Jaunā Gaita nr. 39, 1962

 

Piezīmes par lugu.

Kaut ari notikuma laiks lugā ir norādīts 17. g. s., šī luga nav domāta vēsturiska luga reālā nozīmē. Lugā lietotā valoda ir dzejiska un savā ziņā nedzīva, un tādā gadījumā tā neizturētu kritiku.

Teicēja, locītāja un vilcēja, kas senlatviešiem bija godos galvenās dziesmu zinātājas, sastāda kori, bet šis koris lietots mazliet citādā veidā nekā tas sastopams klasiskajās drāmās, resp. koris izpilda divējādas lomas; komentētāja un novērotāja un arī aktīva līdzdalībnieka lomu. Bez tam koŗa atsevišķiem locekļiem nedaudz iezīmēts individuāls raksturs, kas arī sastopams tikai mūsu laika drāmatiķu darbos. Kur lugā teksts nav specifiski piešķirts vai nu teicējai, locītājai vai vilcējai, to var sadalīt pēc režisora ieskatiem.

Visi lugas raksturi ir samērā reāli un ar tiem pārpratumi nevarētu rasties. Līgava varētu tāda nelikties, bet patiesībā arī viņa uzvedas iespēju robežās. Mūsu laikos, droši vien, viņu sūtītu pie psichiatra, un tāda arī viņa ir domāta.

Dekorācijas un kostīmi varētu būt samērā reāli, bet nekādā ziņā grezni un "vēsturiski" salkanā nozīmē. Lielos vilcienos tie labi varētu atbilst latviešu tautasdziesmās atrodamiem aprakstiem par attiecīgo laikmetu.

 

Aina Neboisa

VILKATE

Lugā darbojas:

Līgava

Līgavainis

Puisis

Ritmeisters

Ritmeistera kalps

Divi cietuma kalpi

Teicēja

Locītāja Koris

Vilcēja

Kāzinieki (ja iespējams)

Darbība notiek 17. g. s. latviešu zemnieku māju pagalmā, kāzu goda laikā. Skatuves centrā ir nenokopts kāzu mielasta galds, pa labi klēts, kur guļ jaunais pāris. Ir agra rīta stunda, un kāzinieki, acīmredzot, visi aizgājuši gulēt. Pie galda sēž tikai teicēja, locītāja un vilcēja. Viņas runādamas pa reizei iedzer no alus kannām.

Locītāja: Ātri gāja kāzu nakte, ir ēdoti, ir dzeŗoti; vēl ātrāki tautietim, līgavai klāt guļot.
Teicēja: Bet man, dziesmu teicējai, gaŗa nakte izlikās; no dziesmiņas uz dziesmiņu, kaklu sausu izdziedot.
Vilcēja: Ko nu pūti, viņu māt’ savu kaklu bēdājot; dižs tautietis, bagāts virs, bagātīgi apveltīs.
Teicēja: Tiesa, tiesa, vilcējiņ, šitās kāzas bagātās; varenas mūs’ pusē, dižākās novadā.
Vilcēja: Ilgi, ilgi tautu dēls meklējās līgaviņu; nu atveda šoruden jaunu, skaistu zeltenīt.

Viņš jau gudr(i)s, viņš bagāts, viņam manta vairojas; tik tā jauna līgaviņa ir par jaunu, ir par mazu.

Teicēja: Kas ūdeni apturēs no kalniņa lejiņā; kas bagātu tautu dēlu izvēlēt līgaviņu?
Locītāja: Ne mēs te aicinātas savu ziņu izsacīt; mēs nācām padziedāt, kāzas koši nosvinēt.

(Pieiet pie klēts durvīm un klausās)

Tad tā cieši sagulēja, ūdens cauri netecēj; modināmais laiks būs klāt, ne augšā necelsies.

Vilcēja: (Uz teicēju) Nu teicēja, sataisies, dziesmas koši sakārto; panāksnieki klausīsies, līgaviņa, tautu dēls.
Teicēja: Ko man saki taisīties, man dziesmiņu nepietrūka; lielas kāzas, mazas kāzas, visās koši izdziedāju. Man dziesmiņas nepietrūka, lai ar kāzas trīs dieniņas; man valodas nepietrūka, lai ar bēdas, lai ar prieki.
Locītāja: Lielas kāzas, stipr(i)s alus, kas dziesmās klausīsies; kāzinieki, vedējiņi, guļ kaudzēs sakrituši.
Teicēja: Mana daļa padziedāt, mana koši parunāt; ne man bēdu bēdāties, kas dziesmās klausījās. Es dziedāju trīs dieniņas, gavilēju trīs naksniņas; tik pa starpu noraudāju dažu gaužu asariņu.
Vilcēja: Lai bēdiņa, kur bēdiņa, lai asara kur asara; šodien kāzas, šodien prieki, šodien liela līksmošana.
Locītāja: Neteic priekus, neteic kāzas, neteic lielu līksmošanu; daža laba asariņa nezināta noraudāta.
Teicēja: Dieviņš lika. Laima lēma katram savu gājumiņu; ne mums priekus izpriecāt, ne bēdiņas apzināt.

(Visas iedzer)

Puisis: (Uzskrien, uztraucies) Ļaudis, ļaudis klausaities, kas noticis pagājš’ nakt’!
Koris: Vai tad pats nezināji, kas notiek kāzu nakt’? Kas noticis, nenoticis, puis’ ar meitu sagulēja.

(Atmet ar roku)

Puisis: Vai tad kāzu priekus saku, tie visiem saredzami; lielas bēdas notikušas, dižas briesmas-negaidītas.
Koris: Tad saņem jel dūšu un saki, kas noticis pagājš’ nakt’?
Puisis: Redz, tepat aiz klētes stūra, stāv līkais bērzs saliecies, tam galotne izdzina saknes, jau pērn divas vasaras. Kas nezin, ko nozīmē saknes, no galotnes izdzītas? Tās pataisa koku kā loku...
Koris: Kur vilkačiem cauri skriet!
Puisis: Tas tiesa. Ak, kādēļ gan saimnieks to nenocirta jau sen.
Koris: Saimnieks sen uzcerējis jaunu, skaistu līgaviņu; ne tam vaļa kokus cirst, ne par bēdu bēdāties.
Puisis: Un redz kas no tā tagad tiek.
Koris: Jel runā, jel stāsti.
Puisis: Es šorīt redzu pie bērza vislabākās saimnieka aitas - piecas – ar pārkostām rīklēm zemē, bez asins piliena dzīslās.
Koris: Vilkacis! Vilkacis!
Puisis: Un piecas vislabākās aitas nav joka liet’ rudenī. Un kas zin, kas vēl tagad notiks, kad vienreiz ir vilkacis klāt.
Koris: Slikta ziņa, slikta ziņa, guldāmā rītiņā.
Puisis: (Pamāj uz klētiņas pusi) Vai pats vēl nav modināts? Būs jādod ziņa tūlīt.
Koris: Bēdas, bēdas, lielas bēdas, kāzu nama pagalmā!
Puisis: Ziņa jau aizgāj’se līdz muižai, ritmeisters nākšot un kalpi un meklēšot vainīgos.
Koris: Kur vilkati meklēs, kur saņems , tik ļaunumu uzvels sev.
Puisis: Būs jāsaka saimniekam pašam, viņš zinās padoma.

(Taisās uz klēti)

Koris: (Viņu attur) Pirmā nakts līgavai, īsa, īsa pārguļot; vēl īsāka saimniekam līgaviņu mīlējot. Modināmais laiks būs klāt, gan tad visu sadzirdēs; bēdas, briesmas, vaimaniņas, bēgšus projām neaizbēgs.
Puisis: (Lietišķi) Bet aitas tā nevar atstāt ar pārkostām rīklēm laukā. Ja nemanītu skaidri, ka vilkača darbs, es teiktu, ka sesks. Tad varētu izbarot cūkām.
Līgavainis: (Iznāk no klēts. Viņš nav sevišķi jauns, bet iznesīgs un iedomīgs. Pašlaik ļoti saīdzis un noskaities) Ko jūs te darāt, ko raugāt, ko skatāties brīnīdamies? Vai miestiņš bija par vāju, ka reibums jau izgulēts?
Koris: (Iztrūcināts, ieraugot līgavaini)
Teicēja: Tautu dēls, tautu dēls, tev vēl celties nevaj’dzēj’; kam atstāji līgaviņu vienu pašu klētiņā?
Locītāja: Kur palika nauda mesta ūdentiņa spainītī? Kur jūs’ abu svētībiņa, ūdentiņu apgāžot?
Vilcēja: Vai tad tava līgaviņa tev rociņu nogulēja?
Līgavainis: Es gan būtu priecājies, ja būt’ roka nogulēta; daža laba tautu meita citreiz roku nogulēs.
Koris: Tautu dēls, tautu dēls, nepel savu līgaviņu!
Līgavainis: Ko tur pelt, ko nepelt, tāda meita man netīk; no manim vairījās, kreklā slauka asariņas.
Koris: Pirmo nakti, tautu dēls, esi labi pacietīgs; ne jau visas tautu meitas iet tautās dziedādamas.
Līgavainis: Man netrūkst rudzu, miežu, nedz ar bēru kumeliņu; es gribēju līgaviņu, kas manim paklausīja.
Koris: Kam sūdzies, tautu dēls, tava paša vaina bija; kam ņem jaunu līgaviņa, liela prieka gribēdams.
Līgavainis: Ne par velnu nebēdāju, ne par jūsu padomiem; mantu krāju, cik gribēju, meitu ņēmu, kāda tīk.
Puisis: Saimniek, jel paklausies, saimniek...
Līgavainis: (Neklausās uz puisi) Tas viņai bija gods, ka es viņu uzcerēju; gods, ka viņu bildināju, bet ko viņa...
Puisis: Saimniek, dzirdi, aiz līkā bērza pie klētes...
Līgavainis: (Neklausās) Vai tu domā, cita meita no manim vairītos? Kāzu nakti projām bēgtu, tumsā apkārt maldītos? No manim?
Puisis: ... aiz līkā bērza pie klētes, tavas labākās aitas beigtas.
Līgavainis: Labākās aitas beigtas? Kam neteici to tūlīt?
Puisis: Jā, ar pārkostām rīklēm. Tas izliekas vilkača darbs.
Līgavainis: Ko nieki! Kas ķersies pie manām aitām, vilkacis vai ar’ kas cits.
Koris: Tā nesaki, tā nesaki, netur lielu lepnībiņu; ne par velti tautu meita tav’ lepnumu nozākāja.
Puisis: Rasa pagāj’šo nakti bij tik auksta kā salna, un skaidri var redzēt divas šauras sliedes kā pēdas, kas ved no aitām uz bērzu, un aiz bērza tās pazūd kā akā iekritušas. Vilkača darbs.
Līgavainis: (Nicīgi) Tam ticu, ka pagāj’š’ nakt’ rasa par aukstāko salnu aukstāka bija. Kad viņa atgriezās klētī pret ritu, tās kājas bij’ aukstas kā ledus.
Puisis: Ko saiminiek saki? Vai līgava pa nakti apkārt skrēja? Vai, vai! būs notik’šas briesmas. Tu vilkati apņēmis. (Visi, šausmu pārņemti, brīdi klusē)
Līgavainis: (Spītīgi iesmejas) Un ja ar tā vilkate būtu, es viņu mācīšu; nāc, rādi, kur ir tās aitas, un bērzu cērt šodien pat nost.
Koris: Pār sētu šo izplēšas bēdas kā melnu kraukļu bars. Tas nevar būt tiesa, ka līgava vainīga. Bet kas tad gan cits būtu skrējis un ļaunumu darījis, kad kāzu namā visi tik priekiem nododas?
Vilcēja: Kad man būtu jāteic, kas tiesa, ko es par to domāju - tad tādam puisim kā viņam es ar’ rīkli pārkostu.
Locītāja: Kuš, nerunā nekrietnas runas, viņš bagāts un brammanīgs.
Vilcēja: Bet kāzu naktī ar mantu neviens vēl nav līdzējies.
Teicēja: Tev tiesa, bet ne mums to izspriest, tur citi pie spriešanas. Nāc labāk raugi, kur viņa, tā nabaga meitene. (Uz pirkstgaliem pieiet pie klētiņas durvīm)
Teicēja: Nāc ārā, līgaviņa, jau saulīte uzlēkusi...
Vilcēja: Vēl jau nav uzlēkusi.
Teicēja: Ko tad man citu teikt?
Līgava: (Lēnām iznāk no klēts. Viņa ir ļoti jauna un varētu arī būt skaista, bet pašlaik izskatās novārgusi un izmisusi. Mati un ģērbs nekārtībā)
Teicēja: Līgaviņ, ligaviņ, kāpēc tavi vaigi bāli?
Locītāja: Kāpēc tavas kājas slapjas?
Vilcēja: Kāpēc acis izraudātas?
Līgava: Kāpēc? Jūs visas prasāt tik kāpēc? Kaut pati to zinātu.
Koris: Nebēdā, līgaviņa, pirmās nakts gulējumu; nāks dieniņas, nāks naksniņas, pieradīsi negribot.
Līgava: Nekad!
Koris: Te tu esi atprecēta, te tev būs jādzīvo.
Līgava: Nekad!
Koris: Tautu meita, tautu meita, neņem spīti galviņā.
Līgava: (Pēkšņās dusmās) Tautiet’s mani ieskatīja tikai niekus niekādams, ne viņam mīlestības, ne ar laba padomiņa.
Koris: Bet tam manta, bet tam nauda un ar jauka valodiņa.
Līgava: Kam gan man vajag naudas un kam man vajag mantas; mani šurp atprecēja, mana prāta neprasot.
Koris: Ne retā mātes meita tā iziet tautiņās; paiet pāris rudentiņi, dzīvo sieva dziedādama.
Līgava: Kā gan es varētu dziedāt, viens rudens, divi vai trīs; viņš manim ir pretīgs, viņš nejauks, viņš mani sāpina. Es pagāj’šo nakti bēgu, pa rasu maldījos, un viena man bija tik doma - ko ļaunu nodarīt.
Koris: (Izbīstas) Tiesa būs, tiesa būs, tu būs’ skrēj’se vilkatēs!
Līgava: Vilkatēs? Jā, vai tas nebūtu jauki? Caur lokā saliektu koku, nakts vidū, kad visi guļ; un projām, projām cik tālu vien kājas spētu nest.
Koris: Briesmas, briesmas, lielas bēdas - tautiet’s ņēmis vilkateni!
Līgava: (Arvien mierīgāk un sapņaināk) Un tad es varētu aizbēgt, ne tikai atpakaļ mājās, bet aizbēgt arī no laika, no vasaras, rudens un ziemas. Un nonākt atpakaļ sētā, kad pavasar’s, ievas zied, un Mārtiņš bija vēl dzīvs... (Satrūkstas) Mārtiņ, Mārtiņ, kādēļ tu aizgāji? (Turpina atkal sapņaini) ...bij pirmā karstā diena, jau lopi ganījās, bet pavakarē Mārtiņš ved zirgus peldināt. Es atceros, uznāca pērkons un zirgi izbijās, un kā gan tas varēja notikt, vēl tagad nezinu. Liels ērzelis, tas bij tas brūnais, Mārtiņu nosvieda un, pakaviem ūdeni sitot, uz malu peldēja. Bet Mārtiņš nepeldēja, viņš grima, un es kliedzu un saucu, bet viņš vairs nedzirdēja. Ērzelis viņu bij ķēris ar pakavu pakrūte. Es vilku viņu cik tālu spēju, krastā bij akmeņi, es tālāk nevarēju, un viņa stiprās rokas kā nedzīvas karājās. Es sēdēju un turēju viņa galvu, un ūdens ap mums skalojās. Bet ērzelis atgriezās, viņš pazīst savu saimnieku, un mīkstām lūpām Mārtiņa matus jauca...

(Iztrūkstas) Un tad pienāca rudens un man teica, es esot uzcerēta. Bet es tak nupat vēl turēju Mārtiņa galvu virs ūdens...

Es negribēju iet, bet viņš tomēr palika pie sava, viņš vienmēr panāk ko grib, un tad mani atveda šurp kā uz bērēm. (Uz kori) Jūs prasāt kādēļ mani vaigi bāli, kādēļ acis izraudātas?

(Koris novēršas un klusē)

Kalps: (Uznāk) Rādiet šurp, rādiet šurp, kur tie briesmu darbi ir? Man viss būs jāapsargā, kamēr augsti kungi atnāk.
Līgava: (Iedegas dusmās) Tu ar, tu ar, briesmu darbu meklētājs; lielākie briesmu darbi sirdī guļ paslēpuši.
Kalps: Ūja, ūja, kas tad tas? Vaigs kā bēdas, skats kā ogles. Jā, jā, piecas aitas nav tik viegli pazaudēt.
Līgava: Ej projām, no kurienes nācis, piecu aitu sargātājs; manis pēc nauda, manta izput gaisā putēdama.
Kalps: Kas tad tā par valodiņu? Vai tik tu vēl nebūs’ īstā, naktī rasā skraidītāja. (Uz kori) Prom, jūs visas varat iet prom. Man vaininiece jāuzmana.

(Teicēja, locītāja, vilcēja prom)

Kalps: Nu saki, kā tad tu tā, pēc vaiga glīts meitietis un pasācis skriet vilkatēs ?
Līgava: Kas tev teica, ka es skrienot vilkatēs?
Kalps: Piecas aitas pie līkā bērza šorīt atrastas nokostas, un tu esot naktī no kāzu klēts izbēgusi.
Līgava: Taisnība ir, izbēgu; bēdas, dusmas un spītību sirdī nesu. Aiz bēdām varēju raudāt, aiz dusmām citus plēst. Bet vai tādēļ es vilkate?
Kalps: (Atkāpjas) Nudien, īsta vilkate! Bet saki, kas tev no tā tiek? Tās aitas tak tagad ir tavas, tu tak te ieprecēta.
Līgava: Tāpat prieka pēc ka nav, lai nav. Man sirdi no krūtīm rāva un ezerā slīcināja, es tagad plēsīšu citus.
Kalps: (Nodrebinās) Kaut tie kungi pasteigtos, man no tevis metas bail. Man vecmāte allaž teica par vilkatēm, raganām, bet ticējis nekad nebūt, ka tādu redzēšu.
Līgava: (Histēriski smejas un raud) Kādēļ? Tu ar prasi kādēļ? Kādēļ uznāca pērkons? Kādēļ ūdens bij dziļš? Kādēļ ērzelis spēra un pēc tam ar mīkstām lūpām gar seju čabinājās? Kādēļ?
Kalps: Kungs, apžēlojies. Tu, pēc auguma sīks meitietis, pie ērzeļiem ar’ ķeries?
Līgava: Es ķeršos pie visiem, pie visiem, līdz kāds to sapratīs... (Nogurusi) Kā sāp viens spēriens, viena vaina; viena, vienīga.
Kalps: Vai, vai, nevajdzēja vis tev ar tādām burvestībām ielaisties. Tagad muiža buršanu un vilkačos skriešanu stingri noliegusi. Un baznīckungs saka, ka citās zemēs raganas un vilkačus dedzinot sārtā; tā kā švirkst vien.
Līgava: Ai!
Kalps: Nu redz, kā tu sāc izbīties. Bet nezin, vai nu šie uzreiz tādu lielu uguni laiž klāt; droši vien jau tā tikai pamazām, lai ragana uzreiz neizbīstas.
Līgava: Ai, ai!
Kalps: Tu esi tāds sprauns meitiet’s, taisni žēl būtu, ka tevi ņemtu un sadedzinātu. Ja tu apsolītos nekad vairs vilkačos neskriet un ļaunumu nedarīt, es varbūt varētu paskatīties uz otru pusi, kamēr tu.. .
Ritmeisters: (Uznāk no klēts aizmugures. Viņš ir pāri pusmūžam. Viņam seko līgavainis, puisis, koris un kāzinieki (Ja iespējams)
Ritmeisters: Tā bļaušana, tā kliegšana, tā aurošana cauru nakti noved tikai uz elli. (Ierauga kannas uz galda) Un tā nesātīgā ēšana un dzeršana velk uz nekaunīgu dziedāšanu, tā kā godīgam cilvēkam ausis sūrst. Kas cits no tā varēja iznākt? Kur ir tā burve, tā ragana, tā vilkate?
Kalps: Redz še te, viņu visi sauc par vainīgu.
Kāzinieki: Tā pati gan, tā pati gan!
Ritmeisters: Tad tu esi tā, ko tas ļaunais gars ir apsēdis?
Līgava: (Klusē)
Kalps: Un pavedis tevi uz nešķīstību?
Līgava: (Klusē)
Kalps: Cienīgs kungs, pirmiņ viņa bija gauži runātīga, man pat bail sāka mesties, ko viņa visu nestāstīja. Ērzeļiem arī ķeŗoties klāt, ne tikai aitām.
Kāzinieki: Vai, vai, vai!
Ritmeisters: (Uz pārējiem) Jūs visi ejiet prom, es ar viņu tikšu lietā. (Pārējie prom, kalps kavējas)
Ritmeisters: (Uz kalpu) Tu ar, tu ar. Tā ļaužu auss ir necienīga uz maniem stipriem vārdiem klausīties. (Kalps negribīgi prom)
Ritmeisters: Tagad es tev teikšu, kā tās lietas stāv. Tu esi viens nešķīsts sievišķis, un aiz to man par tevi būs tiesu spriest.
Līgava: (It kā atmozdamās, nogurusi) Ko tu no manis gribi?
Ritmeisters: Ko es no tevis gribu? Kas tā par nekaunīgu runāšanu? Tu esi viena liela grēciniece, un tev būs manā priekšā ceļos krist un savus grēkus nožēlot. Un pēc manas žēlastības kā dadzim pie svārkiem lipt.
Līgava: Es nekā neesmu nodarījusi.
Ritmeisters: Un kas pagājušo nakti nokoda tās piecas aitas? Un kas izbēga no laulāta vīra klēts? Un kas pameta savu laulātu draugu?
Līgava: Ko jūs visi par piecām aitām runājat? Es nekādu aitu nezinu. Bet no klēts es izbēgu, jā, un visu nakti apkārt maldījos, jo viņu par savu vīru es negribu. Dzirdi, saproti, negribu. Mani ar varu šurp atveda, ar varu izprecināja.
Ritmeisters: (Lietišķi) Kad svēta laulība ir noslēgta, tad ir jāgrib. Un tu pati saki, ka no klēts izbēgi; tad tu arī tās aitas nokodi. Kas tad cits tās varēja nokost? Kāds tak viņas nokoda, ja šorīt atrada beigtas un pagalam.
Līgava: (Sāpīgi) Mārtiņ, Mārtiņ, kur tu esi palicis? Kam mani šurpu veda? Kam mani tagad moka?
Ritmeisters: Tu sauc kādu Mārtiņu? Kuŗš ir tas Mārtiņš? Tas nav tavs vīrs. Tu būsi ir ragana, ir vilkate, ir svētas laulības pārkāpēja.
Līgava: (Klusē)
Ritmeisters: (Brīdi pārdomā) Un tagad uzklausies, ko es teikšu. Es esmu lēnprātīgs un labsirdīgs, (izskatās gluži pretēji), un kas gan es esmu, ka svešu kalpu tiesāšu, kad tas Kungs tevi var atkal pacelt, ja vien tu savus grēkus rūgti nožēlo un uz laba ceļa atkal stājies.
Līgava: Man nekā nav ko nožēlot, es nekā neesmu nodarījusi; mani arī neviens nežēlo un es aizbēgšu, kaut vai caur līko bērzu skriešu, bet te nepalikšu.
Ritmeisters: Kas tu par spraunu sievišķi, un kas tev par dzirkstelēm acīs lēkā. Skāde gan, ka iekšā mīt ragana. Man tevis būs jāliek cietumā, un kungi par tevi spriedīs tiesu. Ar spāņu zābakiem tu atzīsies.
Līgava: Ai!
Ritmeisters: Ar sarkani nokaitētām stangām tu lūgsi piedošanu.
Līgava: Ai, ai!
Ritmeisters: Un, sārtā kāpjot, tu slavēsi tā Kunga žēlastību.
Līgava: Ai, ai, ai! Lūdzu žēlo, glāb mani, tu visu spēj. Laid mani no šejienes prom, es gribu tikt atpakaļ mājās. Es iešu ezerā, kur palika Mārtiņš.
Ritmeisters: Tad tādas ir tās lietas. Tu gribi atpakaļ pie Mārtiņa. (Noklakšķina mēli) Tā, tā, tā. Tu esi viens sprauns meitiet’s, un es tevi dikti gribu žēlot. Cietumā man gan tevis būs jāliek, bet (noslēpumaini) tas cietums nebūs stingri apsargāts, un ja tu pa nakti vari izmukt no klēts, tad no cietuma tu varēsi vēl vieglāk; un tu jau zini, cietums ir gluži blakus muižai... un es tevi tur gaidīšu...

"Vilkates" pirmizrāde notika 1962. g. 2. oktobrī Ņujorkas un
Vašingtonas ansambļu uzvedumā.
Uzņēmumā redzami: Vilkate - A. Uršteine un Uzraugs - O. Uršteins.

Kalps: (Nāk)
Ritmeisters: (Ierauga kalpu un turpina citādā balsī) Un es tevi gaidīšu, lai tu vari atzīties un savus grēkus nožēlot.

(Uz kalpu) Un ko tu te gribi? Es teicu, ka runāšu ar raganu viens pats.

Līgava: Ļaudis, ļaudis, klausaities! (Uz viņas kliedzienu uzskrien pārējie) Viņš mani grib žēlot, bet par kādu maksu. Es lai pie viņa ejot pa nakti. Melis, liekulis, ļaunāks par ļaunu, netīrāks par netīru.
Ritmeisters: (Uz līgavu rādīdams, ļauni) Tā tur ir ne tikai ragana, vilkate un laulības pārkāpēja; tā ir ari prātā traka. Es viņai gribu rādīt lielu žēlastību, un viņa mani zākā. (Uz kalpu) Kur kavējas kalpi ar ķēdēm?
Kalps: Es, cienīgs kungs, nupat nācu teikt, ka tie būs tūdaļ klāt.
Ritmeisters: (Uz pārējiem) Neko ar viņu nevar iesākt. Viņa ir ļauna un grēcīga. Viņa jāliek cietumā, un Dievs pats viņu caur kungu tiesu sodīs.
Līgavainis (Kuŗam daži piebalso) Tiesa gan, tiesa gan, kuŗa cita tautu meita mani - mani atraidītu?

(Divi cietuma kalpi uznāk ar ķēdēm.)

Ritmeisters Tas labi, ka nākat. Te vairs nav ko kavēt laiku ar runāšanu. Ņemiet viņu ciet.
Līgava Glābiet, glābiet, palīgā! Ko viņi grib man darīt?
Ritmeisters Nu ir par vēlu saukt palīgā, palīgā. Tev vajdzēja par to domāt, kad es ar tevi runāju.
Līgava: (Pret līgavaini) Vai tev krūtīs sirds vietā akmens ielikts azotī? Viens tik vārds no tavas mutes mani glābtu nelaimē.
Līgavainis: Vai nāksi pie manis klētī?
Līgava: To nespēju, bet lūdzams, žēlo...
Līgavainis: Jūs visi dzirdat; un es lai viņu glābjot.
Līgava: Pat mednieks cilpā noķertu putnu kādreiz žēlo un palaiž vaļā, lai lido, lai skrien.
Līgavainis: Es neesmu nekāds mednieks, un kas ir mans, tas ir mans; nekāda vaļā laišana nav.
Līgava: (Pret puisi un ritmeistera kalpu) Sakiet jūs jel kādu vārdu, mani sen jau pazīstat. Vai es spētu aitas nokost, līkam bērzam cauri skriet?
Puisis: Kad biji maza, tu biji labs bērns; tēvam, mātei paklausīgs, nevienam ļauna nedarīji (skatās nedroši uz citiem)
Kalps: (Tāpat) Man jau ar likās tā jocīgi, ka tu nu varētu tā uzreiz skriet vilkatēs...
Ritmeisters: (Pārtrauc) Tā runāšana iznāk par garu.
Kalps: (Nobīstas) Bet kā es varu zināt. No tādām lietām es nekā nesaprotu.
Puisis: Un piecas aitas ir piecas aitas; tas nav nekāds joks rudenī pazaudēt piecas vislabākās aitas. Un ja tu vēl sakies, ķeries pie liellopiem... (Atmet ar roku)
Līgava: (Pret kori) Dziedātājas, dainotājas, visu dziesmu teicējiņas, manu bēdu stāstu zināt, palīdziet man nelaimē. Jums jau jāzin, kā tas ir, kad sirsniņa sasāpēja; kad mīlam(i)s tautu dēls nomirst pašas rociņā.
Koris: Visas bēdu, bēdas zinām, visas sāpes pazīstam; as’ru jūŗu izbridušas, šinī saulē dzīvojam. Tev ar būtu jādzīvo, jāslēdz sāpe dziļi krūtīs...
Līgava: Es nespēju.
Koris: Tiem, kas nespēj, lemti ceļi, kuŗos pietrūkst vadītāja.
Līgava: Bet vai tad neviena paša nava manis žēlotāja?
Koris: Žēlotājas esam, būsim, ne ar to tev līdzēsim; bēdas, dusmas, mīlestība, tev sirdī sajukušas.
Ritmeisters: Tās gaŗās runas man apnīk. Ņem viņu beidzot ciet.
Kalpi: (Uzliek līgavai roku dzelžus un ķēdes)
Ritmeisters: Un prom ar viņu!

(Kalpi ar līgavu, ritmeisters un viņa kalps prom.)

Koris: Šai saulē, Šai saulē, visiem bēdas, visiem prieki; dažam doti lieli prieki, dažam lielas žēlabiņas. Visi smej šai saulē, cits vairāk, cits mazāk; visi raud šai dzīvē, cits agrāk, cits vēlāk. Dieviņš lika, Laima lēma, katram savu padomiņu; kam pietrūka padomiņa, Dievs pieņēma žēlodams.

Priekškars.

Jaunā Gaita