Jaunā Gaita Nr. 52, 1965. gadā

 

 

Margarita Kovaļevska

KĀDS FRAGMENTS

Andreja Dzelzīša viņetes

 

Šī bija sutīga nakts bez atelpas. Dzirdēju nopūtas un vaidus, un kaut man rādījās - nami sakusuši ar tumsu kā izbijuši, zināju - nav tāda loga, kas nebūtu atvērts, un nav tāda gulētāja, kas, bezmiegu vārtīdams negaidītu atspirgšanas vēsmas no ostas puses. Šī bija izgarojumiem piesātināta sutīga nakts ar aizķepušām debesīm, bez zvaigznēm. Tikai vienā zemā gaismas logā vēl gumdama kusa kāda nēģeriete. Viņas pleci lipīgi spīdēja kā pārlieti ar sīrupu, un krūtis jau izplūda uz palodas. Arī viņa raudzījās uz ostas pusi.

Taču ōkeans jau otru nedēļu gulēja bez pakustiena, nekur nebija dzirdāms par orkāniem un vētrām, bet gan par to, ka saule nodur cilvēku, izkausē ielu asfaltus, baznīcu zvanus un kā sektanti sludinot pastardienu - kaut kur tuksnešos plīstot atombumbas, un mūs noindēšot putekļi.

Kas līdz tām atpestības stundām notiks ar mani - negribēju domāt. Tomēr domāju. Nebiju vēl izkausēts - tikai nokausēts. Bija tā, it kā dienām būtu tempts lētais vīns. Galvas kausā pampa smadzenes, tās spīlēja deniņus, sāpēja un jautāja, juteklīgi tēloja un stāstīja . Bet nepārplīsa un neizvēlās skaidras atbildes.

Apstājos un spaidīju galvu: "Vai tiesa, ka esi pārvērties klaidonī? Vai tiesa, ka brāļojies ar noplukušiem dīkdieņiem? Un kāpēc? Kas izmežgījis tavu raksturu? Kas pārlauzis gribas un dzīvot spēku? Kas nomērdējis tevī darba prieku?

Kāpēc, nupat - tepat, aizmugurē, tu neapstājies iepretim gaišajam pagraba logam, kāpēc neuzrunāji meiteni: - 'Džunglija - no senās Tropijas, nāc līdz uz manām jumta mājām, kur griestu logā kā ārprātīgā redzoklis diendienā spīlē gaismu saules aplis. Nāc! Aizklāšu rūtis ar šķidrautu, domāsim par ezeriem, glābsim, kas vēl glābjams! Kādēļ tavām umbras brūnām krūtīm izkust uz palodas kā šokolādei? Lai tās vēl dzīvi atelpojas terpentīna smaržā, lai pārtop uz audekla. - - Varbūt tā būšu saglābis arī sevi."

Jā kādēļ, un kādēļ tu, nožēlojamais, aizej sev un viņai gaŗām?

Es tomēr gāju tālāk, gāju un gaidīju atpestīgas pūsmas, kas palaikam ap pusnakti mēdza atvelt ōkeana stiprās smakas. Nē, sevi pārlaboju: tikai aizsērējušas ielu notekas mēdz smakot, ōkeans elpo. Ōkeana elpa ir svaiga un spēcinoši stipra. Tā smaržo pēc sāls un jūŗas zālēm.

Es ieklausījos - un man likās, patiešām mozdamies iestenas ōkeans. Jā gan! Apstājos, izriesu krūtis - : tūlīt plašuma vēji piepūtīs plaušas, vienā rāvienā izžāvēs miesai pielipušo kreklu, atraus no pieres matus, vēji ieklups pilsētā, sagriezīs spirālēs putekļu stabus, plosīdami aizraus avīžu lēksteres, visu drazu!

"Jau pūš! Atpūtīs prieku dzīvot!" Esmu laikam muļķa prātā, jo ticu sev: "Atpūtīs spēku'! Spēku jaunai dienai un darbam!"

Un turpat ari noplaku. Ōkeans nav modies, nav cēlies. Neelpo. Jau otru, nē - trešo un ceturto nedēļu kā neelpo. Iztvaikojis.

Ir tik mitrs, pārmitri sutīgs. Ostā nepūš neviens kuģa skurstenis, neķērc neviena kaija, neparkšķ piekrastes motorlaivas, nakti neiztraucē griezīgas svilpes, ātrās palīdzības sirēnas. Ostmala pamirusi.

Izmisis urbos tumsā: varbūt mūsu betona pilsēta nu stāv izžuvušas, līdz apvārsnim nepārredzamas smilšu bļodas malā, kur šonakt vēl plāta žaunas, lokās, viens otru žņaudz un aprij glumi dziļuma mūdži - bet drīz, itin drīz vairs tikai saulei būs ko balināt valzivju skeletus, un kādā tās viskarstāko staru stundā sacelsies vētra un dzīs mums pāri speltes karstu smilti. Smilts un sāls, un saule mūs dedzinās, apgrauzīs, sūks un izkaltēs.

Sakampu galvu: Kaut nepamptu smadzenēs šīs trakās izdomas! un vaidēdams nesu to uz pleciem tālāk. Aizvien tālāk un tālāk pa līkām un spraugu šauruma ielām uz ostas vai pasaules malu. Es tikai nesapratu, kādēļ tā nopūlos, kādēļ šī galva jānes tik uzmanīgi. Varbūt tādēļ, ka viņa man sāp, tādēļ, ka mutei slāpst - un es nesu to uz dzertuvi? Es un mana galva, mēs grimtu zelterī, uz pieres uzgultu ledus gabali, dzirkstītu burbuļi, un mute dzertu.

Es pamēģināju steidzīgāk locīt sutoņā izmiekšķētos kaulus. Bet tie grīļoja manu gaitu, bija jāuzmanās, lai neatsitu galvu pret kādu stūri vai kāpni. Biju iekūlies ielā, kur viss tik cieši saspiests, nepareizi izbīdīts vai nosviests. Gandrīz iegāzos pagraba lūkā. Apjēdzu, esmu nokļuvis starp noplēšamiem un jau gruvešos pārvērstiem namiem. Te vairs nemājo ne cilvēks, ne prusaks. Te manus tumsas draugus reiz gaidīja vīna tirgotava un bezmaksas nakts - mītnes vārtu ailēs.

Es pārcēlu savu ļoti sāpīgo galvu pāri akmens grēdai un lutinādams pašūpoju to uz pleciem. Tas mans vienīgais, cik necik vērtīgais ķermeņa gabals. Tajā ierakstīta kāda adrese, ziņa, kur nolikta atslēga. Tas skan tik labestīgi - man jānosarkst kaunā. Taču manā galvā ir šis un tas vēl labāks par kaunu, un tāpēc es atkal saņemos un saudzēdams to apmāžoju ar stāstiem par vizmainiem ūdens laukiem, par apskalotiem kuģu sāniem, oktopusu daudzajām kājām un slīkoņiem, kas nekad vairs neuznirs, bet svētlaimīgi atdusas dzelmēs starp koraļļiem.

Tā tēlodams, gandrīz jau ticēdams astainām nārām, biju iemaldījies reklāmu spožumu žilbīgi izgaismotajās ielās, un mani sagrāba raudas. Atvilkos tumsā. Galva vairs neturējās uz pleciem, bet ar smakri balstījās uz krūtīm.

Pārmetu tai: tu nemaz tik izkususi vēl neesi. Pacieties, - tu, neviens cits, liki man šurpu nākt, lai satiktu draugus. Vismaz Akmensvīru, sauktu Monsteri, kas vienmēr šeit atrodams, jo nespēj tālu aizvilkt savas beigtās kājas. Briesmīgi ir šie kluči, kas vietvietām zili plankumaini un apklāti ar nedzīstošām vātīm. Uz viņa pleca tup žurka Lote, kas nobēgusi no Brēmenes preču kuģa.

Un tu esi pārliecināts, ka arī izburbušā gīmja Nilsens būs atstreipuļojis te pārlaist nakti un labprāt tev kavēs laiku ar stāstiem par Kopenhāgenas Tivoli un tēva rēderejām. Toreiz - pirms 70 gadiem.

Un tu gribēsi dzirdēt mazā Pako gaŗo radu uzskaiti, viņa atmiņas par vīnogu dārziem un par visdažādākām Rositām un Huanitām no Porto Riko. Tev vienalga, kuŗa no viņām reiz stūma riteņotu krāsniņu un pārdeva ceptus kastaņus, vienalga, kuŗa apprecēja zvēru dīdītāju un pazuda kā lauvas aprīta.

Nolikdams galvu uz akmens, tu šonakt labprāt klausītos viņu stāstos, klausītos un klausītos. Tie vērstos vispasaules šūpuļdziesmās, un tu aizmigtu kā ieaijāts.

Es atlaidos smiltīs. Nejutu zem sevis ne akmeņus, ne asfalta garozu.

Gaidīju savus draugus.

Augstu gaisā, sarkanus uguns punktus mirkšķinot, rūca lidmašīna. Izvadīju to ar skatiem, bet nespēju no viņas atrauties. Es sekoju tai līdz, aizvien tālāk, tālāk - te nozaudēdams, te atkal panākdams to. Tālāk, augstāk un aizvien dziļāk tumsā. Manas acis pārvērtās putnos un plaksti putnu spārnos. Manas acis lidoja. Tās bēga un nekad vairs negribēja atgriezties pieres seklajos dobumos. Tās bēga projām no rītdienas spilgtās gaismas, no putekļiem un sviedriem, kas apgrauž un sūrstina plakstus. Manas acis pavārstījās iepretim gaistošiem baismu rēgiem un lidoja, lidoja tālāk. Viņas lidoja pāri zilām un zaļām jūŗām un noplaka baltā. Baltā jūrā, kur peldējās gaišmates meitenes un dziedāja par vēju, smalkiem Cikliem un laivu, kas līgo uz ūdens. Manas acis lidoja tālāk, viņas lidoja, viņas atvērās lielas un platas mežu ēnās, kur auga koki ar sudraba stumbriem un sūna un lapas nezināja, kas ir asfalts, un ganu stabules, kas ir sirēna.

Manas acis lidoja... aizvērās - atvērās. Bija aizmirsta galva. Tā gulēja man blakus lielā un svešā pilsētā starp noplēšamo namu gruvešiem.

Aizmigu.

Bet kad modos, atcerējos sagramstīt un pacelt galvu, bija jau atausis rīts. Tāds nespodrs, kvēpiem un izgarojumiem piesātināts rīts. Saodu izdedžu, sēra un gumijas smakas un man pat likās, ka samanu uz mēles ķīmikāliju garšu. Galva tomēr nebija noindēta, spēju to atbalstīt pret akmeņu grēdu. Arī acis nebija aizbēgušas. Valbīju sāpīgos ābolus, skatījos apkārt. Daži skursteņi, sevī smakdami, vēla ar joni ārā sodrēju mutuļus, un naktī neatdzisušo namu spraugā kāda pārogļota baznīca vēl centās atgādināt gulošajiem rīta agro mesu.

Taču saule lēkšus ielēca starpā. Redzēju, cik ātri tā pārvērta debesskrāpjus zelta stieņos, kā ar slīpi mestu staru pāršķēla melnās baznīcas smaili un apklusināja ari zvanu. Viņa apzeltīja un izroboja it visus zemāko namu augšstāvus, kā godalgodama skursteņus piesprauda tiem plāksnes un slīdēja pāri mūŗiem, meklēdama plaisas, lai iespīdētu arī akām līdzīgās sētās, visdziļākās ielās. Ap dienas vidu pilsēta putēs un kūpēs kā aizdedzināta, fabriku skursteņi stums augšup izkrāsotus dūmu blāķus, un debess tiks pārvērsta abstraktā gleznā.

Šajā vasarā esmu daudz kavējies ar skatiem augšup. Gaidījis lietu, zemes smaržām pilnus vējus un dziedošus putnus. Bet noticis citādi.

Šajā vasarā esmu sācis ticēt, un ticu vēl šorīt, ka dūmaka, kas gulstas pār mūsu pilsētu, ir nonāvējusi putnus, un esmu sācis sev stāstīt, ka eņģeļi vairs nemājo aiz mākoņiem. Nē. Tie glābjas krēslainos mūzejos pie vecmeistariem.

Tāpat debess. Esmu liecinieks: debess, kas nespēj vairs pasauli tīri gaismot, ir stīgojusi lejup ar zilām daudzžuburu saknēm kā no tāliem un izslāpušiem dārziem. Un ir bijis arī tā, ka debess meklējusi mākoņu spraugās līkumainus ceļus un, it kā pārvērzdamās upē, bēgdama plūdusi lejup, lai patvertos tempļos un ticīgo domās. Taču laiku maiņas to vedīs vēl dziļākās velvēs. Dziļāk par apakšzemes dzelzceļiem, dziļāk par drošām patvertnēm. Velvēs, kur dievišķo debesgaismu simbolizēs fosfora sveces. Skumji būs madonnu plaisainie smaidi. Un kaut restaurēta, sūbaini spīdēs kāda zvaigzne, tā pati, kas pirms gadu tūkstošiem gaismoja ceļus trim gudrajiem ķēniņiem. Vēl sūbaināki mirdzēs iznīdētas pasaku zemes saulīte - saulīte, ne saule, tā, kas kādas izkliedētas tautas reiz laimīgos gados kopīgi apdziedāta.

Varbūt, varbūt uz sienām gleznas bez vārdiem stāstīs, kāda reiz bijusi iecerētā pasaule. Kā tā radīta un KAS to radījis. Rādīs, kā reiz viļņojusi un zaļojusi zāle, kas ir pļavu plašums, tauriņi un bite, kā vēji sējuši un šūpojuši mežus.

Un platēs ieskaņota senatnes cilvēka balss stāstīs, kas ir dvēseles miers, kas atpūta krēslā, kas ir labs un kas ļauns. Aiz antīkām elektriskām pogām dūks ērģeles.

Pat no mēness šurp atšausies raķetes, pilnas ar ziņkāriem tūristiem. Un viņi bez metalla spārniem kāps lejā, kāpienu pa kāpienam, paši uz savām kājām mūsu saglabātajās debesīs - dziļi zemē. Dziļi jo dziļi zemē viņiem būs kāpt, lai ieraudzītu, kā reiz esam godājuši zilo bezgalību, kas pārvērtusies piekūpinātā skursteņu dūmu un raķešu ceļā.

Aizmugurē bira akmeņi, gāzās mūris. Es uzrausos sēdus. Saule jau bija apcirpusi ēnas pavisam īsas. Gandrīz nogriezusi man galvu.

Jaunā Gaita