Jaunā Gaita nr. 42, 1963

 

Mintauts Eglītis

STARU BŪDAS TEIKSMOTĀJS

 

Kādā jūnija dienā pēc Vācijas kapitulācijas Tērvetes nometnē Oldenburgā bija ieradusies jauna bēgļu grupa no Lībekas. Toreiz parasti slaistījāmies saulītē nometnes priekšā, kur vienmēr saradās daudz laužu, kas nāca un gāja, labākas vietas meklēdami, visvairāk vieninieki, — citi tikai izlūkos, citi, lai paliktu. Pēdējo iebraucēju vidū ievēroju kādu vīru brūnās, apnēsātās drānās, ar it kā redzētu raksturīgu un rūpju māktu profilu. Jānis Veselis? Ka tas viņš, to apliecināja zinātāji no nometnes vadības, — rakstnieks te ieradies, lai paliktu Tērvetē. Sasveicinājāmies, parunājāmies, turpat nometnes malā uz neuzceltas ēkas pamatiem atsēdušies; stāstīju viņam, ka braucu uz Vāciju vienā transportkuģī ar Valdemāru Dambergu, kas Veselim bija labs paziņa un domu biedrs, kā Pilavas jūŗnieku nometnē, uz grīdas salmos sēdēdami, runājām, kā Dambergs skaidroja savu tēzi par mākslu kā formu valodu, arī Veseļa darbus pieminot. Veselis savukārt īsi pārstāstīja, kā bēdzis no Berlīnes gar Baltijas jūras malu, kā grūti gājis. Varējis palikt Lībekā, bet netīkot krievu tuvums.

Pēc tam satiku viņu vai katru dienu: gan turpat nometnes priekšā pie nepabeigto ēku pamatiem, gan zaļā zālītē pļavā nometnes malā sēdot. Viņš bija novietots plašā telpā virtuves barakā pie vieniniekiem. Arī tur viņu vienu otru reizi apmeklēju; parunājāmies, uz nometnes divstāvu gultas apakšējās lāvas atmetušies. Veselis bija drusku nospiests par šaurību, taču neskuma, teica: te ejot jautri, citi istabas biedri, īpaši atlaistie zaldāti, esot vienmēr labā omā un stāstot daudz joku un visvisādu piedzīvojumu savā kaŗavīru žargonā, kas viņam varen patīkot. Tā reižu reizēm varēja dzirdēt viņu smejam savu raksturīgo sirsnīgo, skaļo smieklu.

Jāsaka, Tērvetes nometnē, bēgulībā, nebija mūsu pirmā tikšanās. Vācu laikā Latvijā, kad grāmatniecībā bija īss ziedu laiks, jaunie autori centās tikt pie savām pirmajām grāmatām. Arī es, nebūdams izņēmums, biju iesūtījis dažus stāstus apgādam Latvju Grāmata, kas bija it kā Valtera un Rapas vietā, jo atradās tai pašā ielas stūrī, tai pašā namā. Kādu laiku gaidījis ziņas, aizgāju apjautāties, — vispirms pie Jāņa Grīna, kas teica, ka pārzinot tikai grāmatu veikalu, ne apgādu un sūtīja mani pie Jāņa Kadila, kas savukārt noraidīja pie apgāda redaktora Veseļa. Viņš sēdēja lielā istabā starp 6 vai 7 dāmām, kuŗas klabināja rakstāmmašīnas vai, noliekušās pār kantora grāmatām, kaut ko skaitļoja un rakstīja. Kaktā atsēdušies, mēs klusu runājām, — bija neērti daudzo sieviešu dēļ, — tās reizēm pacēla galvas un vīzīgi uz mums noskatījās, vai savā starpā savīpsnājās. Veselis teica, esot manus stāstus izlasījis, lai tikai strādājot, bet iesūtītā izlase neesot vēl gluži gatava, šis tas būtu paturams, šis tas izmetams un no jauna papildināms. Tā toreiz aizgāju — gan drusku vīlies par noraidījumu, bet arī diezgan cerīgs, Vesela vārdus dzirdējis. Vēlāk, kad mani stāsti iznāca Grāmatu Drauga apgādā, Veselis Tēvijā bija uzrakstījis iesācējam piemērotu, tomēr visumā labvēlīgu recenziju.

Vārda pēc Veseli pazinu sen — vidusskolā mums bija neliela bibliotēka, ne oficiālā skolas, bet literārā pulciņa, kur grāmatas bija labvēļu sadāvinātas. Tur bija tie rakstnieki, kas neatradās skolas programmā, kā arī visi jaunie, pazīstamie tā laika izdevumi: Virza, Pāvils, Rozītis, Krūza, Erss, Čaks un vēl daudz citu, kas vēlāk pazuda aizmirstībā un, protams, arī Jānis Veselis. Mums, zēniem, viņš īpaši patika — ar lielu ziņkāri lasījām viņa Aklo ezeru, Zem vācu jūga, Eņģeli Ufiru, Saules kapsētu. Mūs saistīja kā Veseļa tā citu tā laika jauno svaigie, oriģinālie grāmatu nosaukumi, darbu virsraksti, tāpat viss, kas tajās bija pastāstīts. Šos izdevumus daudz lasījām un pārlasījām; vienu otru, īpaši dzejoļu krājumus, zinājām vai no galvas. Tur bija tā laika apgādu: Letas, Vainaga, Latvju Kultūras u.c. izdevumi ar pazīstamu grafiku vāka zīmējumiem un illustrācijām; kaut uz pavāja papīra, bet tas netraucēja. Tas bija Latvijas brīvvalsts pirmajos gados tā saucamās jaunās mākslas jeb ekspresionisma laiks, kuŗam arī Veselis bija pieslējies, par to cīnīdamies un to aizstāvēdams; Veselis arī vēlāk to bieži pieminēja, par tā laika ļaudīm un strīdiem stāstīdams.

Tagad, bēgulībā, viņš bija mūsu vidū, to pašu rūpju nomākts kā ikkatrs no mums. Saspiestības un šaurības, kā arī nenoteikto apstākļu dēļ rakstīt nekā nevarēja. Nometne vēl veidojās, sākās „celtniecības laikmets”, — tuvienē nojauca kādu blakšu apsēstu krievu kaŗa gūstekņu baraku, un katrs, kas vēlējās un spēja, varēja izraudzīties sev „māju”: to izjaukt, iznīdēt blaktis, notīrīt un pārvest gabalus uz mūsu Tērveti, kur salikt no jauna. Tās bija mazas baraciņas ar 2 telpām katrā, slīpu jumtu un lielu nojumi priekšā. Veselim vienam nebija spēka tikt galā ar namu, bet viņu pieņēma tautieši Grīnups un Šķipsna, un viņu nama gabalus, ja pareizi atceros, pārveda uz Tērveti nometnes iemītnieka Matveja vēršu pāris; „nams” tika nometnes malā no jauna sastādīts. tajā Veselis pārcēlās un nodzīvoja visu laiku, kamēr nometne pastāvēja. Namiņu viņš nosauca par „Staru būdu” un apdziedāja savos dzejoļos, vēlāk pat izdodams dzejoļu krājumu ar šādu nosaukumu.

 

Vernera Skābes illustrācija

Redzu viņa istabu: dzelzs gulta ar iegulētu matraci, pārklāta ar nometnes segu. neliels galdiņš; gar sienām plaukti. piekrauti tā laika grāmatām un laikrakstiem. Vēl pāris somu kaktā un daži drēbju gabali pie sienas. Otrā kaktā, durvju tuvumā, parastais baraku inventārs — čuguna krāsniņa, uz tās katliņš ēdienam. Pie sienām piekārti vīta pagājušo Jāņu vainagi, kuriem Veseli, kā Jāni šais tautas svētkos bagātīgi appušķoja. Tā tie tur vīta un sakalta līdz nākamajiem Jāņiem un vēl ilgāk, — putekļu pārklāti, zirnekļu tīklu apausti. Mūsu sievieši reizēm piedāvājās izslaucīt, izmazgāt istabu, noslaucīt putekļus. — Nē, paldies, nevajag, kam sacelt putekļus? — viņš parasti teica. Un jāsaka, ar visiem putekļu klātajiem avīžu saiņiem, zirnekļu tīklu apvilktajiem Jāņu vainagiem Vesela istaba izskatījās tīra un apkopta. Tajā bija tāda kā mazliet skumja, ja varētu teikt — sencīga noskaņa: ar viņu pašu vidū, ar iespaidīgo galvu, mazliet iecirtīgo, stūrgalvīgo profilu pret ienācēju, kad viņš tur sēdēja un kaut ko rakstīja vai arī nedarīja nekā, tikai sēdēja un klusēja. Bieži viņu apciemoja jaunieši no Oldenburgas nometnēm, gan citi ļaudis. Viņš bija visu ieredzēts un cienīts; īpaši labas attiecības viņam bija ar Dr. Adamsona jaunaudzi, invalidu Gunāru Vēveri, komandantu Sproģi, nometnes darbinieku Palamaeiku, dzejnieka Medeņa brāli Arti Medeni u.c. Kad nometnē vai vispār Oldenburgā ieradās pazīstami sabiedriski darbinieki, rakstnieki, mākslinieki, tie gandrīz visi viņu apmeklēja. Oldenburgas nometņu sarīkojumos, valsts svētkos, piemiņas aktos viņu bieži aicināja teikt runu. Kaut gan viņš aizbildinājās, ka neesot runātājs un ka tas prasot stipru piespiešanos, viņa runas vienmēr bija skaidras, labi teiktas, ar oriģinālu domu un izteiksmi. Aicināja viņu arī uz dažādiem sarīkojumiem citās vietās, un tā sākām braukt uz daždažādām rakstnieku dienām un sanāksmēm britu joslas nometnēs.

Pirmais brauciens gadījās uz nelielo Bernsenes nometni pie Hamburgas. Braucējos vēl bija pianiste Vīķa kundze (tagad Amerikā), dziedātāji Alma Skudra (no Kanādas aizbrauca uz Latviju, tad atgriezās) un Ēvalds Maršaus (Austrālijā). Sasēdāmies smagajā mašīnā, iekārtodamies iespējami ērtāk starp kastēm, virvju rituļiem un važām. Veselis nekurnēja par neērto ceļošanu, — bija jautrs, jokoja, bieži smējās loti skaļiem, sirsnīgiem — kā tautā saka — „zirga smiekliem”. Tā viņš vienmēr smējās, ja bija īpaši labā omā vai viņam kas ļoti patika. Sāka līņāt, beigās uznāca pavisam stiprs lietus, bet mums nekas nekaitēja zem biezā brezenta pārklāja: lietus grabināšana, koku, silu šalkšana bija trokšņi, kas Veselim patika. Bernsenē sarīkojumu zāli, skatuvi gleznotājs Ernests Ābele (tagad Amerikā) ar palīgu Kārli Jansonu (Sidnejā) un citiem bija ļoti patīkami un saskanīgi iekārtojuši, izklādami, izveidodami piemērotus drapējumus, kas nolaidās kāpņu veidā līdz pat zāles grīdai, kur stāvēja katedra. Pēc maza muzikāla ievada Veselis pirmais lasīja dzejoļus un teiksmas. Viņš lasīja mistisko teiksmu Dvēseļu redzētājs, un tās saturs labi saderēja ar tumšo dekorāciju, ar aizdegtām svecēm, kā tur laikam bija. Veselis bija labs savu darbu lasītājs un skandētājs: viņa balss, spēcīga, mazliet pacelta, mazliet drebēdama vēla rindas kā viļņus smagnējā, īpatā vārdu ritmā. Lasīja viņš arī dzejoļus par bēgļu tematiem, pēc paša pieredzējumiem un pārdzīvojumiem no frontes bēgot, cīnoties līdzi laužu straumei uz brīvo joslu, uz Lībeku; lasīja arī pārdomu dzejoļus, vizijas, īsas noskaņu rindas. Atceros un dzirdu viņa balsi:

Žņaudzēja vara bij aša
        un nevarēs mūžīga būt,
Debesīs rīti jau spulgo,
        un ieročus kalēji kaļ;
Pazemē atriebe gulgo,
        un dievajas dzirnavas maļ.

Pēc sarīkojuma ēdām un dzērām, kavējāmies arī ballē un beigās nakšņojām rosīgajā K. Jansona ģimenē (tagad Sidnejā), kur prāvā telpā, gan divstāvu gultās, taču bagātīgi segām un spilveniem apgādāti, gulējām kā ķēniņi. Otrā dienā vēl notika daudzas ciemošanās un iešanas; šai laikā Veselis guva daudz jaunu paziņu, no kuŗiem ar dažu labu vēlāk pat korespondēja. Tā iesākuši, braucām vēl uz citiem sarīkojumiem, krustām šķērsām pa nometnēm visā britu joslā — gan uz Lībeku, kur sparojās tā laika preses biedrības priekšnieks Oļģerts Liepiņš, gan Hanoveru, gan Gestachtu (ar rosīgajiem komandantiem Osiņu un Silkalnu), gan Grēveni, kur svinējām Jaunsudrabiņa jubileju, gan citām mazākām nometnēm; tāpat rakstnieku dienas rīkoja turpat Oldenburgā, un Veselis bija viens no rīkotājiem un viesu sagaidītājiem, īpaši jauks bija laiks Lībekā, kur sabrauca daudz rakstnieku, seniorus Jaunsudrabiņu un Pāvilu Gruznu ieskaitot. Notika vakari, apspriedes, sanāksmes, izbraucieni (uz Immenzē u.c.); labā atmiņā palikusi sanāksme Imbshauzenas pilī, kas atradās Vispasaules luterāņu federācijas pārziņā. Ja toreiz angļu joslā mācītājiem, skolotājiem, skautiem, gaidām, preses ļaudīm vai citām organizācijām vajadzēja sanāksmes vietas kursiem, konferencēm vai citām saiešanām, tad luterāņu federācijas aizgādībā varēja dabūt mītni Imbshauzenā, brīva dzelzceļa varantus un brīvu uzturu. Tā tika noorganizēti preses darbinieku kursi — konference, kur piedalīšanās bija paredzama īsti plaša. Kā toreiz nokļuvām Imbshauzenā, neatceros, bet pils saimnieks, pianists un teoloģijas profesors Edmunds Šmits, mūs laipni saņēma, tika ierādītas telpas apspriedēm un naktsmītnēm, tikām iepazīstināti ar pils „kārtības rulli” un mūsu „kursu” norisi. Būdams dievturis, Veselis reģistrācijas kartē, kas tika rakstīta vācu valodā, jo pils bija pieejama visu tautību luterāņiem, attiecīgajā ailē ierakstīja: Konfessionslos.

No Getingenas iebrauca arī prof. Teodors Celms; dienas pagāja spraigās debatēs, diskusijās un strīdos. Nakts stundās, kad nolikāmies gulēt, savukārt tika stāstīti daždažādi jocīgi piedzīvojumi un atgadījumi, īpaši no avīžnieku dzīves. Šais stāstījumos nepārspējami bija Em. Skujenieks ar Vili Lesiņu, smieklos un asprātībās dažkārt pienāca rīta stundas. Nekad nebiju redzējis Veseli tik labā omā kā toreiz, viņa varenie smiekli dažu labu vakaru tricināja pils logus itin regulāros intervallos. Kādā nakts stundā pils pagrabā, pēc gaŗas rāpošanas pa kartupeļu un kāļu grēdām kā Himalajiem, izspraucāmies pa lodziņu (oficiālā izeja bija slēgta, pulksten desmitos pēc kārtības ruļļa visiem vajadzēja būt pie miera), lai tuvējā „gasthauzī” uzbungātu īpašnieku un nopirktu kādu pudeli vīna; Veselis, protams, šai dēkā nepiedalījās, bet pudeļu satura izlietāšanā gan. Viņš nebija dzērājs: viesībās, sanāksmēs iztukšoja pāris glāzes, dažreiz nemaz, viņš zināja mēru, — taču šoreiz neatteicās no stiprāka malka. — Kādu dienu pie pusdienu galda izcēlās sīvs disputs starp namatēvu teologu Edm. Šmitu un dievturi Veseli. Strīds saasinājās, tomēr noturējās disputa robežās. Mums, pārējiem, bija sevišķa izdevība klausīties divu meistaru vārdu kauju. Veselis bija varens strīdnieks un disputētājs, — nekad nepadevās, nekad nepalika atbildi parādā. Viņa argumenti vienmēr bija lietišķīgi, labi apsvērti un pamatoti. Sākumā mierīgs, tad, disputam ieilgstot, mazliet iekaisis, tai pašā drusku paceltā balsī, kādā viņš lasīja savus darbus, Veselis aizstāvēja savus uzskatus. Veselis neielaidās strīdā ar katru, tikai ar sev cienīgu pretinieku. Ja patiešām redzēja, ka cilvēks ko nesaprot vai nezina, viņš draudzīgi paskaidroja, bet ja kāds gudrinieks pūlējās viņam ko iestāstīt vai tīši mēģināja izprovocēt strīdu, Veselis, savilcis seju pārlieku nopietnu, māja ar galvu un teica: Jā, jā, vai arī: Pareizi, pareizi, tieši tā ir, kā tu saki. Dažreiz arī piecēlās un aizgāja vai uzsāka sarunu ar citiem, kas bija klāt. Reiz Hanoverā, kad preses sanāksmē strīdējās par klasicismu, Veselis, redzēdams, ka daži mēģina uzspiest citu klasicisma izskaidrojumu nekā mācīja viņš un viņa domu biedri Viktors Eglītis, Dambergs u.c., apskaitās un aizgāja no zāles. Šī bija tāda vienīgā reize.

Dievtuŗu un teologu strīds beidzies. No kreisās: Olģ. Liepiņš, V. Lesiņš, J. Veselis prof E. Smits, M. Eglītis, prof. T. Celms.

Veselim patika būt jaunu laužu vidū, bieži viņš atnāca uz mūsu baraku, kur, krēslas stundās sapulcējušies, gultās, uz ķebļiem un kur nu katrs atsēdušies, dziedājām tautasdziesmas. Viņam patika dziedāšana, arī ziņģes, kuŗas pa reizēm uzrāvām, īpaši kaŗavīra dziesmas. „Tās nav nekādas mākslas dziesmas, bet tās liecina par mūsu tautas asprātu, atjautīgu garu,” viņš teica. Bernsenes apciemojuma laikā, pie K. Jansona, jautrā pulkā viņš ieminējas: „Uzdziediet to dziesmu pag, kā tur bija... jāceļas būs augšā...” Viņš mēģināja atcerēties, kaut nebija dziedātājs un meldiju noturēt nevarēja, ar roku vilkdams gaisā loku, it kā takti rādīdams „šai dziesmā ir izteikta visa mūsu laika traģika.” Protams, Jansona kundze tūliņ sāka dziedāt „Kad es miris būšu”, un tā bija Vesela mīļākā ziņģe. To viņš daudzreiz mēģināja dziedāt līdz īpaši, ja bija iedzēris kādu glāzi, gan tāpat sēžot, gan pieceļoties un takti rādot.

Visbiežāk viņu atradu sēžam savā istabā — īpaši ziemas dienās — ierāvušos mētelī vai nu kaut ko lasām un rakstām, vai ari nedarām nekā. Reizēm viņš žēlojās, ka neesot ko lasīt, dažreiz, ka negriboties, un vienīgais ko viņš tagad lasītu, būtu Medenis. šo jaunākās paaudzes dzejnieku viņš cienīja visvairāk. No vecajiem viņam bija iemīļots Poruks. — Reizēm parunājāmies, reizēm sarunas nevedās, tad tāpat pasēdējām, pašķirstījām kādu avīzi vai grāmatu. Bieži viņš bija apsaldējies, žēlojās par sāpēm krūtīs; toreiz viņš sirga arī ar īkstīm. Sirdskaites, kas viņu sāka vajāt Amerikā un beidzot noveda kapa, Vācijā nemanīja.

Veselis savus manuskriptus daudz nelaboja. Reiz, kad izdevām žurnālu Varavīksna novēroju, kā viņš strādā. Savā diezgan ciešajā, bet skaidrajā rokrakstā viņš pierakstīja vairākas lappuses, un kad nākamā dienā tās saņēmu žurnālam, tur bija tikai pāris sīku labojumu. Viņš teica: parasti visu izdomāju, tad
rakstu.

Ļaudis nometnē iesaistījās darbos, arī mēs ar Veseli tikām iecelti informatoru amatos un izdevām mazu ziņu biļetenu pāris eksemplāros. Reizi nedēļā (vai kā pagadījās) devām arī drusku biezāku numuru. Nebijām nekādi veiklie informatori — citās nometnēs bija labāki, kas izdeva biļetenus ar jaunām ziņām gan no radiofona, gan citiem avotiem. Mūsu izdevumā arī bija šis tas pārņemts no radiofona, šis tas no citiem latviešu izdevumiem, šis tas pašu sacerēts, tā sakot, vairāk lasāmo gabalu, bet neviens nežēlojās, un tā mēs strādājām. Vēlāk šis darbs izputēja un Veseli aicināja Oldenburgas latviešu ģimnāzijā par literatūras skolotāju. Tur viņš strādāja vairākus gadus, ieredzēts un audzēkņu iemīļots; ar ģimnāzijas direktoru mācītāju Svalbi viņam bija ļoti draudzīga attiecības.

Gadiem ejot, sākās izceļošana. Tērveti likvidēja, un pārcēlāmies uz tuvējo Mežotnes nometni. Arī ģimnāziju slēdza, un Veselim skolas darbs beidzās. Toreiz strādāju kādā militārās pārvaldes nodaļā, t.s. Dipaksā par naktssargu. Tas bija viegls darbs — palikt pa nakti biroja namā kamēr darbinieki no rīta ierodas. Tur varēja daudz lasīt un rakstīt manuskriptus ar biroja rakstāmmašīnām arī alga bija laba. Kad domāju par izceļošanu uz Austrāliju, Veselis pieteicās, bet šo darbu nedabūja — no manis to pārņēma nelaiķis ģenerālis Bangerskis.

Arī Veselim bija nodoms izceļot uz Austrāliju, — par šo zemi viņš pat bija sarakstījis dzejoli. Bet vajadzēja galvinieka, kas viņu izsauktu, piedāvājos to darīt, taču vēlāk viņš aizbrauca uz Ameriku.

Veselis bija kluss, atturīgs, un, kaut šķita, ka labi bruņojies pret iespējamiem uzbrukumiem rakstos un vārdos, tomēr bija diezgan jūtīgs, kā jau katrs cilvēks. Nelabvēlīgas atsauksmes par viņa darbiem tāpat nepatika viņam kā kuŗam katram, kaut gan parasti to noliedz. Ja arī tās varbūt tieši neaizkar cilvēku, tomēr pret rakstītāju rodas kāda netīkama attieksme, vēsums, pat naids. Veselim nebija daudz draugu un labvēļu rakstnieku vidū, dažus ievērojamus latviešu rakstniekus viņš neatzina, nekad nepieminēja. Labos draugos Veselis bija ar Jaunsudrabiņu, būdams no tā paša novada, ar Anšlavu Eglīti, ar Jāni Grīnu Zviedrijā u.c. Vācijas laikā draudzīgs bija arī ar Olģertu Liepiņu. Reizēm pieminēja arī savu draugu prof. Leonīdu Slaucītāju (tagad Sidnejā). Ja gadījās runāt par cilvēkiem, par attiecībām pret citiem, Veselis, kā pus jokodams, kā pusnopietni vienmēr atgādināja: Nekad neej, kur tevi nesauc, nekad nepiedāvā, ja tev neprasa.

Būdams alkatīgu garu, Veselis mūžā tika daudz lasījis un ieguvis plašu zināšanu krājumu dažādās mākslas un zinātnes nozarēs, viņš bija kā dzīva enciklopēdija, bieži pārsteigdams ar savu lielisko atmiņu. Kā autodidaktam, varbūt viņam bija kādi trūkumi pieejā un izpratnē, īpaši zinātnēs, ko neņemos spriest. Dažas to atziņas un sasniegumus viņš iestrādājis savos darbos, piem. romāna Cilvēku sacelšanās varonis Rudājs nodarbojas ar vielas iekšējo spēku, ar atomu sagraušanas problēmām, bet romāna otrā daļā Tērauda dvēsele (1938), viņš izveido izplūsmes lidmašīnu, ko realizēja otrs pasaules karš.

Diskusijas Imbshauzenā. No kreisās: A. Gertners, prof. T. Celms, Em. Skujenieks, J. Veselis, M. Eglītis, Olģ. Liepiņš, H. Krūmiņš, Br. Rubess, G. Grinbergs, T. Lagzdiņš un E. Kalme.

Kādu laiku, nometnē dzīvodami, izdevām rotētu literatūras Žurnālu Varavīksna. Iznāca 7 numuri. Tajā parādījās daudzu autoru pirmpublicējumi: galvenie līdzstrādnieki bija pats Veselis, J. Jaunsudrabiņš, Aida Niedra, Anšlavs Eglītis, Zinaīda Lazda, Velta Toma, P. Aigars, Olģ. Liepiņš, Em. Skujenieks un citi. Vēlāk, kad parādījās iespiesti žurnāli amerikāņu joslā, Varavīksnas izdošanu pārtraucām.

Pēdējo reizi Veseli redzēju, kad viņš bija atnācis izvadīt aizbraucējus uz Austrāliju. Atvadījāmies pie britu armijas mašīnas, kas mani aizveda, bet viņš vēl palika. Vienu otru reizi vēlākos gados apmainījāmies ar vēstulēm, gan samērā reti, katrs savā ikdienā ieracies. Un nomira viņš latviešu kongresa laikā, kur bija ieradies kā delegāts, līdz pēdējam darbodamies, tā teikt, ar roku uz arkla. Pie tam — manā dzimumdienā, kas nāk prātā, mūsu draudzību atceroties.

Mintauts Eglītis

Jaunā Gaita