Redakcija lūdz kodolīgas lasītāju vēstules par aktuālām problēmām literatūrā un mākslā, kā arī ierosinājumus un kritiku par JG saturu.
Redakcija neatbild par lasītāju vēstulēs sniegto faktu pareizumu.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
Kāda sirma diplomāta piezīme par „humoristisku pieeju vēstures problēmām” rāda, ka esam zaudējuši humoru, kas ir ļaunāk par mantas zaudēšanu (ko esam paspējuši atkal uzkrāt!)
Ja runā par mūsu „publikas pamirušo interesi par polītiskajām problēmām” (Dr.A.Karps Laika vēstulniekā), tad liekas, ka liela daļa vainas ir polītiķu klusēšanai vai liekulībai. „Tauta atmet ar roku”. Apnīk dzirdēt, ka „rietumi” ir iemiguši, stulbi, gļēvi un nezkas (kas viss ir fakts!), ja mēs paši starp 1920. un 1940. g. bijām akurāt tādi paši.
Vai tiešām visa mūsu pašiedomātā gudrība pastāv tanī apstāklī, ka boļševikiem bija mūs jāpiespiež bēgt, lai mēs prastu tagad lamāt citus? Tik gudrs taču ir pat kaķis, kas pēcāk pazīst sarkanu slotas kātu! Sakarā ar to man ir daži jautājumi, kas parastajā kuš–kuš garā nokļūst lielās preses papīrkurvī.
1. Kā Latvijā toreiz iekšlietu ministrija izturējās pret krievu emigrantiem (nansenistiem u.t.t.), kas iedrošinājās ar pretpadomju plakātiem ierasties pie padomju sūtniecības Rīgā?
2. Kā mūsu valdība protestēja (ar nepiedalīšanos sūtniecības vodkas rautos vai „oficiālāk”?) Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad uzzināja par neatkarīgās Grūzijas anektēšanu vai „labprātīgu” pievienošanos „Māmuļai”?
3. Kādā veidā Latvijas valsts diplomāti „iejaucās Krievijas iekšējās lietās” trīsdesmitos gados, kad latvju tautas daļas (250.000!) iznīcināšana sākās sakarā ar kollektīvizāciju un pēcāk lielajā partijas tīrīšanas akcijā? Un – ko tai pašā laikā darīja mūsu diplomāti rietumos?
4. Vai bez Muntera un Ulmaņa (kā tas lasāms viena otra polītiķa atminās) arī citi „lielāki vīri” tāpat noticēja visam, ko krievi sola?
Lūdzu J.G. redakciju šos pāris jautājumus publicēt cerībā, ka jaunā paaudze ierosinās „vecos” izteikties pēc iespējas profesionāli, ar „paliekamu vērtību” un tā, ka šīs atbildes dotu materiālu nākošajiem sociologiem u.c., kas pētīs (ja paspēs!) mūsu nevarību boļševisma uzvaras gājienā.
Haralds U.
Vairākas vēstules saņemtas par Raini kā latviešu kandidātu ASV pastmarku sērijai –Champion of Liberty. Redakcijai pārmet noteikta viedokļa trūkumu, Raiņa nepieminēšanu. Jauns Raiņa adikts, kas pēc viena mīlestības dzejoļa publicēšanas bija apklusis, lūdz publicēt brīvo pantu.
JAUNĀS GAITAS redakcijai:
RAINIS NAV PIEMĒROTS, (īsruna)
Rainis!? – nekādā ziņā!
Revolucionārs dzejnieks, kas prasa miermīlīgas, es uzsveru, dāmas un kungi, miermīlīgas, krievu impērijas sadalīšanu nacionālās valstiņās, nevar būt brīvības čempions!
(Brīvība, drošība un miers ir viens, un labklājība ir viņu mērs)
Bez tam – mums ir piemērotāki kandidāti:
Piemēram, Barons cīnījies ar vācu mācītājiem, kas tautasdziesmas sauca par blēņu dziesmām.
Kas vainas Ulmanim? – Vai saimnieciski mēs neuzplaukām?
Kronvaldu Atis – cīnījies ar zemniekiem, lai bērnus sūta skolās.
Un Valdemārs. Krišjānis nebaidījās no vētras ne konventa („valkājiet paši”), ne jūŗā („brauciet, latvji, jūriņā, krājiet zeltu pūriņā”).
Ir arī vēl citi:
Oskars Kalpaks, kas krita no savu cīņas biedru lodēm, kad bija sajukuši sakari un virzieni Airīšu priedēs.
Pulkvedis Veiss, kas Volchovā izkaroja krustus sev un citiem.
Bruno Kalniņš, kas uzņēmās Latvijas armijas polītisko vadīšanu laikā 1940. gada rudenī.
Varbūt brīvības čempiona titulu varētu dot pat tam nacionālā spārna parlamentārietim, kas ierosināja Latvijas Saeimas vēlēšanās pielaist arī komūnistus
(jo sociāldemokrātu frontes graušana toreiz bija svarīga lieta).
Dāmas un kungi! Rainis nav piemērots. Mūsu skolu programmu dēļ jaunie par viņu arī daudz nekā nezina – to pierādīja Niagarā jaunatnes dienu paneļdiskusija.
Nost ar Raiņa kandidatūru! Nost ar kandidatūras aizstāvjiem!
Brīvības čempions var būt tikai tāds, kas cīnījies un stāvējis par taisnu un svētīgu lietu.
Dievs, svētī Latviju!
Vainīga vai nevainīga?
Vilma Tenese, kādu to pazīst daudzi.Kollēga Laimonis Zandbergs iepriekšējā (32.) JG numurā „Redaktora piezīmēs” min mūsu jaunatnes apvienību trejlapi – ALJA, ELJA, LNJAK – un par visām dod šādu spriedumu: „Diemžēl, pārmaiņas un augšana mūsu jaunatnes apvienībās, šķiet, apstājusies. Tas noticis pašu jaunatnes vadītāju vainas dēļ un... Jaunatnes apvienības ALJA, ELJA un LNJAK, liekas, ir zaudējušas un gājušas lejup.”
Vienam cilvēkam ir grūti spriest par to, kas noticis aiz viņa redzes aploka, tādēļ nevar pārmest, ka tā šķiet. Taču tikpat bīstami, cik „eiropietim” izteikties par Amerikas un Kanādas latviešu jauniešiem, nepārprotami iespējams kļūdīties kollēgam Kanadā, spriežot un savā globālā vērtējumā ietveŗot arī latviešu jaunatnes apvienību Eiropā.
Ja atļausimies runāt par ELJA-s pēdējo divu gadu darbību, tad tajā pašā JG 32. nrā konstatēts, ka tā „...bijusi nepārtraukta, bet ne viegla kalnā kāpšana”. Negribu noliegt, ka tas lielā mērā bijis viena vienīga cilvēka nopelns, bet tai pašā laikā nav iespējams noliegt arī to, ka tā ir bijusi kalnā kāpšana, jo grūti iedomāties, ko vēl, mūsu specifiskajos apstākļos, varētu prasīt no mūsu jaunās paaudzes un tās darbiniekiem, ja ne uzdrošināšanos iet pašiem savu ceļu. Manuprāt, ELJA-s vēsturē nekad tās stāvoklis nav bijis tik nodrošināts un apvienība tik respektēta, kā 1960.-61. darbības gadā. Jo sevišķi par to varētu liecināt tādi skaitļi, kā – ka laikā, t.i. no 1959. g. augusta līdz 1961. g. septembrim ELJA-s centrālo sarīkojumu 19 dienās nolasīti 32 referāti, ieskaitot 3 „apaļā galda” diskusijas, notikuši 2 koncerti ar viena koŗa un 7 mākslinieku piedalīšanos un 2 rakstnieku vakari ar 16 autoriem. Tā ir intensīva kulturāla darbība, kādas nebija agrāk un kas liecina tikai labu par ELJA-s attīstību. Man šķiet, ka redzot šos skaitļus, būs grūti runāt par „apstāšanos vadītāju vainas dēļ”. Katrā ziņā spriedums neattiecas uz Vilmu Tenesi, ELJA-s priekšsēdi no 1959. g. augusta līdz 1961. g. augustam. Visus kaķus nevar mest pār vienu un to pašu kārti!
Gunars Irbe
Piezīme
Nekādā gadījumā nedomāju vainot pēdējo gadu jaunatnes apvienību vadītājus. Vilmu es mīlu un cienu tāpat kā kollēga Irbe (un ceru redzēt jaunatnes svētkos Čikāgā 1961. gadā).
Laimonis Zandbergs
