Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

 

 

 

 

 

Lelde Jauja dzimusi 1983. gadā. Ieguvusi maģistra grādu Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja programmā. 2020. gadā absolvējusi Literārās akadēmijas Prozas kursu. Divu romānu: Vīrs, bērni un pieci randiņi (2020) un Pārēšanās ābece (2023), kā arī bērnu grāmatas Tās ir tikai superspējas (2023) autore. Raksta arī lugas, divas no tām: Sapūtnieki un Nelegālais koris iestudētas vairākos Latvijas amatierteātros. Luga Nelegālais koris iekļauta Latvijas Nacionālā kultūras centra izdotā lugu krājumā (2022).

 

 

Lelde Jauja

 

Lepnums par heritedžu

 

„Nē, nu zini kā,” viņa glauda savu bizi un iepauzē. „Manai mammai latgaliešu valoda ir dzimtā valoda, viņa savā ģimenē tikai latgaliski runāja, nu, runā joprojām – ar māsām, tantēm. Bet mans tētis it kā neļāvis viņai latgaliski runāt, un tāpēc mēs ar brāli ņibumbum. Nē, nu zini kā, es jau visu saprotu, ko man latgaliski saka, bet es pati nemāku runāt. Nē, nu zini kā, es varbūt kaut ko varu pateikt - muna sauļeite vai cipisnīks, vai buļbas. Tā jau drusku kaut ko māku, bet es nerunāju brīvi. Bet es visu saprotu. Es uz mammu esmu riktīgi dusmīga, ka viņa man neiemācīja runāt latgaliski, jo latgaliešu valoda tagad riktīgi trendo. Agrāk es kaunējos, ka pa pusei latgaliete, bet tagad es reāli lepojos ar to. Paga, tu jau raksti? Nē, neraksti vēl neko, es vispirms pateikšu, ko es biju iedomājusies un tad kopā uzrakstīsim.”

Viņiem atnes ēdienu.

„Mm, šis ir vislabākais vegānu burgeris pilsētā,” Bize atritina salveti un ieklāj sev klēpī. „Es te vienmēr ņemu burgeri. Ko tu paņēmi?”

„Svaigos salātus ar kvinoju,” viņš atbild un piekārto auskaru.

„Zaļbarība, nē, paldies,” viņa iekožas burgerī. „Es zinu, ka tagad izskatos šausmīgi – kā izbadējies vilks, bet ir tā vērts. Kur mēs palikām?”

„Ka latgaļi trendo.”

„Jā. Paga, bet tā vispār drīkst teikt? Tas ir politkorekti? Varbūt labāk latgaļvalodīgie?”

„Drīkst.”

„Esi drošs?”

„Esmu drošs.”

„No kurienes tu esi?”

„No Preiļiem.”

„Tā, paga, kur bija Preiļi... Ā! Karaļvalsts! Ja? Tur, kur tās kleitas!”

„Ir tāda lieta.”

„Tūlīt es tev parādīšu,” Bize sāk skrollēt telefona fotoattēlus. „Pagaidi, tūlīt. Parādīšu. Rekur! Redzi? Paga, ir vēl. Redzi? Izcilas bildes, izcilas. Tu pats esi tur bijis?”

„Jā, kaut kad sen.”

„Nu stop stop, nevajag man atgādināt, cik veca es esmu.”

„Nē, es...”

„Es tak ķircinos, tas bija joks.”

„Ā.”

„Par mazu princi tevi uztaisīja?”

„Mazu princesi.”

„Kā, bet tu esi... Ā, jā, es sapratu. Laikam. Es sapratu, jā.”

„Es ķircinos.”

„Tiešām?”

Auskars pamāj, Bize vēl šaubās.

„Bet es drīkstu tevi saukt par puisi?” viņa pajautā klusāk un nedrošāk.

„Kādi vēl ir varianti?” viņš ar knipi aizsit uz ceļgala nokrituši kvinojas graudu.

„Nē, nu zini kā, viens variants, protams, ir saukt vārdā, bet es domāju, nu tu jau zini, ko es domāju. Es vēl nemāku visas tās daudzās dzimtes un dzimumus. Bet tu esi puisis, vai ne? Nē, tev man nekas nav jārāda, tas ir, nu.. jāpierāda, es tikai pārjautāju, es tikai gribu skaidri zināt, lai nav pārpratumu. Tikai šito tu neraksti, ja? Tas ir off the record. Labi, viss, jāķeras klāt darbiņam. Jāraksta. Tam tekstam ir jābūt universālam, tādam, ko visi saprot, tādam inclusive, kas domāts visiem dzimumiem un dzimtēm, tāpēc es gribēju tieši tevi. Un tu esi no Latgales. Tu māki latgaliski, ja?”

„Jā.”

„Bet rakstīt arī māki?”

„Māku rakstīt. Un skaitīt māku. Un pazīstu pulksteni.”

„Jā, ļoti labi, ļoti labi, tu man ļoti palīdzēsi. Es gribēju kaut ko tādu sirsnīgu, kas visiem patiks, ar latgaliešiem. Bet tas nav aizvainojoši, ja es saku latgalieši?”

„Nē.”

„Varbūt tomēr labāk latgaliski runājošie? Vai Latgales pamatiedzīvotāji?”

„Latgalieši būs okei.”

„Un čangaļi? Nē, nē, piedod, es jau izdzirdot uzreiz sapratu, ka nebūs labi. Pats stulbākais, ka es pati pa pusei latgaliete! Nē, nu ne jau tas ir stulbākais, bet tas, ka es pati nevaru neko latgaliski. Nu tikai buļbas, cipisnīks, kaut ko tādu, bet ar to nepietiek! Galvenais, ka man ir lepnums par savu heritedžu, un tas ir jāizmanto. Ja Latgale trendo, tad man tas jāizmanto. Ā, zini, ko vēl es iedomājos? Ka es varētu ierunāt veiksmes meditāciju latgaliski. Vai naudas, vai mīlestības. Vienu no meditācijām. Es tev aizsūtītu tekstu, tu man pārtulkotu. Varam tā darīt, ja?”

„Droši.”

„Bet tas neizklausīsies smieklīgi? Nebūs tā, ka cilvēki meditācijas laikā sāks smiesies?”

„Nū...”

„Tu tikai neapvainojies, ja? Bet zini kā. Un es arī esmu pa pusei latgaliete, ja, bet vienkārši ir jāatceras, ka citiem tas var likties smieklīgi.”

„Naudas meditācijas?”

„Jā.”

„Tāpēc, ka latgaliski?”

„Nu jā. Nē? Es nezinu. Latgale trendo, tas taču tikai loģiski, ja es kādu no savām meditācijām ierunāju arī latgaliski, vai ne? Kā tu domā? Vai Latgalei to vajag?”

„Naudas meditācijas?”

„Jā.”

„Lieka nauda Latgalei par ļaunu nenāktu.”

„Vai ne? Nu re!” Bize sasit plaukstas. „Nu re! Es zināju, ka tu būsi īstais šim darbam, es zināju! Tad darām tā. Latgalei vajag manu naudas meditāciju, tas ir nolemts.”

Sāk zvanīt Auskara telefons, viņš atvainojas un paceļ. Bize iekožas burgerī un nenolaiž acis no Auskara. Kad īsā telefonsaruna beidzas, viņa noslauka lūpas salvetē.

„Kā man patīk klausīties, kad cilvēki runā latgaliski! Tas izklausās tik autentiski un tēlaini. Kā valoda no pasaku grāmatas. Iemāci man kaut ko!”

„Varbūt labāk uzrakstām to postu? Nu, laiks iet uz priekšu.”

„Jā! Jā, protams! Tu esi aizņemts, es zinu. Es vispār brīnos, ka tiku tev klāt. Tu šobrīd trendo. Labi, tātad. Vajag kaut ko tādu, kas cilvēkus uzreiz paķer. Nu tā, ka tu izlasi to vienu teikumu, un tev skudriņas pār ādu. Redzi, man pilnīgi matiņi uz rokas sacēlās. Mums vajag kaut ko tādu jaudīgu uzrakstīt.”

„Pirmkārt, ir jāsaprot, ko tu vēlies pateikt, pēc tam domāsim – kā.”

„Es zinu – kā. Lai skudriņas skrien.”

„Mhm.”

„Bet zini, kas mani fascinē? Ka ir tik vienkārši uzrakstīt grāmatu, bet tik sarežģīti – vienu teikumu. Ā, reku,” Bize pasniedzas pēc auduma tašas, kas pakārta uz krēsla atzveltnes. „Es vēlos tev uzdāvināt vienu no savām grāmatām. Ar novēlējumu, protams.”

„Paldies.”

„Apsoli, ka izlasīsi un godīgi pateiksi, ko domā!”

„Labi. Pavisam godīgi?”

„Nē, nu pavisam godīgi varbūt nē, bet apsoli, ka godīgi pateiksi, kas tev tur patika. Apsoli!”

„Labi, jā, apsolu.”

„Kolosāli! Ar tevi ir tik viegli sastrādāties.”

„Tātad par to tekstu.”

„Jā, par tekstu.”

„Kāda ir pamatdoma?”

„Nu, kaut kas dziļš par dzīvi. Bet ir ļoti svarīgi, ka tas skan labi latgaliski. Vienkārši ir vārdi, kas varbūt latviski skan labi, bet latgaliski ne pārāk.”

„Piemēram, kuri?”

„Nu, buļbas, piemēram.”

„Okei, tad tekstā neliksim vārdu ‘buļbas’. Ir vēl kādi tabu vārdi?”

„Tu jau labāk zināsi. Kā tev šķiet, kurus vēl noteikti nē?”

„Cipisnīks?”

„Jā, bez tā arī labāk iztikt.”

„Okei, cipisnīku svītrojam ārā.”

„No kurienes? Tu jau kaut ko esi uzrakstījis? Parādi! Varbūt kaut kas labs.”

„Nē, tas tāds imaginārs latgaliešu vārdu saraksts. Ko tu gribi pateikt savā tekstā?”

„Mēs. Ko mēs gribam pateikt. Mēs rakstām kopā.”

„Labi. Ko mēs gribam pateikt?”

„Jā. Ko tu gribētu pateikt?”

„Es?”

„Jā, protams, tu esi daļa no ‘mēs’.”

„Es gribu to pašu, ko tu.”

„Ahā, tas ir labi, protams, jo tas nozīmē, ka mēs esam uz viena viļņa.”

„Tieši tā. Pašā vilņa augšā.”

„Izcili! Izmantojam to! Rakstām kaut ko par atrašanos viļņa augšā. Kā tas skanēs latgaliski?”

„Kas tieši? Būt viļņa augšā?”

„Jā, nu piemēram, jā.”

„Byut viļņa golā.”

Bize klusēdama koda lūpas.

„Neder?” Auskars jautā.

„Es nezinu. Domāju. Tas ‘golā’ kaut kā tā neskan, ne? Kā tev šķiet?”

„Manuprāt, skan.”

„Tev šķiet, ka skan?”

„Jā. Tu gribēji latgaliski, un tas ir latgaliski.”

„Jā, bet es arī gribēju, lai ir labskanīgi. Es vēl padomāšu, bet es teiktu, ka drīzāk nē. Labi, nerakstām par viļņiem. Rakstām par kaut ko citu, bet kaut ko jaudīgu, ja?”

„Labi, kaut ko jaudīgu.”

„Kas tev dzīvē tāds ir noticis, ka tu vari teikt: o, tas bija jaudīgi! Nu, tu to teiktu latgaliski, protams. Tas beja jaudeigi?”

„Es teiktu – tys beja varen spieceigi.”

„Ahā, nu jā, es jau nezinu, es jau nemāku tik labi.” Bize iebāž mutē pēdējo burgera kumosu un domīgi košļā. „Kaut kā nedomājas šodien.”

„Mans ģeds mēdza teikt – lai dūmoj zyrgs, jam lela golva.”

Bize ilgi smejas.

„Malacis ģeds! Es taču teicu, ka Latgale trendo! Paklau, nav tur daudz, ko sarežģīt dzīvi. Kādi vēl tavam ģedam izteicieni? Paņemsim vienu un nopublicēsim, būs īsi un smeķīģi.”

„Viens no maniem favorītiem – na iz lobu koza pard.”

„Tik labs!” Bize atkal ilgi smejas. „Tik jaudīgi! Publicējam!”

„Bet tu saproti, ko tas nozīmē?” Auskars smīn.

„Jā! Nu nē, bet labi skan, derēs! Publicējam!”

 Jaunā Gaita