SENGRIEĶU TEIKAS
N. Vīksniņš, SENGRIEĶU TEIKAS, ar 50 illustrācijām, trešais iespiedums, Vaidava, 1962. g.
Savas grāmatas ievadā autors raksta: "Līdz šim latviešu valodā vēl nav nevienas grāmatas, kas varētu plašāk iepazīstināt latviešu sabiedrību ar seno griķu un romiešu mītoloģijas bagātību un brīnišķīgi skaisto fantazijas lidojumu. Šo sen izjūtamo robu grib aizpildīt šī grāmata, kas it sevišķi domāta, skolu jaunatnei, arī visiem tiem, kam interese par grieķu un romiešu mitoloģiju."
Sniegdams grieķu un romiešu mītoloģijas īsu raksturojumu, autors novērtē grieķu mītus un teikas arī no ētiskā viedokļa. Viņš saka: "Šais teikās moderno lasītāju pārsteidz tas, ka te blakus ļoti dzejiskiem nostāstiem vērojamas arī parādības, ar kuŗām nevar samierināties mūsu laiku tikumiskā apziņa. Tā, piemēram, grieķiem un romiešiem sākumā nav izlicies dīvaini, ka viņu dievi ir ārkārtīgi nežēlīgi, bieži vien vieglprātīgi, piem., Krons aprij savus bērnus, Zevs vairākkārtīgi pārkāpj laulību. Šos naivos un nereti rupjos elementus grieķu mītoloģijā vēlāk centās notušēt vai arī pārveidot ievērojamākie grieķu rakstnieki... Euripida darbos jau vērojama kritiska attieksme pret agrāko grieķu reliģiju. Veidojas jau arī augstāka grieķu reliģija, kuŗa ir raksturīga doma par cilvēku grēcīgumu un grēku izpirkšanu mistērijās, sevišķi Eleusinas mistērijās. Šeit grieķu reliģija jau paceļas tādos augstumos, ka pārsniedz tā laika citas reliģijas..."
Bez šaubām, arī grieķu reliģijā, tāpat kā daudzās citās reliģijās, var saskatīt vecākus un jaunākus attīstības slāņus. Tādēļ būs derīgi salīdzināt grieķu reliģiju ar Vecās Derības jūdu reliģiju, sevišķi tāpēc, ka vecākie literārie avoti, kuŗos atspoguļotas abas šīs reliģijas, radušies aptuveni vienā laikā (Homēra poēmas ap 9. - 7. gadsimtu priekš Kr. , un jahvista teksts, kas iestrādāts Mozus grāmatās, sākot ar 9. g. s. priekš Kr.).
Salīdzināsim dažus gadījumus, kur nežēlība un cietsirdība izpaužas grieķu mītos un Vecajā Derībā.
Mītā par satiru Marsiju stāstīts, ka Marsijs bija iedrošinājies sacensties ar Apollonu mūzikā. Apollons uzvarēja, bet, sadusmots par pārgalvīgo izaicinājumu, lika Marsiju pakārt pie rokām un dzīvam novilkt ādu.
Samuēļa chronikā stāstīts, ka, Dāvīdam vedot uz Jerusalēmi derības šķirstu, ratus vadījuši Abinadaba dēli Uza un Ahio. "Un kad tie nonāca pie Nāchona klona, tad Uza izstiepa roku pie Dieva šķirsta un to turēja, jo vēršiem slīdēja kājas. Tad Jahves dusmas iedegās pret Uzu, un Dievs viņu tur sita viņa pārdrošības dēļ, un viņš tur nomira pie Dieva šķirsta." (2. Sam. 6, 3. 6 - 7). Uza te sodīts tāpēc, ka pārdroši pieskāries pie Dieva šķirsta, kaut gan viņa nodoms bija labs: saturēt šķirstu, lai, vēršiem raustoties, tas nenokristu no ratiem. Bet Jahve viņu tomēr nonāvēja - par pārdrošību!
Jahve ir Israēļa Dievs: "Jahve, mūsu Dievs , ar mums derību derējis Horebā (Sinajā)," 5. Moz. 5, 2. "Tu esi svēta tauta Jahvem, savam Dievam. Tevi Jahve, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu viņam piederi vairāk nekā visas tautas, kas virs zemes" (5. Moz. gr. 7, 6).
Bet tautas, ko israēlieši apsolītajā zemē atradīs sev priekšā, iznicināmas bez žēlastības: "Bet kad Jahve, tavs Dievs, pilsētu nodos tavā rokā, tad visus vīriešus, kas tur ir, tev būs apkaut ar zobena asmeni. Bet sievas un bērnus un lopus un visu, kas tai pilsētā, visu viņu laupījumu ņem sev un ēd savu ienaidnieku laupījumu, ko Jahve, tavs Dievs, tev devis.
Tā tev būs darīt visām pilsētām, kas tālu no tevis, kas nav no šo tautu pilsētām. Bet no šo tautu pilsētām tev neko nebūs atstāt dzīvu, kam ir dvaša, bet izdeldē tos pavisam (seko izdeldējamo tautu nosaukumi, P. K.) , kā tev Jahve, tavs Dievs, ir pavēlējis." (5. Moz. 20, 13 - 17).
Saskaņā ar Jahves pavēlēm israēlieši tad arī ir rīkojušies, kā to Mozus liecina: "Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa (proti, Hešbonas ķēniņa Sihona) pilsētas un izdeldējām vīrus, un sievas, un bērnus, - mēs nesaudzējām neviena. Tikai lopus mēs sev paņēmām un laupījumu tais pilsētās, ko ieņēmām" (5. Moz. 2, 34 - 35).
Ķēniņa Dāvīda necilvēcības ir apliecinātas divās chronikās (2. Sam. 12, 31 - 1. Laiku gr. 21, 3): "Un tos ļaudis, kas tur (Rabas pilsētā) bija, viņš (Dāvīds) izveda un lika tos zem zāģiem, un zem kuļamiem dzelzu veltņiem, un zem dzelzu cirvjiem, un tos lika ķieģeļu cepļos. Tā viņš darīja visām ammoniešu pilsētām." Tātad notika šīs tautas genocīds: ammonieši tika iznīcināti visdrausmīgākā veidā. Un nebija neviena, kas nosodītu Dāvīda rīcību.
Dāvīds izdarīja vēl arī citu grēku: iekāroja hitieša Ūrijas skaisto sievu Batšebu un lika nogalināt tās vīru.
Bet neraugoties uz to, Dāvīds visos laikos ir ticis uzskatīts ne tikai jūdu, bet arī kristiešu aprindās par ķēniņa ideālu. Kad Jēzus iejāja Jerusalēmē, tauta viņam uzgavilēja; " Hosiannā D ā v ī d a d ē l a m, slavēts, kas nāk tā Kunga (t.i. Jahves) vārdā!" (Mat. 21. 9).
Tagad salīdzināsim laulību grieķu mītos un Vecajā Derībā. Jūdu ticība, būdama monoteiska, tomēr neprasīja monogamiju. Trešais jūdu ciltstēvs Jēkabs (saukts arī Israēlis) iemīlēja sava tēvoča Lābana jaunāko meitu Racheli, par kuŗu viņš Lābanam apsolīja nokalpot 7 gadus. Kad pagāja 7 gadi, Lābans Jēkabam iedeva vecāko meitu Leu. Jēkabs jutās piekrāpts, bet Lābans taisnojās, ka viņu zemē nemēdzot dot jaunāko meitu pirmdzimtās vietā, bet ka Jēkabs varot dabūt arī Racheli, ja nokalpošot vēl citus 7 gadus. Jēkabs bija ar mieru un dabūja 2 likumīgas sievas. (Kā jau to var iedomāties, abas māsas bija reizēm viena uz otru greizsirdīgas. To rāda šāds gadījums viņu laulības kopdzīvē. Reiz Leas vecākais dēls pļaujas laikā aizgāja uz kviešu lauku, un, atradis dažus jumjus, atnesa tos mātei parādīt. Rachele, kuŗai toreiz vēl nebija bērnu, jumjus ieraudzījusi, teica Leai: "Dod man no sava dēla jumjiem!" Bet Lea māsai atbildēja: "Vai tā ir maza lieta, ka tu man vīru esi atņēmusi un tagad tu arī mana dēla jumjus gribi paņemt." Tad Rachele teica: "Viņam būs šonakt pie tevis gulēt par tava dēla jumjiem." Kad Jēkabs vakarā nāca no lauka, Lea izgāja tam pretī un sacīja: "Tev būs nākt pie manis, jo es tevi par sava dēla jumjiem esmu saderējusi (1. Moz. gr. 30, 14 - 16).
Par ķēniņu Dāvīdu stāstīts, ka viņam, jau Hebronā valdot, bijušas 6 sievas, bet kad ķēniņš pārcēlis savu rezidenci uz Jerusalēmi, tad "ņēmis vēl vairāk sievu un lieku sievu" (2. Sam. 5, 13). Bet rekordu poligamijā sasniedza Dāvīda dēls Salamons, kam bija "700 sievas no augstas kārtas un 300 liekas sievas" (1. Ķēn. 11, 3), tātad pavisam kopā tūkstotis sievu!
No Salamona tagad pāriesim pie Zeva. Varbūt ir pareizs apgalvojums, ka "Zevs vairākkārtīgi pārkāpj laulību". Bet tad tūdaļ jāpiezīmē, ka tas ir pareizs tikai no mūsu viedokļa. Bet mūsu viedoklis pagānu dievam nav saistīgs. Jo nupat redzējām, ka polīgamiju arī jūdi par grēku neuzskatīja. Arī dažas tagadējās ticības, piem., muhamedāņu, atļauj daudzsievību, un tos, kam vairākas sievas, par laulības pārkāpējiem neuzskata. Un Zevs jau tāpēc vien nevar būt laulības pārkāpējs, ka viņš ar Hēru nemaz nav laulājies, bet pēc seno tautu paražas to vienkārši nolaupījis, kā to senatnē darīja arī mūsu senči. Turklāt, raugoties no mūsu viedokļa, arī Hēra atrodas nelikumīgā laulībā ar Zevu, jo viņa ir Zeva māsa un Zevs ir viņas brālis, abi no kopējiem vecākiem Krona un Rejas dzimuši. Tāpēc mītos operēt ar laulības jēdzieniem nav izdevīgi.
Mazliet papildinot autora ievadu, kur viņš sniedz grieķu un romiešu mītoloģijas vispārīgu raksturojumu, atļaušos īsā pārskatā parādīt, kā grieķu mīti un teikas par dieviem un varoņiem pamazām kļuva par grieķu gara kultūras nesējiem.
Par vecāko literāro avotu, kur atspoguļoti grieķu tautas mītoloģiskie un reliģiskie ticējumi, uzskatāmas divas Homēram piedēvētās episkās poēmas Īliada un Odiseja, kas radušās ap 9. - 7. gs. priekš Kr.
Īliadu var raksturot kā reliģiski - hēroisku poēmu, jo līdzās tur attēlotiem varoņiem stāv varenie dievi, kas nosaka mirstīgā varoņa likteni. Īliadā tēlotie dievi ir tādi, kādus tos tai laikmetā iedomājās grieķu tauta: ar cilvēku izskatu un cilvēku kaislībām, tikai daudz varenākus, gudrākus un skaistākus par cilvēkiem. Dievu dabu izteic viņiem pieliktie epiteti: "nemirstīgie", "mūžīgie", "laimīgie".
Šiem dieviem piemīt visas cilvēku labās un vājās īpašības. Viņu starpā ir daži varenāki dievi, kā Zevs, no kā citi bīstas, bet izdevīgā gadījumā arī piekrāpj. Vislielākā bauda šiem dieviem ir dzīrot savos debesu mājokļos. Morāliski viņi nestāv augstāk par vienkāršiem mirstīgiem, bet viņi ir vareni un tāpēc bīstami. Pēc savām simpatijām pret mirstīgiem viņi sadalāmi divās grupās: vieni aizstāv grieķus (Atēna, Hēra, Hēfaists, Poseidons), otri trojiešus (Apollons, Aress, Afrodīte, Artemida). Dažiem dieviem ir savi mīluļi varoņu starpā, par kuŗiem viņi rūpējas un kuŗus viņi sargā.
O d i s e j a s dievi ir galvenos vilcienos tie paši, kas Īliadā. Bet, tuvāk aplūkojot Odisejas dievus, tajos var saskatīt dažus īpatnējus vilcienus. Šie dievi neķildojas vairs viens ar otru un nedalās divās partijās. Tikai Poseidons, kas aiz personiskiem iemesliem ir Odiseja ienaidnieks, atrodas opozīcijā pret Odiseja aizstāvi Atēnu, bet pati šī opozīcija ir mīkstināta: abas dievības darbojas vairāk viena pēc otras nekā viena p r e t otru. Zevs liek uzvarēt taisnībai, un to viņš sasniedz bez cīņas un pretrunām. Olimpā valda miers un saskaņa, un Olimpa dievi ir kopīgi nostājušies kā taisnības sargi.
Abās poēmās intereses centrā tomēr stāv ne dievi, bet varoņi (gr. hērōes). Arī varoņi ir dievišķīgas cilmes, jo viens no viņu vecākiem vai senčiem ir bijis dievs vai dieviete. Tā, piem., Achilleja tēvs bija Pēlejs (mirmidoņu ķēniņš Tesalijā), bet māte jūras dieviete Tetida (Thetis). Bet tā kā Pēlejs bija Aiaka dēls un Aiaks Zeva dēls (no nimfas Aiginas), tad Achillejam bija divkārša radniecība ar dieviem: māte bija dieviete Tetida, bet sencis - Zevs. Tāpēc varoņi stāv augstāk par vienkāršiem mirstīgiem, ieņemdami vidēju vietu starp dieviem un cilvēkiem.
Teikas par varoņiem atrodamas ne tikai episkās poēmās, bet arī lirikā. Izcilākais grieķu chorālās melikas pārstāvis P i n d a r s (ap 522. - 442. priekš Kr.) gandrīz katrā savā epinikijā (dziesma par godu uzvarētājam sacīkstēs) ieauž arī mītisko elementu, tā darīdams suminājumu vēl svinīgāku, jo uzvarētājs, kas savu aristokrātisko dzimtu atvasināja no kāda dieva vai varoņa, tika klātesošo priekšā pagodināts un līdz ar to svētku svinīgais noskaņojums vēl vairāk kāpināts.
Pindaram ir augstāks jēdziens par dievību. Tāpēc Pindars groza un izlabo mītus tur, kur dievu visvarenība viņam liekas aizkarta. Piemēram, kāda teika stāstīja, ka dievu mīlulis Tantals nokāvis savu dēlu Pelopu un cēlis to mielastā dieviem priekšā. Pindaram šāda teika nav pieņemama: nevis nokauts tika Pelops, bet uz debesīm aizrauts, līdzīgi Ganimēdam, un kāds no skaudīgiem kaimiņiem izrunājis baumas par nokaušanu.
Tomēr tie nebija ne episkie, ne liriskie dzejnieki, bet Dionīsa teātris Atēnās, kas 5. gs. priekš Kr. no jauna gaismā cēla senos grieķu varoņus.
Grieķu traģēdija atšķīrās no mūslaiku drāmas ar to, ka ņēma vielu nevis no reālās dzīves, bet no mītiem un varoņu leģendām. Tie nebija vienkārši, ikdienišķi cilvēki, ko tēloja grieķu traģēdija, bet ideālizēti senlaiku varoņi. No šis pusdievišķīgās varoņu pasaules grieķu traģēdija nekad nav varējusi šķirties. Redzot varoņu ciešanas un dievu darbus, kas iespaidoja klausītāju prātus un jūtas, skatītāji piedalījās it kā dievišķā liturģijā, un tāpēc šīm izrādēm bija zināmā mērā reliģiska kulta raksturs.
Bet šīs izrādes modināja lielu interesi arī no tīri cilvēciska un nacionāla viedokļa, jo tie varoņi, ko tur uz skatuves rādīja, bija patiesi cilvēki un grieķi. Lai gan viņi piederēja sen pagājušiem laikiem, viņi tomēr likās reāli un tuvi, jo viņi bija grieķu ciltstēvi un pilsētu dibinātāji, un visa grieķu zeme bija atmiņu pilna par viņiem. Tāpēc arī saprotams, ka grieķu mītoloģijas un leģendu gandrīz neizsmeļamā bagātība ilgu laiku deva atiskajai drāmai saturu un vielu. Redzēdama uz skatuves senos nacionālos varoņus, atēniešu publika garā dzīvoja tiem līdz un, mājās aiziedama, aiznesa iespaidus no visa tā, ko bija redzējusi un dzirdējusi šais spožajās izrādēs.
Tagad atgriezīsimies pie N. Vīksniņa grāmatas. Pēc ievada (5. - 7.), kur autors īsi raksturo grieķu un romiešu mītoloģiju, seko stāstījums par grieķu dieviem, ar pielikumu beigās par romiešu dievībām (9. - 64. lpp.). Grāmatas beigu daļā stāstīts par grieķu varoņiem (65. - 205. lpp.).
Šīs teikas var lasīt ar interesi, jo autors ir veikls stāstītājs. Viņa valoda ir tekoša, viegla un skaidra. Arī pareiza. Te tomēr jūtu, ka esmu skāris vārīgu vietu, jo dažkārt grūti ir pateikt, ko lai saucam par pareizu latviešu valodu. Tā, piem., vārdi "iespaids" un "iespaidot", "ietekme" un "ietekmēt" pašreiz ir radījuši tādu valodas sajukumu, ka, man liekas, daži latvieši nekad neiemācīsies šos vārdus pareizi lietot.
Tāpat jaunākā laikā sāk izplatīties kāda nepareizi veidota konstrukcija, kas dibināta uz valodnieku konstatējuma, ka mūsu tautasdziesmās atrodamie divdabji ar -ošs l i e l ā k o t i e s u (bet tomēr ne visos gadījumos!) ir darināti no i n t r a n s i t i v i e m (nepārejošiem) verbiem. Šo konstatējumu daži ir iztulkojuši tā, ka divdabjus ar -ošs atļauts darināt t i k a i n o intransitīviem verbiem, bet no t r a n s i t ī v i e m (pārejošiem) darinātos viņi ieteic aizstāt ar citām formām, divdabju vietā liekot adjektīvus ar -ī g s (piem. , draudošs: draudīgs) vai darītāju vārdus ar - t ā j s vai -ē j s (piem, , nesošs: nesējs). Tā ir radusies konstrukcija "nāvi nesēja bulta" (agrākās: "nāvi nesoša bulta" vietā). Bet ir aizmirsts, ka, apmainot divdabi pret darītāja vārdu, bija jāgroza arī no darītāja vārda atkarīgais o b j e k t s (papildinātājs), kas liekams ģenitīvā, nevis akuzātivā, kā tas redzams ne tikai tautasdziesmās, bet tapis par likumu arī rakstu valodā, piem.: "Viena dubļu bridējiņa, Otra maizes cepējiņa", "Šūpuļa kārējs", "Ūdens nesējs" (un nevis "šūpuli kārējs", "ūdeni nesējs"!).
Sākdams lasīt Sengrieķu teikas, domāju: vai neatradīšu arī Vīksniņa grāmatā minēto konstrukciju? Jā, atradu gan. Pavisam 5 vietās (ja tik aiz izklaidības neesmu kādu izlaidis). Te tās ir: 1. "Viņi nepazina postu nesēju slimību" (73. lpp.). 2. "Parids pirmais meta n āvi nesēju šķēpu" (137. lpp. ), 3. "(Hēfaists) vērsa pret Ksantu visu aprijēju uguni" (153. lpp.), 4. "Filoktēts ar savu nāvi nesēju bultu nogalināja Paridu" (165. lpp.), 5. "Hērakla nāvi nesējas bultas" (165. lpp.).
Šāda konstrukcija radās tad, kad sāka skaust no pārejošiem verbiem darinātos divdabjus ar -ošs. Dr. Vīksniņš to nav ne izgudrojis, ne ieviesis, bet tikai gājis pa toreiz jau iemīto taku. Šādu konstrukciju lielākā vai mazākā mērā ir lietojuši gandrīz vai visi Latvijas neatkarības laika pazīstamie rakstnieki.
Vēl jāatzīmē daži nepareizā ortogrāfijā iespiesti vārdi: "hekatonheirus" (10., 11., 12, lpp.), "hlamida" (26. lpp.), "Kallihora avots". Pareizās formas ir: hekatoncheiri, chlamida, Kallichora.
Prof. Pēteris Ķiķauka