu, kur zem stikliem viz Libekā darinātas ainavas. „Tie nebija slikti,” atbild Drone, „bet es tā vairs nestrādāju.” – Šai brīdī visdziļāk izjutu mūžīgo mākslas maiņu, bezgalīgo daudzveidību, kas ir reizē attīstība un mākslas pastāvēšanas pamats. Bieži ne skatītāji, ne mākslas kritiķi nespēj izsekot ātrajiem mākslas soļiem un tāpēc neizprot jaunākos mākslas darbus. Arī Arvīda Drones pēdējā izstādē dažs labs žēlojās, ka gleznotājs vairs nav tas, kas bija 1957. g. patstāvīgajā izstādē.

Arvīds Drone ir savu spēku briedumā, četrdesmitos gados. Viņš ierindojams to latviešu gleznotāju vidū, kas ir ļoti jūtīgi koloristi un vienmēr pievēršas jauniem krāsu saskaņas meklējumiem (Puķu dobe, Ziedi, Novakars, Indiāņu meitene u.c.). Viņš pieder arī pie tiem, kas figūrālās kompozīcijās spēj izteikt spēcīgas emocijas un noskaņas (Negaiss, Klaidonis, Balonu pārdevēja). Bieži viņš lieto krāsas fovistiskā greznībā, ignorējot lokālkrāsas, panākot jaunu, spēcīgu iespaidu (Māsas, Tēlnieks, Ganiņš). Viņš nevairās no košām krāsām, pārliecināts, ka košās un siltās krāsas ir vistuvāk latviskai izjūtai. Tās atrodamas arī latviskos rakstos.

Mineapoles mākslas skolas direktors W.B. Braiens (W.B. Bryan) izteicies par Drones gleznošanas veidu šādi; „Spēcīgas krasas, dažkārt kļūdamas smagas, norāda uz drosmīgu pieeju. Lai gan jaušamas zināmas ietekmes, šīs gleznas iedarbojas uz mums ar savu īpato pievilcību.”

Arvīds Drone koncentrējas kolorītu meklējumos un viņa iemīļotais izteiciens ir: „Krāsas viena otrai palīdz dzīvot.” Arī motīvi ir dažādi viņa mākslā: klusās dabas, ziedi, ainavas, akti, figūras, pusabstrakti gleznojumi (Mūķene, Tauta un valdnieki, Domas) un abstrakcijas.

Drones mākslas izglītības ceļš iet no Kauguru pamatskolas uz Liepājas mākslas skolu, kur eļļas un tempera techniku mācās no Jāņa Zuntaka un M. Mitrevica. Libekā Drone papildinās pie Fridricha Milta, kas bijis lielisks skolotājs un sirsnīgs draugs. Minesotas mākslas skolā Drone trīs gadus studējis figūrālā darbnīca.

Arvīds Drone ir nesaudzīgs kritizētājs, redzot kļūmes citu gleznotāju darbos, bieži izsaka savus uzskatus ātri un skarbi. Ar to viņš grib palīdzēt „atvērt acis”, mācīt gleznas skatīties. Viņu kaitina ļaužu neprasme skatīties un sekošana modei vai pārdzīvotiem sentimentiem. Citiem vārdiem, ka ļaudis nesaredz mākslas darbā to, ko tas sniedz, bet meklē kaut ko, ko – pēc Drones domām – ne drīkst, ne var atrast labā mākslas darbā.

Magdalēne Rozentāle

 

 

 

Augšām cēlies vīna nams

Jēkabs Ozols baltvācu mēnešrakstā Baltische Briefe (1-1965.) raksta, ka Rīgā, rokot pamatus polītechniskā institūta jaunceltnei, uziets vecā Rīgas vīna nama pagraba stāvs. Vīna nams pirmo reizi rakstos pieminēts 1293. gadā. 17. g.s. celtne izmantota citiem nolūkiem un tādēļ pārbūvēta. Par tās architektūru līdz šim trūcis lietpratēju aprakstu, un tāpēc šī gotiskā būve palikusi nepazīta līdz pat mūsu dienām.

Pēc tagad iegūtām zinām jaunceltnes pamatus rokot uziets 3 metru augsts un 11 reiz 17 metru liels rombisks pagrabs ar savam laikam neparastu architektūru.

Cik zināms, raksta Ozols, jaunatklātais vīna pagrabs kā agrās gotikas būvmākslas paraugs Baltijas zemēs tagad nodots pieminekļu valdes pārzināšanai un ir ticams, ka tas varēs kalpot savam sākotnējam mērķim – kā vīna pagrabs vai pilsētas kafejnīca.

G.I.

 

 

 

 

Speciālitāte: budzis

Pastnieks šad tad atnes pa grāmatai. Šodien atnesa divas. Viena pelēka ar gluži modernu vāka stūra zīmējumu, otra gaiši pelēka. Grāmatas izdevusi Latvijas valsts izdevniecība Rīgā. Par skatuves mākslinieku Jāni Osi grāmatu sarakstījis Valts Grēviņš, par Antu Klinti – Līvija Akurātere. Grāmatu par Osi grezno Kārļa Miesnieka gleznots aktieŗa portrets, abās – daudz attēlu, kuŗos redzam abus māksliniekus savās lomās.

Lasot izrādās, ka abas grāmatas kā dvīņi – abās sirmie aktieri žēlojas, ka nav varējuši sevi īsti parādīt „buržuāzistiskās Latvijas teātrī”, jo nav dabūjuši lomas. Tagad viss citādi. Grāmatu beigu nodaļā aktieŗu tēloto lomu saraksts visā skatuves darbības laikā, gadu secībā. Atklājas, ka Jānis Osis Latvijas neatkarības laikā no 1919. līdz 1940. gadam tēlojis caurmērā 7 jaunas lomas gadā, bet padomju laikā tikai 3,2 lomas gadā. Tā pati aina Antas Klints lomu sarakstā. Neatkarības laikā viņas jauno lomu caurmērs – 5.3 jaunas lomas gadā, padomju laikā – 2,4 lomas.

No grāmatas par Jāni Osi izriet, ka viņš savas skatuves darbības beidzamajos piecpadsmit gadus specializējies negatīvo lomu tēlošanā. Viņš gandrīz nepārtraukti spēlējis – budzi. 160. lpp. lasām: „Patiesi Oša tēlotais Brīviņš (A. Upīša Zaļā zemē) bija līdz tam neredzēts un vēl līdz šim nepārspēts budža personificējums latviešu teātra mākslā”. 173. lpp. : „Mākslinieks pierādīja, ka ir līdz augstākai pakāpei izstrādājis savu negatīvā tēla veidošanas metodi.” – Tas ir patiesi apbrīnojams sasniegums tik vecam aktierim. Lai viņam vieglas smiltis! Latvieši trimdā paturēs atmiņā tos skatuves tēlus, ko Osis sniedzis pirms 1945. gada.

No augstāk minētā tēloto lomu saraksta redzam, cik kupls un vispusīgs bijis neatkarīgās Latvijas teātŗu repertuārs. Jānis Osis, piemēram, spēlējis ne tikai latviešu bet arī angļu, vācu, franču, zviedru, itālieša, spāņu. grieķu un krievu lugās. Padomju laikā izrādīto lugu saraksts liecina, ka dominē tulkojumi no krievu valodas, Aina nepārprotami liecina, ka latviešu teātris atrauts no rietuma drāmaturģijas. Latviešu klasiķu darbu interpretācijā valda centieni meklēt komūnistiskajai ideoloģijai atbilstošo, kas joprojām pietiekami neizdodas. Par Blaumaņa lugu izrādēm sacīts, ka tās vēl vienmēr – pēc divdesmit sociālistiska teātŗa pastāvēšanas gadiem – neesot pareizi izveidotas. Piemēram, lugā Ugunī aktieŗi vēl vienmēr pārāk lielu uzmanību veltījot varoņu personiskā likteņa un pārdzīvojumu parādīšanai, kas aizēnojot lugas sociālos motīvus. V. Sauleskalnam pārmesta nemākulīga revolucionārās strādniecības pārstāvju iesaistīšana Pāvila Rozīša romāna Ceplis drāmatizējumā. Šie pārstāvji neesot „revolūcionāri organiski iekļāvušies drāmatiskajā risinājumā”.

Ņina Luce

 


Andreja Upīša Zaļā zeme Rīgas akadēmiskā drāmas teātrī. Skats krogū. (Centrā: Brīviņš – PSRS Valsts prēmijas laureāts tautas skatuves mākslinieks Jānis Osis, Upīšu Mārtiņš – Pēteris Cepurnieks).

 

 

 

Tie paši vēži

Nav nekādas lielas starpības starp rietumu abstrakcionistisko mākslu un sociālistiskā reālisma mākslu austrumos, konstatē Alberto Morāvia gaŗākā esejā „When Art Becomes Propaganda”, kas publicēta „Saturday Review” š.g. 17. aprīļa numurā. Abi mākslu paveidi ir atrāvušies no realitātes un tāpēc bērnišķīgi, vārgi un nespēcīgi. Propaganda un sauklis „māksla mākslai” vienlīdz atrauj mākslu no tās sakara ar sava laika sabiedrību un tās vajadzībām, kuŗās sakņojusies klasiskā māksla, pasaules mākslas augstākās galotnes.

Austrumos sociālistiskais reālisms pats par sevi nebūt nav vainīgs, ka tur nav radušies izcili rakstnieki vai mākslinieki. Tādi nerastos arī tad, ja pēkšņi mainītos polītiskā iekārta, kaut gan sagaidāma rietumu abstrakcionistu atdarināšana plašos apmēros. Sociālistiskā reālisma neveiksmes pamatojas apstāklī, ka partijas birokrātija ir ieskatos, ka padomju iekārta ir visu sabiedrisko iekārtu augstākā forma un ka tāpēc tajā var un drīkst radīt tikai ģeniālus darbus. Pašiem šiem birokrātiem turpretī nav ne mazākās sajēgas – un intereses– par priekšnosacījumiem, kas rada mākslu. Tāpēc cīņa par komūnismu mākslas sektorā rezultējusies pazaudētu kauju sērijās. Padomju birokrāti nespēj izprast, ka māksliniekam viņa māksla ir viņa vienīgais ierocis cīņā par sabiedrības pārveidošanos. Un šai mākslai vispirms jābūt mākslai, nevis ideoloģiskiem pasutinājuma darbiem, kam ar šāsdienas sabiedrību trūkst jebkāda sakara. Sociālistiskā reālisma lielākais trūkums ir tas, ka tas nav nekāds reālisms.

Māksla ir atmiņas, propaganda – pareģošana, raksta Morāvia. Pagātnē pravieši vienmēr pareģoja nelaimes. Mūsdienu lielākais jaunums ir optimistiskie pareģi. – Ikdienas valodā tos sauc par propagandistiem.

Morāvia domā arī, ka oktobŗa revolūcija nebūt nav uzskatāma par modernās pasaules lielāko revolūciju. Ja par tādām gribam runāt, tad pati lielākā revolūcija šķiet techniskās, praktiskās, zinātniskās, birokrātiskās un centralizētās valsts civilizācijas izveidošanās, un šajā procesā komūnistiskā revolūcija ir tikai detaļa, nekas vairāk. Šīs „jaunās pasaules” iezīme ir mēms cilvēks, kas nespēj dziedāt.

Sociālistiskais reālisms nav progresīvs. Lai kādas būtu marksisma un partijas mākslas attiecības, jākonstatē, ka sociālistiskais reālisms tiecas atgriezt radošo mākslu uz tās pakāpes, kur tā atradās pirms marksisma; citiem vārdiem, proletariāta māksla, varbūt neapzinīgi, atdarina vissliktāko buržuazistiskā viktoriānisma laikmeta mākslu – šis ir viens no Morāvias konstatējumiem, rakstot par šāsdienas marksistisko valstu mākslu austrumu Eiropā.         

N. Niklāvs

 

 

 

 

Vēl viens reālisms

Sidnejā saņemta 68 lappušu bieza illustrēta grāmatiņa – J. Siliņa – Tēli un idejas. Nav brīnums, ka izdevējs Alfrēds Kalnājs kautrējies to šeit izplatīt, tā ir techniski neizdevusies. Dažviet reprodukcijas un teksts tikko manāmi, citur melni jo melni.

Vispirms gribas izšķirstīt bilžu klāstu, kas ir raibs un neizmeklēts. Vai tas tāpēc, ka izmantotas vienīgi žurnālā Zintis jau lietātās reprodukcijas?

Manis minēto reālismu rindu (JG 48.) Siliņš papildina ar jaunu – simbolisko reālismu, kas esot zīmīgs latviešu tēlotājai mākslai.

Brošūras brīnums ir 47. lappuse, kur runa par mūsu ekspresīvo konstruktīvismu, par novēršanos no naturālisma, bet nav saukts vārdā galvenais šī virziena teorētiķis un dekoratīvais īstenotājs – Romāns Suta (sk. JG 28)!

Tas ir tik neticami, ka pāršķirstīju grāmatiņu vēl un vēl. Tā kā šī brošūra mūsu trūcīgajā mākslas literātūrā kalpo kā tēlotājas mākslas vēstures skelets, tad kategoriski jāprotestē pret šādu profesora untumu, kas manuprāt ir ļaunprātība.

Ja boļševiki Rīgā Sutu nepiemin līdzīgos apcerējumos vai piemin tikai gaŗāmejot, tad to mēs saprotam, jo muzejos nav vairs pat tādi modernisti kā Grosvalds un Kazaks. Bet neizprotama ir Siliņa rīcība šeit. Pat Ulmaņa laikos (Senatnē un Mākslā) šis pats autors Sutu neignorēja.

Mūsu nelielajā mākslas buķetē šī zieda nedrīkst trūkt!

Brīnumi turpinās grāmatiņas beigu daļā, kur vārdā saukti viens otrs, kas neko nav pienesis latviešu mākslai! Pat dažs diletants minēts, nerunājot nemaz par visjaunāko abstraktīvistu saimi, kas nevar un negrib būt mūsu garīgā mantojuma sargi. Tie gan veido vispārējo „mežu”, reiz ietilps mūsu mākslas vēsturē, bet pašreiz kā internacionāli abstraktīvisti ir asimilējušies simboliskā reālisma vai ekspresīvā konstruktīvisma tematā. Profesora kungam kaut kas sajaucis plānu, kārtību un nozīmību.

Savu nacionālo izjūtu varam izteikt mākslā moderni, un tas jādara, kā to savā laikā, spītējot tik daudziem, darīja Romāns Suta un viņa audzēkņi. Ja atceramies Sutas nozīmi jaunu grafiķu izaudzināšanā, tad ar to vien jau viņa vārds ir neizdzēšams mūsu mākslas attīstības vēsturē.

Bet pašreizējie jaunie ir aizgājuši dabiski savu un citu ceļu, kam nav nekāda sakara ar t.s. Rīgas skolu. Tagad ir Čikāgas. Ņujorkas u.c. skolas. Varbūt kādreiz viņi atgriezīsies, ne jau pie mūsu provinciālajiem lokālistiem, kas ražo dzimtenes ainiņas vairumā, bet attīrīsies kaut cik no asimilācijas sārņiem. Protams, savā ziņā internacionāli esam vienmēr bijuši, bet taču ne pilnīgi.

Herberts Sils

 

 

 

 

Vai īstu liriku nedrīkst rakstīt?

Vācijas Latvijā (28.11.1964.) publicēta A. Veselauka vēstule. Tā ir tik interesanta, ka gribētos to citēt un kommentēt. Vēstules saturs šāds:

„Beidzot radās viens, kuŗš to pateica.

Jāņa Rudzīša referāta – Patstāvīgs koks atstāstījums laikraksta 31. oktobra numurā pelnī vislielāko paldies. Ir laiks, ka izbeigtos vairāk vai mazāk veikli uzrakstītas lasāmvielas (romāna, noveles, stāsta) ražošana, kuŗa ir gan interesanta, bet vairumā trimdiniekam vairs nedod pārdzīvojuma, nedod nepieciešamā morālā stiprinājuma. Lai turpmāk rakstnieki vairāk laika atlicina jaunu darbu radīšanai un izdevēji atkal lai saprot, ka nevis viņu personīgo veikalu intereses ir tautai svarīgākais, bet gan ievērojamas literātūras pastāvēšana. Tāpat dzejā līdzšinējai jauno murgošanai (kuŗu nesaprot vairs pat pašas jaunās paaudzes lasītāji) no atklātības būtu jāatkāpjas, vienīgi cik tālu tā nepieciešama rakstītāja paša vajadzībām; nevienam nekad nebūs iebildumu pret to, bet mīlestību un sajūsmu lai tā negaida. Mēs esam maza tauta, turklāt pārāk plaši izkaisīta, un mums tikpat kā maize ir vajadzīgi darbi, kas no pašas tautas visdziļākajām dzelmēm mutuļo augšup un ar spēku svētī ilgām, stiprina idejām un dod nemieru, dod tik mirdzošu gaisotni, ka darbu izlasot cilvēks pat pelēkās ikdienas vidē kļūst labāks, priecīgāks, cerīgāks.”

Te nu laikam ir „veco murgošana”... Miglainā izteiksme tomēr ļauj nojaust, ka lasītājs Veselauks tīras dzejas vietā grib tādu ka stipri literārizētu, dzejisku, tautisku, netiešāku sprediķi. Literātūra ir pēc Veselauka domām ievērojama, ja tā rosina jūtas, stiprina morāli, veicina optimismu un ir parastam lasītājam viegli saprotama.

Var reizēm pabrīnīties, cik lielā mērā dažam trimdiniekam, kas taču it kā būtu „izvēlējies brīvību”, uzskati saskan ne tik vien ar nesen padzīto Chruščovu („Šīs modernās gleznas var uzķēpāt ēzelis ar asti!”), bet arī ar Ždanovu, Staļinu un Gēbelsu. Vai te būtu kaut kas tāds kā tas „boļševisms mūsos – tikai ar citu izkārtni”, uz ko reiz norādīja grafiķis H. Sils? Sociālistiskajam reālismam taču arī jābūt optimistiskam, jārāda, ka „strādnieku paradīzē” viss „burvīgā gaismā zaigo un laistās”, jāsastāv no tādiem ražojumiem, ko gandrīz katrs var saprast, jāstiprina „pareizie” uzskati. Nacisti vajāja t.s. „izvirtušo mākslu”, lūkoja glezniecību pārvērst košu, reālistisku plakātu rūpniecībā. Ždanovs gribēja, lai komponisti savai mūzikai pievieno tekstu ar paskaidrojumiem. Mūzika bija „tas, ko Staļins var izsvilpot”. Totalitāristi tiecas mākslu nivelēt un padarīt par izkrāšņotu propagandu, lūko Mākslu pārvērst lietojamā mākslā. Būtiski tai pašā virzienā stūrē arī konservatīvi mietpilsoņi, reliģiozi rakstnieki „ar tendenci” u.c.

Liela daļa vislabākās literātūras ir pesimistiska un nebūt nesludina konvencionālo morāli. Optimisma trūkums un atturēšanās no labas pamācīšanas resp. sprediķiem neliedz dzejai kļūt mākslinieciski vērtīgai.

Tiesa, emocionāls rosinājums (= „pārdzīvojums”) īsti labai mākslai ir nepieciešams –un šai ziņā grēko ne tik vien seklu dižromānu ražotāji, bet šad tad arī jaunie dzejnieki. Šī lieta tomēr nav tik vienkārša: dažu lasītāju apmierinās ziņģei līdzīga salkana vārsma, no kuŗas ļaudis ar kaut cik izkoptu gaumi novērsīsies resp. aizkustinājuma vietā radīsies neviltots, spējš pretīgums. Cukuroto gabalu cienītājiem neies pie sirds, piem., dažs lielisks Virzas vai Strēlertes dzejolis (par „modernistu” darbiem nemaz nerunājot!), kas aizkustinās lasītāju ar smalkāku gaumi. Tas, ka „parastais” lasītājs no kāda dzejdarba negūst t.s. pārdzīvojumu, vēl nenozīmē, ka šis darbs vispār nespēj rosināt izjūtu, aizkustināt. Un tas, ka „parastais” lasītājs gūst pārdzīvojumu no kāda sacerējuma, nepierāda, ka šis sacerējums mākslinieciski vērtīgs, tiešām dzejisks.

Ar dzejdarba „saprašanu” ir tā, ka svarīgāk izjust nekā saprast. Dzeja, protams, nav mūzika, nespēlē tikai uz jūtām un nojautām, tā rosina arī prātu; bet intellektuālais aspekts nav galvenais. Vistaisnākais ceļš uz dzeju ir jūtas un iztēle (ar pēdējo saprotot gan atceres, gan fantāzijas priekšstatus). Bez tam – saprašana lielā mērā atkarīga ne tik vien no izteiksmes skaidrības, bet arī no līdzības autora un lasītāja interesēs un pieredzē. Ja viens domā par skaistumu, otrs par peļņu vai partijas dogmām, tad lāga saprašanās nebūs! Ne jau velti Göte dzejoja:

„Gedichte sind gemalte Fensterscheiben!
Sieht man vom Markt in die Kirche hinein,
Da ist ales dunkel un duester;
Und so sieht’s auch der Herr Philister,
Der mag denn wohl verdriesslich sein
Und lebenslang verdriesslich bleiben.”

Šaubos, vai A. Veselauks „saprastu” arī šo dzejoli, kas ir ļoti skaidrs, bet sastāv no līdzībām. – Ja lasītājs nav kaut cik iepazinies, teiksim, ar Petrarkas dzeju vai seno laiku vēsturi, viņš noteikti nesapratis, ka autors savā skaidri uzrakstītajā dzejolī vienu gleznu attiecina uz kādu Petrarkas sonetu, otru uz kādu notikumu senajā Asīrijā. (Toties šāds lasītājs droši vien sapratīs „Anniņ, mana pirmā brūt’, nedar’ manai sirdij grūt’”...) Beidzot, par neskaidru daži uzskata pat lirikai raksturīgo metaforisko izteiksmi. („Tas jau runā tikai līdzībās, vai nu tur ko var saprast.”) Šāda veida „neskaidrību” kāds skolmeistars pārmet „Skaidrības” autoram Virzam! Liekas, ka īstu liriku rakstīt nedrīkst!

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

Replika

„Beidzot radās viens, kuŗš to pateica...” Kollēga Gundars Pļavkalns secina, ka īstu liriku nedrīkst rakstīt. Nav grūti tā secināt, ja iziet no nepareizām premisām. Pļavkalna gadījumā tā ir A. Veselauka „lasītāja vēstule”, no kuŗas var spriest tikai vienu – ka rakstītājs neko lielu no dzejas nesaprot. Ja tā, tad lieta kārtībā. Pļavkalns var turpināt rakstīšanu. Vai varbūt būtu jāpārtrauc fizikas problēmu risināšana tāpēc, ka tās formulas utt. nesaprot vairums ļaužu? Manuprāt – nē. Bet Veselauks arī saka, ka rakstīt var, ja „tā (dzeja) nepieciešama rakstītāja personīgām vajadzībām”. Tiem, kas raksta nopietnu dzeju, dzeja ir nepieciešamība, citādi tie vai nu nerakstītu vai arī rakstītu kā pasūtināts. Trimdā neeksistē neviena tāda instance, kas varētu piespiest Pļavkalnu rakstīt „neīstu liriku”.

Kādas tautas kultūras augstvērtīgie produkti nekad nav radušies, tautas pasūtināti. Tie ir indivīda talanta un iekšējas nepieciešamības augļi. Arī trimdas aktīvākajā un gaišākajā daļā tas ir izprasts, un ja domas dalās par formām, stiliem un tematiem, tad tā nu tas ir bijis un būs katrā brīvā sabiedrībā. Arī pati „īsto” rakstnieku un dzejnieku saime nav vienota. Un paldies Dievam, ka tā – citādi mūsu literātūrai nebūtu modernas kultūras iezīmju. Būtu tikai burtniecība, kollektīva tautas māksla – kā visām t.s. primitīvajam kultūrām.

Gribu iebilst pilnīgi ko pretēju. Ir tiesa, ka trimdas kultūras jaunrade nav pareizi izprasta visur un par daudz nevietā dzirdēti pārmetumi par „neizprotamo”, aizmirstot pateikt, kādai jābūt „izprotamai” dzejai. Pa laikam tas pamatojas faktā, ka vērtētājiem pašiem nav skaidrs, kas viņiem spēj dot „latvisko pārdzīvojumu”, kā arī – ka pārdzīvojuma ierosinātājs nav vienāds visos lasītāju noslāņojumos. No otras puses – un Veselauka vēstule to apstiprina – trimdas sabiedrībā ir relatīvi liela interese par to, ko mūsu autori dara. Par to jo dzīvi pārliecinājos 1963. gadā kādā rakstnieku vakarā Anglijā. Spriedumi un jautājumi autoriem varbūt bija naīvi, tas tiesa. Bet esmu vērojis citu tautu sabiedrību un konstatējis, ka ir „slāņi”, kuŗos vispār nekādas līdzīgas problēmas – un to izraisītas domstarpības – nerodas, jo tie gluži vienkārši par literātūru neinteresējas. Varbūt mūsu „neizpratēja” sabiedrība tomēr savā naīvitātē ir vairāk kulturāli ieinteresēta nekā viena otra cita.

Gunars Irbe

 

 

 

Noreaģēšanas namiņš

Jaunajiem austrumvācu rakstniekiem ir divas izvēles – vai nu ļaut iespiest savus darbus pārfrāzētus partijai pieņemamā veidā, vai nepublicēt nemaz, raksta zviedru sociāldemokrātu laikraksts „Stockholms-Tidningen.”

 

Bez šaubām, šādā situācijā radošo autoru iekšienē sakrājas milzīgu spriegumu pilni mākoņi, kas prasa pēc izlādēšanās zibeņos un pērkonos. Tā kā šādi negaisi varētu būt kaitīgi autoram pašam – pirmām kārtām – un arī pastāvošajai iekārtai, ir nepieciešama kāda vieta, kur „izlādēšanās” varētu notikt nekaitīgā veidā. Tādu vietu būvē Penšs Heinca Kālau (Heinz Kahlau) dzejoļu svītā – piebūvīti blakus mazmājiņai ar skaņu izolētājām sienām, kuŗās Penšs bez bailēm varētu atbrīvoties no sakrātā naida un dusmām. Rolands Pariss zīmējumā rāda, kāda šī konstrukcija varētu izskatīties.

„Nav divu domu, ka šāda būve ir Vācu Demokrātiskajā Republikā vajadzīga”, konstatē StT raksta autors Tomass Vegesaks.

M.C.

 

 

 

 

Koktň un orientālais gongs

Kas, kad, kur: Austrālijas latviešu 5. teātru festivāls no 1965. gada 11. līdz 13. jūnijam Melburnas latviešu namā tikai pirms nedēļas atklātās jaunceltnes sarīkojumu zālē. Četras izrādes: Hugo Krūmiņa Maestro no Rucavas, Šekspīra Vindzoras jautrās sievas, Žana Koktň Ērglim ir divas galvas un Zīverta Durnā merga. Sidnejas, Melburnas, Adelaides teātŗu ansambļi, katrā izrādē ap 400 skatītāju.

Latvieši Austrālijā ar teātri nodarbojas vairāk nekā citās emigrācijas zemēs. Labvēlīga ir daudzo latviešu dzīve Austrālijas lielpilsētās: netrūkst skatītāju. Ja arī dažās izrādēs viņu ir puse no tā skaita, kas sanāca pirms gadiem desmit, piecpadsmit, puslīdz pietiek. Sen nav dzirdēts, ka latvieši vēl kādā citā trimdas zemē spēlētu Šekspīru vai Koktň.

Mākslinieciskais līmenis teātru festivālā aptvēra plašu amplitūdu, grimdams Melburnas latviešu teātra Maestro no Rucavas inscenējumā pagastnieciskumā, bet Sidnejas teātra Vindzoras jautro sievu uzvedumā piekļūdams visai tuvu profesionālam līmenim. Par dažām izrādēm domājot, jājautā, kālab latviešu ansambļi vēl arvien pieturas pie senlaicīgās ieražas un sāk katru cēlienu ar orientāli mistiskajiem diviem gonga sitieniem. Brīnumaini mistiskā noskaņa; ko šīs skaņas, gaismām zālē izdziestot, izraisa, reti saderas ar noskaņu, kas skatītājam rodas pirmajos mirkļos pēc priekškara pacelšanās, un arī nekur citur pasaulē šāda ieraža nav saglabājusies.

Ja Sidnejas teātriniekiem lieliski padevās robusto Šekspīra tēlu atveidošana, adelaidiešiem pagrūtāk bija iejusties smalku franču galma ļaužu ādā: kaut pūles bija pieliktas pamatīgas, dažs no viņiem bija un palika īstens, labs latvietis, „šās zemes cilvēks”, ne francūziski niansēta traģisma apsēsts moceklis.

Ja ne pārāk plašais latviskais drāmas repertuārs Austrālijā piecpadsmit gados izspēlēts un arvien biežāk jāmeklē tulkojumi, varētu vienīgi vēlēties, kaut dažam mūsu drāmaturgam laimētos atrast pa vērtīgai trimdas lietuviešu, igauņu vai citu Austrumeiropas tautu lugai, kur ietvertās problēmas zīmīgi atbilst vai atšķiŗas no mūsējām. Mazāka vajadzība anglosakšu zemēs dzīvojošajiem latviešiem rādīt angļu vai amerikāņu darbus, ap kuŗiem jau pietiekami nopūlas uz savām skatuvēm (vai, kā Austrālijā, skatuvītēm) mūsu patvēruma zemju saimnieki.

Ed. S.

 

 

 

 

10,000 manuskriptu

Ja varam ticēt pašreiz nekontrolējamam Chruščova izteicienam, tad kopš „atstaļinošanas” Padomju Savienības redakcijās ieplūduši pāri par desmit tūkstošu romānu, noveļu un memuāru manuskriptu, kuŗos attēlota dzīve vergu nometnēs Sibirijā. Neesot iespējams runāt par moderno krievu literātūru, neiztirzājot arī vergu nometņu tematu šajā literātūrā.

Šādi kommentāri izskanējuši presē sakarā ar dienvidslāvu akadēmiķa Mihailo Michailova tiesāšanu Belgradē par „svešu varu aizkaršanu”. Kā zināms, Michailovs rakstu sērijā „Maskava 1964. gada vasarā” apstrīd Hitlera režīma „autortiesības” uz iznīcināšanas nometnēm un genocīdu. Tādas nometnes Padomju Savienībā Archangeļskas apkārtnē bija jau 1921. gadā, norādījis apsūdzētais dienvidslāvu autors, minēdams arī robežtautu deportēšanu uz Sibiriju Staļina varas laikā.

„Washington Post?” Eiropas korespondents Anatols Šubs (Anatole Shub) aprakstījis savus aculiecinieka novērojumus tiesas zālē Belgradē. Apsūdzētā aizstāvji visu laiku operējuši ar uzskatu, ka Michailova rakstos bijušas tikai patiesas ziņas un ka nevienu nevar notiesāt tāpēc, ka viņš min vēsturiskus faktus. Tieši šajā sakarībā teikts, ka apsūdzētā rakstu saturs apm. 90 procentu apmērā bijis veltīts tīri literāriem jautājumiem, bet ka nav iespējams rakstīt par šāsdienas krievu literātūru, nerakstot, kā tajā atspoguļojies vergu nometņu jautājums.

Uz tiesneša jautājumu, kāpēc apsūdzētajam vajadzējis salīdzināt krievu nometnes ar nacistu nometnēm, Michailovs atbildējis: „Es neuzskatu, ka staļinisms ir labāks par fašismu, tāpēc šis salīdzinājums”. Michailovs tālāk paskaidrojis, ka pēc viņa domām „totalitārisms vienmēr līdzinās pats sev. vienalga, zem kādiem karogiem tas uzstājas un par kādu sabiedrisku iekārtu tas sakās cīnāmies”. Par Staļina laika nometnēm un genocīdu apsūdzētais teicis: „Tas viss var likties sāpīgi, bet tā ir patiesība.”

Michailovam piespriesti deviņi mēneši sods, ko kāds novērotājs kommentējis šādi: „Pietiekami ilgs laiks, lai apmierinātu krievus un pabiedētu dienvidslāvu liberāļus, bet ne par ilgu, lai liberāļi rietumos sāktu uztraukties.”

Sv. D.

 

 

 

 

Kas ir elles ķēķis?

Latviešu trimdas rakstniecībā ir tikai viens tāds grupējums, kam ar īstām tiesībām vieta literātūras vai kultūras vēsturē – rakstnieku, dzejnieku un mākslinieku saime, kas atklātībā pazīstama ar Elles ķēķa vārdu. „Par Elles ķēķiniekiem ir radīta daža laba īstenībai tāla leģenda. Tomēr šāda rakstnieku grupa pastāv jau gadiem, un gadiem tās fokālais punkts bijis nelaiķis dzejnieks Linards Tauns un tā mājoklis Ņujorkas centrā, Hell’s Kitchen rajona. Ar savu darbošanos grupa ir nenoliedzami atstājusi pēdas trimdas latviešu literātūrā, un atskaņas to darbībai ir rodamas pat jauno Padomju Latvijas rakstnieku darbos,” raksta Jānis Krēsliņš recenzijas ievadā par Ritas Gāles dzejoļu krājumu.

Nākamā rindkopā Krēsliņš dod šīs Elles ķēķa grupas portretu:

„Kas tad raksturo Elles ķēķa grupu, kuŗas piederīgie vai visi ir trimdā veidojušies rakstnieki? Ja vispārinājumus allaž ir bīstami radīt, jo sevišķi neprecīzi tādi ir, runājot par dzejniekiem, māksliniekiem. Galvenā grupu vienotāja pazīme ir gluži neliterāras dabas: tā ir gadiem ilga personiska draudzība, kas saista tās locekļus. Tālāk jāmin, ka šī grupa darbojas, neuzsveŗot „atlauztā tautas zara kalšanas problēmu” un nejūtot mazvērtības kompleksus to rakstnieku priekšā, kas raksta Latvijā partijas diktātu paēnā. Svarīgi ir arī, ka vairums, bet ne visi, šīs grupas locekļi nedzīvo tikai priekšstatu pasaulē, kas bija radīta un iegūta pirms Latvijas atstāšanas. Šo rakstnieku darbos neapšaubāmi pēdas ir atstājusi daudzveidīgā Ņujorka, tāpat bezgala aktuāla tiem ir rietumu modernā rakstniecība un tās tālejošās tradīcijas. Latviešu literātūrā viņi vairāk mīl to, ko cienīja vai būtu cienījis Edvarts Virza. Jāmin arī, ka tos nesaista didaktiska un dažādu polītisku ideoloģiju iekrāsota dzeja.”

Šķiet, varam uzskatīt citēto par grupas introspektīvu deklarāciju, jo to sniedzis viens no tās ilggadējiem un aktīviem locekļiem.

J.G.


Divi elles ķēķinieki – 2x2 nometnes lektori: Jānis Krēsliņš un Gunars Saliņš.

 

 

 

DIVREIZDIVI

 

Divreizdivi ir latvisko zināšanu seminārs latviešu jaunatnei. 1965. gadā to organizēja Amerikas latviešu jaunatnes apvienība sadarbībā ar Latviešu nacionālo jaunatnes apvienību Kanadā. No Frankfurtes Vācijā ieradās idejas autors Brunis Rubess. Seminārs notika „Camp Covell” Leksingtonā, Mičigenā.


B. Rubess un kursanti: Aprise paātrina pieredzes procesu, piespiež notikumus izdomāt detaļās, piespiež meklēt alternatīvas, jaunus ceļus.

J. Kļaviņš demonstrē dzintara apstrādāšanu.

G. Saliņš ar literārā pudura dalībniekiem: aistētiskā fatālisma dzejnieks Ē. Ādāmsons ir tilts, kas savieno veco un jauno dzeju.

L. Zandberga uzņēmumi.

 

Jaunā Gaita