|
Aina Zemdega
JA TU MANI MEKLĒTU
Ja kādreiz tu iedomātos mani meklēt - Nemeklē dzeltenos īrisa ziedos vai jāņu zālēs, Ne dīkās buru laivās tālu no krastiem, Bet izej ielās tai pilsētas pusē, Kur melnas dzērves bijušos dārzos salaidušās, Kaklus pāri baznīcām staipot. Ogles knābā, Kur kaijām no veciem kuģiem ostā Aprusējuši spārni un grūti lidot, Un skatu logos aug sūna Uz apvalkātām kurpēm, trompetēm Un lūgšanas krellēm, Kur bērni ziemas rītos ar elpu Rūtīm acis zīmē. Tur - saplaisājuša asfalta spraugās Vējš sadzen un krāj manas pēdas, Un manu pirkstu pieskārieni Tramvaju durvju stieņiem Jau daudzus gadus braukā Pa Karalienes ielu No ostas uz pilsētas centru Un atpakaļ.
Ja kādreiz tu manu seju meklētu Prasi vīram, Kam kruķi un viena kāja, Un tā pati nogurdinātāja iela Un diena, kas man. Vai nabaga dzērājam, Kas to ar naudas gabalu, Ko iedodu, Aiznes uz krogu.
Ja kādreiz tu manas lūpas meklētu - Ej Svētā Pētera ielas ēdnīcās, Kur logos papīra puķes smaržo Kā ceptas zivis un sīpoli, Apsistām malām neglītas māla krūzītes Glabā to veidolu.
Es skūpstu ik rītu šo pilsētu Kā sieva vīru neiemīlētu Un izdalu sevi tai. Bet mīlestību Paturu Tām ielām, torņiem un namiem, Kur mana bērnība Manu valodu runā.
Sēž meža malā Vasara Melnsārtu vīnu saujā. Pietvīkuši, Pāri tās malai Bērzi nolīkuši, Mērc tajā lapotnes savas Un smejas, Kad egles Taisnām galotnēm baŗas...
Pil saule Skanēdama smiltīs, Kūst smaržodama Mūžība, Piestājos norimusi, Nemieru nometusi, Dzeŗu no saujas Vasarai Un pati par vasaru tieku.
* * *
Dažreiz Tik neticami maz Vienai dienai daļas par otru, Ka tās kā īsas dzīves jāizdzīvo, Katra par sevi, katra citādāk, Un nav nekā, ar ko tās sasiet kopā. Dažs rīts Kā pēdas sniegā Iesākas - Un turpat izbeidzas, Un neaizved nekur, Cits - atveŗas kā mīļā rokas, Cits - Šūpojas mirkļa Brīnumā.
TRĪS SEJAS
Šonakt Vējš met sejā asu dzirksti, Vecā kokā zaru stīgas glauž; Šonakt Nenāk miegs, Nedz arī gribas ļauties, Lai no pieres miegu kaisle rauš.
Pārskrej mākon's Sētai, brāzmas dzenāts, Rupjas, vēsas lāses sejā šķiež; Šonakt Draugs pie drauga labprāt ciemos nenāk, Svešnieks svešniekam Ne labprāt ceļu griež.
Stāvu pagalmā Un tomēr kaut ko gaidu: Brīdis ir, kad nejēdzīgi viens Pats uz pasaules sev liecies, bez kā spētu Mieru atgriezt sievas pieskāriens. Brīdis ir, Kad traka dziņa tirda - Šķietas, šonakt kaķiem rada es: Dziesmu gribu celt Pret debesīm kā bāku, Lai tā brāļiem, māsām zīmi nes.
Mana dziesma Vienā lai ar viņu Balsī varenā kā vēju korī kūst, Un lai debess korēs atstāj miņu Kaķiem divkājiem, Kad vairāk nebūs mūs. Klausiet, Gribu tikai satikt Šonakt aizgūtnēm kaut dažus jūs. Visvienalga - Lai ar negribētos patikt Dimensijām, loģikai un laikam Savest vienā šķorē kopā mūs!
* * *
Sveiks, Alfons, Kurzemes mežabrāl! Kur šovakar dzirdīsim zirgus? Kur logā mums meitenes guni degs? Kur mulsīsim zvaigžņu mirgā?
Lielus baltus Ceļus kopā jājām, Saulei vienmēr Jaunus šķetinot, Līdz bij krustojums Un atvadoties mājam, Kad bij ceļa Kājai iztukšots.
Tev, Alfons, priežu Dziesmu šonakt veltu, To priežu, Kas pār galvām juma mums Pie Kalvenes un Ilmājas, kad zeltu Mums lēja atmiņās tā rudens brāzmojums.
Pa labi aizjāji, Es kreisā pusē devos. Nu tāls ir laiks un tāla puse tā, Un tikai šonakt Piecelies, kur slīki Reiz manu izdomāto domu archivā.
* * *
Verner, velns, kā sitām mēs Reiz tos trakos melnos, Kas gar latvju meitenēm Grābstījās ar delnām! Tajā DP nometnē Droši nebij ceļi Pusnaktī, kad slīdējām Apkārt mēs kā veļi. Baigais šeiks no Marokas, Tu, es sultāns spalvains. Sekotāju pulks paties’ Bij mums īsti galvains. Mājām aizbāzt skursteņus, Pārgriezt veļas striķus, - Tie tik daži sīkumi, Par ko cietām pliķus. Ģimnāzijai logi tur Ziemā neturējās, Līdz ar bleķiem aizbāza, Cienot mūsu spējas. Atceries, kā fricim reiz Jauci tu pa gurķi, Kad par vārdu Afenšmalcs Nāca tas ar purķi! Pīpēt, trumpas sist un dzert Bij mums, Baigiem, likums; Naktīs sirot, sisties, spert – Kaŗa mantots tikums.
Nu naktis tās Mums abiem sen jau gaŗām, Un katra tā Šķiet kamejs mazs un dārgs, Ko atveŗot Jūt mazliet graužam acis Un negribas To pašam izskaidrot.
Nu, Verner, nāc Un izstāsti, uz kuŗām Tu ielām šonakt gribi mani vest?
Vai vējš Ir tāds, Kas vēlreiz kopā pūstu Mūs vienu domu vienā galvā nest?
Verner, lai tev dūmi manu dziesmu Sīc, kad sārtā izdzēš liesmu!
* * *
Es neesmu biedrs tev, nedz paziņa, draugs, Mēs neesam tikušies miglainā rītā Pie jūŗas, kad viļņos guldz ledus čaugs Un dūmaku vālos gaist mežzosu svīta.
Es nezinu, Ko dari tu, kur dzīvo, Un vai patiesi vārdiem saviem līdz Tu jūtas dod, Kas pārvar laiku sīvo, Un saprotamu dara to, kas paliek nesacīts. Vai vārdā tevi saukt, Jeb neminēts lai paliek? Aiz loga neausis mums kāzu dienas rīts. Vien tavas rokas gurdi kopā saliek Tos linu palagus, ko māte deva līdz, Un dziļām acīm savā meitā raugies, Kad nerit Mierīgi un gludeni Tev dzīve sastapt rudeni.
Tu mani nepazīsti, Nezini pat vārda. Un tomēr tuvāka tu man par paša miesu šķiet! Cik daudzkārt vakaros, Kad vētra zarus ārda, Tā esi tu, kas kopo vienuviet Un dedz kā brīnumsveci visas domas manas Kā kādos Ziemsvētkos un kādā atdzimšanā.
Nē, svešs es tev, Tu, man tik silti tuvā, Bet gribas iedomāties tevi sagaidot Pie durvīm klauvējienu manu, Kad vējš met vālu pusnakts mākoņdruvā Kā šonakt, mēness ripai uzplaiksnot.
Ja būsi cita tā, Ne tā, kas kādreiz biji, Un, tevi saprotot, man būtu jāmainās, Tad mainīšos! - lai saprastu tu mani Un paturētu savā tuvumā.
Es tavas Būtnes gaišo aureolu Kā koka mizā gribu sevī šonakt griezt, Vai arī Celt no tā sev tumsā klusu molu, Aiz kura enkuru kā mīlu tiktos sviest.
Tev, gaišā Ārija, no Rīgas ielām zilām, Kas būs, kas manu dziesmu šonakt cilās?
Ej agri jūrmalā, un miglainajā rītā Tu dzirdēsi, to dzied tev mežazosu svīta!
Jo devi tu man nemieru, ko jūŗa vētrā dveš, Lai rudens rāmo dienu miers man mūžam būtu svešs.
* * *
Šķietas, Šonakt būtu bijis Divkājainam kaķim līdzīgs es, Sirdi izkaucot zem pusnakts jumta, Lai trīc dziesmā miega paspārnes. 1 Šonakt, Biju viens ar trijām sejām, Kuŗas mēness triepa mākoņlogātā. Šonakt Jaunu spēku guvu ieiet Cauri durvīm tumšā istabā...
UN PASAKA TUKSTOTS UN TREŠĀ
I Reiz kļūmīgi drūmā un lietainā vakarā nabaga puisim, dzīvē kam neveicās, brīdī, kad grasījās, visa apnicis, pakārties, klāt Aladīns piesitās (tāpat bez lampas) un cilpu nost kaklam kampa. Tad, iekams pazuda atkal kā dūmi, spieda graudu mazu saujā un teica: - Šo turku pupu ņem un stādi zemē. Pats redzēsi - augs tā kokiem, skursteņiem, baznīcām pāri, par putniem un mākoņiem augstāk - debesīs pašās rāpties lai vari pa pupas zariem kā lūsis.
Īss kāpiens tupu rāpu - un būsi uz paklāja, puķes un mīti kur saausti raibi kopā. Kā sultāns sēdēsi, kājas zem sevis krustojis glīti. Būs galvā turbāns, iesārts kā burkāns, bet zeltā izrakstīts brokāts tavu augumu jozīs, tiklīdz no rīta aizmirsusies būs gulta.
Tur gulēs pa rokas sniedzienam grozi vīnogām pildīti. Gaidīs ūdenspīpe, spilveni mīksti – tiekties pēc visa tev debesīs laidīs.
Tiekties pēc visa debesīs drīkstēsi, atļauts tur nebūs tikai gurns, kails vai ietērpts, paduse plika, mati, zirgastē sieti.
Uz paklāja vietas simts meitenēm būtu, bet viena vienīga lāpīs pašā malā sēdot, tavu vakardienu, un sirdi simts dūrieni sāpēs.
Kaut aizmirsties gribēsi, adata zibēs - to neslēps kupls dūmu pūtiens. Negaršos pīpe. Būs vīnogas skābas. Stabule ūjinās grūti.
Meiteni sauksi uz paklāja, slīpi gulēdams pats gluži slābans.
Tik tikko ar godu no debesīm brauksit abi lejā ar putras bļodu. - -
Vai nemelsa pagāns? Gaisa, pirms rādīt spēja, graudu kur stādīt. Nevar puisis atrast nekur pilsētā zemes ne tik daudz, cik katram aiz naga.
II
- Ko darīt, - sūkstījās puisis, - ko iesākt ar pupas graudu nu saujā? Neviena paša, kam padoma taujāt - prom Aladins, pasaku tūkstots.
Ne gudrs, ne glupāks, bet izsalcis būdams, viņš norija pupu knaši, un, nedomādams daudz - labi vai kļūda noēst, kas piesacīts stādāms - uz guļu pats migā posās.
Jau midzis bija. Pēkšņi pietrūkstas ceļos - iekšā tam kustas un rosās, cilājas, staipās - tā kā veļas, kā plešas - vai graudā viņš sešus būtu nezvērus rijis?
Ne īsti sāp kur, ne spiež, tikai pakrūtē knieš un kņud, tā ka smieties vien gribas. Liekas - simts pirkstu kutināt zina viņam zem katras ribas.
Smieklus valdīdams, oglēs uzpūtis dzirksti, steidz spaini ar ūdeni meklēt, un, ielūkojies tanī kā spogulī saredz; pār viņu tekalē ne skudras, ne blusas, ne gultas kukaiņi citi, bet - mazas, pūkainas bites, jo noaudzis bija un saziedējis ar lapām, ar ziediem kā lupstājs.
- Vai manu! - spēja tik tikko šļupstēt puisis, kā būtu dzēris, un galvu tvēra; - Šis krāšņums vai noies miesai, kāds zemei piedien?
Gan tūdaļ juta - starp pirkstiem tam līda, ap galvu vainagā vīdamies, aiz zara zars, ziedlapām smalkām kā putām aizsedzot acis un ausis.
Noslīga atkal cisās gausi un ļāva, lai izaug stādi, - no pirkstiem lai zaļo, no plaukstām abām tāpat viņš neies tos rādīt nevienam ar ļaunu, ne labu!
* * *
Atģidās rītā - viss kuplojums projām, nerast ne lapu aiz jostas! Ne ari mati kā šķidrauts kur plivinās - gaisusi meitene pati.
Bez pupas grauda palicis, bešā arī bez līgavas savas, atzina: svešādiem sapņiem par spīti. dzīvē tam jāaiziet postā! Un, atmetis roku: ja laimes nav - lai tad arī nava! viņš atkal kārties, lūk, grasās –
kaut vienā naktī izdzīvojies bija pasakās - divās.
VAKARĀ
Jūŗa vakara gaismu
Vizina savos viļņos.
Kur viļņi, kļūdami rāmi, |
