Pašironiju vajag kultivēt – noņem augstprātību un atklāj
lietu cēloņsakarības. Ja ņurcu meiteni starp palagiem jau
pirmajā randiņā, nebūtu prāta darbs tūlīt pierakstīt to paša
šarmam: varbūt kāda te vienkārši paviršāk audzināta un tāpēc
„vaļīga eņģēs”.
15.42 – ceturtdiena, 18. jūlijs
Mūsu mijiedarbība – jo tās vēl nebija attiecības – iesākās
šai lietainajā pēcpusdienā iepretim Juglas Makdonaldam: –
man, kā džipu no Rīgas ārā stūrējošajam, viņai, kā jaunai un
pievilcīgai stopētājai (un bez lietussarga) – ierastais
scenārijs.
Esot vārdā Dace un, vai es uz Siguldas pusi? Stopētājām
spēles noteikumi ir skaidri – atlīdzina par braucienu ar
sarunu biedres statusu, ja pieder pie sarunspējīgajām, vai
ar svārkiem sprīdi virs celīšiem, ja mazāk tāda. Man ar šo
Daci būs laimējies abās „frontēs” – studējot psiholoģiju (saruna
tātad solās būt) un mana perifērā redze jau piefiksējusi
sprādzi uz viņas gleznainās kreisās potītes – lietas, kas
spēj atņemt elpai ritmu. Gāzi grīdā un zirgspēkiem vaļu!
„Psiholoģija ir sabiedrībā tik nenovērtēta disciplīna,” mana
pasažiere saka slapjajam asfaltam, kas drāžas mums pretī.
„Hmm,” ir mana reakcija, jo padomus dot ir slidena nodarbe.
„Un darbs, kad pabeigšu studijas... algas arī – droši, ka
nekādas? Kāds vispār pielietojums tai manai psiholoģijai?”
„Varbūt, ka nav tik ļauni,” es saku, „paraudzīsimies no cita
leņķa – kas ir tas lielais mīnuss vairumā laulību? Kas nav
ar tām sievām tā kā vajag?”
„Tu domā to tendenci būt pļāpīgām, tarkšķēt bez mitas?” (opā,
jau esam uz ‚tu’)
„Tā būtu tikai pus nelaime. Tukšu tās pārsvarā runā...”
„Nu, un kur tad fīča?” melnais karē nopland, jo nu jau
skatiens urbjas manī.
„Fīča iekš tā prinča baltajā zirgā, kuram pēkšņi būs
neticami laimējies: viņa sieva runā jēgu! Visu, ko
pasaka, princis varēs ielaminēt un karināt rāmītī pie sienas
– kolēģiem citu zemju prinčiem par skaudību.”
„Baltā zirgā...,” Dace stiepj garu nopūtu.
Vainosim to lietussargu, kuru džentlmeniski aizdevu Dacei,
Siguldā lietū izsēdinot. Kopā ar vizītkarti – gadījumam, ja
izdomās atdot. Pēc dažām dienām Dace zvana un Otto Švarca
restorāns (ar Uldi Stabulnieku pie klavierēm!) man šķiet
piemērota vieta, kur novērtēt viņas godīgumu attiecībā uz
manu lietussargu.
07.14 – pirmdiena, 22. jūlijs (Rīgas dzīvoklis)
„Dacīt Spīdacīt, kur ņēmi tādu vidukli?” konstatēju
kvalitāti pāri savai kūpošajai brokastu kafijai. (Starp citu,
ar prātu neaptverams, bet ar divām saujām – brīvi!)
„Lapsenburgā,” viņa atsmaida pār plecu, – čībās vien, jo ir
ceļā uz duškabīni. „Pie nocenotajiem”.
Pielipušais papildinātājs „Spīdace” ir loģisks: acis tai
tumšās šokolādes krāsā, defoltā izbrīnīti lielas un tik
spīdīgas, it kā būtu valgas no nesenām asarām.
11.22 – piektdiena, 1. augusts (Rīgas dzīvoklis)
Esam atpakaļ no Centrāltirgus, krāmējam laukā uz virtuves
galda dārzeņus un zivis un mani kaitina divas lietas – Dace
nav savlaicīgi ielikusi vīnu ledusskapī, bet tirgū nupat
bija nodemonstrējusi nepiedodamu naivumu – neredzēt cauri
zivju paviljona tantiņas blefam.
„Atkal jau gribi iedzelt, ka psiholoģe esmu no sērijas – ‚dekoratīvā‘...”
Daces piepūstie vaigi imitē sapīkumu, „labi, esmu
jaunizcepta, varbūt vēl nedaudz apcepama no otras puses. Tu
taču apmetīsi mani otrādi?”
„Vienalga zini, ja kāds ar tik pusjēlu diplomu uzprojektētu
tiltu, es tai upē meklētu braslu.”
Kādu brīdi tā klusējam, pēc tam sākas tik pazīstamie šņuksti,
zondējot, protams, kā reaģēšu.
„Tu raudi?” es mēģinu neizklausīties pārlieku norūpējies.
„Neraudu.”
„Bet asaras?”
„Alerģiskās. Man alerģija pret skumjām.”
14.11 – svētdiena, 3. augusts (Rīgas dzīvoklis)
„Dace!” es cenšos atraut viņu no pēdējā Cosmopolitan
lapu šķirstīšanas.
„Varbūsniņās baterijas tam manam ‚spī‘ nosēdušās?” viņa
nenovērš uzmanību no žurnāla.
„Spī lai pagaida,“ es taisu neapmierinātu grimasi. „Vispirms
paskaidro, kāpēc atkal esi rakņājusies pa maniem papīriem.”
„Tur pavīdēja tāda norādīte ‚D.S.‘ un man gribējās palasīt,
ko tu par mani domā. Nu, piemēram: kas tev liek ierindot
mani pie labās smadzeņu puslodes cilvēkiem?”
„Ja vandies pa manām atvilktnēm, drīzāk esi sliktās smadzeņu
puslodes cilvēks. Bet nepārdzīvo tik ļoti – arī tava labā
puslode tomēr skaitās smadzenes.”
„Taču ne tik perfekta kā tava kreisā – racionālā? Saki droši,
neliekuļo – tu turpini nošķirt sievietes mentalitāti kā
Hertz uber Kopf?”
„Nekā personīga, bet pieprasījumu pēc glamūra tenkām un
horoskopiem sieviešu žurnālos ģenerē tieši sievietes.”
„Tas tāpēc, ka sievietes ir cilvēku cilvēki, kamēr...”
„Zinu, zinu – vīrieši ir lietu cilvēki. Starp citu, buča ir
lieta.”
„Ko tu ar to gribi teikt?”
„Kur lietu cilvēkam tā buča no cilvēku cilvēka?”
06.44 – pirmdiena, 4. augusts
Sēžam džipā virzienā uz Ādažu tirdziņu. Rīts agrs, manējā
tāda samiegojusies, tāpēc mundrinu ar provokāciju:
„Dacīt Spīdacīt, ko tu teiktu par kādu biznesa ideju – tevi,
piemēram, kaitina šī Statoilā pirktā smaržīgā meitenes
bildīte, kas iekārta zem atpakaļskata spoguļa.”
„Protams, kaitina – plika meitene, tas ir tik lēti.”
„Tev taisnība – atkailinātas meitenes attēls, bet nepareizi
smaržo pēc lavandas.”
„Ko nozīmē – ‚nepareizi‘?”
„Tāpēc, ka man padomā patentēt atkailinātas meitenes bildīti
ar atkailinātas meitenes aromātu!”
„Fui!”
„Kāpēc uzreiz ‚fui‘? Parēķini visus tos tālbraucējus šoferus,
kas neaizmigtu pie stūres.”
10.54 – trešdiena, 6. augusts (Rīgas dzīvoklis)
„Kas vispār notiek?” Daces tonis ir uzstājīgs, stūķējot
tosterī maizes šķēles, „par spīti medus mēnesim kopdzīves,
ne tu mani bildināt taisies, pat ne reizīti atzīties, ka
mani mīli.”
„Kurā no trim mīlestības līmeņiem?”
„Parastajā – amor vulgaris! Vai tad ir vēl citi?”
„Kāds žēlums – sieviete kapitulē savā klasiski uzurpētajā
lauciņā.”
„Tad nosauc visus.”
„Tevis pieminētā parastā, – pēc dabas tik savtīga, ka būtībā
pat neētiska. Otrā ir unconditional – beznosacījumu
mīlestība, kur jebkurš defekts vai slikta pagātne (prostitūcija,
cietums) tiek piedoti. Trešā, viscildenākā – kā filmā ‚Kasablanka‘
– kur mīļotā cilvēka labklājībai tiek upurēta paša klātbūtne,
varbūt pat dzīvība.”
„Atpestī mani no viscildenākās – esmu savtīga!... Nu?”
„Ko ‚nu‘?”
„Es tā kā gaidu atbildi!”
„Lai būtu bez liekas patētikas, taču godīgi: – tu man esi
ļoti tuva.”
„Ļoti tuvs var būt arī pusatmiris viengūžas dvīnis.”
„Ha ha, versija pelna ievērību.”
09:14 – piektdiena, 8. augusts – Rīgas dzīvoklis
Aiz loga slapji rudenīgs rīts ar fragmentu slapji rudenīga
Rīgas centra. Balvā par izvarošanas noklusēšanu Dace Spīdace
ir pieprasījusi mango sulu un mūsu lietusmēteļi tiek steigā
vilkti raitam šopingam – kamēr te kādai tā kaprīze vēl
noturas uz dominantes. Masīvajām ārdurvīm noklaudzot,
saceltās apkakles jāsatur ar roku pret drēgno miekšķi, ko
gaisā uzvanda garām braucošie auto.
„Litru,” viņa rausta mani aiz piedurknes, „Dzirdi? – LI-TRU!”.
Ja no universitātes bibliotēkas puses, tad parocīgākais mums
iznāk veikaliņš blakus „Saktai”. No pircējiem te patīkami
tukšs un nebūs man jāsēž cietumā – ir tur tās dzelteni
sarkanās bundžas ar paģērēto reparācijas šķidrumu, vesels
plaukts. Dacei garšo jaukt to uz pusēm ar šņabi un labi, ka
mamma neredz liberālos apjomus. Pārdevēja jau piefiksējusi
mūs kā impulsīvo pircēju kategoriju un tāpēc tiekam aicināti
piestaigāt vēl.
„Ar augļiem šobrīd nevaram iepriecināt,” viņa smaida,
izlīdzinādama saņemtās banknotes kases aparāta atvilktnē,
„bet sulas mums dažādas – vieglāk nosaukt tās, kuru nav.”
„Bet pankreasa sula?” šārīta atvieglojuma sajūta, jūs jau
sapratīsit, mani noskaņo uz jokiem.
„... ... nav patreiz pievesta,” profesionālais smaids ir
izdzīvotājs šai četru sekunžu pauzē, pie kam arī ar
mārketinga pirmo bausli viss ir spīdoši – klienta virzienā
nekādu negāciju. Veikala vadībai būtu paticis – īpaši, ja
zināms, ka pankreasa sula ir sekrēts, kuru izdala aizkuņģa
dziedzeris.
10.44 – sestdiena, 9. augusts (Arņa Frolova dzīvoklis
Pārdaugavā)
Tik skarbi temati kā izvarošana prasa pilnīgi visām kārtīm
tikt atklātām uz galda, un labākais galds šādai vajadzībai
atrodas Arņa Frolova virtuvē. Pie manis nestā viskija
piekožam plāni grieztas ābolu šķēlītes un pieklusinātās
balsīs esam gandrīz suverēni no viņa kundzes ausīm blakus
istabā. Arnis ir mans kādreizējais vasarnīcas kaimiņš un
pieredzējis psihiatrs. Neesmu sajūsmā par viņa nesen
pārņemto niķi aranžēt iesirmos matus uz pakauša „bulciņā»,
bet atzīts eksperts var atļauties jebkuru ārieni.
„Arni, vakar Dace apvainoja mani izvarošanā!”
„Tiešām? Bija skrāpējusies pretim?” Arnis pūlas slēpt
jautrību.
„Esi taču profesionālis līdz galam. Ja tas tev izklausās kā
joks, tad tev klibo gaume. Starp citu, tīri teorētiski – vai
no Daces puses tas varēja būt vairāk nekā teātris vien?”
„Līdz policijai konflikts taču nav nonācis?”
„Nē, atpirkos ar divām bundžām mango sulas. OK, ja nopietni,
vai sievietes uzvedība spēj pārsteigt pat psihiatru?”
„Sievietes uzvedība spēj pārsteigt pat pašu sievieti!”
„No kurienes viņai tāda pēkšņa agresija?”
„Trijos gadījumos, kas man šobrīd nāk prātā – niknumu var
radīt nespēja kontrolēt situāciju, īpaši, ja jaunkundze
radusi dominēt, otrais, sievišķības neizbēgamā cena –
hormonālās fluktuācijas, trešais, – partneris tai šķiet
pārāk distancēts, slinks uz komplimentiem.”
„Jau sapratu – kad atlipām viens no otra, neizslēdzu, ka ‚paldies‘
vietā banāli iesnaudos.”
„Zini, Freids savā laikā Austrijā aprakstīja jaunu sieviešu
sūdzības par seksuālu izmantošanu. Astoņos procentos
gadījumu šāda anamnēze izrādījās tikai slimīga fantāzija un
histērija. Man neliekas, ka ar Daci ir gluži tik traki, taču
nervu sistēma viņai nestabīla. Kaut vai toreiz tie žēlie
pirkstiņi viņai pie zoda, kad uz sliekšņa vadījāmies, –
drīzāk vibrācija, nekā atvadu pamājiens.”
„Hei, uzprasās jautājums: ja tu saki, ka tā noskaņojumu
lēkāšana pie sievietēm ir vispārzināms fakts – Arni, vai tas
nedegradē rape apsūdzību ticamību kā tādu?
„Atšķirībā no Korāna, kas sievietei kā lieciniecei paredz
vien pus balsi, Rietumu feministes pusotra gadsimta laikā ir
panākušas, ka izvarošanu tiesvedībās labi ja pus balss tiks
vīrietim. Sabiedrisko domu formē tipiskais alu sadzēries
lamzaks, kas iekausta tipiski vājāko, kas tipiski allaž pa
rokai – pazīstam kā domestic violence. Loģiski, ka
divpadsmit zvērinātie turpina redzēt sievieti kā upuri.”
„Vai objektivitāte nebūtu īstā darba fronte psihiatram?”
„Psihiatra ekspertīze tiek pieaicināta, ja kādai no pusēm
rodas šaubas. Bet šaubas, kā zināms, ir stiepjama lieta –
man ne reizi vien simfoniskā koncerta laikā ir licies, ka
orķestri diriģē epileptiķis. Nesaukšu taču ātros, ja
rezultāts tik brīnišķīgs?”
„Mūsu pēdējo kokteiļu pasēdēšanu atceries? Drīksti
pierakstīt manai uzskrūvētajai greizsirdībai, bet, vai no
Daces puses tas nebija flirts? Nogorījās tavā rādiusā tik
vijīgām kustībām, it kā locītavu somiņas tai būtu no Pradas.”
„Ak pamanīji gan? Tavai zināšanai, flirts kā uzvedības
modelis ir ar samērā plašu spektru: sākot ar nenopietnu
spēlēšanos ar savām momenta simpātijām un beidzot ar
seksuālu sakaru piesolījumu bez garantijām.”
11.22 – sestdiena, 16. augusts (Rīgas dzīvoklis)
„Kāpēc tev neko nenozīmē būt iecietīgam pret citādo?” Dace
jau kuro reizi mēģina mani audzināt liberāļu garā.
„Ja tu par jocīgajām orientācijām, tad daba tādas
nereproducē, bet man sieviete un īpaši sieviete-māte ir
svētums tieši kā dzīvības turpinājums. Ja par citādo plašākā
nozīmē, – ne viss, kas ir citāds, pelnījis vietu zem saules.
Arī tolerancei ir robežas – tu taču nenolaidīsies tik zemu,
lai bez smīna uzklausītu, teiksim, plakanās Zemes apoloģētus?”
„Būšu... nolaidīšos,“ Dacei acis top kareivīgi piemiegtas, „tiesības
uz atšķirīgu viedokli pieder pie cilvēktiesībām!”
„Bet kur paliek atbildība patērēt civilizācijas augļus,
šodienas zinātni, medicīnu, saukties homo sapiens
galu galā? Ņemt par pilnu visādus šarlatānus – tā ir veselā
saprāta zaimošana!”
„Mazāk nikni to nevar pateikt?”
„Tu taču zini, cik terapeitisks manam metabolismam ir kvēls
naids? Atļauj man to prieciņu.”
20.45 – svētdiena, 17. augusts (luksa numurs hotelī
Jaunķemeros)
Asiņojošais saulriets liecina par svētdienas tuvo izskaņu,
ēnas aiz loga blāvina krāsas, bet mums ar Daci nav
aizspriedumu pret tumsu. Sēžam pie neieslēgta televizora ar
viskija glāzēm rokās un ne no šā, ne no tā dzirdu no savas
psiholoģes savādu sentenci: „Zināji, ka līdzjūtība esot
baiļu paveids?”
„Kur tu to izrāvi?”
„Atcerējos mūsu profesora reiz sacīto. Kādā starptautiskā
psihologu saietā šāds formulējums esot izskanējis un vairums
piekrītoši mājuši ar galvām. Tātad konsenss, jautājums
izsmelts.”
„Kāds konsenss?” es ar troksni nolieku glāzi. „Iznāk, ja
esmu emocionāli inteliģentais un redzu kāda nabadziņa
nelaimi, empātija nozīmēs manu gļēvulību? Labāk būtu to
konsensu meklējuši jēdzīgākā virzienā. Piemēram, ‚naivums‘ –
tas ir informētības trūkums vai defekts informācijas
apstrādē?”
No psiholoģes atbildi vēl gaidu, – ielaminēšu un karināšu
pie sienas.
16.22 – trešdiena, 20. augusts (Carnikavas vasarnīca)
Pa guļamistabas logu vēroju kā Dace sirdīgi sper vaļā
vārtiņus, smukais ģīmītis tik nikns, ka tūlīt spļaus uguni.
Jau iekštelpās Dace knapi valdās, un labi, ka viņai pa rokai
nav izstrādājumu no kristāla vai bronzas.
„Es kaut ko nesaprotu,“ viņa stīvi vēstī.
„Kam negadās.”
„Tu redzēji mani sēžam autobusa pieturā un vēsā mierā
pabrauci garām! Bijām taču sarunājuši, ka, autobusam
kavējoties, paķersi tu.”
„Tu izskatījies aizņemta, manu džipu pat nepamanīji.”
„Aizņemta? Ko tu ar to gribi teikt?”
„Baroji ar šūnu medu savu blakussēdētāju pieturā. Izskatījās
aizkustinoši.”
„Nu, laiku īsinot, iztinu mammas doto pergamentu, lai
apskatītos, vai sainītis nav pārāk saspiedies. Tas svešais
tā skatījās, ka pajautāju, vai viņam arī garšo šūnu medus.
Kad viņš purināja galvu, ka nav mēģinājis, likās tikai
civili piedāvāt gabaliņu.”
„Civili, saki? Ar savu roku un tieši viņam uz mēles?”
„Man jau pirksti bija lipīgi, priekš kam viņam vēl savējos
smērēt?”
„Varbūt bonusā ļāvi džekam arī savus pirkstiņus aplaizīt?”
„Tava iztēle, zini, ir vienkārši slimīga. Ko es velti
dzesēju gļotādu kaut ko skaidrodama!”
Pēdējais vārds lai pieder tev, Dacīt! Objektīvi ņemot, tu
būtu ideāla partnere tādam, kam dzīvē pietrūkst krāsainības.
Tātad, ne man.
09/05/22 – uz enkura Pago Pago līcī, Amerikas Samoa
