|
ROBERTS MŪKS
Pēc plūdiem
Viss jau sāk saplūst ar kādu sevišķu vizmu, Ar kāda neredzēta, neiedomājama putna tuvošanos Mūsu dvēseļu noslēpumam un tām naktīm, kuŗās kauli atdusas drošāk nekā piramidās. Šis putns, liekas, ir attāls rads tām naktīm.
Mēs bijām laupītāju gadsimts, bet mūsu sirojumus izbeidza milzīgi plūdi. Ai, nekad nekad nebūs zināms ar kādām jaunām dvēselēm tagad savienojas mūsu trūdi uz tām atlantidām, kur notiek Tikai mūžīga augšāmcelšanās, arvien augstāk un augstāk celšanās.
Vēji ir apstājušies. Tikai pārdabīgu spārnu vēdas Precīzi, nesteidzoties mūsu dvēselēs, mūsu aklajās dvēselēs ievelk savas pēdas.
Tai, kas aiziet
Jūsu gaitā ir lēnīgums no tiem dārziem, Kuŗos augļi ienākas reizē ar saulrietiem, Un Jūsu acis brīžiem ir kā vizma — kā vizma no šiem saulrietu augļiem. Kādas senības, kādu aizsāktu sapņu, kādas liesmas grāciju Jūs esat sagūstījusi?
Nē, viss Jūsu skaistums ir aiziešanā, Jo ir vēl dziļāki dārzi — Pilni vizmas bez vārda un robežām.
Bet Jūsu acu dārzos, Jūsu acu dārzos es varētu ganīties bezmērīgi Garšojot augļus tikai neaizliegtus, tikai neaizliegtus.
Linardam Taunam
Tad tomēr Tu nomiri. Un rudens ir tāds pats kā agrākos laikos, Tie paši putni — mūžības izdētie — klaiņo pār Manhatenu, Klaiņo seju peizāžos, izgleznotos bez perspektīvas, starp traktieru sienām, Tās pašas balsis un vārdi, — tikai muzikants, tas Milta muzikants tagad spēlē austrumniecisku meldiju uz balalaikas. Ja ieklausās, var pazīt senus laikus: Sarkofagos tērptas meitenes, ēnaini cerberi, puszirgi ar dieviem iekšās, — Un visas neticamās svītas priekšā Xisouthros, babilonietis (Ievērojams ne ar to, ka nodzīvoja 64.800 gadus, bet ar to, ka nelaikā nomira) Bet mēs ticam šīm lietām — Tāpat kā rudenim, Tāpat kā ūdeņiem lieliem un neapturamiem, Tālu vēju atdzītiem putniem Un mutēm pēc ātras nāves.
|
|
Pieticība
Saule vij zelta žogu ap logu. Atstaru gredzenā dzeltenā saderēts prieks.
Tavā dārzā vasara.
Kastē uz balkona dienā deg kreses. Naktī — zila vizbule uzplaukst un birst slīdošā dobē uz ielas.
Sausa rasa cietā klonā — pagātnes asara tagadnes vaigā.
Pusnomoda sapņi
Kādā naktī, kad tumsa padzina miegu — Svešādas ēnas tinās ap mani — Es gulēju nomoda pilnām acīm... Daimoni, dinozauri, čūskas, zivis ar putnu galvām — Cilvēki — Smējās rēgu mutēm... Un tad — mūsu pašu velns! Niknāks par niknu! Vājāks par muļķi — viņš metās cīņā Ar — Daimoniem, dinozauriem, čūskām, zivīm ar putnu galvām... Spēra — ar kumeļa kāju Smejošās rēgu mutes! Tajā naktī, kad tumsa padzina miegu — Velns sēdēja blakus manai cietajai gultai Un teica: Es esmu tavs velns, un tev nebūs citu velnu bīties! Kādā naktī kad tumsa padzina miegu — Ēna — ar kumeļa kāju — aizklāja gurušās acis...
Mīlestība
Mūsu mīlestība — Kā sniega strauts, Balta kā mākonis mēness asajā galā — Starp mākoņiem — Domu raksts! Divkosība... Tādēļ šodien es atnācu viens Lai — dzertu rūgto vīnu... Lai — izvestu tevi ielās Un rādītu noteku ūdens pelēko straumi... Mūsu mīlestība — Kā sniega strauts, Balta kā mākonis... Guļ un priecīgi spēlējas — Notekas ūdeņu netīrā straumē... Tādēļ es šodien atnācu viens Lai — kopā ar tevi Dzertu rūgto vīnu... Visā pilsētā lielā — nav — sniegu strautu Un mākoņus baltos — aizklāj dūmeņu migla. Tādēļ es šodien atnācu viens Lai — dzertu rūgto vīnu...
Džezs! Melna meitene smejas un zobi tik balti kā Pērles melnajās ausīs. Marijuana! No tālas zemes nāk austrumu vējš — Caur lielajiem vārtiem, Noglauda tempļus — Ieķeras svēto govju ragos — Paceļ mani uz neredzamām rokām Un — aiznes sev līdzi... Skan alto sakss, Nobirst uz bungām trīcošas ilgas — Pirksti skrien pāri taustiņiem — Melniem un baltiem, Kā manām dienām... Džezs! Marijuana! Puteklis, zeltains, kas dzimis no vēja...
ę
Mana baltā puķe — tumša ezera dzelmē, Visapkārt purvs, Un vaivarāju tvans — es nākdams nāku Meklējot ezeru savu... Tad dienā — dienvidus — tvanā — Es noplūkšu puķi savu!
Jaunā dzeja
Kā ēteriska feja Klusumā iegriežas Ideālā dzeja.
Kvadrāti un cielava, Lūk, kāda Dzejas viela.
Tas viss zaglīgā gaismā vētīts Un galu galā Laimas svētīts.
Pēgaza maršs
Mana zvaigzne spīd Kā liels punkts pie debesīm, Un es traucos to pārspēt Uz Pēgaza prom.
Tāla manas zvaigznes Spīdēšana, Vēl jo tālāk man ir Jādrasē.
Tālums
Gar pelēku padebesi Birst putnu skrējiens plats. Kur esi? Ko gaida uz lielceļa acs?
Te zeme un debess klusē, Ir tikai tālums vien. Šai pusē Skats vientulis paliks arvien.
Aiz lēzenas smilšu jomas Zūd putnu skrējiens īss, Un domas Kā smilgas man dvēselē trīs.
Jauna diena
Rīta ausmā dreb zvanu meles Vēja rokā Pilnas sarkanas staru kvēles Saules kokā.
Verd ar pirmatnes siltu tvaiku Blāva plīva. Skalo telpu un veldzē laiku Plūsma dzīva.
Mīla nojautu miglai dota Visur viena, Rūdas pamatos iestīgota Jauna diena.
Kalna akmeņa čaulā jūtos Dziļi segta. Šķels to dvēsele sapņos grūtos. Rītam degta.
Līķis ķešā
Es senu lietu draugā neraugos kā svešā, Tas tikpat rada man kā brālis trimdinieks, Kam viss, kas notiek tagad, liekas tukšs un lieks, Un kas bez pagātnes pavisam būtu bešā. Bet — pagājušais gadsimts ja man pēkšņi ķešā Ar joni ielēktu kā dārgs un spīdīgs nieks, Es nedotu to prom, lai kādam rastos prieks, Ka gadsimts ceturtais reiz iemīlējies trešā. Kad gadusimti saprecas, no tiem viens mirst. Kaut senu lietu draugā neraugos kā svešā, Es viņam nedāvātu spožo līķi ķešā.
Pagrieziens
Kad dārzos nostājas pujeņu putas, tad briedīgs un dumpīgs kļūst vasaras alus. Vairs neizbrist ceļmalēs jāņzāļu palus, vairs neizbēgt dienvidos pirtīžu sutas.
Kāds apsviedis pasauli ačgārni apkārt. Drīz saule sāks sadilt kā vaskaina svece, kļūs tramīga dienu līganā tece, un augusts nāks māleņus pazarēs sakārt.
Miglas elēģija
Kādā naktī debesis krīt baltiem kustīgiem vāliem. Audos gurdeni ieaužas migla no aizlaikiem tāliem.
Koki plokot pret zemi aug, zāle atgriežas dzietā. Visam šonakt ir jāaiziet savā sākuma vietā.
Brīnumu acīm raugoties, sena dzīvība staigā, pirmie šūpuļi šūpojas miglas klajumā maigā —
Kādā naktī debesis krīt, dzīve atgriežas dzietā. Mīlestībai nu jāaiziet savā sākuma vietā.
Es atgriežos
Es atgriežos. Aizgāju. Pārnāku, Savas vasaras sandales Sarkanbrūnās lapās, čiekuros un zīlēs Rudens ceļos Baltas turējusi.
Es atgriežos. Vai Tev šaubas bija?
ę
Vējš ābeļziedu puteni Griež vērpetēm pa mani.
Dzīvei nodevas dotas, Celtas un noliktas rotas.
Atraisīt vēju... Ar tevi pieputināt Visu savu dzīvi Baltu.
Logā
|