Jaunā Gaita Nr. 34, 1962

 

 

Eglons Spēks

PĒDĒJĀ ATKĀPŠANĀS

 

Bunkurā ienāca ziņnesis:

„Kaŗš zaudēts! Tūlīt sagatavoties uz pārcelšanos.”

„Kur? Uz Sibīriju?”

Bunkurā stinga nāves klusums. Kaŗavīri blenza ziņnesī kā spokā. Zeims spēji pielēca kājās:

„Bet kā tas var būt? No rīta radiofonā teica, ka Kurzeme nepadosies!”

„Jā, bet nu ir gals,” ziņnesis rūgti atkliedza, aizcirta durvis un nesa liktenīgo vēsti tālāk.

Pa ierakuma grāvi nāca rotnieks. Viņš bija cepuri pametis komandbunkurā uz galda. Mati plīvoja spirgtā vēsmā. Viņš izveda vadus no ierakumiem un, rotu mežmalā sapulcinājis, teica:

„Štābos izziņota vispārēja kapitulācijas pavēle. Tā stājas spēkā pulksten četrpadsmitos. Tā kā tagad pulkstenis jau ir piecpadsmit, tad tas jau ir noticis fakts, un mēs tur neko vairs nevaram grozīt. Tie, kas grib padoties organizēti, var iet uz trosu pie virsseržanta. Pārējie var izklīst,” leitnants strupi nobeidza.

Vīri vēl kavējās.

„Kur tad lai klīst?”

„Dod citu pavēli!” kāds nikni iekliedzās; „es gaidu. - Dod citu pavēli.”

Leitnants lūkojās starplaukā.

„Re, - mēle balta,” saniknotais turpināja; „Redz, ko izgudrojuši. Vai vairāk nekā štāba kungiem nav ko teikt?”

Vīru rindā sakustējās garš kaprālis un, šauteni aiz stobra pār plecu turot, bezbēdīgi uzsauca:

„Ej, jūs - kam ceļš uz Dundagu! Cik tādu ir?” Divdesmit tūlīt atsaucās un sāka pulcēties, bet tad atdzīvojās arī leitnants, un viņa komanda nāca asa kā zibens:

„Aizsegā!”

Uz ierakumu vaļņiem, kuŗus viņi nupat bija pametuši, stāvēja krievi, īsu mirkli pretinieki uzlūkoja viens otru ar bezrūpīgu ziņkāri. Vai tad nebija miers? Alnis, pie munīcijas kastes notupies, mitējās bērt lodes šineļa kabatās un kā brīnīdamies aplūkoja, cik tiem biezas, pelēkas un iedzeltējušas drēbes, cik kuŗam krievam vairāk zvaigžņu un ķieģeļu uz apkakles un cik tiem skaista ķiršu sarkanuma krāsa. Diez’ ko tad tie te grib? Alnis brīnījās, bet drīz lieta kļuva skaidra.

„Ruki verch!” kāds dobji uzsauca aizsmakušā dzērāja balsī un draudīgi pacēla spoži nodilušu mašīnpistoli. Viņš nepaspēja otrreiz balsi pacelt. Mežs acumirklī piezvirkstēja krustu šķērsu ar ložu vēdekļiem. No kokiem bira skujas un skaidas. Spalgi dunēja granātsprādzieni un pauguros, kur starp krūmājiem vīdēja starplauki, nāca krievu ķēdes.

„Ruki verch, ruki verch...” tie auroja ritmā un metās virsū, un mežs piebalsojās ar ievainoto kliedzieniem, mašīnpistoļu un šauteņu rībieniem. Alnis ieraudzīja pie patronkastes guļam grupas biedru Brantu. Pierē sārtoja caurums, viņa pirksti vēl drebēja. Alnis skatījās draugā gluži apmulsis, kā pats būtu tālu prom no šīs vietas. Kāds svešs virsnieks pēkšņi bija ieradies un stāvēja starp vīriem. Laikam štāba sūtīts. Balss kaut kur dzirdēta, - kaut kur tāds bija redzēts. Jā, patiesi, - tas taču bija Aļņa skolotājs Jānis Brusa.

„Atiet,” kapteinis Brusa valdonīgi komandēja. Šai brīdī bija labi būt skolotāja tuvumā, un Alnis pēkšņā jūtu uzplūdā ticēja, ka Brusa par viņiem rūpēsies, ka viņš vadīs un izdarīs visu nemaldīgi un labi.

Rota jau bija sadalījusies grupās. Pa kreisi mežā lauzās „tie, kas uz Talsiem” un „tie, kam ceļš uz Dundagu.” Pie kapteiņa Brusas palika rotnieks - leitnants Sirmais, seržants Vītols, kaprālis Alnis, Zeims un kādi trīsdesmit kareivji - Bērziņš, Žibulis, Stanga un citi... Klusēdami viņi devās dziļāk mežā. Tikai dzirdēja drēbju švīkoņu, steidzīgu elpu un soļus muklāja sūnās. Gaiss mežā bija vēss un miglains, jo iepriekšējā naktī bija nolijis vēss pavasara lietus. Alnis šad tad pavērās Brusas plecīgajā stāvā, un viņa atmiņā atainojās skolas gadi, kad Brusa vēl bija kadets un Alnis skolnieks... Liepājas jaunajā basketbola zālē skanēja brāzmainas gaviles. Brusa iemeta trešo grozu pēc kārtas, un strāvainā gaviļu vētra negribēja rimties... ... šalca koki prospektā, pa kuŗu brašā solī nāca Brusa, tērpies gaŗā Latvijas armijas šinelī... Kad Latvijā ienāca krievi, tad tik aizrautīgas sacīkstes vairs nenotika. Kā es šādā brīdī varu tā domāt? Alnis bēdājās. Brants krita tik pēkšņi. Līdz viņu vairs nevarēja paņemt. Tālumā vēl rībēja reti šāvieni. Vīri turpināja ceļu klusēdami. Dažam jau glaudās klāt vientulības bieds un sirds neizprastās baismās sažņaudzās. Vēl viņi bija prāva grupa, bet tā mazināsies, un reiz pienāks brīdis, kad visi būs izklīduši; tad būs jābūt gluži vienam ienaidnieku vidū. Viņi aplūkoja viens otru, vai baiļu zīmes nemanīs... Alnis ļāvās atmiņu reibumam un meža lapotnē redzēja, kā klasē ieskrēja piecas meitenes, metās kā putni pie loga, centās to attaisīt, tad aizspurdza atpakaļ ārā gaitenī. Kaut kur dzirdēja satrauktas balsis, kaut kur skanēja dziesma un brašu soļu ritms. Tad viņi metās ārā uz ielas. Tur šoreiz nenāca krievi, bet latviešu karavīri. Tur gāja leitnants Brusa pats pirmais. Dziesma šalca augšup gar namu sienām, tālu balsojās un ar dzelmīgu zaigu iešalca skolēnu sirdīs. Jā - Alnis atcerējās: mēs stāvējām ielas malā, un varens lepnums mijās ar smeldzi. Stalti bija kaŗavīru stāvi, bet viņiem nebija ieroču. Dziesma kāpa un cēlās, tā šalca pilsētā kā palaina upe un rāva mūs līdz... un puikas gāja līdz... gāja līdz, gāja līdz, kaut vai ellē, bet līdz!

„Strauja, strauja upe tecēj,

Strauja, strauja upe tecēj

Gar brālīša namdurvīm!

Gar brālīša namdurvīm.”

Un tagad Brusa bija šeit - mežā. Viņš stāvēja vīru vidū un kaut ko stāstīja, un kad viņa acis sastapās ar Aļņa skatu, viņš viegli pasmaidīja:

„Ak Alnis arī šeit? Un Zeims?”

„Jā,” abi bijušie skolnieki paspēra pussoli uz priekšu un atkal bija ar mieru iet, kur vien ies Brusa.

Viņi izgāja neliela klajuma malā. Lauka vidū viņi ieraudzīja jaunsaimniecību. Pretējās mežmalas krūmos brūnēja vieglo bateriju stobri. Sētā kustējās ļaudis, un viņi gāja zosu gājienā gar sazēlušu rudzu lauku turp. Tur bija artilērijas štābs. Uz lieveņa sēdēja maza auguma artilērijas pulkvedis - grumbās savilktu pieri. Viņš rāmi vilka pīpi. Šķērsu pāri pagalma zālājam kāds plecīgs kaprālis un kareivis stiepa krituša majora līķi. Esot nošāvies. Aiz meža krievi laida gaisā krāsainas signālraķetes. Tās sprāga sausi paukšķēdamas un cēlās virs meža kā ugunskuru dzirkstis. Tie tur līksmoja par uzvaru, bet pie klētsstūŗa noskrandušais kareivis ar kaprāli raka majoram kapu.

„Ciets kā elle,” kareivis errīgi šņāca. „Glūda. Nez kam, velns, viņam vajadzēja šauties?”

Viņš drebelīgi cilāja lāpstu, meta kaudzē sarkanu smilti un kaut ko neskaidri murmināja.

„Nerunā gari, roc,” kaprālis dobji atteica un ar durkli cirta pelēkos klētsstūŗa grodos krustu un majora vārdu.

„Ko zi’, ka pašus še nenobāž,” kareivis turpināja prātošanu un, iedūris lāpstu velēnā un pagriezies uz atnācēju pusi, ausījās:

„Krievi nav tālu, ko? Traki, ja tagad ievaino...” Atnācēji novērsās. Viņi saprata, ka vislabprātāk viņš laistos kaut kur lapās... Citi gāja līdzēt rakt.

„Ejiet. Ejiet tālāk Kurzemē,” pulkvedis rāmi teica. „Man vēl jāpaliek šeit. Vēl visi bateriju novērotāji nav atnākuši. Un ko es - vecs vecis mežā... ? Palikšu šeit. Un redzi,” norādīja uz sliekšņa noliktas zemnieku drānas: „Adjutants man sagādājis jaunu kārtu. Kad viss te nokārtosies, tad redzēsim, ko tālāk darīt.”

Ātri atvadījās un pāri laukam aizgāja sakarnieku grupa. Kāds mazliet iedzēries, soļodams sprigani čīgāja vijoli.

                „Nu ar Dievu, Vidzemīte...”

Vīri klusu sarunājās un cēlās kājās uz iešanu, jo pulkveža vārdi viņiem nebija pa ceļam. Kaut kam vēl jānotiek. Tā nevar padoties. Lai paliek lielgabali, lai lielgabalu tētiņš paliek, ja grib, bet viņi ies tālāk. Te nekādai mīkstčaulībai nevarēja būt vietas. Viņi iegāja mežā ar ložmetējiem un tanku dūrēm uz pleca. Kaut kur tālumā notika apšaudīšanās. Tumši nogranda dobji būkšķi. Kaut kur kaut ko spridzināja. Krievi vēl bija kaut kur tālu un spriegums atslāba, bet negulēto nakšu gurdums kaisīja acīs miega smiltis. Tā vien gribējās - likties sūnās gulēt un neatmosties ātrāk kā jaunas pasaules dienā. Viņi izgāja tīrelī. Tā apvārsnis žilbināja acis, un Alnim, pusmiegā soļojot, likās, ka viņi iet gar aizsaules malu. Tā sākās tur... aiz tīreļa... Brusa tur iet pirmais... rinda seko...

Kā sākās šis gājiens? Jā - ar dziesmām, ar „Strauja, strauja upe...” ar ešelonu, kas devās cauri Kurzemei pret ienaidnieku. Tad dziedāja birztalām, kad vilciens, sliežu rakstam sitot, traucās tām garām un par upēm, pilsētām un līgavām. Uz lielāko staciju peroniem gaidīja klāti galdi, un tauta, kur vien apstājās, viņus apveltīja ar ozolu vainagiem, un dejas nebeidzās, līdz palsā rīta ausmā lokomotīve izsvilpa baltus sutas kūļus. Viņš skūpstīja zāli, pār kuŗu nāca kuršu zeltene, rītausmā ziedēdama un smaidot deva rudzpuķu pušķi. Tad viņš bija gatavs doties vislielākajā kaujā. Tad Kurzeme bija bezgala dārga. Ar himnu un gavilēm tā aizbrauca vesels lādiņš skaistā latviešu lauku nacionālisma.

Alnis centās aizmirst, cik greizi un nodevīgi tas tika izšauts, un iecirtīgi turpināja ceļu Brusas pēdās.

Pret pievakari viņi iznāca laukmalā, no kuŗa pavērās plašs skats. Pa lielceļu uz Kuldīgas pusi plūda daždažādas vienības un bēgļi. Tur brauca Sarkanā Krusta spēkrati un it kā mēŗa zīmes vilkdamas, gāzelējās ar baltu lupatu driskām apspraudītas vācu ores. Šur tur pa pļavām un ganīkļiem gāja izklīdušās vienības. Pa lielceļu šūpīgā līnijdroškā aizlaida gaŗām pulka veterinārārsts. Viņam blakus sēdēja sieva, tērpusies vislabākā kleitā, un kaŗavīri meta gaisa skūpstus. Bet pie Vānes mežmalā leģionāri kārtojās jaunā aizsardzības līnijā. Alnis ar Zeimu apsēdās uz nogāztas apses celma un vēroja līdztekus jaunajai frontei ejošas bataljona vienības.

„Kas jūs tādi?” Zeims uzsauca.

„Lampas bataljons,” -

„Kur dragāsit?” -

„Nāc, vecīt, līdz, tad redzēsi.” -

„Velns zina, kādās lamatās lienat.” -

„Lampa zina, kā no frontes izbēgt,” bravūrīgi atsauca vairākas balsis. No gājēju rindas iznāca plats dižkareivis un gribēja runāties.

„Es nesaprotu,” viņš teica un pārsvieda šauteni otrā plecā: „Kāpēc jāiet? Krievs taču pats nāk klāt!”

„Ja tev ir laba tabaka, tad paliec pie mums,” kāds zobgalīgi atbildēja, un dižkareivis noskumis aizgāja tālāk. Nāca jaunu instruktoru grupa. Tie nāca piedurknes atlocījuši, maskējušies ar zāļu kušķiem un nesa divus aviācijas ložmetējus. Viens bija tērpies melnā kazaku frencī ar lodēm šķērsu krūtīm. Kāds cits cilāja melnu Volchovas nūju un šineli nesa snobiski uz pleciem. Viņu vidū gāja trīs zilo lakatiņu meitenes, un gājēji paklusi dziedāja:

„... un caur pīpju dūmiem raugās viņa acu drūmais skats...”

Kareivis Žibulis atraisīja mugursomu un izvilka žokejcepuri, izdauzīja pret celi un uzlika galvā, bet Alnim šķita, ka viņa krūtīs duŗas ass dzelonis. Tātad Žibulis jau bija gatavojies. Cits smīnēja, bet seržants Vītols sprieda:

„Tā. Nu tu vari iet mājās. Vai šlipses tev nav?”

„Ja jau pulkveži...? Ko tad es...?” Žibulis norūca un, pacēlis somu, izkratīja spēļu kārtis, moskītu tīkliņu, vecas zeķes un žūksni sačervelējušu ostmarku.

„Prātīgi darīts,” Vītols tūlīt atsaucās. „Atbrīvo vietu červonciem. Bet pīķus gan nepamet. Tie der visos laikos,” Vītols noliecās, un rūpīgi salasīja spēļu kārtis un atdeva tās Žibulim.

„Redz, tauriņu tīkliņā,” vecs, bezzobains leģionārs smēja un pacēla zaļo tīkliņu. „Ar to var iet pludmalē jaunu Latviju ķert.” Jau bija krietni satumsis, kad rokas plātīdams nāca kāds jautrs apgādes virsnieks. Pie krūtīm grabēja medaļas.

„Nu tik, zēni, saspļaujiet saujās. Friči pagalam. Krievs vien pāri palicis. Tos mēs samizosim. Ventai pāri nelaidīsim. Šonakt vai nekad. Ticiet rītam!”

Kad apgādnieks bija pietiekami attālinājies, ierunājās kurnētājs:

„Es vairāk ticu, ka rītu viņš gulēs saldā miegā caurs kā siets.” -

„Un tava žoķene, Žibuli, būs kādam krievam galvā. Tev grūti, Žibuli. Vislabāk būtu, ka tu nemaz nebūtu tik trakā laikā dzimis.” -

„Ko lai daru, ka tāds esmu,” Žibulis bēdīgi noteica un bezspēcīgi noplātīja rokas.

Pa pievakares tumsu, neviena nemanīts, bija pienācis kapteinis Brusa, vēl kāds virsnieks un pāris kareivju. Brusa norādīja uz svešu ziņnesi un teica:

„Trešā bataljona otrā rota stāv mežā piecus kilometrus no šejienes un gaida ziņu. Ziņnesis viens negrib iet, jo tur ir krievi priekšā.”

„Es viens tiem netieku cauri,” ziņnesis steidzīgi piebilda. Kaŗavīri klusēja. Neviens neapskauda ziņnesi, jo kas gan šonakt, kad fronte bruka, kad armijas kā straumes plūda atpakaļ, kas gan šonakt gribēja iet cauri krievu līnijām tālu kaut kur ellē iekšā.

„Kas nāks līdz?” Brusa jautāja.

Vīri kavējās, Bet Brusa ļāva pārdomāt. Pēc krietna klusuma brīža piecēlās vairāki pelēki stāvi un lēnā solī nostājās pie gājējiem. Arī Zeims piešāvās kājās un ar degošu skatu lūkojās Alnī. Alnis nespēja piecelties. Brusa ar brīvprātīgajiem devās ceļā. Alnis neizturēja un skrēja pakaļ. Viņš cīnījās ar raudām, klusi lādēja Brusu, mežu, šo dienu un visu pasauli, bet tomēr gāja. Mākoņos spīgoja aviācijas sveces. Padebeši dunēja kā milzu dzirnavas. No kādas mežmalas atskanēja šāvieni. Viņi izvērtās puslokā un sāka skriet pāri mikliem arumiem. Tumsa pielija ar laistīgām ložu švīkām. Nē, - tālāk viņi netika un sāka gulties arumos.

„Brusa, nāc atpakaļ!” Zeims pēkšņi sāka kliegt. Viņi vēl centās līst uz priekšu kā pret vētru, bet ložu vēdekļi viņus spieda arvien smagāk pie zemes.

„Nāc atpakaļ,” tumsā skanēja saucieni, bet Brusa ar ziņnesi atpakaļ neatnāca.

Jaunā Gaita