Jaunā Gaita nr. 35, 1962

 

Kārlis Ābele jun.

 

 

 

 

NEMIERA MĪKLA

 

 

Vakars.

Lāsaini plankumi:

gaišsārti ziedi

nedzimušu lietus lāšu smagā krēslā.

Apvārsni svītro zeltaina zvēdra:

zibens.

Bālas zvaigznes.

*

Nemiers, klusumu dzēris,

noguris.

Atmiņu aizsaulē dziestošās dienas

sirdī sijā aizmirstības vizmu.

Tumsa, caurausta miera,

dzied bez vārdiem, bez balss:

noguris, noreibis nemiers patlaban

krēslainā stundā;

tomēr - neizsīks, nemirs nemiers, gadiem jau tuvais,

asinsbrālību zvērējis dvēselei manai;

neļaus sastingt domām, trulām, gludām kļūt jūtām,

neļaus nejūtīgas vienaldzības vižņiem pārsalt sirdij;

tomēr - nebūs, nebūs nekad

kā bija:

mainījies, mainīsies nemiers -

nenāvēs nelaikā, neziņā

dzidru domu jaundīgušos asnus;            

neliegs saulainām strāvām

irdzēt asiņu tīklā,

kliedēt Šaubu pelēkos biedus;

neliegs skatiem tvertām raibām ainām

pārveidoties jūtu spilgtā spulgojumā.

Šovakar pazīstu mieru -

dīvainu, neierastu.

Klusumu dzēris,

noguris, noreibis nemiers.

         *

Mīkla minēta mana.

Atbildi

meklēju velti svešās domās, svešās zemēs -

atradu sevī.

*

Siltas, svina smagas lietus lāses.

Raudāja tumsa.

 

 

 

 

 

KLUSUMA ASARAS

 

 

Klusumu

raud lietus koku zari,

smagus darot asarām

vēsmu spārnus.

Miglu miklu, mākoņainu

vaira laternu skati

nedroši, taustīdamies;

nemodina ūdeni

dūņaina kanāla gultnē.

*

Stundas aizmigušas.

Pusnomodā

tik mirkļi vēl

žāvājas.

 

 

 

 

 

SAULRIETĀ

 

 

Ruda vara lāsmas izira saule,

apvārsni akmenī kalto un vāju mainīgo, vieglo

kopā kausējot saulrieta stundā.

*

Pret rītiem

vienīgo mākoni tumšzilās debesīs

graizīja uguns mēles,

skabargainas, dzeloņainas.

Zibens?

Varbūt

svētā čūska septiņām galvām.

*

Kautrīgas,

bailīgas

iedegties kavējās zvaigznes.

 

 

 

 

 

MĪĻĀ...

 

 

Mīļā -

burtus melnus vārdos un rindās uz nedzīvi bāla papīra sēju,

kaut zinu:

neizaugs domas no tintes, neizplauks spilgtas kā lāsmas, ko šovakar sirdī šķaida nemiera brāzmas.

Varavīksnai

trūkst melna un balta,

un sarkans tāds pabāls -

kā meitenes lūpas no rīta;

ne sarkans kā asinis manas, kā ņirdzošu velnu peklē sakurtos sārtos gail ogles zem meļu un liekuļu katliem.

Kaistošām mēlēm svelme sarkana smadzenes laiza.

*

Mīļā -

cikādu koŗi aiz loga tumsu un klusumu smalkās strēmelēs graiza.

Monsūna mākoņu saistīti - truli, akli zvaigžņu saltie, dzēlīgie skati.

Palmas klusē aiz loga, jo klusē vējš, kas sabozies, noslēdzies sevī, neglāsta alkstošās lapas.

Gaisā nogaida negaiss.

Būs lietus.

*

Mīļā –

dzīvību

velti meklēt plāni sagrieztos, ķīmiski krāsotos, nāvētu šūniņu audos,

ko, pārklātus stikla plāksnītēm gludām, pētnieki vēro caur simt un tūkstošreiz melīgām lēcām;

slāpētas, mēmas dzīvības balsis jūŗas dzemdētā, liedagā skalotā, tukšā gliemeža vākā.

Nāve... klusums... tumsa...

Vērts man Tev rakstīt?

Mīļā...

 

 

 

 

MEITENE MANDEĻU ACĪM

 

 

Meitene mandeļu acīm,

monsūna naktīm melnajos matos,

virmoja reibušas ģitāras gaudotā ritmā

ostmalas krogu.

*

Jūrnieku skatos

nedēļām briedusi kaisle un rīsu viskija karstie, kodīgie tvani.

Skati: brūnas, netīras bites

rāpo pār dumblaini dzeltenā gaismā mazgāto meitenes seju un pleciem,

pār opija magoņu sarkana zīda skopi apskautiem krūšu galiem un gurniem,

Šūpotiem straujā skurbušas ģitāras gaudotā ritmā.

Dziest un uzliesmo neona gaismas gar sienām,

krāsainiem redzokļiem mirkšķinot, netīkā vairoties tabakas dūmu dvingainās miglas.

*

Smaida meitenes lūpas.

Mandeļu acis:

mīklas

atbildi sola, bet nedod,

slēpdamas austrumu dīvainas teikas, zem pagodu slaidi liektajiem jumtiem lolotas zintis,

aizliegtas gaŗajiem, baltajiem vīriem no tālām rietumu zemēm.

 

 

 

 

 

 


 

 

 

 

Jānis Svilāns

 

 

 

 

ROTAĻA

 

 

Tur biji Tu, tik Tu un es,

Un maza rotaļa, kas tumsā rita.

Tā rokās sadevušies skatījāmies mēs,

Kā lietus lāstekas caur gaismu nakti krita.

 

Zaļš vīteņaugs pie vaiga pieskārās

Un Tavi smiekli izskanēja daiļi,

Man klusa nerātnība prātā iesēdās,

Bij viņai lūpas Tavas, Tavi pleci kaili...

 

No reibas atjēgušies raudzījāmies mēs;

Balts mēness peļķē apbrīnoja sevi,

Un viņa sejā ņirgāja smīns vēss,

Par naīvo rotaļu - par mani un par Tevi.

 

 

 

 

KANŠIN

 

 

Zied ķirši un mākoņi...

Nesnaud, Daruma!

Tā sēdot uzkalna lapotnē,

kā japāņu „tējas mājā”,

salds reibums un miegainība

zogas caur nāsīm kaulos. -

Ja nu mans sencis kā japāņu zēnam

nogriež man miegā plakstus ar skropstām

lai stādītu zemē,

lai audzētu tējas koku? -

Bet kas gan gribētu tēju,

kad ķirši zied

un bites zumzina gaisos...

Noplūcu ziedu ar biti un sauli,

un iemetu izlaidim miegulim matos!

Nesnaud, Daruma,

kad ķirši zied!...

Lūk, mākoņos paceļas Fudžija kalns.

Atveri acis un ausis un muti

un brīnies un saki:

- Kanšin! -

 

 

 


 

 

 

Eduards Silkalns

 

 

DZIESMA DŪMEŅSLAUĶIEM
 

Dūmeņu slauķu dainotās dvēseles,

Dibiniet debesīs diženas cunftes,

Darba jums drīz būs bez sava gala!

 

Tas jau nekas, ka nav jums vairs kāpņu,

Suku un slotu un virsvalku melno:

Dūmi jau nebūs vairs vecajo laiku.

 

Rādīsim mēs jums, kā mūsdienās dūmo:

Taisīsim ellīgus trokšņus, un dūmi

Šausies mums augšā kā sēnes pēc lietus.

 

Visa zeme būs viens vienīgs dūmenis,

Darba patiesi būs bez sava gala.

Esiet vien gatavas, dainotās dvēseles!

 

Reiz bijāt pēdējie, nu būsit pirmie,

Rausīsit miljonus, ēdīsit kūkas,

Ēdīsit dzejiskās debesu kūkas.

 

Steidzieties, steidzieties, laika vairs pamaz

Dibināt debesis diženas cunftes!

 

 

SVĒTDIENAS VAKARS
RASELA IELĀ MELBURNĀ

 

Brūža brāļu brīnā skatos,

Kad bez aureola matos

Vīrs ar teatrālu pozu

Kaisli buldurē par Mozu.

 

Tamburīni dreb kā spāņu

Tango, kad no zemes māņu

Seku soda svabad laisti

Liekas piepilsētas slaisti.

 

Bet no Mozus stāsta ja tiem

Nepietiek, tad melniem matiem

Jaunava ar rozā jaku

Nostājusies bikli blaku.

 

Negūdami vārdos sātu,

Tipina tie viņai klātu

Raudzīt, vai vēl pietiek spēju

Ielūgt Salomi uz tēju.


Eduards Silkalns

 

 

 

 


 

 

Gundars Pļavkalns

 

MEDITĀCIJA

 

Pamazām vēršos es tajā, kas būšu,

Nepazīta aug rītdienas vara.

Tas, ko reiz pazaudēšu vai gūšu,

Vēl neskatīts dzīvo dzīlē bez stara.

 

Paguris pētot, prāts neziņā gaida,

Kāds būs mans veidols, kas rītdienas balva

Ninives valdnieks, kas dzīro un smaida,

Vai Elamas karaļa nocirstā galva?

 

 

MIRĀŽA

 

... Vēl dažreiz domās manu

Tos novakarus nebijušos,

To tumšo, vasarīgo lapotni,

Un rieta plēnēšanu, vēja steigu;

Tad atkal skatu tiltu to, un lēzno krastu,

Un Tavus matus - tumšos, vējā pajukušos...

Bet laikam atsvešinos jau no tā.

Kas kādreiz likās tāls, bet iegūstams,

Un lēni panīkstu, šai necerībai augot.

 

 

 

 

 


 

 

 

Ivars Lindbergs

 

 

 

 

MATEMĀTISKA ESEJA

 

 

Tāda paskumjāka pasmaidīšana.

 

Ne ozols esmu es, ne ari klints,

Tik cilvēks vien, un mana dzimts

Par ilgu nemēdz apkārt klīst,

Jo laikam raibas puķes ātrāk vīst.

Vienalga, kādas ziedes, kādos podos liek,

Ir vecā kaulainā mums agru, vēlu jāsatiek.

 

Varbūt ka dzīvošu es sešreiz desmit gadu;

No sava galda prom lai dzītu badu

Un Dieva doto miesu raibās panckās tītu,

Es gadus divdesmit, lūk, sevi kalpot dzītu,

Par grašiem kungiem savu dzīvi atvēlētu,

Tā samazinot laiku, pats ko vadīt spētu.

No pirmo desmit gadu noritas

Dievs atvēlējis maz man atziņas;

Tie neskaitās, kā neskaitās tie divdesmit,

Kad manu miegu mērot stundas pulkstens sit

Man viņu nedzirdot. Vienalga, kā nu skaita,

Man atliek tikai desmit gadu gaita

No sešiem desmitiem, kur mazgāties un ēst,

Un garam veldzi gūt un miesai slāpes dzēst,

Kur mīlēt, domāt, nīst vai tikai apskatīt

To skaistumu, ko burvis kāds ir visur spējis sarādīt.

Tā katrs mirklis, draugu saimē pavadīts,

Man aizmirst liek, ka nezināms ir rīts

Un katrs skaistums stāvošs vai ar gaitu pildināts

Šķiet skata vērts, un priecājas mans prāts

Par katru esmes momentu, kas skaitās mans.

Šķiet, mūžiem maz ir nozīmes, ja iespējams

Ar mākoni kā sārtu sēni lielu,

Ar auto stūres strauju pagriezienu,

Jau rītu nāves jumprava man’ aicina uz deju,

To neprasot, vai sienas krāsoju vai rakstīt gribu dzeju.

 

Ne ozols esmu es, ne arī kaila klints,

Bet tikai cilvēks vien no iznīcības dzimts.

 

 

 

 

MĀJĀS NĀKOT

 

 

Izdzēsiet!

Ielu laternas izdzēsiet,

Kas, zvaigznes aizsedzot,

Mums dzīvi viltus gaismās izgaismo,

Un dodiet man tumsu

Upeņu melnumā,

Jo mājās es nāku no Viņas

Un gribu būt viens.

 

Peļķē kā asaru pilnā acī,

Kas vientuļa debesīs veŗas,

Kur vējš ar mākoņiem retiem

Tango dej,

Mēness sārtumu slēpj.

Man kabatā bāls

Kā askēts mūks

Lakats nobijies slēpj

Lūpu reibuma smeldzi,

Sārtu kā itāļu vīnu

Plankumos lielos.

Man roka pie lūpām slīd

Un Viņa nāk līdz.

 

Dūmi kā pelēka rudens migla

Pīpei, kas aizmirsta ceļu rāda,

Ardievas saka

Un, aptinot mani,

Klusu pret zvaigznēm kāpj.

Izgaist tad smarža.

Tomēr ap mani

Asāk par kafijas elpu, -

Vijas kā svētnīcas vīraks

Smarža, ko sajūt pat sirds,

Plūstot no rokām,

Tā noglāsta vaigu

Un viņa nāk līdz.

 

Laikam tomēr

Mīlniekus mīl,

Jo izdziest laternu gaismas.

Es eju pa tumsu

Mājās no Viņas

Un nebūšu viens

Līdz nākamai

Tikšanās reizei.

 

 

 

 

DRAUGIEM

 

 

Kaut kur kādi gudri ļaudis atzinuši, ka Raiņa „Jāzeps un viņa brāļi” esot nemorāla, ne visai augstvērtīga, plašākajai latviešu trimdinieku saimei nepieņemama luga.

 

Ko domā domu, Jāzep, sapņu nelga,

Kam gribi, lai tev Rainis, vecais sociālists,

Liek garā lielam būt un pāraugt pūli.

Vai nezini, ka mazo lielums baida?

Uz nomaksu sev priekšpilsētā nopērc būdu.

Varbūt tad kļūsi pieņemams un labs.

 

Rauj koklei stīgas, Dāvid, projām sviedi,

Ja neproti uz galda kāpjot nodziedāt

Tu augsto dziesmu meldermeitiņai.

Vai nezini, ka kurlo putnu dziesmas baida?

Ar kokli piestampā tu skābus kāpostus,

Būs cienījams tavs uzņēmums un pats.

 

Nav gars vairs vajadzīgs. Ko meklē, Pēr?

Vai nezini, ka ciedru koka kastes

Sniedz mākslu visiem, kas prot kloķi griezt;

Ir kalendāros smukas bildes, tiek kondensētas grāmatas.

Un pūļa Pilāts uzvelk diletanta togu,

Lai nesaprasto spētu notiesāt.

 

Es kādreiz saīgstu par sevi un par dzīvi

Un noskumstu par visiem mums.

Šķiet brīžiem mūsu runas, mūsu darbi

Kā mazas mēslu mušas dziedājums,

Ko tukšums atbalso un aizmirstība gaida

Kā labi nobarojies zirneklis.

 

 

 

 

 


 

 

 

Inārs Brēdrichs

 

 

 

 

LAIME

 

 

nav putns, kas atlido

Ilgpilniem zilsapņu spārniem.

Nav to ko meklēt

Velēnu vecīša būdā,

Nedz nimfetes Lolitas pilī.

Laime ir tārps,

Piezīdies mirušo trūdu,

Graužas kas palēnām tevī

Un izrobo sulīgo serdi.

 

 

 

 

BEZ SEJAS

 

 

Iemērcu pirkstus naktī

Un velku ar tumsu pār seju.

Tumsas tvirtajos valgos

Gribētos vaibstus sapīt.

Gribētos atraisīt acis

Dobumiem kaisuši stingiem,

Deguna dvinīksnās gropēs

Bezgaisu lipīgu slacīt.

Ļaut, lai zobi un mēle

Aizaug rūgteno muti.

Pārplēš vēl rūgtākām ausīm

Bungādu klusuma spēle.

 

- - - - - - - - - - - - - - -

 

Vilku tā tumsā pār seju

Es pirkstus, iemērktus naktī,

Un, izzūdot vaibstiem, jutu,

Ka citādā gaismā eju.

 

 

Jaunā Gaita