Kristīne Jučkoviča

Māt-būšana

Mātes dienas pankūkas

Trīs olas, cukurs un šķipsniņa sāls,

smalki balti milti.

Visi mani bērni – tepat, vēl tepat.

Kausēts sviests

ir kā mīlestība, kas apņem

un dod kraukšķīgu maliņu.

Piens, vispirms nedaudz, tad izmaisi krietni.

Jā, krietni – tas ir pats galvenais.

Tad vēl piens – kurš tad bez piena ir izaudzis!

Kamēr maisi, uzkarsē pannu.

Zied ābeles – tā būs vēl brīdi,

bet tu turpini maisīt.

Mīklu uz pannas lej vienmērīgi,

mierīgi un ar smaidu –

pēc minūtes apmet uz otru pusi.

Kopā ar pankūkām un ievārījumu

sniedz apskāvienu un solījumu –

es esmu te, tepat vien.

*  *  *

„..rūgst rīts kā mīkla maizes abrā”

(J. Peters)

Rūgst rīts kā mīkla maizes abrā,

skan Pētera Vaska Māte Saule –

Mārim Sirmajam pirkstos

tā atspīd Dziesmusvētku estrādē.

Rūgst rīts, skan dziesma

pāri norām un mežu galiem –

saule mums katram ir māte,

saule un ābele ziediem birstošiem.

Mana māte arī ir Saule –

mīca mīklu maizes abrā,

dzied dziesmu un gauži raud

ābeļu dārzā par zeltābolīti.

Tikmēr ģēnija elpa un gars

plūst no Pētera, Māra un Jāņa Petera,

savij āboliņa vainagu

un uzliek galvā katram.

Māt, mīci mīklu, cik spēka –

dziedi, raudi, dusmojies,

tikai nepārstāj mīcīt –

Saule aust!

Zupa

Mierinošākā lieta pasaulē ir mammas vārīta dārzeņu zupa – arī tad, ja tu pati esi mamma.

Viena karote – un tevī ielīst visas pasaules mīlestība, visas pasaules karstākās jūtas.

Vētras un dziņas norimst, šķīvī peld burkāns, biete un kartupelis – strīdoties, kurš labāks.

Vislabākā ir mamma, jo viņa ir izvārījusi zupu.

Tu ar karoti dzenā tauku ezeriņus pa šķīvi – tie jūk un savienojas, veidojot mīlīgas formas sniegavīrus

Bietes ir mazliet kraukšķīgas, bet uz mēles apmeties melnais pipars.

Tāda zupa ir kā dziesma par mīlestību,

dziesma par mieru un apzināšanos –

pasaulē viss būs labi, jo mamma virtuvē vāra zupu.

*  *  *

Mammas Ziemassvētku frizūra

ir gaļas bumbiņas un sautēti kāposti,

viņas kleita ir karbonādes. 

Sārtbalta biešu salātu kaklarota

atspīd svecīšu gaismā,

un pīrāgu auskari iešūpo vēsti par Jēzu, tik tikko dzimušu.

Mamma gluži kā sniega eņģelis izplivina sierakūku pa šķīvjiem.

- Kafiju?

- Baltu vai melnu?

- Varbūt ar putotu mandeļu pienu?

Mammu Ziemassvētku restorānos neviena vieta nav brīva.

Tie ir nobukoti vismaz desmit gadus uz priekšu.

Cerams, pat divdesmit mājas rosola, siļķes kažokā un žāvētas vistas salātu gadu.

- Ak, Dievs, es aizmirsu uzlikt marinētus gurķīšus!

*  *  *

katrā ultrasonogrāfijā man saka –

jūsu šūnas ir izmainītas

tajās iekapsulējušās neizdzīvotu sēru metastāzes

(piezīme:

visi mēs esam aizšauti vilki

pat tad ja izskatāmies pēc lauvām ar plīvojošām krēpēm)

togad jūra neaizsala

noguruma nebija

es apātiski peldēju ledainajā mutulī

nenoraktie dāliju gumi izdzīvoja

vien vilks izkašņāja bedri kāpās

un iegaudoja tajā atšķiršanos no bara

smilkst neizpērkama vainas apziņa

par nepiedzīvotu mīlestību

šogad es vēlos lai mutuļojošā jūra

izsalst līdz nāvei

dāliju gumu un mana dēla