Jaunā Gaita nr. 44, 1963

iepriekšējo nākošo

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

 

Aizeju gaŗām

 

 

Lapotne gaišzaļa

Mākslīgā gaismā,

Tumšzaļa ēnās;

Apgaismota dzeltenīga

Degvielas pildītava;

Reklāmu ugunis;

Aizmugurē tumstošas debesis,

Robainām mākoņu strēlām;

Aizsteidzos gaŗām, pavērodams -

Kā dekorācijas teātrī...

Blakus veikaliņa durvīm

Meiča, kam senči pie Vidusjūras,

Vaļīgi apsēdusies uz keblīša

Vakara tveicē;

Brūnas, kailas kājas,

Pasīki hellēņu tēla vaibsti;

Aizeju gaŗām, aplūkodams -

Kā aktrisi skatuvē.

 

 

 

 

Tumsā

 

 

Vējš kokos naksnīgos;

Dzeltena spuldzes gaisma

Lapotnē un uz ietves;

Sveša dārza dziļumā

Gaišs logs un rūkoņa viegla.

Un gājējam, kas apstājies,

Uzmācas iedomu aina;

Lūk, ūdens strūklas steidzas

Mirdzot pār stāvu, kas šorīt

Redzēts saulē un drūzmā...

Turpinot gaitu pārtraukto

Pa vēso un gaŗo ielu,

Vairs diezkā negribas

Pasākto dziesmiņu svilpot.

 

 

 

 

Sonets sarkanmatei

 

 

Tev mati spilgtsārti kā skotu kalnietei –

Liek mirkļi saulaini tur iedzirkstīties liesmām.

Es allaž domāju par ekstāzi un briesmām,

Kad ielā vēroju, kā vingra gaŗām ej.

 

Man tiktos pieskarties reiz ādai baltajai,

Ļaut delnai aizslīdēt pār locekļiem un ciļņiem

Un pirkstiem lēni grimt zem spoži sārtiem viļņiem,

Kas pāri skalojas šai pierei skaistajai...

 

Šķiet dabas radīti gan matu krāsa kvēlā,

Gan slaikais pareizums, kas visā veidā vīd.

Man dažkārt nelūgta nāk viesos doma žēlā,

 

Ka dabas krāšņums šāds uz nebūtību slīd,

Ka postu pētīsi varbūt pa brīžiem drūmiem,

Sāks liesmas sajaukties ar gaišpelēkiem dūmiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Eduards Freimanis

 

 

 

 

ŪDEŅU PILIS

 

 

Skaistākās pilis ir ūdeņos,

Zem viļņiem, kas aijā

Tavu vārdu atbalsis manim.

Pieglaužu pieri tiem ūdeņiem,

Ko glāstīji vakar -

Tavu prieku vilnis man atdod.

Ieskatos dzelmju pagalmos,

Kur pilis deg rietā –

Zogu gaismu, ko tumsā tev dot.

 

 

 

 

GAISMAS ZEME

 

 

Uzzied gaisma tālē,

Ūdens zvana.

Līči viļņus auklē,

Saule bites gana.

Griezes lec pa lankām

Kāzu deju.

Pats es kalnos kāpju:

Ilgi gaismā eju.

 

 

 

 

ĶĪVĪTE

 

 

Aplokā senā

Ķīvīte klaigā.

Vēl es to dzirdu –

Svešuma taigā.

 

Klusuma brīdim

Maiga kad dvaša,

Noplīvo spārni –

Pie vaiga paša...

 

Noplīvo spārni...

Nopūtas jūtu.

Dzimtenē putnam

Elpot vai grūti?

 

Žigla tu skrēji

Turpu un teju...

Kur bij tev ligzda –

To neredzēju.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Edvarts Tūters

 

 

 

 

GRIBU VĒL BŪT...

 

 

Mēnesim smaids tāds īdzīgs

Šovakar,

Kad viņš pa debess jūŗu

Peld - zelta kuģim līdzīgs.

 

Laižu aizkaru priekšā

Savam logam,

Lai viņa ziņkārīgā acs

Neieskatās še iekšā.

 

Šovakar sapņot gribu

Viens pats.

Gribu uz brīdi būt laimīgs

Ar savu vienpatību.

 

„Sapnī tu pats topi sākums” –

Kādreiz teica tā Čaks.

Gribu, gribu vēl būt –

Pirms šis laiks aizver ciet –

Manus acu vākus.

 

 

 

 

NOVEMBRIS, KAD ATKAL KLĀTU...

 

(Latvijas likteņcīņas - 1919. gada 10/11. novembrī)

 

 

... Atkal drēgna migla sēstas man uz vaiga.

Naktis tumšas. Novembris ir klātu.

Nedod miera sena miņa baiga –

Jaužu sirdī sūrstam it kā kādu vāti.

 

Klusums istabā un klusums ārā, kokos,

Kas jau kaili stāv aiz manas trimdas loga.

Tikai sirds kā veseris smags dunot

Sit un sit un nedod miera gulēt!

Es ar domām savām atkal ceļā esmu, -

Klusas labasdienas mīļai vietai nesu.

- Kur pie Daugavas snauž mana Rīga vecā,

Tur šais naktīs, novembris kad laukā, -

Domās pārstaigāju seno cīnu aukām.. .

Pulks mans Astotais tur. Vadnieks divām zvaigznēm,

Kuŗam acīs tumšas zaigo raizes:  

Kā caur bermontiešu laisto ložu spietu

Pirmais vads lai tiltam pāri skrietu? -

Vai gan mazums aprakts stāvu siltu?

Krastā kreisā ložberis pret tiltu,

Labi nomaskots laiž ugunsbites...

Bet vai kaŗavīrs ies nāves bīties!?

 

Skaidri redzu visu - kā uz delnas,

Kur pret nāvi joņo vīri tumsā melnā.

Lodes sīc starp spraišļiem it kā elpa karsta.

Daudzi nesasniedza upes kreisā krasta, -

Neatkāpās atpakaļ ne sprīdi:

Tiem no tilta asiņainās grīdas

Elpa pēdējā, ar naidu kopā, -

Mūžos ieskrēja kā bites stropā!

 

Vīriem tukšas ir jau patronsomas.

Atiet... Vadniekam kož galvā doma --

Kā lai viens pret desmitiem var stāvēt –

Velti negribēdams doties nāvē!?

Atiet!... Nošņāc lūpās vārdu svelme –

Klusa... dziļa... melnāka par dzelmi,

Kas zem tilta sāk jau vižņot cieta.

Pavadīti ugunsbišu spieta,

Soļus savus krustu-šķērsu lokot, -

Tie kā spoki lien starp tilta lokiem;

Un kā lapas, nestas vēja traka, -

Sakrīt grāvjos, kas uz labā krasta. –

Nenorima sirdis tajā naktī

Vīriem, trakas piepūles kas mākti.

 

Pusnakts. Klusums. Jaunu soļu dima

Nāk no Iekšrīgas, kas miegā grima.

- Zosu rindā nāca vieglos soļos

Kadeti, no jaunās kaŗa skolas.

 

Jaunai cīņai vīri krastā mijas,

Lai pēc pusnakts drebinātu sijas

Tiltam, piesūcies kas nāves elpas.

Tie, kas krita, mēmi bij - bez elsas...

- Prūšu ložberis riet nepaguva:

Veikta apkalpe bij cīņā tuvā!

Mūsu spars, kas vadīts drosmes trakas, -

Torīt bermontiešiem kapu raka...

 

Brašie kadeti un vīri citi,

Sita ienaidniekus, ka lai rauj tos piķis!

Augu nakti brāzās nikna cīņu auka,

Visu Pārdaugavu vēršot kaŗa laukā.

Bet kad rīts jau lika dienai gaismu plecos, -

Zvani sāka dunēt Rīgas torņos vecos;

Uzvara bij mūsu - nāves aukā gūta.

Jauna laika ēru vējš pār Rīgu pūta.

 

... Atkal drēgna migla sēstas man uz vaiga.

Naktis tumšas. Novembris ir klātu.

Nedod miera sena miņa baiga –

Jaužu sirdī sūrstam it kā kādu vāti...

Acu priekšā stājas man kā baismīgs rēgs –

Leitnants Fichtenbergs, kas ledū iesaldēts,

Acīm izdurtām tai rītā atrasts tika;

Dzeloņstieplēm apvīta bij miesa plika.

 

Ai, jūs baigie, latves likteņposmi!

Cik tos atceros, - man jādomā aizvienam:

Kas gan deva vīriem tādu drosmi,

Lai no nāves, atkal un vēl atkal,

Augšā celtu to - uz jaunas plauksmes dienām!

 

...Klusums istabā un klusums ārā, kokos,

Kas jau kaili stāv aiz manas trimdas loga.

Tikai sirds kā veseris smags dunot

Sit un sit un nedod miera gulēt!

Es ar domām savām atkal ceļā esmu, -

Klusas labasdienas mīļai vietai nesu.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

TOREIZ

 

 

Šaubas: manas māsas.

Nervu Šķiedras: ģitāras soprāna stigas.

Kodīga spīta dzeldētas

smadzenes sūrstošās.

Neziņas miglā

vītusi nākotnes zvaigzne.

*

Vēlme vienīga dzidra, neskarta šaubu un spīta:

aklumu mazgāt no acīm - kaut mirkli –

zilos staros.

*

Dzīvju neatrisināma audumā

divi pavedieni mirkli savijās.

Šķīrās.

Zilas dzirkstis

salija acīs.

Izdzisa.

*

Nedziest

ilgu zemdega zila.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Velta Toma

 

 

 

 

VELNA GRAVĀ

 

 

Pa krauju lejā –

sejā saule,

pirkstos

bērzu baltums dzirkst

un sāp –

Zemāk kāpjot

klinšu katedrālē

diena bālē,

klusums klausās

glausts galotnēs.

 

Mēs,

milzu egles zarus liecam,

tiecamies, kurp sauc

strauts.

Akmeņu daudz

tā gultnē

gulgot ūdenim ļauj,

skaujoties, skrienot -

brienot to jūt

gar lieliem

kā vielu

un daļu paša.

 

Dvaša tava pie kakla.

Topu akla

kā zars,

tiekdamies acīs,

placis plecam.

Lecam pāri strautam,

straumes rauti

slīdam akmeņos -

tos

pēdām taustīdami,

jūtam viens otra roku

kā vielu

un daļu paša.

 

Dvaša tava pie kakla.

Brīdi akla

otrā krastā slīdu.

Spīd avots – atžilbina!

Lāso

debesu krāsā,

trizuļo, viz

izkusis

tavās delnās,

kad dzirdini -

Zinot, ka slāpst.

 

Reibst acis -

atspulgā skatu

Rīgu Daugavā platā

vizinām smailes -

gail logi,

trīs krasti,

masti apvārsnī duŗas,

buŗas plīvo -

Dzīvs.

viss vizuļo dzīvs!

 

Acis aizveŗot

dzeŗu mūžīgo Rīgu

bezgalīgu, Daugavu

tavās delnās smeltu –

 

Ūdenim plokot

aizgrimst burenieks

saules lokā –

 

Mulsām lūpām skart

varu

izdzertās delnas pulsu.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Kārlis Dzelzītis

 

 

 

 

MĀTES MĀCĪBA

 

 

Mēs projām aizgājām - tev stāvēt klāt

Un tavu garu ģiedru saglabāt,

Kad ļauna nediena tev virsū bruka.

 

Nu klausāmies, ko tu mums māci, māt,

Caur sūrām asarām, kas negrib stāt,

Visskaudrās bēdās, bargu laiku jukā;

 

„Jel dziļāk ieskataities manās vainās:

Ne pagātne vairs, nākotne mans balsts.

No liesmām izcelšos kā jauna valsts,

Kur tauta dziedās jaunu laiku dainas.

 

Jums līdzi ciest un atdzimt rīta ainās.”

 

 

 

 

KUSTĪBAS SPĀRNI

 

 

Sev audzēšu kustības spārnus

No liesmām un dziesmām,

Kas spētu pārnest

Mani pār zemēm un jūŗām

Ar liesmu burām

Virs briesmām;

Kas dziedātu uguns simfoniju,

Saucot jauna laikmeta miju.

 

Caur mūžiem un zvaigznēm lidot es gribu
Pasaules gaisos,                         1
Lai naktī kā vēstoša komēta zibu
Un sapņus no dvēselēm raisu.
Lai manu liesmaino spārnu vēdas
Dzen projām jūsu raizes un bēdas
Un ātrāk kūtrās stundas jums sit,
Kas mūžībā rit.

 

 

 

 

 

 

 

 

JAUNO AUTORU LAPPUSE

 

 

 

 

 

 

Ināra Kasvante

 

 

DIVI DZEJOĻI

 

 

* * *

 

 

Cerības kā ziedi

Uzplaukst un novīst.

Cerības kā lietus,

Pavasarī atkusni nesot.

Cerības kā planētas

Ap sauli griežoties

Tālāk netiek.

Cerības kā ūdens strūkla,

Bezdibens spainī tekot,

Izzūd - pa cauruli izlietnē!

 

 

 

* * *

 

(Pēc ziedojumu saraksta lasīšanas)

 

 

Urā!

Purvā!

Slīks,

Grims.

Kad?

Rīt!

Sapnis tik bijis,

Rīt pamodīsies.

Baltas pelītes un „Scotch Whisky”

Trimdā.

Balti baloži - televīzijā,

Brīvība -utopisks tālums,

Dzimtene - fata morgana.

Labklājības paģiras nāks.

Atjēgsies daudzi, pie prāta nāks retais.

Nesūtīsim sainīšus uz Latviju,

Sūtīsim kurmjus!

Kurmji raks alas

Zem Kremļa pagrabiem slepeniem,

Zem funkcionāru iedomu zolēm.

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Ieva Metēja

 

 

 

 

TRIMDA

 

 

No tējas katliņa ūdeni lejam,

Lai laistu laivu.

Putnu bari bez spārniem skrejam,

Lai sekotu saulei.

 

 

 

 

DOTS PRET ŅEMTU

 

 

Es sāku jums visiem pat piedot

Par informāciju,

Padomiem,

Gudrību,

Labiem nodomiem.

 

Tagad nu debesīs tiktu

Par iecietību,

Saderību,

Par tāla

Tuvākā mīlestību.

 

Nu debesu tomēr vairs nava,

Līdzi sapņiem

Var viegli

Arī dvēseli ziedot.

 

 

 

 

ZŪDAM

 

 

Vieglos viļņos,

Dziļos viļņos,

Tur mēs visi:

Daži nirstam,

Daži grimstam,

Citi dzimstam,

Citi mirstam.

Kas vairs peldēs,

Kas vairs meklēs

Jaunas malas,

Jaunas salas –