Jaunā Gaita nr. 47, 1964

 

ROBERTS MŪKS

 

 

 

 

Pēc plūdiem                    

 

 

Viss jau sāk saplūst ar kādu sevišķu vizmu,

Ar kāda neredzēta, neiedomājama putna tuvošanos

Mūsu dvēseļu noslēpumam un tām naktīm, kuŗās kauli atdusas drošāk nekā piramidās.

Šis putns, liekas, ir attāls rads tām naktīm.

 

Mēs bijām laupītāju gadsimts, bet mūsu sirojumus izbeidza milzīgi plūdi.

Ai, nekad nekad nebūs zināms ar kādām jaunām dvēselēm tagad savienojas mūsu trūdi uz tām atlantidām, kur notiek

Tikai mūžīga augšāmcelšanās, arvien augstāk un augstāk celšanās.

 

Vēji ir apstājušies. Tikai pārdabīgu spārnu vēdas

Precīzi, nesteidzoties mūsu dvēselēs, mūsu aklajās dvēselēs ievelk savas pēdas.

 

 

 

 

Tai, kas aiziet

 

 

Jūsu gaitā ir lēnīgums no tiem dārziem,

Kuŗos augļi ienākas reizē ar saulrietiem,

Un Jūsu acis brīžiem ir kā vizma — kā vizma no šiem saulrietu augļiem.

Kādas senības, kādu aizsāktu sapņu, kādas liesmas grāciju Jūs esat sagūstījusi?

 

Nē, viss Jūsu skaistums ir aiziešanā,

Jo ir vēl dziļāki dārzi —

Pilni vizmas bez vārda un robežām.

 

Bet Jūsu acu dārzos, Jūsu acu dārzos es varētu ganīties bezmērīgi

Garšojot augļus tikai neaizliegtus, tikai neaizliegtus.

 

 

 

 

Linardam Taunam

 

 

Tad tomēr Tu nomiri.

Un rudens ir tāds pats kā agrākos laikos,

Tie paši putni — mūžības izdētie — klaiņo pār Manhatenu,

Klaiņo seju peizāžos, izgleznotos bez perspektīvas, starp traktieru sienām,

Tās pašas balsis un vārdi, — tikai muzikants, tas Milta muzikants tagad spēlē austrumniecisku meldiju uz balalaikas.

Ja ieklausās, var pazīt senus laikus:

Sarkofagos tērptas meitenes, ēnaini cerberi, puszirgi ar dieviem iekšās, —

Un visas neticamās svītas priekšā Xisouthros, babilonietis

(Ievērojams ne ar to, ka nodzīvoja 64.800 gadus, bet ar to, ka nelaikā nomira)

Bet mēs ticam šīm lietām —

Tāpat kā rudenim,

Tāpat kā ūdeņiem lieliem un neapturamiem,

Tālu vēju atdzītiem putniem

Un mutēm pēc ātras nāves.

 

 

 

 


 

 

 

 

 

BAIBA BIČOLE

 

 

 

 ę

 

 

Šīs stundas zobens

Mani šķēlis,

Drebošos pulsos

Tev lūpās

Asiņo

Mana sirds.

 

Ir šķautnes,

Kas aizliedz

Man tavā gultnē

Šķīdušai līt —

 

Es trīcu

Zobena galā.

 

 

 

 

 ę

 

 

Miglas segušās,

Šūpojas sejas,

Glāzēs

Burbulē balsis,

Plūstu

Stikla krastos

Ieslēgtā miglā,

 

Caurspīdīgs šķirsts

Slīkoni aijā.

 

 

 

 

Krustā

 

 

Ielu krusts apvijies

Sarkanu puķu,

 

Ielu krustā

Mēs pakaŗamies

Sarkanu puķu nāvē.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

IRMA BĒRZIŅA

 

 

 

 

Pieticība

 

 

Saule vij zelta žogu

ap logu.

Atstaru gredzenā

dzeltenā

saderēts prieks.

 

Tavā dārzā vasara.

 

Kastē uz balkona

dienā deg kreses.

Naktī — zila vizbule

uzplaukst un birst

slīdošā dobē uz ielas.

 

Sausa rasa cietā klonā —

pagātnes asara tagadnes vaigā.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

GUNTIS ZARIŅŠ

 

 

 

 

 

Pusnomoda sapņi

 

 

Kādā naktī, kad tumsa padzina miegu —

Svešādas ēnas tinās ap mani —

Es gulēju nomoda pilnām acīm...

Daimoni, dinozauri, čūskas, zivis ar putnu galvām —

Cilvēki —

Smējās rēgu mutēm...

Un tad —

mūsu pašu velns!

Niknāks par niknu!

Vājāks par muļķi —

viņš metās cīņā

Ar —

Daimoniem, dinozauriem, čūskām, zivīm ar putnu galvām...

Spēra —

ar kumeļa kāju

Smejošās rēgu mutes!

Tajā naktī, kad tumsa padzina miegu —

Velns sēdēja blakus manai cietajai gultai

Un teica:

Es esmu tavs velns, un tev nebūs citu velnu bīties!

Kādā naktī kad tumsa padzina miegu —

Ēna —

ar kumeļa kāju —

aizklāja gurušās acis...

 

 

 

 

Mīlestība

 

 

Mūsu mīlestība —

Kā sniega strauts,

Balta kā mākonis mēness asajā galā —

Starp mākoņiem —

Domu raksts!

Divkosība...

Tādēļ šodien es atnācu viens

Lai —

dzertu rūgto vīnu...

Lai —

izvestu tevi ielās

Un rādītu noteku ūdens pelēko straumi...

Mūsu mīlestība —

Kā sniega strauts,

Balta kā mākonis...

Guļ un priecīgi spēlējas —

Notekas ūdeņu netīrā straumē...

Tādēļ es šodien atnācu viens

Lai —

kopā ar tevi

Dzertu rūgto vīnu...

Visā pilsētā lielā —

nav —

sniegu strautu

Un mākoņus baltos —

aizklāj dūmeņu migla.

Tādēļ es šodien atnācu viens

Lai —

dzertu rūgto vīnu...

 

 

 

 

 

Džezs

 

 

Džezs!

Melna meitene smejas un zobi tik balti kā

Pērles melnajās ausīs.

Marijuana!

No tālas zemes nāk austrumu vējš —

Caur lielajiem vārtiem,

Noglauda tempļus —

Ieķeras svēto govju ragos —

Paceļ mani uz neredzamām rokām

Un —

aiznes sev līdzi...

Skan alto sakss,

Nobirst uz bungām trīcošas ilgas —

Pirksti skrien pāri taustiņiem —

Melniem un baltiem,

Kā manām dienām...

Džezs!

Marijuana!

Puteklis, zeltains, kas dzimis no vēja...

 

 

 

 

 

          ę

 

 

Mana baltā puķe —

tumša ezera dzelmē,

Visapkārt purvs,

Un vaivarāju tvans —

es nākdams nāku

Meklējot ezeru savu...

Tad dienā —

dienvidus —

tvanā —

Es noplūkšu

puķi savu!

 

 

 

 


 

 

 

ANDREJS PABLO MIERKALNS

 

 

 

 

Jaunā dzeja

 

 

Kā ēteriska feja

Klusumā iegriežas

Ideālā dzeja.

 

Kvadrāti un cielava,

Lūk, kāda

Dzejas viela.

 

Tas viss zaglīgā gaismā vētīts

Un galu galā

Laimas svētīts.

 

 

 

 

Pēgaza maršs

 

 

Mana zvaigzne spīd

Kā liels punkts pie debesīm,

Un es traucos to pārspēt

Uz Pēgaza prom.

 

Tāla manas zvaigznes

Spīdēšana,

Vēl jo tālāk man ir

Jādrasē.

 

 

 

 

 


 

 

MARGARITA AUSALA

 

 

 

 

Tālums

 

 

Gar pelēku padebesi

Birst putnu skrējiens plats.

Kur esi?

Ko gaida uz lielceļa acs?

 

Te zeme un debess klusē,

Ir tikai tālums vien.

Šai pusē

Skats vientulis paliks arvien.

 

Aiz lēzenas smilšu jomas

Zūd putnu skrējiens īss,

Un domas

Kā smilgas man dvēselē trīs.

 

 

 

 

Jauna diena

 

 

Rīta ausmā dreb zvanu meles

Vēja rokā

Pilnas sarkanas staru kvēles

Saules kokā.

 

Verd ar pirmatnes siltu tvaiku

Blāva plīva.

Skalo telpu un veldzē laiku

Plūsma dzīva.

 

Mīla nojautu miglai dota

Visur viena,

Rūdas pamatos iestīgota

Jauna diena.

 

Kalna akmeņa čaulā jūtos

Dziļi segta.

Šķels to dvēsele sapņos grūtos.

Rītam degta.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

EDUARDS SILKALNS

 

 

 

 

Līķis ķešā

 

 

Es senu lietu draugā neraugos kā svešā,

Tas tikpat rada man kā brālis trimdinieks,

Kam viss, kas notiek tagad, liekas tukšs un lieks,

Un kas bez pagātnes pavisam būtu bešā.

Bet — pagājušais gadsimts ja man pēkšņi ķešā

Ar joni ielēktu kā dārgs un spīdīgs nieks,

Es nedotu to prom, lai kādam rastos prieks,

Ka gadsimts ceturtais reiz iemīlējies trešā.

Kad gadusimti saprecas, no tiem viens mirst.

Kaut senu lietu draugā neraugos kā svešā,

Es viņam nedāvātu spožo līķi ķešā.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

JĀNIS RUMPĒTERIS

 

 

 

 

Krustceļos

 

 

Zem gailošas

Nezvēra acs,

Krustceļos

Satikās skati.

Tu gaidot

Smaidīji man

Caur rūsgana Forda

Nolaisto logu,

Un tava mute

Kārdināja,

Solīja, sauca.

Tad ugunis mijās —

Tu joņoji tālāk,

Smaidot, kārdinot,

Solot un saucot.

Bet es nogriezos

Lēnām pa kreisi,

Ceļā uz staciju,

Sagaidīt sievu

Ar bērniem.

 

 

 

 

Satikšanās naktī

 

 

Caur tabakas dūmiem,

Bāra mēļsārtā krēslā,

Manī raugās vientuļa Ieva

Madonnas vaibstiem.

Slaidi pirksti apžņaudz glāzi —

Kā meklējot balstu.

Degošās acīs pamesta bērna

Bailes ar hiēnas badu

Un hetēras iekāri jaucas.

Dzelmaini atvari verd,

Pielej dzīslas ar kausētu svinu,

Pievelk un biedē.

Dzirkstele lec no pola uz polu,

Divi mūžīgie žīdi satiekas naktī.

Es veru Ēdenes vārtus —

Un ieeju atpakaļ ellē.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

ASTRĪDE IVASKA

 

 

 

 

Pagrieziens

 

 

Kad dārzos nostājas pujeņu putas,

tad briedīgs un dumpīgs kļūst vasaras alus.

Vairs neizbrist ceļmalēs jāņzāļu palus,

vairs neizbēgt dienvidos pirtīžu sutas.

 

Kāds apsviedis pasauli ačgārni apkārt.

Drīz saule sāks sadilt kā vaskaina svece,

kļūs tramīga dienu līganā tece,

un augusts nāks māleņus pazarēs sakārt.

 

 

 

 

 


 

 

 

RITA GĀLE

 

 

 

 

Miglas elēģija

 

 

Kādā naktī debesis krīt

baltiem kustīgiem vāliem.

Audos gurdeni ieaužas

migla no aizlaikiem tāliem.

 

Koki plokot pret zemi aug,

zāle atgriežas dzietā.

Visam šonakt ir jāaiziet

savā sākuma vietā.

 

Brīnumu acīm raugoties,

sena dzīvība staigā,

pirmie šūpuļi šūpojas

miglas klajumā maigā —

 

Kādā naktī debesis krīt,

dzīve atgriežas dzietā.

Mīlestībai nu jāaiziet

savā sākuma vietā.

 

 

 

 

 


 

 

 

IEVA PRĪMANE

 

 

 

 

Es atgriežos

 

 

Es atgriežos.

Aizgāju.

Pārnāku,

Savas vasaras sandales

Sarkanbrūnās lapās, čiekuros un zīlēs

Rudens ceļos

Baltas turējusi.

 

Es atgriežos.

Vai Tev šaubas bija?

 

 

 

 

 


 

 

 

VELTA SNIĶERE

 

 

 

 

ę

 

Vējš ābeļziedu puteni

Griež vērpetēm pa mani.

 

Dzīvei nodevas dotas,

Celtas un noliktas rotas.

 

Atraisīt vēju...

Ar tevi pieputināt

Visu savu dzīvi

Baltu.

 

 

 

 


 

 

 

 

 

VALDA DREIMANE

 

 

 

 

Logā

 

 

Uz palodzes

pusnaktī

tumsai uz viena vaiga,

uz otra — gaišumam sanot,

dalot

sevi, kā dzimšanā, vēlreiz kopā salikt

un kļūt vēlreiz maigai.

 

 

 

 

 


 

 

 

INĀRS BRĒDRICHS

 

 

 

 

Dziesmas nāvei

                                

                             „Lai slavēts dzīves gaišais prieks,

                       Lai slavēts arī nāves miegs!”

                                    Puškins — „Jevgeņijs Oņegins”

 

 

1.

 

Es gribu nāvi raudzīt sejā,

Ja vien to atradīs mans skats,

Lai zinātu, vai moku ejā

Jeb lieglaimē stāj dzīves rāts.

Dažs tēlo to ar kauliem baltiem

Un izkapti, lai baigi saltiem

Pār miesu soļiem bailes staigā,

Pirms sagaidām to vaigu vaigā.

Dažs cits kā mazu eņģelīti

To esam saldi iedomājas,

Kas, kad mums asins ritēt stājas,

Mūs ceļ uz baltu dievoklīti.

Un tomēr, kad trūks pavediens,

No mums to neredzēs neviens.

 

2.

 

Dažs tēlojas to zēnu bālu

Ar saviem jaunībvaibstiem žēliem.

Kas pāri nāk pār mākoņvālu

Mūs vest pie citiem seniem tēliem

Tur kaut kur kādā tālā sfairā,

Ko slāpstam mēs, kad dzīve kairā

Vairs neveldzē, un pretīgs viss

Ir kļuvis, kas mūs veidojis

Kā mālu rokās nemākulis.

Varbūt tas biji tu. Vai es

Tas pats. Jeb jūs. Vai mēs

Tie visi. Gumdens plecos gulis

Tāds ir šis veidotāja lāsts,

Līdz beigām pienāk reiz tavs stāsts.

 

3.

 

Dažs tumšām acīm dzīvē skatās

Un meklē tēvu godību

Jau pirmslaikā, jo diennakts ratā

Jūt citkārt tikai sodību.

Cits nāvi bēguļo, cik spēdams,

Pie vārdotājiem skraidelēdams,

Lai zāļu zintis jaunākās

Tos sedz no mātes palsajās.

Bet agrāk, vēlāk abus tos

No miesām veļu māte attīs

Un neprasīs, kā kurš to matīs —

Vai priecāsies un virpuļos

Ap rudens rijām riksī raitā,

Jeb slīdēs smagā sāpju gaitā.

 

4.

 

Bez izšķirības - jauns, vecs, nabags

Vai bagāts, daiļš vai pretīgs sejā,

Vai biji sliktāks šeit vai labāks –

Ved Albrechts Dīrers nāves dejā

Mūs diet, kad nevairīga

Trinkš kaulu vijolnieka stīga.

Bet kādām skaņām seko līdz

Gan kaķis, suns, zirgs, cīrulīt’s

Un zivis upes dzīlē zaļai

Vai viņu kaulu līdziniekiem

Ir kāda mēle, ar ko priekiem

Tie nebeidzamiem dziesmā skaļā

Sauc visus sekot šā vai tā

Kaut kur kaut kādā mūžībā?

 

5.

 

Ir vētra jūŗā, zemē negaiss,

Nāk kaŗš un sērgas zemi šaust,

Un bālās māsas vēdiens laidais

Liek plašās pūsmās sevi jaust.

Ne vientuļi, bet pūļos, grupās

Drūp miesas pīšļos, kauli drupās

Un gaist kā nebijis, kas bija

Pirms posta putni aizzvanīja.

Tad valdot nāve, dažs teic pantos,

Un līdz tai neķītrais un baigais

Viss vaļā laists pār miesām staigā,

Kā rādīts Gojas foliantos.

Un tomēr — tā nav nāves vaina,

Bet cilvēkvara asiņaina!

 

6.

 

Tad vēl mēdz teikt, ka nāve varot

Būt skaista, tāpat nelaimīga;

Var mirt, pats dzīvei galu darot,

Vai ļaut lai tevi bezjēdzīga

Un it kā smejot likteņroka

Ceļ nost no dzīves zaļā koka.

Kā gan tu jutīsies, ja iesi

Pie nāves sērst kā laipns viesis?

Un kā gan viņa tevi cienās,

Ja pats tu klauvēsi tās vārtos?

Varbūt tā tavas gaitas kārtos

Daudz laipnāk savā aizsaulienā?

Ja labāk esot dot kā ņemt,

Tad kāpēc nāvei ne to lemt?

 

7.

 

Vai labāk jaunam mirt vai vecam?

Kurš zemes gudrais pateiks to.

Kad sāpīgāk ir sauli lecam

Sveikt dzīvē reizi pēdējo?

Ko dievi mīlē, mirstot jauns tas.

Tad kāpēc ļaužu vairāk gaustas

Ir aiziešanas pavasarī?

Vai tiešām būtu tas tik arī

Viens tāds no daudziem nāves māniem?

Jeb nāve neprot izšķirot,

Kam pirmajam tai roku dot?

Man šķiet, pie ercenģeļa sāniem

Der blakus vienādlabi vecs

Un jauns, ja nāves izvēlēts.

 

8.

 

To katrs zin, ka miesa nāvē

Grimst cilvēkam, šeit aizejot

Gan pēkšņi, kaujas rindās stāvot,

Gan lēni sērgai pieveicot.

Bet miesa vienīgā nav tā,

Ko nāve dažreiz nomaitā:

Kas notiek, ja ne pīšļus skaŗ,

Bet viņas pļāvienā krīt gars?

Cik tādu daudz, kas baismu matī,

Ja miesa sevi tālāk gana

Pa dzīves pļavām, bez kā mana,

Ka izdzisuši dvēs’les skati?

Cik dīvaini - ja garu kauj,

Tik daudz ir, kas to labprāt ļauj!

 

9.

 

Ja redzam, izzūd viss, kas bija,

Jeb metamorfi pārveidojas,

Tad šķiet, ka visa matērija

Zem nāves pirksta izsvītrojas

Un raksta sevi jaunā lapā

Ar spēku, radītu no kapa.

Vai nāve sākums ir vai gals?

To neatbildēs cilvēkbalss

Un dabas prāts to neuzzinās,

Jo tik ar sava gara jausmu

Tā tiekties var uz jaunu ausmu,

Kad nīcība to izirdina,

Un cerēt atkal radīties,

Kad saule jaunā lokā ies.

 

10.

 

Kā ģinden’s bāls vai mīļa māsa,

Kā māte vai kā eņģel’s maigais,

Vienalga kādās skaņās, krāsās —

Kam trīsas nesauks mirklis baigais

Šis mūsos tad, kad beidzot zinām

To mūsu dzīves slieksni minam?

Vai zudina, vai pārveido,

Es tomēr labprāt tiktos to,

Jo šķiet, tā tomēr nes sev līdzi

Kaut ko, kas brīvu tevi darīs

Kā vēju agrā pavasarī

Un pēc kā vienmēr biji tvīcis,

Ar miesu zemes ceļus ejot,

Vienalga — sērs vai gavilējot.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Rūta Skujiņa

 

 

DIVI ZARI

 

Mēs reizē lūzām no koka...

Jeb tie bija divi koki?

Ieva un meža ķirsis?

Koki bij ziedos

un dzegužu kūkojienos.

Mēs lūzām kā divi zari.

Divi ziedoši pavasari.

Iekrītam upē, un vilnis mūs kļāva.

Brīdi apskauties ļāva.

Tad projām rāva

katru gar savu krastu.

Mēs priecīgi nesām savu ziedošo nastu.

Ūdenī neredz, ja kāda asara pil.

Dziļumi mutuļo, viļ.

Krasti un koki, turpat kur bija,

mājieniem pavadīja.

Bet mēs tikai skrējām.

Ar un pret vējiem.

Reizēm klusākā, saulainā līkumā

tikko manāmi zemstraumes viļņi,

zivju spuru un ūdensrožu pilni,

mūs, nolauztus ziedošiem kokiem,

tik tuvu sanesa kā pa jokam.

Viļņiem tā rotaļa tika.

Tika un neapnika.

Brīžiem jutām jau īsu un ašu

uz saviem ziedu vaigiem otra dvašu.

Tad laiks, ilgum ilgs gāja,

kad zars par zaru vairs nezināja.

Domāja reizēm viens:

otrs ir kādā attakā rauts.

Pie kalmēm un niedrām kļauts.

Neredzēja.

Tikai pats juta, ka skrēja

ar vēju, pret vēju, bez vēja.

Krasti bij augsti. Kad sauca,

atbalsu atbalsis jaucās.

Straume bij kļuvusi plata.

Ziedi notraukti. Kad?

Pirms desmitiem gadu? Aizpērngad?

Kad?

Bet lapas vēl tveŗas pie zara.

Tās pašas lapas.

No tā paša pavasara.

Vilnis atstaro zelta un purpura zaigu.

Kaut kur pret otru krastu un dzelmi

deg zars ar gundegu svelmi.

Tu!

Tā pati upe mūs rauj, kas vilnī skava,

kas tikties vairs neatļāva.

Upe, ritošais vilni,

tavi skropstu gali ziedu un asaru pilni.

Esi svētīta, upe!

Skaidri ritošais vilni,

kas līdztekus nes

divas pāršķeltas pasaules.

Upe vieno un šķir.

Vairs nav tālu jūŗas ritmiskā duna.

Jau dzirdu, kā vilnis ar vilni runā:

Atpakaļ! Atpakaļ! Atpakaļ!

Apsolu tev (vai vari to solīt man arī?):

Kuŗš grīvai būs gaŗām un pāri,

kuŗš Pirmmātes-jūŗas šūpulī kļausies

pirmais un ieaijāt ļausies,

pametīs skūpstu putu magonēm baltām.

Pamās ar roku, degošu gundegu svelmē,

pirms ieaijās dzelmē.

Ja?

Aija-ja.

 

Jaunā Gaita