|
Pēteris Aigars
TUMSĪBAS TEMPLĪ
Viss te ir netīrs, kam pieskaŗas rokas, Meliem un vēmekļiem altāris klāts, Čūskas un rupuči aizdurvē lokās,
Cerība novīst kā nosalis stāds. Iezogas gaisma pa spraugu un satumst, Liekas, to norējis vilkatis kāds.
Ak, cik ir nežēlīgs valdinieks - fatums.. Kamdēļ gan tumsībai nolemts šis kakts? Visur aust saule, lai nezin kāds platums,
Šeit arī dienā draud tumšākā nakts.
ZELTA VIDUSCEĻŠ
Kur gan jūs tveŗaties, ļaudis bez sāta, Kuŗiem vēl dvēseles brīvības slāpst? Gudrie un pārgudrie rokas vien plāta,
Diendeŗus gaida, kas ugunī kāps. Godīgie godīgas pakakles audzē, Dāldeŗus skaita, kas nevils, ne krāps...
Bauslības galdiņi krāsmatu kaudzē, Pavāru grāmatai ziedoklis celts, Svētajos biķeros miestiņu raudzē
Viri un sievas, kam dievnams - zelts.
DĀRZĀ
Bij pavasarim gaita gausa, Sirds bažījās, vai lapas plauks... Bet mīlestības gaisma ausa, Un bites sauca ziedu trauks.
Pie zaļā maura, laimīgs placis, Es klausījos, ko teic ik stāds, Un vijolīšu zilās acis Man likās aicinājums kāds.
Vēl nejaudu, ko īsti slāpu, Nedz zināju, kur veldzi smeļ, Vien vēroju, ka zelta lāpu Pret sauli narcise jau ceļ.
Pret sauli strazdu dziesmas laidās, Un dūjas dūca viņai vien... Un ābeles jau ziedu gaidās, Un mākoņi, ko tālums sien,
Bij mīlestības gaismas kļauti, Bij vējam medus dvesma klāt; Un šķita - ziedi, senis rauti, Grib jaunu plauksmi sveicināt.
IEVA
Pavasaris. Mostoties ar putnu dziesmām un līksmi saulē raugoties, aptveŗu es - esmu pārvērsta ievā! Ne sievā, kas mūžības dārzā kautrību nepazīst, bet ievā, kas gatves galā pie sētas slīgst ziedu pārpilnībā. Ai, cilvēcība! Cik grūti tev būtu šo nastu nest! Bet es, kas man prātā - eju ar bitēm un zaļajām blaktīm "kas dārzā". Ieva man vārdā! Vēju šalkas valdzina mani vairāk kā mūžības alkas. Lakstīgalas pie manis var dziedāt, vai nedziedāt, bet ja kādam pavasar's jūtas devis, tam prātu atņemu nost un ziedus un saldmi dodu no sevis.
ES ESMU TORNIS
Es esmu - tornis, Es esmu - uguns! Vārda man nav... Es paceļos pāri miglai un dūmiem, kas ceļas un grimst. Zem manis tukšums maigi aicina klāt. Aicina nogrimt un atspoguļot. .. Nav jau nekā! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Lai debesis tiecas uz leju! Plūdi un liesmas un lūgšanas līgojas apkārt. Zeme un mākoņi kliedz! Es nespēju līdzēt, ne galvu liekt! Klintis, rūsganās, Es mīlu jūsu aukstumu aso, kur sūnām nav vietas. Kailumu skaisto, neaizkaŗamo dvašu... Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Es esmu bāka, es nedrīkstu grimt! Lai debesis tiecas uz leju!
Es esmu apvāršņa ievilkta svītra, Kam jāpastāv...
"Atstāj pamatu, pamet zemi zem sevis, Atraisies no visām lūdzošām rokām!"
PRET DEBESĪM
Ja spētu, kā vilks es mēness naktī pret debesīm kauktu un sauktu tos dīvainos paisumus un bēgumus, kas mēnes- sērdzīgam augstumos staigāt liek.
Pret debesīm gribētu kliegt savu prieku un šausmas. Nakts! Ietinusi izsalkumu un dzīvi. . .
Oranžas laternu ogles – malduguns pilsētu rotā. Kā slapju pagaļu dūmi aizplīvo gājēji. Oranžās liesmās izdeguši vārdi un soļi un virzieni. Zem laternu oglēm aizplīvo gājēji izdzisuši...
NENĀC TIK TUVU!
Vēji ap mani žūžo, vēji dzied! Nenāc tik tuvu, Nenāc! Tava dvaša var mani aizlidināt, tava dvaša var mani aizlidināt vējiem līdz. . .
BOTĀNISKS DZEJOLIS
par Jāņu zālēm un vēl šo to
Moto: Kam patīk, tas var raizes ciest, Es labāk guļu puķēs. Eduards Veidenbaums
Runčapauts un kaķpēdiņa – Tuvi radi vārdu pēc, Negrib tuvu radoties: Viens mīl mitru pļavas vidu, Otra - sausu sila malu.
Toties pļav- un ežmalēs Cieši kopā savijies Vanaga un peļuzirnis.
Slaidi slejas vilku vāle, Maigi plīvo zaķkāposts. Lapsaste un gaiļapiesis, Lāčauzas un biškrēsliņš. Dzegužpuķe lūkojas Bezdelīgas actiņā. Maisās vietā, nevietā Suņuburcis, zirgskābene.
Vectēvmāte pīpēdama Dievkociņa pavēnī Žāvē vellasūdu.
Ugunspuķe visur klāt, - Leduspuķe kapsētā Vecātēva galvgalī.
Mīļais vecotēv, Nekad neredzētais, Vai tu vēl guli puķēs?
|
