Jaunā Gaita nr. 53, 1965

 

 

DIEZGAN INTERESANTS KONGLOMERĀTS

Arnolds Apse, KLOSTEŖKALNS, Romāns - pašportrets, Ziemeļblāzma, 1963 (faktiski 1964!).

Par "romānu - pašportretu" dēvētais Arnolda Apses Klosteŗkalns ir darbs bez kaut cik stingrākas kompozīcijas. Noticis apmēram tā, kā mudinājis abats Māriņš - rakstīt vienkārši grāmatu par Klosteŗkalnu, autora trimdas mītni Vogēzos, par Vējuciema dzīvajiem un mirušajiem cilvēkiem, glābt no aizmirstības legendas, "kas nav pasakas, bet stāsti par cilvēkiem, viņu kaislībām, kārdinājumiem, maldiem, postu un skopo prieku". Tādu stāstu un leģendu te vairākas. Tām pa vidu meditācijas, pārdomu dialogi, atmiņas, kāda pasaka, dzejoļi. Varētu sacīt, Klosteŗkalns ir visai raibs literārs konglomerāts, bet par to autors nav pelnījis pārmetumus. Šī Apses grāmata ir viens no daudziem piemēriem atzinumam, ka ar stingru kompozīciju organizēts sižets un grodi vērpta fābula nebūt nav romāna conditio sine qua non. Stingras kompozīcijas vietā šo konglomerātu satur kopā vientuļā, primitīvā kalnu ciema savdabīgā vide un garīgā atmosfaira, bet ar kādu "galveno varoni" saistītu fābulu savukārt aizstāj autora "pašportreta" gleznojums un autobiografijas fragmenti.

Cik raibs šis konglomerāts, tik dažāda Arnolda Apses literārā veiksme. Viņam ir itin labas raksturotāja spējas, un starp Klosteŗkalna ļaudīm, ar ko autoram radusies saskare, nav neviena, par ko viņš nevarētu ieinteresēt lasītāju. Grāmatā netrūkst gaužām krāsainu vai akustiski efektīvu tēlojumu ar liriskiem izrotājumiem, bet būtu bijis labi, ja Apse atturētos no savu dzejoļu iestarpināšanas, jo tie darba līmeni pazemina. Pienākas atzinība par stāstiem, kas attiecas, piemēram, uz Lisjēnu, Selestini, Trako vikāru un Irēni. Ieintriģē leģenda par nopostītā klosteŗa apslēptajām bagātībām, bet būtu bijis labāk šai gadījumā palikt tikai leģendas robežās, nevis izvērst to par dēkainu stāstu ar autoru bagātību meklētāja un atradēja lomā. Vārdu sakot, Klosteŗkalnā ir tiešām veiksmīgi padevušās nodaļas un lappuses, kas šo darbu varētu izvirzīt starp mūsu pēdējā laika savdabīgākajiem romāniem. Diemžēl, ir atkal nodaļas un lappuses, kas to velk atpakaļ. Nav padevies ievads ar Klosteŗkalna deviņiem "likumiem", jo piemēriem trūkst spilgtuma. Maza vērtība Pasakai par Cilvēku, jo cildenas domas un runāšana par cilvēcību nav vēl literātūra, lai nezkā rakstītu un locītu cilvēka vārdu. Naiva ir autora sarunāšanās ar personificēto kalnu, tāpat sapnis par cilvēka sastapšanos ar Kristu, dialogs ar prātu. Citāti no meditāciju grāmatas radušies arvien daudzinātās Mauriņas ietekmē. Technisks sīkums, bet jāpiebilst, ka savu personu vārdos Apse jaucis kopā atšķirīgus paņēmienus: Daļai franču vārdi, citiem, rīkojoties ar vārdu simboliku, jāsaucas, piemēram, par Irēni Lauvu, Eiženu Vergu, Albertu Vijolnieku, Pūci.

Autora pašportrets rāda skumju, vientulības un kontemplāciju mocītu svešinieku, kuŗa "dvēsele izsalkusi pēc cilvēcības". Dziļas rievas sejā ievilkusi ne vien trimda, bet arī pagātnē piedzīvotie rūgtumi. Zīmīgi Apses citētie ārsta vārdi, ka ikviens, kas bijis koncentrācijas nometnē, esot ieguvis kādu kompleksu, un šai gadījumā kompleksu veidojot autora fanātiskā brīvības mīlestība. Lai būtu kā būdams, tiktāl uz Apses pašportretu var raudzīties gan ar goddevību, gan ar līdzjūtību. Diemžēl, traucē kāda nopietna pretruna: Ar cilvēcības alkām nav savienojama vēlēšanās uzvilkt atriebīga prokurora togu un vienpusīgi rakstīta, dažkārt faktiem neatbilstoša apsūdzība par pagātnes notikumiem, kas attiecas uz Latviju Otrā pasaules kaŗa laikā. Tā ir virspusīga politizēšana, kas kaitē romānam, kaitē autora pašportretam.

Tika jau teikts, ka Apse savā grāmatā daudzinājis Zentu Mauriņu. Nav iebildumu pret šo daudzināšanu pašu par sevi. Tie sākas tālab, ka kļūst redzama Apses atrašanās Mauriņai raksturīgā "dižgaru kulta" ietekmē. Pats ļaunākais, ka, kalpodams šim kultam, viņš nav varējis izvairīties no aplamībām un kuriozitātēm. Piemēram, skotu ārstu Kroninu var gan saukt par populāru rakstnieku, bet ne jau par lielu. Līdz šim zinājām, ka kādu no Šopēna prelūdijām mēdz saukt par Lietus lāšu prelūdiju, bet Apse vairākkārt runā par Bēthovena Lietus sonāti. Kuŗa tā būtu? Teikumu "Kad no Hendeļa Mesijas noklausījos Pastorālo simfoniju..." labprāt gribētos vērtēt kā negantu iespieduma kļūdu. Autors nevar ļaunoties, ja saku, ka viņa saruna ar gara vājinieku iestādes ārstu 192. un 193. lappusē man liek pasmīnēt, jo - iedomājieties - Apse paskaidro psichiatram, kas ir schizofrenija un vispār vēlas būt gudrāks par sarunas partneri.

Viss liecina, ka Apses spējas atbrīvojas, kad viņš vēro un tēlo citus un kad dara to vienkāršā izteiksmē, bez pastiepšanās uz pirkstgaliem, bez līdzekļiem, kas paķerti no kādiem "augstiem plauktiem", Bet Apses spējas nepatīkami saplok, tiklīdz viņš vēlas izcelties pats un sāk "sludināt". Tad gadās pat tīrās bezgaumības. Par spīti daudzām problēmatiskām nodaļām un lappusēm, par spīti aplamībām un kuriozitātēm, Klosteŗkalns tomēr atzīstams par diezgan interesantu konglomerātu. Tam ir sava īpatnēja noskaņa, sava atmosfaira, kādu citos mūsu romānos neatrast, un tas nozīmē daudz.

 

Jānis Rudzītis

 

[Skat. Arnolda Apses repliku JG57.]

Jaunā Gaita