Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

 

 

 

 

 

 

 

Aija Rozena (1958) ir juriste. Dzeju sāka rakstīt 2018. gada martā. Dzejas rakstīšanas pamati apgūti Latvijas Rakstnieku savienības „Literārās Akadēmijas”  Dzejas meistardarbnīcās.

 

 

 

Svētīgi ir tie garā vājie, [..] Savu vājumu neapzināties.
                                               
V. Belševica, Dzeltu laiks, 1987

 

 

*  *  *

debesis veras kā ovālie dievnama vārti

bez mākoņiem, vēja pluinītu mākoņu spilveniem vienuviet mīņājās Saule un Mēness

vilciens, Valgas pierobežā, pārvadā laiku

viņas septīto desmitu, vīra – par šķipsniņu vairāk

ir Pētera diena
 

tā svētceļnieks lūgsnās – viņš satver un neatlaiž, ilgi neatlaiž manu roku

it kā zinātu, pavisam noteikti zinātu, gribētu izstāstīt kādu sen aizmirstu patiesību

skatiens, atvēries dziļumā – bez rūgtuma, pārmetumiem

ir tikai pieņemšana
 

kā pirms Lielās Tikšanās, īsi pirms Viņa

esmu es pati un vienlaikus cita, raugoties viņā, tieku daudz tālāk, sadzirdu eņģeļu bazūnes

ir mani Kristības svētki, pakāpiens purpura paklājā, augstā kā ķeizaram krēslā, baltām rozītēm
nošūtā kleitiņā klausos ērģeles, eņģeļu taures

Viņš satver un neatlaiž, ilgi neatlaiž manu roku, bikli un  pārdroša dodos Tam līdzi

ir debesīs vienlaikus Saule un Mēness, un Pētera diena

 

 

 

*  *  *
vasara mostas kā septiņi gulētāji
septiņiem zibens spērieniem, septiņu ozolu rētās dzimst septītais dēls
kā septiņas nopūtas, nojausmas, gaismas septiņas krāsas, septiņi cimdi, jo kādam trūkst pāris
ir atraitnes čuksti: tevi atprasīs dievi, mans bērns, tevi atprasīs dievi

 

 

 

*  *  *

kā lai pietaupu raizes

vai lai pasviežu pasaules vējiem

lai tie izlaistu krampjainas saknes

jodu ārdītos mākoņos cauros

kā lai pietaupu raizes

vai lai iesēju mātēs kā sēklu

no tā zēna kas nespēja pieaugt

no tās meitas ko nepaņems sievās

no tā augļa kas izrauts no miesām

 

kā lai pietaupu raizes

vai lai izkliedzu pasaules tēviem

lai tie nepārvelk pelēku plēvi

virs tā lauka kas izārdīts jodiem

 

kā lai pietaupu raizes

kā lai pietaupu pasaules raizes

lai tās negaist kā gurdenas skumjas

 

 

 

*  *  *

lien migla kā tumsa kā pusnakts bez rīta

jau zilgmelnos vālos ir ceļtekas vītas

uz simtgadu mājiņas skursteņiem jumta

sēd migla kā tumsa kā pusnakts bez punkta

 

par spīti šai miglai un tumsai par spīti

steidz mājiņā  Vecajais teicamais līdzi

un aizdedzot lāpas un izplēšot skalus

tas šķeterē teikas un izsijā stāstus

līdz sabirst pa burtiem kad gaiļi sauc rītus

 

tik paliek bez nulles un punkta uz jumta

kāds neiesākts teikums bez nulles un punkta

un atkal lien migla sien ceļtekas vālos

steidz ierindā senči ķer spriguļus līdzi

tie zibsnī aiz mājiņas zilgmelnos kāvos

ir ģērbuši pašaustu kareivju svārku

 

kad ceļos tu nometies laternu celi

un gaismu tiem parādot sentēvu svētīts

tiem pacelies līdzi par zemi šo stāvi

krīt migla kā tumsa un pusnakts nav rīti

tā nokrīt uz ceļiem un sargā šo zemi

  

 

 

*  *  *

lai viņa dara

kas sievai ir jādara

ikreiz, kad mamma               

rīkoja balli un tēvs

bija piedzēries

noteica tēva māsa

sargājot vecāku

istabas durvis

 

es biju mammas

septītā vaina

viņa neprata sargāties

kad tūlīt aiz devītā

pieteicās desmitais

tēvs kļuva dusmīgs

mammu ātrie rāva

uz slimnīcu

māsas mazgāja

tumšiem kurkuļiem

krāsotos palagus

reiz skapī atradu

garu adatu, brūnu

pērlīti galā un

gumijas pumpi ar kuriem

mamma, pārdurot sevi

izsūca tēva aizliegto augli

toreiz daudz prātoju

kāds varētu būt

mans desmitais

brālis vai māsa

tas savādais cilvēciņš

par kuru dzirdēju

runājam, vai kā pasaku

Īkstīte – bijis tik

pirksta lielumā

tad pārstāju domāt

 

miljoniem pelēki

ģērbtos ļaudīs

karogu, plakātu kalnos

līksmos saucienos - urrā

gaidīju Saulaino tāli 

kā luksofors 

pamestā stacijā 

izslēgtu gaismu  

 

kā tas ar mums

varēja notikt?

 

 

 

*  *  *

rudens it visur

ir rudens

kādā mājā

izsistiem logiem

caurvējš pārlapo

dīvainas avīžu ziņas

par jūras zirdziņu

mirušu akvārijā

kļūst steidzīgs

laiks iztīrīt dūmeni

rudens it visur

ir rudens

arī Irpiņā, Bučā

un Krievijā

 

 

 

*  *  *
mēdzu daudz lasīt
fizikā mācīja
kaut ko par vietā
un nevietā
saliktiem plusiem
un mīnusiem, mani
tas neinteresēja
taču, kad dzeltenā
lampiņa mirkšķinot
nodzisa, nācās lūgt
palīgā vecāko brāli
brālis reiz izteicās:
ziemā, piebāžot metālam
mēli, redzēt var Rīgu
Rīgu gan neredzēju
mēle izmetās
sārmaini sāļa
brālis nomira agri
naktīs, kad mirkšķina
dzeltenas zvaigznes
es izeju laukā
ieraudzīt Rīgu
 

 

 

*  *  *

viss slīd un izslīd, izgaist
tik nemanot kā pirmais sniegs
un peļķes piebirst dzeltenīgām skumjām

es nāves nebaidos, es baiļojos par padošanos
nav tava nevērība nodevīga, smaga

tas naivums mans un izsapņotā atvasara

un aizvainojums slēptais, gadu gadiem krājies
kā bērna pirkstiem, iekrampējot mātes brunčus
un mīlestība – kaķa nobijusies pele
es nāves nebaidos, es baiļojos par padošanos

 

 

 

*  *  *
knikš, knakš - atlec no maniem indigo krāsas gumijas zābakiem
pat no mīlīga pūpola ausaines
bērza mizas, kas jaucēti balta
pa divām, piecām, desmit
simt, nespēju saskaitīt
knikš – knakš, knikš - knakš
kā dzērvenes smalkajā cukurā
mirklī pārklājies, mirkli tik balta
tad pārvērties, patveries, izšķīsti pelēkā
dubļu mīcīti pelēkā ceļā
ak, krusa
ir skaistums tavs nesavtīgs pelēkums
tevi es uzrakstīšu


 

 

*  *  *

mēs pārrakstām viens otru kā trešo, industriālo laikmetu rūpnīcas štancētā vaštūka mazajās rūtiņās

vārdi kārtojas glīti, neklab un nedauzās kā štances ļodzīgā atspere

tu necenties sašvīkāt rūtiņu pelēko svītru

arī man nesanāks

esmu Ādams un Ieva, pirms grēka

tīra rasa no zvaigznes

lēni paļāvīgs laiks, Dieva noliktā kārtā

savācu vārdu drupačas no tava galda

mans maigums ir pāršķirstīts zīdpapīrs

 

 Jaunā Gaita