Guntis Zariņš
NO SIENAS LĪDZ SIENAI
No sienas līdz sienai bija piecpadsmit pēdas. No durvīm līdz logam, kas raudzījās pelēkā akmens sienā, divdesmit. Griesti augsti un gados nokūpējuši brūni. Stūrī klavieres, apkrautas konservu bundžiņām un kastītēm. Aizsākta viskija pudele ar divām biezām glāzēm.
Logs. Stikls iekļauts brūnā ielogā, kuŗa krāsai uzmetušās vecuma tulznas. Aiz loga siena un sienas priekšā koks. Koks aug par spīti asfaltam, kas ap viņu un kas apkļauj viņa saknes.
Liela laulības gulta. Galds, kādreiz bijis ar spožu virsmu; tagad uz tā balti traipi un apļi. Izsēdēts atzveltnes krēsls, kuŗā sēž vīrietis. Tuvu pusmūžam. Melniem matiem un augstu pieri. Pie elektriskas krāsns istabas stūrī sieviete. Dzelteniem matiem, kuŗus balinājušas indīgas skābes. Sārta kā ābols, viņa mīca savās rokās jēlu gaļu un met uz pannas vārošos taukos.
„Cikos tev jāiet mājās?” viņa jautā vīrietim. Vīrietis nolaiž avīzi. Sīpolu smaka jaucas ar piedegušas gaļas dūmiem. Lēnām viņš pieceļas un atveŗ logu.
„Vakarā”. Tikpat lēnām viņš atgriežas krēslā un turpina rakstīt krustvārdu mīklu.
„Tu teici, ka tev jāraksta!”
„Jā.”
„Tu nerakstīsi?”
„jā!”
„Tu taču uz mani neklausies!”
„Es klausos, tu jautāji, vai man nav jāraksta.”
„Jā, es arī jautāju, vai tu nerakstīsi?”
„Es rakstīšu!” Vīrietis aizdedzina cigareti un nomet izdedzināto sērkociņu uz grīdas. Tad paceļ, apgroza pirkstos un ieliek atpakaļ pelnu traukā.
„Tu rakstīsi par Uguni un nakti?”
„Nē, par Antiņu un Saulcerīti!”
„Bet tu taču teici...”
„Es teicu, ka rakstīšu par Antiņu!”
„Bet vakar tu teici...”
„Vakar es teicu, ka rakstīšu par Uguni un nakti, bet Šodien es domāju rakstīt par Antiņu. Vai man vienmēr jādara tas, ko es vakar teicu?”
„Nē, bet es nevaru saprast, kā cilvēks var tā mainīt savas domas.”
„Es neesmu mainījis savas domas, es tikai esmu mainījis tematu! Kādēļ tu to nevari saprast? Es šodien domāju, ka labāk valsts svētku gadījumā būtu rakstīt par Antiņu un Saulcerīti!”
„Ko tu gribēsi pie kotletēm? Kartupeļus vai spageti?”
„Mūsu trimda ir stikla kalns...”
„Gurķi vai skābus kāpostus?”
„Kuŗā tikai īsteni sirdī šķīstie varēs uzkāpt un modināt mūsu tautas Saulcerīti...”
„Mērci arī gribēsi? Saldam ēdienam man ir augļu salāti un krējums.”
„Atbrīvot no ledainā sastinguma...”
„Es tev vienmēr esmu teikusi, mums vajag ledusskapja!” Sieviete meta izceptās kotletes lielā stikla traukā, kas atradās zem grauzdētuves. „Vakar krējums bija kļuvis skābs, tā mērce būs vien jātaisa! Kur citur skābu krējumu var likt? Tu man neesi atbildējis! Ko tu gribi, kartupeļus un skābus kāpostus vai spageti un gurķi?”
„Kartupeļus un gurķi!”
„Tu jau tā kā tā nekā neuzrakstīsi, jau trīs nedēļas tu par to vien runā, bet kā neesi sācis, tā neesi!” Sieviete izņem no groziņa kartupeļus un sāk tos mizot. „Tu tikai runā, ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē. Tu tikai runā!”
Vīrietis noliek avīzi uz galda un pieiet logam. Izliecas ārā un raugās pagalmā. Asfalts. Visur pelēks asfalts. Pat koka lapas izskatās, it kā būtu pārklātas ar asfalta putekļu kārtu. Vai šis nebija cietums? Kādēļ viņš šeit nāca katru otro dienu? Vai tikai tādēļ, ka viņu baroja ar kotletēm un... Uzmanīgi viņš raudzījās uz lielo gultu. Kā kuģis tā peldēja istabas šaurībā. Tā dominēja pār visu istabu. Ko sieviete no viņa vēlējās?
„Tu tikai runā!” sieviete atkārtoja. „Runā un muldies! Ar tevi nekad nekā nevar sarunāt. Mēs vienmēr viens otru pārprotam. Tu nekad neklausies, kad es tev ko saku! Nupat, man tev divi reizes bija jājautā, vai tu gribi kāpostus vai gurķi...”
„Es teicu gurķi!”
„Nē, tu teici kāpostus ar skābu krējumu!”
„Es nekā tāda neesmu teicis!”
„Tu teici...”
„Es teicu, ka jābūt sirdī šķīstam lai...”
„Tu teici - tu gribi skābus kāpostus ar gurķi! Nē, skābus kāpostus ar krējumu.”
„Es teicu, ka es gribu gurķi!” No sienas līdz sienai bija trīspadsmit pēdas. No durvīm līdz logam piecpadsmit. Telpa kļuva šaurāka.
„Ir jau vienalga, ko tu nesaki, katras piecas minūtes tu maini savus uzskatus. Tas tāpat kā ar Uguni un nakti...” Sieviete piegāja pie iz lietuves un sāka mazgāt kartupeļus.
„Es jau tev teicu, es nemainu savus uzskatus, bet tikai tematu. Es gribēju rakstīt par Lāčplēsi Nāves salā...”
„Un tad, vakar tu piezvani uz darbu un saki, tu nevari šodien nākt. Labi, ka es paņēmu mārciņu gaļas. Domāju būs pāris kotletes, ko ņemt uz darbu. Citādi tu paliktu bešā.”
„Es pašreiz nevaru rakstīt, man nav dūšas iesākt, es zinu, ko gribu teikt, bet...”
„Tu arī varētu kaut ko teikt par tām latviešu avīžu lietām! Vai mums nepietiek ar angļu pornogrāfiju un nemorālitāti? Vai tad mums arī par to jāraksta? Ko lai saka latviešu sieviete? Dzīvo grēkā ar jaunu vīrieti, vai tas nepazemo katru sievieti? Un dzeŗ!”
„Mūsu uzdevums ir turēt mūsu morāles standartus, cik augsti vien iespējams!” Vīrietis pienāca krāsnij un aptaustīja sienas. Tās bija viegli nosvīdušas. Sviedru lāses savienojās viena ar otru un pārvērtās lielās asarās.
„Ja tu nekā neteiksi, tad es rakstīšu atklātu vēstuli! Tā ir cūcība!” Sieviete uzlika kartupeļus vārīties. Uguns šņāca un sprausloja. Nikni viņa iemeta katlā sauju sāls. Vīrietis taustījās gar sienām.
No sienas līdz sienai bija desmit pēdas. No durvīm līdz logam divpadsmit. Telpa kļuva arvien šaurāka.
Vīrietis apsēdās uz gultas. Tā bija mīksta un laba. Sieviete bija pastāvējusi - gultai bija jābūt labai. Viņa tajā pavadīja naktis un arī dienas, kad vīrietis nāca ciemos. No gultas viņi cēlās tikai tad, kad bija jācep kotletes. Lielas sarkanas asins gabalu pikas, pilnas ar baltiem sīpolu gabaliem. Gandrīz katru dienu viņi ēda kotletes.
„Vai tev neliekas...” jautāja vīrietis. „Kas?” Sieviete pienāca pie gultas un apsēdās blakus vīrietim.
„Nekas!” Kā viņš varēja jautāt, vai istaba nepalika mazāka? Kā tas varēja notikt? Varbūt viņam tikai tā izlikās. Tāpat kā cietumniekam, kuŗa kamera no gada gadā kļuva šaurāka. Cietums! Viņš nekad nebija bijis cietumā, bet viņu saistīja aukstās celtnes ar restotiem logiem un lielajām dzelzs durvīm. Viņš labprāt būtu gribējis zināt, kā izskatījās iekšpusē. Sieviete pieliecās vīrietim. Viņas mute smaržoja pēc sīpoliem un jēlas gaļas. Viņa bija sārta un skaista. Laikam jau tādēļ, ka viņa ēda gaļu arī jēlu un piekoda sīpolu.
„Tu Šodien neesi bijis mīļš pret mani.. .”
„Hm!”
„Vai mīlestība sāk pāriet?”
„Nē, bet man ir jādomā...”
„Domāt varēs vienmēr!”
„Kartupeļi piedegs!”
„Lai deg!”
„Kotletes sakaltīs...”
„Lai kalst!”
„Man jādomā!”
„Nedomā!”
Sievietes pirksti slīdēja pāri viņa sejai. Arī tie smaržoja pēc sīpoliem. Viņas elpa bija uz vīrieša kakla. Viņa ausīs. Viņa matos...
No sienas līdz sienai bija astoņas pēdas. No durvīm līdz logam desmit. Telpa bija maza...!
Vīrietis atvēra acis un raudzījās griestos. Vai tie bija nokvēpuši no cilvēku elpas? Kamīna uguns? Nē! Vai tikai tie nebija kļuvuši brūni no ieslodzītām domām?
„Klausies,” viņš pēkšņi uztrūkās sēdus, „mēs esam ieslēgti!” Sieviete pārsteigta pacēla galvu. Pārlaida skatu istabai.
„Istaba ir uz pusi mazāka!” viņa izsaucās un pārlaida kājas gultas malai. „Tā tava vaina!” viņa uzbruka vīrietim. „Tu sāc te pesteļoties ar saviem stikla kalniem un nāves salām un redz, kas notiek!”
„Tā ir tava istaba!”
„Mana istaba, bet tava vaina!”
„Kādēļ?”
„Tu par daudz domā! Tas tādēļ! Nekad tas vēl nav noticis!” Sieviete piecēlās un piegāja krāsnij. Nokāsa kartupeļus. Vīrietis neatbildēja, bet bailīgi raudzījās apkārt. Pēc brīža sieviete turpināja: „Mums būs jāēd gultā, pie galda vairs nav vietas...” Dusmīgi viņa uzbēra kartupeļus uz Šķīvja. Uzmeta vairākas kotletes. „Tu gribēji kāpostus?”
„Nē, gurķi, bet es nezinu, vai man gribas ēst... Man drīz būs jāiet...”
„Nekur tu neiesi, kamēr istaba nebūs tikpat liela kā bija!” Sieviete uzmeta uz šķīvja skābus kāpostus un uzlēja krējumu.
„Es negribu kāpostus. Es gribu gurķi!”
„Ceptu gribu, zaļu negribu!” mēdījās sieviete. „Tev jāēd, ko tev dod! Tu nekur prom arī nevari tikt, durvis ir aiz sienas!”
„Tas viens no taviem trikiem!”
„Maniem?”
„Tā ir tava istaba!”
No sienas līdz sienai bija sešas pēdas. No... Durvis un logs bija aiz sienas...
„Mana istaba? Vai tu te arī nedzīvo? Vai tu te neesi diezgan dzīvojis, bet tu jau vienmēr izvairies no atbildības. Tu tikai runā un muldi! Tu!”
„Kāda man darīšana gar tavām sienām? Es te esmu svešinieks!”
„Svešinieks?”
„Jā, svešinieks, man ar tavām sienām nav nekādu darīšanu. Es negribu, ka tās mani nospiež! Man ir jāiet! Es gribu gurķi, bet tu man dod kāpostus! Es gribu rakstīt par Saulcerīti, bet tu man liec...”
„Es tev nekā nelieku! Tu man nekas neesi, tu tikai liec manām sienām iet atpakaļ vecās vietās, un tu vari darīt, ko tu gribi. Es negribu palikt visu savu mūžu cietumā. Ēd savas kotletes, tu jau te nāc ēst un gulēt, citādi tu man nekā neesi devis! Tu esi trans!” Vīrietis ar dakšiņu muļļā uz šķīvja kotleti.
„Es tev teicu, es gribu gurķi!”
„Bet tu dabū kāpostus!”
„Es negribu kāpostus!”
„Tad neēd, bet gādā sienas vecajās vietās!”
„Es nevaru tavām sienām likt iet atpakaļ!”
„Tev jāliek, tu esi vainīgs!”
Vīrietis pēkšņi pietrūkstas kājās. Sienā pie krāsns viņš ieraudzījis peles alu. Nometas četrrāpus un lien iekšā. Sieviete smejas . Smejas. Vīrietis lien lēnām un uzmanīgi.
„Pele, ne Antiņš! Saulcerītes modinātājs! Lāčplēsis Nāves salā... Ha, ha, ha...”
Beidzot vīrietis ir aiz sienas, bet tās ir kļuvušas caurspīdīgas. Viņš raugās sievietē, kas no pagultes izvelk gurķu bundžu un izņem pilošu gurķi. Uzvaroši tur virs galvas.
„Gurķis!”
Sienas? No vienas sienas līdz otrai sienai ir piecpadsmit pēdas. No durvīm līdz logam divdesmit pēdas. Vīrietis stāv pie durvīm un gatavojas iet. Brīdi viņš kavējas, tad nometas četrrāpus un rāpo atpakaļ. Acis nenovēršas no gurķa. Sieviete ielec gultā un smejas.
„Rāpo! Rāpo pēc gurķa! Tu nekur nevari aizrāpot! Tu vēl nemāki iet!”
„Es gribu gurķi!”
„Antiņš! Lāčplēsis!”
No sienas līdz sienai ir...