Jaunā Gaita nr. 42, 1963

 

Osvalds Lācis

 

 

 

Vientuļie

 

 

Pāri bezdibeņiem vientuļos
dažreiz vieno staru tilti.

Tuvības viļņi tik silti

tad uz pirkstgaliem pārstaigā tos,

ka sāk likties — nupat, nupat

vientuļais nebūs vairs vientuļš nekad!

Bet skat':

mākoņi izklīst

nerimās traukti —

tilti top jaukti,

un vientuļie ienirst melndzelmju

vēl dziļākā vientulībā.

 

 

* * *

 

 

 

 

Sapnī vēroju sevi,

kad vēl nebiju cilvēks,

vien tikai asnu ilgas

jaunas meitenes krūtīs,

naktīs ilgas,

kas brieda tur

reizē ar mēnesi jauno

aiz mirtēm logrūtī — —

Un vēl :

nemiers spraigs kādā zēnā

baltlinu cirtām,

nemiers, vilnīja kas

vilnī kā strauta zāles

zem briestošās marta gāles.

 

Nemiers šis un ilgas tās,

krāsām līdzīgi gleznotāja otā

saskārās reiz krēslā pielakstīgalotā,

sajaucās —

un es tapu.

 

 

 


 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

SONETS

Kā vīnogas, kas rīta saulē sildās,

Dažs nodoms mani spēj vēl ielīksmot;

Dažs nomodsapnis veikli melot prot

Par to, kas pagaist, brūk vai nepiepildās.

 

Bet varbūt tomēr iesāks izbalēt

Šis domu krāšņums, Varbūt pamestība

Un atkal pieaugoša necerība

Liks pamazām šai līksmei aizslīdēt —

 

Ka kuģim, ko ar jautriem ceļotājiem

Redz ostā, vizot raibām strēmelēm

Un meičām draiski pamājot no klājiem,

 

Līdz beigas izkrāšņotām minūtēm.

(Tad kuģis sarūk, ostmala top klusa

Un strēmelītēm sīkos viļņos dusa.)

 

 

 

 


 

 

 

 

 

Erna Ķikure

 

 

 

ATVADĪŠANĀS NO KĀDAS ISTABAS

 

 

Nu tad ardievu, dzeltenais skapi,

tu biji laipnīgs un maigs,

mierinādams staroji no sava kakta,

kad radās tramīgs prāts.

Tu biji tas, kas mani ielaidi lietu valstībā

uz īsu, zīmīgu un lielu brīdi.

Ardievu, dzeltenais skapi,

tevi es ņemtu līdz, bet

tu neesi — mans.

Es tevi ņemtu labāk kā jebkuŗu citu skapi,

atskaitot tikai vēl vienu, arī dzeltenu skapi,

kuŗu ieraugot man būtu jāraud —

un viņš arī raudātu mani ieraugot,

bet varbūt, lai skapjiem nebūtu jāraud...

lai skapjiem nebūtu jāraud...

Un paliec sveicināts, loga priekškar,

kankars tu esi un būsi,

bet es tevi mazgāju un gludināju

un katru vakaru atvilku pie malas,

lai palma var skatīties pa logu iekšā

un zvaigznes.

Nu, zvaigznes man nāks līdz,

un tas ir labi,

jo debess spīdekļi briedinot cilvēka garu tā miegā.

Tādēļ es atvilku tevi, priekškar, pie malas

un, protams, arī dēļ palmas.

Viņa bija tā, ar ko kopā

es mazliet ielauzījos palmu valodā.

Viņas degšana rieta ugunīs

bija tāda, ka bija jādomā

par tā dzīvā koka degšanu,

par ko rakstīts svētā grāmatā.

Tā, pagriezies, priekškar,

un ļauj man brīdi runāt ar to koku

tagad lietū un vējā viņa valodā.

 

 

 

* * *

 

 

Ir trešie Ziemassvētki.

Kas galdā, kas aiz loga?

Lai paliek... Kam stāstīsit — par palmām?

 

Bij trešie Ziemassvētki,

bij galdā ābolvīns,

bij logā ledus palmas,

bij apkārt miers virs zemes

un cilvēkiem labs prāts.

"Uz ko spēlēsim?" Kāds vecās kārtis jauca.

"Uz cūkām!" — "Vai Melno Pēteri!..."

Ko citu spēlēt labklājībā

ar jauniem, veciem, bērniem līdz pa vidu?

"Uz cūkām," kāds kārtis dalīja ar jautru roku.

Mēs spēlējām uz cūkām un Melno Pēteri.

 

Uz cūkām jau gadu gadiem pasaule ne­beidz spēlēt.

Jau izdzertas ir visas patekas,

bet reibst un reibst

un prāti neatgriežas,

un nenāk pavasars un neatkausē logus,

tik samulsušās rokas kārtis dala,

jauc dāmas, kungus, kalpus, karaļus,

kas vēros devītniekus, tie sarodas kā utes.

Uz cūkām, mēs spēlējam uz cūkām un Melno Pēteri.

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

PAR PUTNIEM

 

 

Daudz

putnu raibu,

putnu lielu,

putnu varenu un cēlu

aiz restēm tup

un savas aizgājušās dienas

kā graudus

pieticīgi knābj

bez raizēm —

droši, piederoši.

Mazs, pelēks zvirbulīt's

caur restēm

iekšā ārā lien,

pats graudus atrazdams

šur, tur

kā pagadās,

bet brīvs.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

Jānis Sarma

 

 

Sidnejas latviešu teātra aktrise Zaiga Ābola pozē JG fotogrāfam Vilim Motmilleram illustrācijai Jāņa Sarmas dzejolim.

 

 

DZEJNIEKS

 

 

Ja dāma aušīga gar skatulogu iet,

Kur jaunas cepures kā mazas saules laistās,

Tad dāmai tās vissvarīgākā lieta šķiet,

Un acis tai pie cepurdivīzijas saistās.

 

Un liekas dāmai tad, ka viņas daiļums divkāršosies,

Ja jaunu cepurbrīnumu tā galvā liks,

Un visu acīs apbrīnā tad spoguļosies,

Un dūma, kaut jau apvītuši, atkal svaiga tiks.

 

Nav jākļūst filozofam, lai šīs lietas jēgu tvertu,

Jo lasīt var par to jau senu laiku stāstos,

Kur redz to attēlotu, apsmietu vai svērtu

Un nolamātu skopo vīru lāstos.

 

Bet ja tāpat kā dāma dara dzejnieks

Un skatulogu idejas pauž savā dzejā,

Tad kļūst ar to tas seklu peļķu zvejnieks

Un smejams traips patiesas mākslas sejā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

 

 

 

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

 

 

 

NO BULLAI  AUGŠUP

Eksistenciāla impresija 1963. g.

 

 

Debesis iesviestas okeānā zilā,

Tik saule vēl vēju dzeŗ

Augstā tālumā.

Ap liedagu aptinies

Klinšu radžu vainags,

Uz zaļkaila raga kapsēta.

Banānlapas robu mutēm čukst gar mūri

Mirušu roku                     

Celto, brūnīgsno.

Strauts pa karstām

Klintīm sevi šķaida.

Lejup uz līci putaino.

Baltsmilšu ielogs aptur viļņu skreju

Un ielejas zaļumam

Beigu zīmi liek.

Zeltītā tvanā, kas kāpj no ōkeāna,

Volongonga saules

Krāsu gammās stieg.

Krastos līksmi zaļos tu, zilais ūdens brīnums,

Sākums un gals visam

Šķieti, Pacifik!

Tavas prieka saules dzīvi kveldie stari

Tavā mūžīgumā

Plūst un zust man liks.

 

 

 

 

Jaunā Gaita