Jaunā Gaita Nr. 32. 1961

 

 

PIEZĪMES PAR A.P. MIERKALNA MĪLAS UNIVERSU

Andrejs Pablo Mierkalns, MĪLAS UNIVERSS, apgāds Vaidava, 1961, g. , 119 lpp.

 

Laižot klajā piekto dzejoļu krājumu, Mierkalns nav vairs pieskaitāms visjaunākajai dzejnieku paaudzei, par kuŗu mēdz teikt - tam ir dotības un labas cerības nākotnē... Mierkalns saka: "Nu jau rakstu piecpadsmit gadus, varu dot norādījumus iesācējiem." (113. lpp.). Tādēļ arī kritikai par M. dzeju nu beidzot ir jābūt atklātai un patiesai, pieminot kā pozitīvo, tā negātīvo.

M. raksta pārdomu un iedeju dzeju. Daudzi noapaļoti domu graudi bija Purpura sirdī. Mīlas Universā M. atmetis deviņrinžus, atmetis arī spilgto, žilbīgo, krāsaino valodu, turpina veidot savu pozitīvo pasaules uzskatu. Tēvzemes mīlestība, brīvība, draudzība - šis cildenās izjūtas atrod izteiksmi viņa vārsmās, kas palaikam skandējamas kā "marši militārā orķestra pavadījumā" (77).

Bet es sapņoju
Par Dieva balto un Latvijas sarkanbaltsarkano
Karogu, un manas ilgas pieder Tev, Brīvība!
(9)

Brīvība ir arī īstās mākslas simbols un nepieciešamība :

... bez Tevis
Mākslas nav.
Dzeju spārnotās armādas
Trauc un slavina Tevi,
Izredzēto,
Augstāko cilvēcības sasniegumu.
(37)

Atkal un atkal M. pasvītro, ka viņa ticība pieder brīvībai, gaismai, idejiskai saulei. Vientulība un slimība nespēj aptumšot viņa skatu. No savas vientulības viņš mēģina

... kontaktēt cilvēkus
Parādīt viņiem, ka arī vientulībā
Ir kas skaists...
(72)

Zinām, ka M. Pēc īsām valodu studijām garus gadus pavadījis slimnīcu un sanatoriju vientulībā. Tādēļ apbrīnojama ir viņa stiprā iekšējā pārliecība un ticība Latvijas nākotnei. Tumšākajos, bezcerīgākajos brīžos viņš atrod atspirdzinājumu savai dvēselei domās par dzimteni, par latviešu valodu. Runājot par to, viņa rindas iegūst pravietisku spēku un spožumu. Viņa pasaules uzskata kalngalā veidojas šo lielo vērtību sinteze - neorenesanse:

Ir iespējama tikai viena īsta
māksla, un tā saucas skaistums,
viena pareiza reliģija - svētums
un viena varonīga pārliecība, tā
ir universālisms.
(77)

Mierkalna dzejas saturam un misijai nevaram pārmest neko; kaut vairāk mums būtu jaunās paaudzes ar tik stipru ticību Dievam un dzimtenei. Ir cits jautājums par Mīlas universu kā par dzeju. Beidzamo gadu desmitu mākslas attīstībā ir novecojušās un kļuvušas nelietojamas gadsimtos veidotās mērauklas, vērtējot dzeju pēc pantmēriem, ritma, vārdu izvēles, satura. Dzeja var būt bez visa tā, un latviešu jaunajā dzejā piemēru netrūkst, kaut vai dažos L. Tauna darbos, kuŗos trūkst visu pieņemto dzejas elementu, bet tomēr paliek dzīvs dzejas gars. Kaut kāda mēraukla tomēr jāpatur, lai arī dzejas gars nedefinējams. Kamēr šādu definīciju nav, paliek vienīgi lasītāja intuīcija, pieņemot vai noraidot dotās rindas kā dzeju, prozu vai - vienkāršu niekošanos ar vārdiem.

M. nepieder pie ultramodernistiem, kuŗa rindas arī trīsreiz pārlasot paliek mīklainas. Viņa doma ir skaidri izteikta:

Dzeju krājums šis ir mana rija,
Izklāstīta te tiek mana teōrija
. (83)

Bet ir grūti ar teōriju izklāstīšanu radīt dzīvu dzeju, kas liek rezonēt klausītāju sirds stīgām. Dzejniekam ir viegli pāriet robežu starp tīro dzeju un sprediķi vai ugunīgu runu no tribīnes. Patētisms, lepni, lieli vārdi nav neiespējami arī dzejā. Lai atceramies Andreja Eglīša "Dievs, Tava zeme deg", kas liek sirdij straujāk pukstēt arī 15 gadus pēc cīņu dienām. Bet kad M. tēlo nākotni:

Mūsu zvejnieki
kādreiz laimīgi smaidot,
vilks bagātus lomus.
Latviešu strādnieks
cels mīlīgas mājas...
(117)

tad viņa dzeja iegūst sabiedrisko lietu ministrijas publikācijas toni.

Gluži bez modernisma arī M. neiztiek; gribas daļēji citēt dzejoli Bākā:

Plakstiņi.
Sprakst.
Rakstiņi
Dakstiņi.
Lakstiņi
Makstītes.
Čakstītes.
Krakst.
(55)

Šeit pietrūkst tikai viena vārda: pekstiņi. Ar tādiem stila ziediem klajā nākot, nav brīnums, ka M. jāsaka:

Es esmu par saviem darbiem lasījis
tik daudz taisni nekrietnu un
nevietā nopalājošu atsauksmju
. (45)

Viņš kritiķus apzīmē sekojoši:

Viņi mūžam paliks tumsoņas, īstu
mākslu un skaistumu nopulgojoši,
zaimojoši un degradējoši.
(45)

Pie tādas gaisības, ko izstaro šī Bāka, pat kaķi nevar neko saskatīt, kur nu vēl kritiķi. Pats dzejnieks cituviet atzīstas:

es stāvu domīgs,
es sevi saprotu,
tas ir viss.
(90)

Šoreiz esam pilnīgi vienis prātis.

Atsevišķa nodaļa veltīta dzejoļiem angļu valodā. Nav minēts, ka tie tulkojumi, tādēļ jāpieņem, ka tie rakstīti tieši angļu vai amerikāņu publikai. Šai sakarā zīmīgs pirmais - par Ameriku un Brīvības statuju; bez šaubām, autora izceļošanas cerību ietekmē rakstīts un ļoti piemērots pasniegšanai uz koka šķīvja kādam Unrras ierēdnim toreiz nometņu laikos. Beidzamais - Moonshine pamatdomu izsaka pirmajās rindās:

I am trying to express my illusions of a
better life with many many friends all
over the world.
(68)

Pārējie dzejoļi šai ciklā ir apmēram pamatskolas vai ģimnazijas līmenī ar vienu otru gluži kuriozu rindu, piemēram, runājot par Dievu, viņš saka:

He is the commanding
General of the love and has
A great army with a heroic
Women army corps too.
(65)

Tieši šai sakarā mēs gan nedrīkstam aizmirst vienu svarīgu faktu: M. ar nolūku var rakstīt bērnišķīgu dzeju. Tāda ir viņa nesaistītā valodā rakstītā Simfonija Nr. 3 par Pēcīša bērnības atmiņām - manuprāt nepārspējami labs pamatskolnieka domraksts ar nemākslotu šarmu.

Rūpīgi meklējot grāmatas 17 nodaļās, var atrast vēl citus darbus ar īstas dzejas skaņu - it sevišķi tur, kur M. parādās kā vērotājs, kas uztveŗ apkārtni ar jauna zēna priecīgajām acīm.

Vientuļais dzejnieks no savas slimnīcas istabiņas sūta mums savu pārdomu un sapņu kvintesenci.

Es taču sniedzu dzejas
Vislabāko,
Kas man ir!

Tādēļ jebkāda veida kritikai ir jāatšķir Mierkalns kā cilvēks un domātājs no Mierkalna - dzejnieka, šai gadījumā Mīlas universa autora. Kam veltīt savas simpatijas, jāizšķiŗ katram lasītājam pašam.

 

Dr. P. Vasariņš

Jaunā Gaita