Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

 

 

 

 

 

2020. gadā Briselē izdevniecība MaelstrÖm reEvolution atsevišķā izdevumā laidusi klajā Žaka De Dekēra garo stāstu Suzanna ar ābolu (Jacques De Decker. Suzanne ŕ la pomme), kas izceļas ar īpašu šarmu, aizskarot dziļākās dvēseles stīgas.

Šī grāmata radās no mīlestības pret gleznām, dažām veiksmīgi izvēlētām dzīves ainiņām un neatvairāmas vēlmes padarīt nopietno rotaļīgu. Kurš cits rakstnieks būtu varējis tik viegli ieiet noslēpumainajā mākslas galeriju un tām pietuvināto ļaužu pasaulē. Kā uzmanīgs vērotājs, gleznotāja dēls Žaks De Dekērs precīzi un aizraujoši stāsta par cilvēkiem, kolekcionāru dažkārt dīvaino uzvedību un tuvējos veikaliņos notiekošo, kur netrūkst savu rūpīgi glabāto noslēpumu.

Žaks De Dekērs kā rakstnieks, dramaturgs un meistarīgu noveļu autors Latvijā ir jau pazīstams. Apgādā Zvaigzne ABC 2018. gadā izdots Žaka De Dekēra biogrāfiskais romāns Vāgners, kurš 2010. gadā ticis nominēts Gonkūru prēmijai. Nacionālajā teātrī 2002. gadā uzvesta viņa luga Magnolija, bet Beļģu noveles antoloģijā (Karogs, 2009. gada novembra numurs) publicētas divas Žaka De Dekēra noveles: Laikmeta bērns un Vēstule Lisai. Vēl divas noveles Evere for ever un Tu neko neesi redzējis Vaterlo, publicētas LRS laikrakstā Konteksts 2018. gada februārī. Un visbeidzot no 2022. gada pavasara Nacionālajā teātrī varam skatīt Sarkanais un melnais dramatizējumu, ko autors sarakstījis pēc Stendāla romāna motīviem. Diemžēl šo pirmizrādi Žaks tā arī nesagaidīja, aizejot mūžībā Covid 19 laikā savu radošo spēku pilnbriedā, tāpat kā nepieredzēja savas grāmatas Suzanna ar ābolu iznākšanu.

Žaka De Dekēra piemiņai apgāda MaelstrÖm reEvolution dibinātājs un direktors Dāvids Giannoni ar prieku piekrita šī stāsta tulkošanai un publikācijai latviešu valodā.

Tulkotāja


 

Žaks De Dekērs

Suzanna ar ābolu


Fransīnai Van Hove


No franču valodas tulkojusi Inese Pētersone

 

Pats lieliskākais šajā darbā ir grafiks.

No vienpadsmitiem līdz deviņpadsmitiem, ar diviem vēlajiem vakariem ceturtdienās un piektdienās, kas kopumā neievelkas ilgāk par deviņiem vakarā, nudien forši. Arī Sablonas rajons ir jauks, apkārtnē daudz veikalu, man ir laiks tajos ieiet pirms darba un sestdienās, kad slēdzam pusdienlaikā. Es jau teicu saimniecei, ka pēc pārtraukuma varam atkal atvērt, bet viņa neko negribēja dzirdēt. Mūsu klientiem tas neko nedos, viņa sacīja, īstie pircēji ap to laiku jau devušies izbaudīt nedēļas nogali, bet noņemties ar lūriķiem nav manās interesēs. Es centos viņai ieskaidrot, ka arī esmu tāda pati kā šie lūriķi, kad agrāk gāju te garām, mēdzu iebāzt degunu skatlogā, lai palūkotos, kas tur izstādīts. Un jūs būtu kaut ko nopirkusi, Suzanna? Man nācās atzīt, ka es nemaz nevarētu to atļauties. Viņa atbildēja: redziet nu. Biju domājusi atcirst, ka man arī tagad nav liekas naudas, ka viņa būtu ieinteresēta maksāt man vairāk, bet neuzdrošinājos.

Turklāt, par ko lai es sūdzētos? Man paveicās, ka dabūju darbu. Šeit nav tik nogurdinoši kā gatavajos apģērbos. Veikalos meitenes skraida bez apstājas. Šeit valda karalisks miers. Apmeklētāji lielākoties mani pat neuzrunā. Vai arī tikai tāpēc, lai palūgtu cenrādi. Un visbiežāk viņi tūlīt dod to atpakaļ vai arī ilgi pēta, ceļo no vienas gleznas pie otras, salīdzina, skatās pāri brillēm, aplūko, tad atkal iebāž degunu cenrādī, rēķina galvā. Visbiežāk viņi atdod man lapiņu, nesakot ne vārda, un aiziet kā atnākuši. Dažreiz, tas notiek ļoti reti, viņi vēlas ko vairāk. Un tad es zvanu saimniecei.

Viņa nedzīvo pārāk tālu, Rolebēkas ielā. Un pa mobilo es vienmēr varu viņu sazvanīt. Izņemot, kad viņa devusies medībās, kā pati saka. Es bieži prātoju, ko tieši viņa medī? Viņa saka, ka apstaigājot darbnīcas un apciemojot māksliniekus. Galerijas māksliniekus. Man ir savs stallis, viņa reizēm saka, un man ik reizi rodas sajūta, ka viņa iepleš nāsis un ievelk siena smaržu. Es ļoti labi varu viņu iztēloties pašas mazā gleznotāju-ērzeļu ganāmpulka ielenkumā. Vai fotogrāfu. Tie, starp citu, vienmēr ir vīrieši. It kā sieviešu mākslā nemaz nebūtu. Tomēr savāda šī sieviešu neklātbūtne.

Izņemot gleznās. Tajās sieviešu netrūkst. Vīrieši glezno sievietes visu laiku. Varētu domāt, ka viņi ne par ko citu nedomā. Galerija mani vilināja, tas jāatzīst, jo vienmēr esmu uzskatījusi, ka tajā dzīvo sievietes gleznās vai fotogrāfijās. Ik reizi, kad gāju garām, manu skatienu piesaistīja šo sieviešu augumi. Pat apģērbtas tās izskatījās kailas. Visas šīs sievietes skatlogā runāja ar mani par vīriešiem. It kā viņu skatienā es redzētu pati sevi. Jo mēs nekad nezinām, ko tieši viņi redz, kā viņi mūs redz. Šādi es varēju gūt zināmu priekšstatu. Es lūkojos uz šīm sievietēm un iztēlojos vīriešus, kuri viņas gleznojuši. Man būtu gribējies viņus satikt. Es biju maza meitene un zināju, ko vēlos: iepazīt vīriešus, kuri runāja ar mani caur attēliem, ko sievietes viņos uzbūrušas.

Un kādu dienu es saņēmos un iegāju iekšā. Es pavēru stiklotās durvis, bija sestdienas rīts. Galerijā neviena cilvēka. Pie galda ar stikla virsmu, kas balstījās uz diviem caurspīdīgiem steķiem, sēdēja sieviete. Viņa izskatījās pagurusi. Sieviete mani vēroja, es to jutu, kamēr citu pēc citas apstaigāju gleznas. Visās bija redzamas jaunas meitenes, reizēm pie dabas. Viņas ēda ābolus, sapņoja, viņām blakus bieži stāvēja atvērta grāmata. Gaisma bija silta, varēja domāt, ka visas šīs ainas norisinās vēlās pēcpusdienās, vasaras izskaņā. Šie skati mani uzrunāja. Es apstaigāju izstādi vairākas reizes, pie dažām gleznām uzkavējos ilgāku laiku, līdz sieviete mani uzrunāja.

Vai jūs kaut ko gribējāt? viņa vispirms apjautājās. Es nezināju, ko atbildēt. Un viņa turpināja: Vai es varu jums kā palīdzēt? Pirms atbildēju, viņa piebilda: Vai jūs sevi atpazīstat? Es biju vēl lielākā neizpratnē. Sevi? es pārjautāju, raugoties apkārt pēc kāda cita, kurš tur nevarēja būt, jo mēs bijām vienas pašas. Jā, viņa teica, jūs taču esat viena no modelēm? Modelēm? es pārjautāju. Vai tad jūs nepozējāt Oktāvam?

Biju vēl lielākā neizpratnē. Nē, es teicu, es nepazīstu Oktāvu. Man likās, ka tieši tāpēc esat ienākusi. Nemaz nē, ienācu garāmejot, es ieraudzīju gleznas un nospriedu, ka šoreiz uzdrīkstēšos ieiet iekšā. Jums bija vajadzīga drosme? viņa smaidot jautāja. Man ļoti patīk šī vieta, es apliecināju, jau sen, bet šī ir pirmā reize, kad to apmeklēju.

Tā tas sākās. Viņa man paskaidroja, ka atrodas šeit tīrās nejaušības pēc, jo darbiniece, tā viņa izteicās, bija izlēmusi sekot savam partnerim uz ārzemēm. Parasti viņa pati galerijā nestrādājot. Viņa grasījās ievietot sludinājumu. Ja jums patīk šī vieta, kāpēc jūs te nevarētu strādāt, viņa skaidri un gaiši noprasīja. Neticēju savām ausīm. Es stāvēju vietā, kura līdz šim pat nebija likusies pieejama, un nu man piedāvāja šeit palikt. Es iegāju Ēdenes dārzā, kurā dzīvoja visas tās jaunās sievietes. Man patika viņu miers un atbrīvotība. Viņas ļāvās gurdenumam. Šķiet, laika viņām netrūka. Viņas dzīvoja citā pasaulē, un tomēr tik tuvu. Dārzu, kurā viņas kavējās, es pazinu ļoti labi. Es pati biju sēdējusi uz šiem zaļajiem krēsliem, bet nekad nebiju ļāvusies sapņiem ar tādu bezrūpību. Kur viņas rada šo apbrīnojamo mieru? Grāmatās, kas atvērtas gulēja blakus, kad viņas pamazām ļāvās snaudai? Tās bija grāmatas bez ilustrācijām, grāmatas, kuras apdzīvoja tikai vārdi. Un pat šie vārdi ne vienmēr likās apgrūtinoši. Es nodevos šo grāmatu meklēšanai…

 

Es sapratu, ka visvieglākais ceļš uz tām ir lietotu grāmatu veikali. Kad tādus sameklēju, Lemonjē bulvārī netālu no Anneessens laukuma ir pat vairāki, es tos iekļāvu savā sestdienas pēcpusdienu klejojumu maršrutā. Negāju vairs tikai bodītēs. Ielūkojos grāmatnīcu stendos un plauktos, kur neviens sējums nelīdzinājās citam. Un tur nekad nebija vairāk par vienu eksemplāru. Reizēm kāds bija pasvītrojis vārdkopas, veselus teikumus vai ierakstījis pirmajā lappusē savu vārdu. Dažreiz ar datumu. Reizēm tik senu, ka iedomājos – šie cilvēki jau miruši un grāmatas atstātas viņu pamestajās mājās. Es savācu šīs relikvijas. Tās bija kā kopā salipinātas dzīves drumslas. Bija grāmatas un tie vai tās, kam šīs grāmatas piederējušas. Reizēm starp grāmatu un tās īpašnieku iespraucās dāvinātājs. Atradu vienu ar interesantu ierakstu pirmajā lappusē: „Noskumušajai daiļavai krēslas stundā, šīs lappuses atgriezīs viņas smaidu...” Un paraksts: Edmons.

Kas bija šis Edmons, un tā „noskumusī daiļava”? Tur bija arī datums: 1949. gada 19. septembris. Pagājis gandrīz pusgadsimts kopš Edmons uzdāvinājis šo grāmatu skaistai, apjukušai sievietei, kuru saticis. Es cenšos iztēloties šo ainu. Jauna sieviete mirkst asarās. Vai viņa tiešām raudāja? Viss atkarīgs no vietas. Parkā tas varētu būt ticami. Sieviete šņukst, sēžot uz sola publiskā vietā. Edmons apsēdies uz tā paša sola otrā galā. Viņš lasa šo grāmatu. Viņš neuzkrītoši uzmet sievietei acis. Kāpēc es domāju, ka viņa ir jauna? Tāpēc, ka viņa ir skaista. Sieviete var būt skaista jebkurā vecumā. Tāpēc, ka es iztēlojos sevi viņas vietā? Kad pamanīju šo grāmatu un izlasīju veltījumu, man šķita, ka tas adresēts man. Kaut arī nemaz nebiju bēdīga. Bet es varēju tāda būt. Vienmēr atradīsies labs iemesls bēdāties.

Un krēslas stunda. Vai kādam ienāks prātā runāt par krēslu, ja neesam ārā? Es iztēlojos abus parkā, iestājoties krēslai. Viņš nemanīja kā paskrien laiks, jo bija aizrāvies ar savu lasāmo. Viņa tur sēž viena pati, kopš kāds jauneklis pateicis, ka viņa vairs nav daļa no viņa dzīves. Tā tam noteikti jābūt, lai sajustos tik nožēlojami, ka otrs to pamana. Tā man šķiet. Jo ar mani tā nekad nav noticis. Neviens manā dzīvē nekad nav bijis tik svarīgs, lai es justos izmisusi brīdī, kad mani pamet. Es zinu, ka tā notiek romānos un vecās filmās. Bet ne grāmatā, kuru Edmons uzdāvināja svešiniecei.

Grāmatas nosaukums ir Saint-Placide jumti, un darbība notiek nelielā provinces pilsētiņā, kur apmeties jauns skolotājs. Abas mēra meitas ir pēc viņa kā trakas, bet viņš iemīlas notāra sievā. Vēlāk viņš tiek pārcelts darbā uz citu pilsētu. Arī abas mēra meitas pamet mājas, jo skolotājs piešķīris viņu dzīvei garšu. Notāra sieva novēl viņam daudz laimes un šķiroties saka: „Atbrauciet mani apciemot. Visi vienmēr atgriežas mani apciemot.” Skolotājs nospriež, ka viņa ātri atradīs viņam aizvietotāju. Kas tāds tiešām spētu izraisīt satriektas sievietes smaidu, pat pirms pusgadsimta. Edmons darīja pareizi, ka uzdāvināja viņai romānu, kuru pats droši vien jau bija izlasījis.

Vai viņi toreiz runāja? Vai Edmons un svešiniece satuvinājās? Viņa noteikti negribēja neko dzirdēt. Šādos brīžos, kā man šķiet, cilvēks vēlas palikt vienatnē ar savām bēdām. Un pavisam noteikti nedzirdēt vīrieša balsi. Ja es pati būtu bijusi tur, kas, protams, ir maz ticams, jo tajā laikā mana māte vēl nebija dzimusi, arī es censtos viņai kaut kā palīdzēt. Saviem, ne grāmatas vārdiem.

Kas ar šo grāmatu vispār notika? Kā, vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk, tā nokļuva tajā kastē, veikalā, kur grāmatas pārdod pa vienam eksemplāram? Edmona visticamāk vairs nav starp dzīvajiem. Esmu pilnīgi droša, ka viņš bija vecāks par svešo meiteni – viņš būs izturējies pret viņu kā vecākais brālis vai tēvocis. Viņš būs izmantojis grāmatu, lai tā runātu viņa vietā. Un svešiniece? Tagad viņai vajadzētu būt vismaz trīs ceturtdaļgadsimtus vecai. Saint-Placide jumti informēja mani par diviem ļoti svarīgiem notikumiem šīs sievietes dzīvē, kuras vārdu pat nezināju: ļoti lielām bēdām un iespējamo nāvi. Viņa nebūs spējusi šķirties no šīs grāmatas, kuru tik ilgi glabājusi. To izdarījuši citi, atbrīvojot viņas mājokli: vienkārši salikuši visas grāmatas kastē, tās pat neatšķīruši. Un starp tām arī Saint-Placide jumtus.

Cik reižu viņa atvērusi grāmatu tajā lappusē, kurā Edmons ierakstījis savu veltījumu, neatstājot adresi? Kas par laikiem? Tagad manā mobilajā ir desmitiem telefona numuru, un es varu sazināties ar draugiem tajā pašā brīdī, kad par viņiem iedomājos. Es pat varu, ja gribu, aizsūtīt viņiem ziņu visiem reizē. Bet te, sieviete izraud visas savas sāpes – vismaz tā es viņu iztēlojos, sēž uz sola, slauka asaras piedurknē – un kāds vīrietis, vārdā Edmons, uzdāvina viņai grāmatu, kuru patlaban lasa, ierakstot tajā dažus aizkustinošus vārdus, tomēr nesniedz ne mazāko norādi, lai sieviete spētu viņu vēlāk uzmeklēt. Viņa dzīvo tālāk, noteikti apprecas ar kādu citu, viņai dzimst bērni, bet grūtsirdības brīžos viņa aplūko grāmatā ierakstīto veltījumu, atpazīst sevi daiļajā svešiniecē krēslas stundā, pat tad, kad gadi jau paveikuši savu, mazbērni izauguši lieli un izpārdod viņas grāmatas, ieskaitot šo, kas viņai sniegusi īslaicīgu mierinājumu. Un es mantoju šo mazo dārgumu.

Kādu dienu saimniece pārcilāja manas grāmatas, kas stāvēja uz galda blakus telefo­nam. Mans Dievs, jūs lasāt dzeju? Un tik vecus izdevumus? Kur jūs tādus izrakāt, vai tie piederēja jūsu vecmāmiņai? Es pateicu, ka tos pērku. Kolekcionāre? Tad jau esat uz pareizā ceļa, mazā! Viņa šķita iepriecināta, it kā būtu ieraudzījusi kādu retu putnu. Es biju viņas atradums. Es prātoju, kādas bija tās pārējās meitenes, kas strādājušas galerijā pirms manis. Kā viņas varēja atstāt tādu vietu? Ja vien pati saimniece nepielika tam punktu. Tā, kuru aizvietoju, pēc saimnieces teiktā esot aizbraukusi līdzi savam draugam. Es nevarēju iedomāties, ka spētu aizbraukt kādam līdzi, ja kaut kur justos labi. Un šajā telpā ar skatu uz ielu, kas tajā pašā laikā bija no tās pilnībā nošķirta, es jutos arvien labāk un labāk. Skats uz ielu jau bija baudījums pats par sevi. Kad, cik vien iespējams neuzkrītoši, nepētīju apmeklētājus, kas kavējās pie gleznām, vai nelasīju savas vecās grāmatas, es vēroju ielu. Tā man tika piedāvāta daudz lielākā ierāmējumā nekā mūsu izstādītajām gleznām, jo aizņēma visu ceturto sienu. Reizēm, kad patrāpījās īpaši mierīga diena, es nespēju atraut acis no šīs ikdienas dzīves ainas. Es pati atrados starp gleznām vai fotogrāfijām, bet manā priekšā risinājās dienišķā izrāde. Mazā kafejnīca otrpus ielai, apakšveļas veikals, elektrisko rotaļu vilcienu bodīte. Man pavērās skats uz trim Minimes ielas fasādēm, kas it kā veidoja šī mūžīgā teātra dekorācijas.

Kafejnīcu apmeklēja visdažādākā publika. Jaunieši nāca tikai dienas vidū, kā starp citu es pati, lai ieturētu pusdienas pārtraukuma laikā. Saimniece uzstāja, lai neēdu savu sviestmaizi, sēžot pie galda ar grāmatu rokā. Tas atstāj sliktu iespaidu, mazā, padomājiet, ka esat redzama no ielas, arī jūs esat izlikta apskatei, neaizmirstiet to! Pielieciet pie durvīm zīmīti, kurā norādīts, ka esat uz brīdi izgājusi un neejiet nekur tālu. Es nekad negāju nekur tālu, sēdēju kafejnīcā otrpus ielai. Tāds, starp citu, bija arī kafejnīcas nosaukums: „Kafejnīca pretējā pusē”. Interesanti, kāpēc. Man stāstīja, ka tas radies jau sen, kad galerijas vēl nebija. Tās vietā atradās cita kafejnīca. Tajā strādājis jauns vīrietis, kurš sastrīdējies ar saimnieku. Iespējams, ka algas dēļ, katrā ziņā strīds bijis par naudu. Pirms aizcirst durvis, viņš aizejot teicis: Gan vēl tiksimies! Pēc dažiem gadiem viņš pārņēmis uzņēmumu tieši pretī bijušā saimnieka kafejnīcai, piešķīris tam šo nosaukumu, kā visīstāko kara pieteikumu, un uzsācis sīvu konkurences cīņu. Viņš savu mērķi sasniedzis; bijušais saimnieks pēc dažiem gadiem padevies. Nevarēju pat iedomāties, ka vieta, kur strādāju, varēja būt kas cits kā šī galerija, kā šī tukšā un klusā telpa, kuru periodiski pārpludināja gleznas, kā ala, no kuras varēju noskatīties pasaules izrādi un kuras vienīgā iemītniece es biju. Tāpat kā nesapratu, ka saimniece atdevusi man savu vietu.

O, es pati, viņa man kādu dienu teica, nekad neesmu varējusi izturēt šajā cellē ilgāk par nedēļu! Es burtiski beidzos vai nost. Laidos prom ar mazāko ieganstu, pusdienlaikā pieliku pie durvīm zīmīti un vairs neatgriezos. Nākamajā dienā automātiskais atbildētājs bija pilns ar ziņām vai zem durvīm pabāztiem vēstījumiem. Reizēm arī mīlestības vēstules. Tā es, zināt, savaldzināju vairākus vīriešus, viņa kādu dienu iestarpināja, nepiebilstot ne vārda, it kā jau nožēlotu, ka man to pateikusi. Es tik ļoti būtu vēlējusies uzzināt ko vairāk. Tāpēc mēģināju viņu uzvedināt uz īstajām domām. Kādu rītu, kad viņa man jautāja, vai pienācis pasts, es atbildēju: Nē, nekā tāda, pat nevienas mīlestības vēstules. Viņa pārsteigta mani uzlūkoja: Jums vai man? Jums, protams, es uzdrošinājos bilst. Paldies par komplimentu, viņa sacīja, bet mīlestības vēstules visticamāk turpmāk sagaidīsiet jūs pati.

Es labāk izvēlējos savas vecās grāmatas. Ai! Kā man patīk vientulība! klāstīja viena no tām. Kā šīs svētās vietas naktī, tālu no trok­šņa un pasaules, remdē manu satraukumu! Es ieslīdēju šajos vārdos, ieritinājos tajos, paslēpos. Tie ļāva man atrasties citur, ļoti tālu, atcerēties senas vai nekad neredzētas, vai gluži neticamas lietas. Es esmu pašā pilsētas sirdī, bet domās jau stāvu pie jūras un skatos kā riet saule. Jūra man reizēm šķiet kā peldošs spogulis un acumirklī ūdenī atspoguļojas vēl citas debesis: tajās saule ir tik skaidri redzama, apcerīgi vērojot savu glīto vaigu, ka paiet zināms laiks, kamēr saproti, kur ir pati saule un kur tās spoguļattēls, jo sākumā tiešām šķiet, ka saule būtu nokritusi no debesīm. Kurš mīļākais uzrunātu mani šādiem vārdiem vai uzrakstītu tik skaistu dzeju?

Pretējā pusē atrodas arī jau minētā elektrisko rotaļu vilcienu bodīte. Visu skatlogu aizņem plaša ainava. Kalni un meži, caur kuriem kursē mazi vilcieniņi, kas šķērso tiltus un nozūd tuneļos. Pie šī skatloga vienmēr stāv bērni, un tas ir saprotams, bet viņi nav tie čaklākie vērotāji. Tur stāv arī vecāki kungi, kuri nespēj atraut acu no skatloga. Viņi mēdz ieiet veikalā, lūdz izrādīt modeļus un bezgala apmierināti nāk laukā ar savu mazo pirkumu padusē. Es varu lieliski iztēloties, kā viņi, pārnākuši mājās, novieto jauniegūto rotaļlietu uz savas miniatūrās dzelzceļa līnijas sliedēm un pavada to ar skatienu visā maršruta garumā. Viņi ir tādi paši kā es, viņi vēro pasauli, es to daru caur stikloto fasādi, viņi savā samazinātajā Visumā. Vai viņi ir lieli bērni? Redzot viņus smaidām, kad tie pārkāpj veikala slieksnim, prieku, ar kādu viņi nes savus dārgumus, man rodas sajūta, ka gadiem pār viņiem nav varas, ka viņi pilnībā nodevušies savu slēptāko vēlmju apmierināšanai. Nekas nespēj tos atraut no nomoda sapņiem, pat atmiņas par „vistrakākajām dēkām” ne.

Nākamā pieturvieta novērošanas ziņā ir vis­aizraujošākā. Šeit strādā Veronika. Viņa bija pirmā, kas apsveica mani ar ierašanos. Negaidot uzradās galerijā pašā pusdienlaikā. Pienāca pie manis, sasveicinājās, stādījās priekšā. Es esmu meitene no veikala otrpus ielai, jūs esat jauniņā, vēroju jūs kopš vakardienas. Vai jums pusdienlaikā kas paredzēts? Pēc mirkļa mēs jau sēdējām kafejnīcā pie galdiņa. Un Veronika izstāstīja man savu pirmo stāstu. Par Amadeju, uzticamāko klientu, kurš viņai iedevis savu triju draudzeņu izmērus un katru sezonu interesējās par jaunumiem. Amadejs vēlējās, viņa vārdiem runājot, lai viņas būtu pašas elegantākās, bet vienīgi viņam. Nu, es vismaz tā ceru, viņš bija teicis. Uz ko tieši jūs cerat? Lai viņas rotājas man vienīgajam. Veronika bija pasmaidījusi: man tas neko nedod, viņa sacīja. Ja būsiet vienīgais, kas redz savas draudzenes apakšveļā, tas klientus nevairos. Un jūs gribētu, lai pārvēršu savas draudzenes par reklāmas meitenēm jūsu veikalam?

Abi par to pasmējušies. Amadejs vairs nebija nekāds jaunais, bet viņa draudzenes gan. Pret Veroniku viņš vienmēr izturējās ieturēti. Arvien vairāk uztvēra viņu kā savu sabiedroto. Viņa ļoti ātri saprata atšķirību starp Amadeja trim grācijām. Taču viņai pašai tur nebija nekādu nopelnu: Amadejs jau pirmajā reizē bija visu izstāstījis. Un katra apmeklējuma laikā sniedza papildu informāciju. Matu griezums un krāsa, ādas tips, Veronika zināja, ka vienai no viņām ir pienbalta āda, otrai – matēta, bet trešā ir melnīgsnēja. Viņa bija uzdrošinājusies pateikt, ka viņš ir īsts veiksminieks, ja var atļauties trīs draudzenes, kuras, kā šķiet, savā starpā labi saprotas. Tās ir manas īpašās dotības, viņš bija pasmaidījis caur savām apaļajām brillītēm. Noteikti tāpēc, ka esmu plikpauris. Viņas pārbrauc ar roku pār manu galvu, un visas trīs tic, ka nesu viņām veiksmi. Patiesībā, es esmu dzimis laimes krekliņā, pat, ja tas nav redzams. Fejas stāvēja pie mana šūpuļa un aizvien turpina man vēlēt labu, par ko man droši vien jāpateicas savam vārdam. Es pasmaidīju, kad sapratu, ka viņš ar to domājis  „Dieva mīlestību”[1]

Veronikai ir daudz līdzīgu stāstu. Viņa ir studējusi psiholoģiju, tomēr nevarēja atrast darbu savā profesijā, tāpēc atbildēja uz sludinājumu. Jūs esat pārāk kvalificēta! īpašnieks viņai sacīja, tomēr jums piemīt savs stils. Viņa tā arī nepajautāja, ko viņš ar to domājis. Viņai šķita, ka labāk to nezināt. Līdz pat brīdim, kad viņam paspruka, ka ir praktiski uzaudzis šajā veikalā. Trešdienas pēcpusdienās un reizēm sestdienās māte man ļāva te palikt, jo es negribēju no viņas šķirties. Runāja, ka esmu sapinies mātes brunčos. Viņas draudzenes par to uztraucās. Bet pats es baidījos tikai no viena – ka man vairs neatļaus uzturēties veikalā. Tas brīdis pienāca, kad man palika divpadsmit gadu. Kādas klientes dēļ, kura apgalvoja, ka esmu uz viņu lūrējis laikošanas kabīnē. Es nevarēju to noliegt. Viņa bija piesaistījusi manu uzmanību. Ļoti skaista sieviete ar savu īpašo stilu. Veroniku bija pārsteidzis vārds, kas viņai likās jau dzirdēts. Viņa izmantoja situāciju, lai apjautātos, ko viņš domā ar stilu. Eleganci, klasi. Tās ir sievietes, par kurām mēs, vīrieši, prātojam kā viņas veidotas un kuras neizdodas izģērbt ar pirmo skatienu, vai saprotat, ko gribu ar to teikt? Es neatbildēju, kā jau vari iedomāties, Veronika stāstīja tālāk, bet sapratu, kāpēc viņš pieņēmis darbā tik augsti kvalificētu speciālisti: iespējams viņam neizdodas izģērbt mani ar skatienu.

Kad sēžam „Pretējā pusē”, es vienmēr paturu acīs galeriju. Bistro īpašnieks mums allaž rezervē galdiņu pie loga, no kura varu novērot ielu. Ja kāds pienāk pie durvīm, es vienmēr steidzos atvērt. Sevišķi, ja šis cilvēks izskatās pēc klienta. Un klienta ārieni var atpazīt pēc neskaitāmām pazīmēm! Galvenais nedrīkst vērtēt pēc apģērba. Mūsu uzticamākais kolekcionārs visdrīzāk ne pēc kā neizskatās. Ģērbies vairāk nekā pavirši. It kā visa viņa nauda būtu izdota par mākslas darbiem. Tāds pavisam noteikti neietu tērēties pie Veronikas, lai uzpucētu savas draudzenītes. Visticamāk viņam tādu nemaz nav. Viņam labāk patīk sievietes bildēs. Es pat prātoju, vai tāds vispār kādreiz uzmet man aci. Kolekcionārs parasti ierodas dienu pirms vernisāžas, kad esam aizņemtas iekārtojot izstādi. Saimniece spēj ap to darboties stundām ilgi un šajā ziņā viņa ir nepārspējama.

Mākslinieks pēc zināma laika pat vairs necenšas iejaukties. Viņš redz, kā viņa rosās pa galeriju, pārvieto gleznas visos virzienos, organizē telpu, un pavisam drīz neviens vairs neuzņemas risku iejaukties viņas spēlē. Viņasprāt gleznām ir jārada saikne, ko tikai viņa prot saskatīt. Mēs ne vienmēr spējam izsekot noslēpumainajiem argumentiem, kas dzimuši viņas prātā. Bet pamazām katra lieta atrod savu vietu, ko tā, šķiet, ieņēmusi vienmēr. Nozīme ir tikai tai – īstajai vietai.

Apmeklētājus ir jāprot piesaistīt. Ne jau gleznas mēs piesaistām, bet tos, kuri ienāk pa durvīm, viņa saka. Un jūs, viņa paskaidro māksliniekam, jūs nevarat zināt kā gleznas pie manis izvietojamas. Un kad viņa saka „pie manis”, tad, saprotams, domā šo vietu, kurā pati tik reti uzturas, bet kuru nemitīgi patur prātā. Starp citu, viņa to redz sapņos, kā pati saka.

Un kamēr visa šī jezga turpinās, kolekcionārs cenšas pabāzt degunu, viņas izteiciens. Es gāju te garām, Bernadete, un iedomājos, ka varbūt jūs ļautu man pabāzt degunu. Vai drīzāk izmantot savas pirmtiesības, atbild Bernadete, kas nav muļķe. Ja viņš uzkavējas, ja apstājas pie atsevišķiem eksponātiem, ja viņu ieinteresē kaut kas, kas vēl nav ieņēmis savu īsto vietu acu augstumā, viņa zina, ka ir uzvarējusi. Viņa piemiedz man ar aci. Viņa staro. Jo kolekcionāra viedoklis viņai ir svarīgs. Nav nemaz tik daudz cilvēku, kas spēj viņu ietekmēt, kuriem viņas acīs ir autoritāte. Tāds, protams, ir kolekcionārs, kurš dod vai nedod savu svētību. Un vēl kritiķis.

Kritiķis ir liela auguma plikpauris, pavecs, bet joprojām labā formā, kurš tāpat cenšas apsteigt pārējos. Viņš ienīst pūli, skaidrojot, kāpēc nekad nepiedalās vernisāžās. Apskati viņš jau veicis. Viņam ir vanaga acs. Parasti viņš nostājas telpas vidū un aplaiž tai apkārt vērīgu skatienu. Pēc tam viņš metas pie vienas vai otras gleznas kā ērglis uz laupījumu. Nudien nav slikti, viņš saka. Saimniece, ja viņa ir tur, izvairās iejaukties. Viņa sēž pie sava galda kā pielīmēta un izliekas, ka nodarbojas ar ko citu. Es saraujos pavisam maziņa un nostājos pie skatloga. Es tēloju, ka mani interesē tikai tas, kas notiek uz ielas, bet patiesībā vēroju viņa atspulgu stiklā. Viņš nekad neuzkavējas. Viņam pietiek ar dažām minūtēm. Tad viņš dodas prom, kaut ko burkšķot zem deguna. Es pazīstu viņu gadiem ilgi, saka saimniece, viņš ne reizi nav mani uzrunājis. Knapi izspiež sveicienu atnākot un aizejot. Bet tas, ko viņš raksta, tas nu gan ir jāredz!

Nākamajā ceturtdienā pēc kritiķa apmeklējuma parādās raksts. Visbiežāk saimniece ir klāt jau pirms manis. Viņa steidzas izgriezt rakstu un piespraust to blakus ieejas durvīm. Es jau no tālienes varu uzminēt, ko viņš uzrakstījis. Tas ir noprotams pēc saimnieces izturēšanās. Visļaunāk ir tad, kad viņa sēž galvu rokās saķērusi, iegrimusi lasīšanā. Kad beidzot mani pamana, viņa skumji pasmaida un izmet: Ņemam visu nost, šis kaitējums ir jāpārtrauc! Tad man viņa jānomierina, jāpasaka, ka cilvēkiem patika, jāpabāž zem deguna viesu grāmata, kurā apmeklētāji ieraksta savus komentārus. Redziet, es saku, ne jau tikai kritiķiem ir viedoklis. Jā, bet citi nerak­sta presei. Kad kritiķis izteicis savu viedokli, viņam piebalso daudzi. Esmu to novērojusi simtiem reižu. Kāpēc lai viņam būtu taisnība, es viņai saku. Suzanna, mana dārgā Suzanna, jūs nezināt, cik grūts ir šis darbs.

Tādās reizēs es izvēlos turēt muti. Ja viņa zinātu, cik grūta dzīve bijusi manai mātei. Gadiem ilgi viņa klīnikā veica asins analīzes. Viņas darbs no rīta līdz vakaram sastāvēja no veiksmīgas vēnas sataustīšanas elkoņa locītavas iekšpusē, nekļūdīgas adatas ieduršanas, mēģeņu piepildīšanas, etiķešu uzlīmēšanas. Un kad saslima ar vēzi, viņa nevienam neko neteica, kaut arī visu laiku uzturējās ārstu vidē. Līdz brīdim, kamēr viens no viņiem, redzot māti izejam gaitenī, norādīja uz viņas vēderu un pieteica vizīti uz nākamo dienu, lai viņa varētu veikt izmeklējumus. Bet bija jau par vēlu, pēc sešiem mēnešiem…

Kad viņas mākslinieks nesaņem kritiķa atzinību, saimniece ir tik satriekta, ka vairs nesper galerijā kāju līdz pat izstādes beigām. Man tad iestājas karalisks miers. Turklāt viņas pravietojums apstiprinās. Apmeklētāju ir maz. Man ir daudz laika pārtraukumam. Es paildzinu pusdienas ar Veroniku, kura man uztic savu pircēju noslēpumus. Tu nevari iedomāties, vai pareizāk – tu vari tikai iztēloties, kādu apakšveļu valkā sievietes. Turpretī es to zinu, tieši tāpēc esmu šeit, lai viņas iedrošinātu izvēlēties savu ceļu. Jo vecākas viņas paliek, jo sarežģītāk kļūst. Tu droši vien joprojām valkā Petit Bateau modeļus. Te nu es iedomājos, ka vēl neesmu spērusi kāju Veronikas veikalā. Tad es vismaz varētu pierādīt viņai pretējo. Es ciešu klusu un esmu pati uzmanība. Elektrisko vilcieniņu tirgotāja sieva, ko neteiksi. Man viņa jāinformē par katru jaunu piegādi. Viņai vienmēr vajag pēdējo modes kliedzienu. Viņa grib visu laiku būt līmenī. Kādā līmenī? es nesaprotu. Iespēju pasmieties mums tiešām netrūkst.

Ja izstāde neko neienes, saimniece zvana Oktāvam. Vismaz tā viņa man saka, kad piekrīt atgriezties galerijā. Oktāvs ir viņas izkārtne, galvenā prece. Jau gadiem ilgi visas viņa izstādes gūst panākumus. Kad viņam ir kaut kas, ko rādīt. Jo Oktāvs nestrādā pēc „konveijera” principa. Tā viņš parasti saka, kad saimniece pārāk uzstāj. Es neesmu nekāda slaucamā govs, viņš pavēsta. Tādos gadījumos viņa ķeras pie viltības. Manu dārgo Oktāv, jūs atkal teiksiet, ka es jūs steidzinu. Ģēniju nevar steidzināt, es to zinu labāk par visiem. Jums vajadzīgs laiks, lai nobriestu, jūs esat to atkārtojis pietiekami bieži. Bet ne jau tikai es vienīgā jūs pieprasu. Un Bernadete apgalvo, ka visa pasaule ilgojas pēc viņa izstādes. Tas ir labākais veids kā viņu pielabināt. Ja viņa atgādinātu Oktāvam par viņa saistībām, ikmēneša maksājumiem, kurus saņem, līgumu, ko abi parakstījuši, viņš to uzņemtu ļoti slikti un pastāvētu liels risks, ka viņš aizcirtīs durvis viņas deguna priekšā. Saimniece dara tieši pretējo: Kā lai es jūs iepriecinu? Pasakiet man, Oktāv, kas tieši darītu jūs laimīgu, jūs taču labi zināt, ka neko nevaru jums atteikt.

Kad pirmo reizi ieraudzīju Oktāvu, viņš gandrīz „apēda” mani ar skatienu. Kad viņu ierauga, sākumā redz tikai to: viņa skatienu. Jūs pilnīgi apbur šī degsme, kas kvēlo viņa acīs. Piepeši man radās sajūta, ka patiešām eksistēju. Jūs esat tā jauniņā? – viņš mani uzrunāja. Jums patīk glezniecība? Es atbildēju, ka neko no tās nesaprotu. Tur nekas nav jāsaprot, tikai jāļauj sev vaļa. Patīk vai nē. Ak tā, bildu, es priecājos būt šeit. Šeit, starp šiem smērējumiem? viņš pārjautāja. Un norādīja uz to, kas patlaban izstādīts. Es sapratu, ka viņam tas nepatīk. Nē, es teicu, priecājos, ka atradu šeit darbu.

Un kāds ir jūsu darbs? Reizēm es prātoju vai tiešām strādāju. Es sēžu pie sava galda un gaidu. Ja kāds ienāk un uzkavējas ilgāk nekā parasti, es apjautājos, vai varu kā palīdzēt. Agrāk, kad tā darīju, viņi tūlīt devās prom. Tagad viņi paliek. Man liekas, ka esmu iemācījusies veiksmīgāk noteikt, kurus no viņiem vērts uzrunāt. Jūs te visu uzraugāt, tātad zināmā mērā esat vestāliete? Kad biju jauns, es darīju to pašu. Viņiem vajadzēja eksponātu uzraugus Senās mākslas muzejā Reģenta ielā, es pieteicos. Cauru dienu sēdēju uz krēsla Rubensa zālē. Man tas patika. Domāju, ka tieši tur es iemācījos amatu. Es varēju izmācīties gleznas no galvas un vērot kā uzvedas apmeklētāji uz tām skatoties. Muzejs ir dīvaina vieta, tā nav dabiska vide. Taču šo darbu dabiskā vide visbiežāk nav pieejama. Tāpēc muzejs ir labāka vieta nekā nekas.

Es klusēju. Es viņā klausījos. Man bija tāda sajūta, ka viņš par mani aizmirsis. Tad viņš pievērsa man savu skatienu. Ja pareizi saprotu, jūs esat sajūsmā. Es par to priecājos. Turklāt vēl esat burvīga, vai kāds jums to jau teicis?

Mēs joprojām sarunājāmies, kad ienāca saimniece. Oktāvs tūlīt sāka mani slavēt. Esat iekritusi viņam acīs, viņa sacīja, piesargieties, Suzanna, viņš ir brunču mednieks. Jūs viņam patīkat, viņš jūs noķers pirms vēl būsiet to pamanījusi, viņš jau ir ievilcis jūs savos tīklos. Ar tādiem vīriešiem vienmēr jābūt ļoti uzmanīgām. Ak, vīrieši… es atbildēju. Ko, vīrieši? viņa man jautāja, vēloties uzzināt ko vairāk. Cik daudz tad jūs zināt par vīriešiem? Taisnība, ka mūsdienās tādas lietas notiek pārāk ātri. Bet ņemiet vērā, ka tā ir labāk. Mēs savulaik nesteidzāmies, nebijām gatavas, mēs neko par viņiem nezinājām un iztēlojāmies, ka viņi sniegs mums visu. Vilšanās bija pamatīga. Toties jums ilūziju vairs nav, esat imūna, es to redzu.

Es ļāvu viņai runāt. Viņa man neticētu, ja būtu pateikusi, ka nesaprotu pret ko man vajadzētu būt imūnai. Un vēl mazāk saprotu, kāpēc man tādai vajadzētu būt pret vīriešiem. Tad kāpēc ne pret suņiem vai papagaiļiem? Vīrietis, pirmkārt, ir kaut kas. Interesants vai ne, patīkams vai ne, kārdinošs vai ne. Es nekavējoties ierindoju Oktāvu šajās trīs kategorijās.

Interesants, tas ir mazākais, ko par viņu var teikt. Viss, ko Oktāvs saka, man liekas aizraujošs. Viņš ir kā elektriskais lādiņš. Enerģijas pārpilns, un, kad runā, man rodas sajūta, ka viņš uzlādē visu, kas viņam apkārt. Patīkams, un kā vēl! Viņš ir savādnieks, pietiek tikai uzmest aci. Izskatās pēc īsta troļļa. Viņš ir ļoti apaļīgs, kupliem matiem, un viņa brilles vienmēr ir aizsvīdušas. Tas netraucē viņam izskatīties tā, it kā acis būtu nedaudz izspiedušās uz āru. Un viņš runā tik ātri, ka norij vārdus. Tomēr viņam vienmēr izdodas tos izgaršot. Man patīk kā viņš izrunā dažus, it kā tie būtu augļi, kurus jāizspiež. Preambula vai perspektīva, vai parodija, kad viņš lieto tādus vārdus kā šie, es tos izbaudu. Tā tie kļūst vēl gardāki. Oktāvs ir kā viens liels kuberdons cilvēka augumā. Man tūlīt rodas vēlme ielaist roku viņa matos, ietīties viņā kā pūkainā segā. Jo nopietnāk viņš runāja, jo vairāk iztēlojos sevi metam kūleņus kopā ar viņu lielā burbulī, kas pilns ar spilveniem.

Kādu dienu Oktāvs apjautājās, kā es pavadu laiku, kad nesēžu galerijā. Nekas daudz jau nepaliek pāri, es atbildēju. No rītiem es guļu. Cik ilgi vien varu. Tā pat ir mana mīļākā nodarbošanās. Es viņam atzinos, ka reizēm mēdzu aizmigt pie galda, atbalstījusi zodu plaukstās, un dažreiz man pietiek pasnaust tikai pāris minūtes. Nav noķerts, nav zaglis. Ar mazo zvaniņu, kas atskan pie durvīm, tiklīdz kāds apmeklētājs sper kāju pāri sliek­snim, man pietiek, lai attaptos. Bet, saprotams, ka vislabāk es jūtos savā gultā. Es nevarētu darīt kā jūs, viņš teica: gulēšanai man vajadzīgs paša guļamtīkls.

Bet tad jau sanāk, ka guļat viens? Mana piezīme izšāvās kā kliedziens. Tā vienkārši paspruka. Viņš vēl iedomāsies, ka esmu nekauņa. Viņš izlikās to nemanām. Vispār jau guļamtīklā var lieliski satilpt arī divi cilvēki, tas pat nav nepatīkami. Viss atkarīgs no tā, cik katram vajag vietas, lai ērti izčučētos. Šāds izteiciens man patika. Tātad eksistē vīrieši, kuri saprot, ko nozīmē ērti izčučēties; īsts luksuss. Nu, vismaz man tā liekas.

Viņš gribēja zināt visu. Un ja jūs ceļaties vēlu, tad jau arī gulēt ejat vēlu? Jūsu gados es nekādi nespēju saņemties aizdoties uz gultu. Starp citu, man nebija gultas. Es nēsāju līdzi savu guļamtīklu kopā ar gleznošanas piederumu kasti. Un uzstādīju, kur nepieciešams. Vārds nepieciešams mani ieintriģēja: viņš pamanīja, ka to izdzirdot saraucu uzacis. Jūs gribat teikt: vietā, kur nebija gultas? Vai arī vietā, kur jūs neaicināja tajā dalīties? Pieļauju, ka pret jums lielākoties izturējušies dāsni. Arī šajā gadījumā es palaidu garām iespēju paklusēt. Lai dalītu gultu, ir jābūt diviem, viņš sacīja. Abiem ir savs vārds sakāms. Tātad, selektīvi? es izmetu. Manā veidā.

Es neprecizēju, cik garas ir manas naktis. Es tikai atgādināju, ka stundas līdz pusnaktij skaitāmas dubultā. Es to pamanīju, nudien, vai drīzāk atcerējos no studiju gadiem. Ja mēs aizejam gulēt desmitos un ceļamies četros no rīta, sanāk pilna astoņu stundu gara nakts. Tad mums ir tiesības uz rītausmas solījumu. Man liekas, ka tad, kad viņš to pateica, manī kaut kas ievibrējās, tiešām. Šis teiciens: rītausmas solījums. Nekad agrāk nebiju tādu dzirdējusi. Klusībā to atkārtoju pie sevis. Viņš satraucās: jūs vairs neko nesakāt? Rītausmas solījums, es teicu. Tas tiesa, ka rītausmas ir solījumi, bet es nebiju par to aizdomājusies.

Bet jūs to jau zinājāt, citādi nebūtu reaģējusi, un tas ir galvenais. Mēs reaģējam tikai uz to, ko dvēseles dziļumos jūtam. Tieši tam mēs, mākslinieki, kalpojam, mēs palīdzam citiem ieiet sevī. Un atklāt to, kas ir apslēpts. Jūs zinājāt, ka rītausma ir solījums, tikai nekad neesat sev tajā atzinusies, tas arī viss. Starp citu, es pats to neizdomāju. Izlasīju kādā grāmatā, es jums to iedošu. Jūs gribējāt teikt, ka man to aizdosiet? Nē, tāpēc, ka grāmatas, kurām ir nozīme, neaizdod, jo tās nekad nedabū atpakaļ. Ja grāmata cilvēkam kaut ko nozīmē, viņš patur to sev un tas ir normāli. Gadās, ka vēlāk viņš atkal iedod to kādam citam un ķēde turpinās. Man ir tādas grāmatas, kuras esmu iegādājies neskaitāmas reizes. Bet tās ļāvušas man iegūt daudz draugu.

Visas šī lietas mēs ar Oktāvu izrunājām jau pirmajā reizē, kad satikāmies. Mana iekšējā balss teica, ka esmu rīkojusies pareizi piestājot pie šīs galerijas, atverot tās durvis, pieņemot darba piedāvājumu, sēžot pie stikla galda stundām ilgi, jo tas man ļāva iepazīties ar Oktāvu, lai viņš ar mani runātu par rītausmas solījumu.

Es manīju, ka Oktāva izturēšanās pret saimnieci ir mainījusies. Viņš vairs nebija tik pretenciozs, tik ass. Viņš vairs nebija mākslinieks, kurš liek galerijas īpašniecei lūgties. Viņš kļuva par sabiedroto. Tādā mērā, ka saimniece jutās ieintriģēta. Bet kas tad mūs tā mainījis, Oktāv? viņa prātoja. Acīmredzot viņa dzīvē kaut kas noticis. Katra cilvēka dzīvē allaž kaut kas notiek, es bildu. Jūs, es, mēs visi esam ierauti dzīves virpulī, kāpēc lai kāds tādēļ mainītos? Suzanna, viņa sacīja izbrīnā ieplestām acīm, jūs esat ļoti dīvaina meitene. Tās pašas dienas pusdienlaikā Veronika man pateica ko līdzīgu. Zini, kad veikalā nav pircēju, es vēroju tevi, un tas atstāj uz mani ļoti dīvainu iespaidu. Pavisam vienkārši: tu mani nomierini. Es redzu tevi sēžam pie stikla galda un mani apņem miers. Kā tev tas izdodas? Es caurām dienām redzu savā veikalā defilējam sievietes, viņas moka bailes un viņas tic, ka manas lupatas sniegs viņām mierinājumu. Viņas rakņājas pa plauktiem, aptausta audumus, salīdzina modeļus un pēc tam nozūd laikošanas kabīnē.  Reizēm, tā vai cita iemesla dēļ, viņas mani pasauc. Es zinu, ka tas tāpēc, lai es uz viņām paskatītos. Reizēm, daudz biežāk nekā tu domā, viņas ir tik skaistas, ka aizraujas elpa. Es viņām to pasaku, godīgi, es atrodu vārdus, kam vajadzētu viņas samierināt pašām ar sevi, bet diemžēl tā nenotiek. Galu galā viņas par mani apžēlojas un kaut ko iegādājas, jo viņām ir kauns, ka atņēmušas man tik daudz laika, taču nepavisam nav pārliecinātas, ka pirkums ir veiksmīgs. Viņas aiziet, aiznesot līdzi savu intīmo rotu, kas reizēm, zem redzamā apģērba, viņām jau mugurā un droši vien sajūt kā zīds piekļaujas ādai, bet viņām par to ne silts, ne auksts. Es nedomāju, ka man izdevies rast kādu risinājumu viņu sīkajā iekšējā haosā. Tas uzdzen man grūtsirdību, es prātoju, kāds no manis labums, un tad es paskatos uz tevi. Visbiežāk tu esi viena starp savām gleznām, tu košļā zīmuļa galu, runā pa telefonu, kaut ko zīmē, bet lielākoties tu lasi un, skatoties uz tevi, es jūtos daudz labāk. Tu noteikti nebūsi tā, kas nāks rakņāties manās lupatās.

Tieši pretēji, es bildu, tāds nolūks man ir, sajūta, ka patlaban ir īstais brīdis. Nu tu mani ieinteresēji. Kāpēc vairāk nekā parasti? es vīlusies jautāju. Kāpēc es tagad interesēju tevi vairāk? Jo tu prāto par gaidāmo piedzīvojumu, gatavojies lielajam lidojumam? Tā nemaz nav. Tavs skatlogs mani kārdina, tas viss. Arī es paturu tevi acīs. Es pat sēžu pirmajā rindā. Tavs veikals ir kā dzīva glezna. Silueti skatlogā, puscaurspīdīgie augumi, kuriem tu pielāgo drānas. Turklāt, laiku pa laikam, kāds ienāk. Ja tas ir vīrietis, es neredzu neko. Viss notiek starp jums abiem. Tu parādi viņam prasīto, viņš aptausta, salīdzina, komentē, tā es to iztēlojos. Taču es nevaru uzminēt, kam šīs lietas domātas. Es nedzirdu, ko vīrietis saka un ko tu viņam atbildi. Man trūkst norāžu. Es tikpat kā neredzu, ko tieši tu viņam piedāvā. Tev pašai vajadzētu demonstrēt savus modeļus. Nemūžam, iesaucas Veronika. Vai kārtīgi mani apskatīji? Protams, es atbildu, saprotams, ka kārtīgi tevi apskatīju, es skatos uz tevi visu laiku.

Turpretim, ja ienāk sieviete, viss ir pavisam citādi. Tad esmu divtik uzmanīga. Jo tu runā daudz mazāk, tu rādi, demonstrē, izliec preces, kas atrodas skapjos, atvilktnēs, uz pakaramajiem. Un viņas to visu izvērtē ar savu ķermeni. Es redzu kā viņas noliecas, gorās, izslienas. Viņas ievelk vēderu, izspīlē krūtis, viņas ir gatavas, pārvērtušās. Un tad viņas pielaiko. Es redzu vairs tikai rokas, ko viņas pabāž caur aizkaru, sniedzot tev biksītes vai krūšturi, kas viņuprāt neder. Tu rosies, meklē ko citu, tu ne par ko pasaulē nevēlies, lai viņas aizietu tukšām rokām. Tas tiesa, atzīst Veronika, šī doma man nav pieņemama. Starp citu, tā nekad nenotiek. Varbūt tāpēc, ka dodu viņām laiku. Pat, ja veikalā ir vairākas klientes, es nekad nevienu nesteidzinu. Un ja citām tāpēc nākas pagaidīt, viņas par to nesūdzas. Vai arī pasaka, ka pienāks vēlāk. Un visbiežāk tā arī notiek, viņas atgriežas.

Tavas klientes ir uzticīgas, esmu to pamanījusi, bieži vienas un tās pašas. Vidēji ap trīsdesmit; protams ir arī jaunākas un vecākas, gadus tagad var noteikt arvien retāk. Ienākot manā veikalā, saka Veronika, viņu kvēlākā vēlēšanās ir kaut tos nevarētu noteikt vispār.

Ne manā gadījumā, es bildu. Man vienalga par gadiem. Ne jau tāpēc vēlos parakņāties tavās lupatās, kā tu saki. Es gribētu, lai starp mani apģērbtu un pavisam kailu būtu kāds pārejas posms, saproti? Tas man ienāca prātā, aplūkojot Oktāva gleznas. Tajās meitenes ne vienmēr ir kailas. Reizēm viņu augumus apvij zīds. Kā apvalks, no kura viņas cenšas atbrīvoties. Kā no kūniņas, saproti? Varbūt tieši tāpēc klientes nāk pie tevis, lai sajustos kā tauriņi? Nu gan man šķiet, tu pārspīlē; tas, ko tu saki, skan ļoti skaisti, taču man neliekas, ka tas būtu galvenais iemesls. Ir sievietes, kas nāk sevis dēļ, biežāk nekā spējam iedomāties, viņas vēlas sev patikt. Ļoti personisks gandarījums. Viņas sevi izdaiļo, bet neizliek apskatei. Citas iztēlojas, kādu efektu atstās uz konkrētu cilvēku, kuru galu galā atpazīstu, pat ja viņas neizstāsta. Pasaki man ar ko tu sedz savu augumu, un es tev pateikšu, kuru tu mīli.

Kuru tu mīli? Drīzāk jau iekāro vai vēlies, lai iekāro tevi, es viņai strupi iebildu. Tas izspruka nejauši, nedomājot. Tātad tu gribi, lai tevi iekāro, Suzanna? Un kurš, ja nav noslēpums? Vai šādi tu pratini savas klientes, pakļaujot iztaujāšanai? Tu neesi kliente, tu esi mana draudzene. Draudzenes ciena slepenos dārzus. Izrunājot šos vārdus, es iztēlojos birzis, kādas prot gleznot Oktāvs, lapotņu virtenes, kuru priekšā gurst viņa meitenes, augāja un ķermeņu nemanāmu saplūšanu, miesas iegremdēšanos dabā, un audumus, kas nemanāmi apvij augumus tos piesedzot.

Slepenie dārzi, saka Veronika, citus es neapmeklēju. Cilvēks atnāk pie manis ar savu slepeno dārzu prātā un apgādā sevi, lai justos pēc iespējas labāk. Blakus veikalā ir tāpat. Mazo elektrisko vilcieniņu cienītāji lielākoties ir pieaugušie – bērni, kuri nav izauguši un joprojām aizraujas ar savām bērnības rotaļām. Vai pamanīji kā viņi uzvedas, kad ver vaļā veikala durvis? Viņi rūpīgi pārbauda, vai uz ielas kāds nav viņus atpazinis, uzmanīgi palūkojas pa labi un pa kreisi, šī ir viņu pasaule, viņi dodas prom, piespieduši pie krūtīm savu lokomotīvi, vagoniņus, miniatūrās pārbrauktuves. Un pie tevis ir tāpat. Kā tu domā, ko īsti meklē tavs kolekcionārs? Viņš ceļo, no vienas gleznas uz otru, paplašina savu impēriju uz svešu teritoriju rēķina un izveido no tā gigantisku dārzu, paša personisko paradīzi pēc sava ģīmja un līdzības, tev tā nešķiet? Nāc, kad vien vēlies, es tev parādīšu jaunās kolekcijas, pacentīšos uzminēt, kam par godu tu šādi nopūlies, man jau ir pašai sava glīta domiņa…

Oktāvs piekrita saimnieces piedāvājumam. Viņš tikai palūdza mazliet laika, lai uzgleznotu vēl vienu darbu, kuram viņaprāt vajadzētu atrasties izstādē. Un izmantot mani kā modeli. Ko, gribat man atņemt Suzannu, tas nudien izskatās pēc jums! saimniece iesaucās. Nē, ne jau atņemt, tikai aizņemties. Es jums atdošu viņu atpakaļ, Bernadete! Jā, pēc lietošanas. Es neuzdrošinājos iestarpināt ne vārda. Bet zināju, ka būtu sajūsmā, un tas mani apbūra. Divas nedēļas un tikai no rītiem, vai tas derēs? Saimniece saprata, ka viņai nav izvēles. Tikai noteica: Redziet, Su­zanna, es taču jūs brīdināju. Es notēloju padevīgo kalpotāju. Es neko nedarīšu bez jūsu atļaujas, kundze. Atļaujas, šīs blēdis man to izplēš ar varu. Jūs taču zināt, ka es neko nevaru viņam atteikt, bet esiet atpakaļ pulksten četrpadsmitos un es nesamazināšu jūsu algu, uzskatīsim, ka strādājat virsstundas.

Pie Oktāva man pat nevajadzēja izģērbties kailai. Veronika sameklēja tumši zilu zīda topiņu ar pavisam šaurām lencītēm, kurš man tūlīt iepatikās. Tā arī palieciet, izskatās brīnišķīgi, viņš iesaucās. Man bija līdzi veca grāmata, kas rēgojās laukā no mugursomas. Esat paņēmusi līdzi lasāmo? Es dzirdēju, ka pozēšanas seansi esot gari, tāpēc katram gadījumam paņēmu grāmatu. Jūs varēsiet lasīt, cik vien tīk, Suzanna, es tieši biju nodomājis gleznot lasītāju un jūsu grāmata izskatās ideāli, tā ir nedaudz apbružāta un noderēs daudz labāk par to, kuru biju domājis ielikt jums rokās…

Man patika šie klusie rīti, es sēdēju uz sola, ko viņš bija nolicis pie savas plašās darbnīcas stikla sienas, ar skatu uz ziemeļiem. Vienā rokā es turēju grāmatu, otrā man bija ābols, kurā varēju iekosties pēc sirds patikas, viņš to gleznošot pēcpusdienās, tā viņš teica. Es knapi saklausīju viņa otas slīdēšanu pa audeklu. Viņš nerunāja, pat neuzlika mūziku. Varēja dzirdēt, pavisam klusu, vienīgi otas triepienus, klājot krāsas, un grāmatas lappuses, ko pāršķīru. Tā bija Debesu valstība, un es pati septītajās debesīs…

Iekārtojot izstādi saimniece bija kategoriska: Suzannai ar ābolu, jo tāds bija gleznas nosaukums, jāatrodas pie sienas aiz mana galda. Man likās, ka tas ir mazliet pārspīlēti, sēdēt pašai sava attēla priekšā, taču saimniece nepiekāpās, un es sapratu, ka arī Oktāvam šī doma liekas tīri pieņemama.

Kopš vernisāžas interesenti drūzmējās pie attiecīgās gleznas, bet kolekcionārs, saprotams, bija izmantojis iespēju jau iepriekšējā dienā. Pārdošanas līgumā saimniece bija iekļāvusi divus punktus: ka man jābūt izstādītai katrā galerijas mākslinieku izstādē, kā arī katrā Oktāva darbu izstādē. No tā es secināju, ka viņa neplāno no manis šķirties – kāds mierinājums.

Turklāt es palīdzēju veicināt Veronikas biznesu. Viņa bija nosūtījusi ielūgumu Amadejam, kuram tik ļoti iepatikās mans topiņš, ka viņš pasūtīja veselus trīs, pa vienam katrai no savām draudzenēm. Kas attiecas uz kritiķi, viņš tik izjusti aprakstīja klusumu Oktāva darbnīcā, ka es pat iegaumēju viņa rakstu no galvas:

„Šis klusums, kas nebūt nav visaptverošs, jo to caurauž sīkas vibrācijas: tikko jaušama elpa, nedzirdami, bet moži sirdspuksti, kas neapšaubāmi sitas emociju ritmā, troksnis, kas rodas pāršķirot grāmatas lappusi, jo šajā mierpilnajā pasaulē daudz lasa. Vai drīzāk ļauj lappusēm atpūsties un tās vēstījumiem nogulsnēties pusmiega atmiņās uz robežas starp nomodu un ieslīgšanu bezapziņā. Mēs esam šo tekstu fragmentu pārņēmēji, tiem ieslīgstot vēl neskartā, bet jau viedā atmiņā, kas glabā noslēpumus, kurus pauž vārdi.”

Un dienas vidū, kad dodos pusdienās kopā ar Veroniku, mani pārņem sajūta, ka savu vietu nemaz neesmu atstājusi. Jo galerijā atrodas otra Suzanna, viņa kož savā ābolā, lasa grāmatu un visu pieskata…


 

[1] No latīņu val. Amadeus: amo un deus – dieva mīlēts (tulk. piez.)

 


 

 

 Jaunā Gaita