Aina Zemdega

 

 

 

BĒDAS

 

 

Akmens siltajai mugurai

pieglaužu savu,

tikpat siltu un brūnu

un smagu.

Domāju —

palikšu tā

līdz smagums izkusis

noritēs.

Bet jūtu —

viss apgriezies otrādi —

akmens virs manis,

un debesis

dziļi lejā.

 

          *

 

Vai mani kā sauju smilšu

niekodamies

no delnas delnā bārstīsi,

izlīt ļaujot?

Vai

varbūt es būšu

valgs zemes māls,

ko tavas rokas veidos

par putnu vai zvēru?

Un sevī nesīšu visas tavu pirkstu pēdas

un liktens zīmes, nāvi un bērnus,

ar savu elpu ja spēsi man

dzīvību iedot.

 

 

 

 

 

 

 

Valda Dreimane

 

 

 

 

POSTA ZĪMĒ

 

 

Pēdu aiz pēdas

es noveļu velēnas,

saplosu zāli —

 

Asinīs pirkstu gali,

bet bēdas

kļūst līdzi elpai lēnas

un līdzi zināšanai:

drīz būs silti,

drīz ierakusies būšu visās smiltīs.

 

          *

 

Bridu,

kā melnu zīdu

ūdeni vilku sev pāri

līdz krūtīm,

līdz matiem —

 

Neveries,

nesauc arī:

es neredzu, neatceros

nekā.

Atvarā

esmu, logs bez rūtīm,

smagums bez mīlestības.

 

 

 

 

 

 

 

Baiba Bičole

 

 

 

BAIGIE ŪDEŅI

 

 

No gaišiem namiem

Iznācu krastā,

No ūdeņu sēklas

Mitrā un grūtā,

Un pēkšņu baiļu acīm

Vēros —

 

Melna, melna

Un smaga

Līdzīga kvēpušam mūrim

Saslējās jūŗa,

Bez ritma, bez viļņu,

Mēma

Debesīs svērās

Un ieņēma gaismu.

 

Saistīta

Baiguma tauvā

Paliku stāvam,

 

— Pēkšņi no stingušā melnuma

Izlēca,

Izvērpās

Atvāztas rokas,

Viesuļu ātras

Šāvās uz mani,

Sagrāba,

Atlauza mani

Kā gliemeža vāku,

Pielēja ūdeņu nāves.

 

 

 

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

KĀDS HAMLETS

 

 

Nomodā acis vēro,

Kā straume tumsa un plaša,

Aizsprostus pārrāvusi,

Aizplūst pār laukiem un ēkām.

Mute nesaka neko.

Domas — neizķēmotas, ģiedras —

Vairs nemudina glābt un atjaunot,

Jo šķiet par vēlu,

Daudz par vēlu.

Reiz.

Pirms gadu gadiem,

Jau lūkojos naksnīgā straumē —

Kārdināts, tomēr izbiedēts;

Tagad šausmu vairs nava.

Ja aizsniegšu dienas tālīnās,

Trūdēs nokautas alkas,

Allaž ņirgāsies spogulis,

Būs sīkuši visi spēki;

Pasaule blāvāka vērtīsies,

Nāks baigāka vienpatība.

Ko gan gaidījis esmu? —

Maz, gandrīz neko.

Bet nu sāku gaidīt daudz;

Varbūt padzīšu bezjēgas mokas,

Varbūt gaisīs ļaunie un trulie,

Varbūt aizsteigšos —

Labprāt un vingri,

Nicīgs un jauns.

 

 

 

 

 

 

 

Velta Sniķere

 

 

 

 

* *

 

 

Lēnīgais laiks,

Kur vairs nav salaušanas,

Un neplīst spoguļi.

Viss visa spogulis.

 

Sāpīgās ardievas

No ainām iepriekšējām

Izjauca pēdējo,

Kas spēja sakārtoties.

 

Sudraba ūdeņi,

Kur citkārt zeme bija.

Un krāsu daudzbagātība,

Jo varavīksna lija.

 

 

 

 

 

 

 

Astrīde Ivaska

 

 

 

AUDĒJAS MĀJĀ

 

(Somijā)

 

 

Lietus atspole auž

rudens rasainos autus.

Ai vientuļā audējas māja

lielu silu malā!

Tavs linu galdauts ir vēss

un smaržo pēc ūdens.

Ilgi tanī dzīvos

laiksnes un ūdens zāles.

Gaisam šodien ir dūmu garša. Drīz

tavas takas aizaudīs sniegs.

 

 

 

 

 

 

  

Roberts Mūks

 

 

 

 

MŪSU TĒVS

 

 

Kad visa pasaules telpa būs apbraukāta

Un visās zvaigžņu ieliņās būts, —

Es mīlēšu Jūs atkal,

Būdams vecāks un zinošāks,

Ka ir vajadzīgi gaismas gadi,

Lai aizbēgtu no sevis

Un ieraudzītu,

Cik tuvu Jūs esat vislielākā tumsā.

 

Varbūt tad mēs visi ieraudzītu,

Ka bēgt no Jums ir tas pats kas — Jūs meklēt

Un ka atrasts, Jūs it kā bēgat no mums.

 

Mūsu Tēvs, kas neesat debesīs...

 

 

 

 

 

 

 

Ieva Prīmane

 

 

 

 

TĀ EJU PIE TEVIS

 

 

Kā svētceļniece kāpj

Divisimt deviņdesmit septiņus kāpienus pie sava orākula,

Tā eju pa Tavas grāmatas lapām

Pie Tevis,

 

Līdzīgi viņai, kas

Basām kājām vai uz ēzelīša,

Es nesteidzos;

Katra Tava dzeja

Kā lapa zelta ābelē

Jau atspoguļo

Tevi visu, vienu.

 

 

 

 

 

 

 

Velta Toma

 

 

 

 

VELĒTUVĒ

 

 

Reizēm

eju

uz tuvējo

velētuvi —

Ūdeni

ne smeļu,

ne nesu,

par kvartu

var

mašīnā

izmazgāt veļu.

 

Negaidīta,

simts

vai divisimts

gadus veca

roka

trīc

man uz pleca —

kā atmata

vaigs

sīku krunku ziedos:

 

— Piedod! —

dziedošā

valodu mistrā

ukraiņu

māmuļa saka:

— Aizmirsu,

kā iemet kvartu! —

 

Klikt! Velētuvē

varam tikt,

par kvartu —

putas šķīst,

straume gulgo,

Lielupē un Dņeprā

meitas

valodās un dziesmās

skalo veļu...

 

— Man vedekla smalka,

domā:

Dievs cepuri valkā!

Es?

Domāju: Dievs

kailu galvu

debesīs staigā.

(Zemnieces viltībiņa

vaigā):

Bet, ja Dievam

ir sieva,

tā lakatu valkā,

tādu kā baznīcā

vai talkā. —

 

Straume gulgo,

Lielupē un Dņeprā

meitas

valodās un dziesmās

skalo veļu...

 

— Šai zemē

ne raud,

ne smejas.

Vedeklai nepatika

mana vecās zemes

seja,

lika,

lai citur dzīvot

eju. —

Veļa žāvējas,

rūc, kratās.

Skatīšos —

tā

līcī klāta

balta bližģēs

Lielupes un Dņepras

krastos...

 

— Tagad

pie mazdēla.

Satikšana.

Pats, pati

skolotāji.

Māja

par klusu —

žēl,

ka nav bērnu...

Atbraucu tikai pērn.

Viegla te dzīve,

smagi te sirdij!

Vēlētos

zemi —

dusēšanai

Ukrainā.

 

Stop!

 

Māmuļa

ceļ

un loka veļu:

— Tīrs jau būs,

bet

nebūs

mugurā,

ne gultā

saules. —

 

 

 

 

 

 

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

KRĀSAS

 

 

Kad savas vasaras

vēl varēju uz pirkstiem saskaitīt,

un, nelīdzot asarām,

jo vēlējos pagaŗus matus kā lielajiem zēniem,

daudzzarainas liepas ēnā

ik pāris nedēļas māte man nodzina pakausi gludu kā olu,

reizē adatainu kā ezim,

skaidri nezinu,

bet, liekas, jau tad — kad visu pasauli vēl varēju

sildīt savā bērna delnā kā rieksta kodolu —

jau tad man patika krāsas.

 

          *

 

No sapņu varavīksnām

līst žilbinošas lāses

un pilda ar ņirbošu reibumu smadzeņu kausu —

jūŗas virsmā tā viļņi virmo saulei austot,

jaunai dienai dzimstot.

Nenorimstot

raibu drumstalu virpuļiem,

plaukst un novīst domās dīvaini ziedi:

tie sirdi dedzina ar savām starojošām drīksnām

kā nokaisētiem irbuļiem;

tie bezkrāsainu vienmuļību kliedē,

no kuŗas sausiem glāstiem vairoties

mana dvēsele ietinas krāsās —

spilgtās, spulgojošās krāsās.

 

 

 

 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

ĀRPRĀTĪGO NAMĀ

 

(Fragments)

 

 

Viņš esot tas,

Kurš reiz jau esot krustā sists,

Zīds un pirmais komūnists,

Tas esot viņš pats,

Tā viņš apgalvoja,

Tas, ko ārsti

Šeit nu labot mēģināja,

Dzīvei nederīgu,

Nelaimīgu.

 

Kādai dzīvei?

Varbūt nāvei lēnai.

 

Man viņš teica,

Nemeklē Golgātu, draugs:

Lubjanka, Katīna,

Aušvica, Kipra,

Vorkuta, Šarpville,

Babītes priedes,

Buchenvalde,

Budapešta,

Birminghēma — Tenesī,

Hirošima,

Alžīra,

Varšavas geto

un tā vien tālāk,

bez gala, bez skaita

no nāves nāvē

šī cilvēces progresa gaita.

Tā ir Golgāta

Mūsu — mūžīga.

Nemeklē Pilātu, draugs,

Tas esi tu pats

Un miljoniem citu.

Nemeklē taisnību, draugs,

jo cilvēks,

pārlasot biržu bauslības lentes,

betona teļu ceļ.

Alelujā.

Skatlogu gaismā.

jau saredz tas debesis,

lūgšana — skaudības lāsts,

piecdesmit otrā stāvā

mītot pats dievs.

Taisnībai aizsien ar nēzdogu acis.

 

Nemeklē, netaujā,

nešaubies!

Pakļaujies, iekļaujies!

Šai dzīvei derīgs topi!

Nu, topi!

Jeb...

 

Tev sāp?

Cik maksā sāpes?

Tu mīli?

Vai tas ērti?

Tu sapņo un ceri?

Vai tas droši?

Pakļaujies, iekļaujies —

tas ērti un droši.

Tu tici?

Kam?

Redzi,

Vai redzi,

melni eņģeļi

mocekļus baltus

prom uz debesīm nes.

Redzi,

vai redzi,

balti eņģeļi

mocekļus melnus

prom uz debesīm nes,

uz debesīm lielām

un vienām.

Dzirdi,

vai dzirdi,

dzied debesīs dziesmu:

par melnajo čūsku,

kas jūŗā maļ miltus.

 

Izslēgt šo traci

izdzēst un noslāpēt.

Pasaules iekārtai drauds.

Galdnieki, turpiniet

naglot krustus.

 

Vai tu vēl tomēr tici?

Svētīgi tie,

kas asiņu dūkstājā dzīti,

skaistuma alkstošām sirdīm

taisnībai kājas skūpsta,

mīlējot meklē,

meklējot cerē

un cerējot tic.

Tic,

ka pēc Golgātas kalna

Tomēr reiz nāks

Augšāmcelšanās.

 

Tā viņš teica.

 

 

 

 

 

 

 

Jānis Klāvsons

 

 

 

 

APOLOGIA PRO VITA NOSTRA

 

 

Dienā pēc dzejnieka nāves vējš viņa istabā atvēra logu,

Un viņa pēdējie papīri izkaisījās pa visu pilsētu;