JG316: Lāsma Gaitniece

Jaunā Gaita nr. 316. pavasaris 2024

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre, daudzu grāmatu autore, no kurām vijaunākā – Skandalozākie noziegumi Latvijas vēsturē (2024). Sarakstījusi un tulkojusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus. Ir vairāku simtu grāmatu recenziju un kultūrvēsturisku publikāciju autore izdevumos Latvija Amerikā, Latvijas Avīze, Izglītība un Kultūra, Jaunā Gaita u.c.

Lāsma Gaitniece

Force majeure te neko nenozīmē

Fragmenti no Lāsmas Gaitnieces jaunākās grāmatas Kāda laimīga sagadīšanās. Sergejs Jēgers un viņa cilvēki (Rīga: „Laika grāmata”, 2023).

Sergejs Jēgers ir Latvijā ļoti populārs dziedātājs – kontrtenors. Vēl viņš plaši pazīstams ar savu labdarības fondu.

Ikvienam radošam cilvēkam ir svarīgi dzīvot harmonijā – gan iekšējā, gan arī ārējā, proti, ja apkārt ir līdzīgi domājoši un jūtoši cilvēki. Tas ir viens no nosacījumiem, ja ne galvenais, lai būtu iespēja veiksmīgi attīstīt savu talantu, priecēt tā cienītājus. Vokālistam ārkārtīgi svarīga ir sadarbība ar koncertmeistaru: ja tā izveidojas pozitīva, viss kārtībā.

Kontrtenoram Sergejam Jēgeram ir laimējies, jo no 2003. gada viņš sadarbojas ar koncertmeistari Ievu Šmiti. Kopš iepazīšanās un pirmās kopējās uzstāšanās pagājuši jau gandrīz 20 gadi, kuru laikā viņi piedzīvojuši tik daudz dažādu un neaizmirstamu situāciju gan uz skatuves, gan koncertceļojumu laikā, ka tām varētu veltīt atsevišķu grāmatu. Par vairākām – spilgtākajām – Ieva Šmite bija ar mieru pastāstīt.

Skan baroka mūzika

Tas bija 2004. gada 11. jūlijā, kad fantastiskajā Zaļajā teātrī pie Rundāles pils mūzikas mīļotājus sajūsmināja Georga Frīdriha Hendeļa operas Rinaldo iestudējums Kristīnes Vusas režijā. Skanēja baroka mūzika, paralēli notika Bīronu dzimtas saiets, taču, lai stāstījums, kurš droši vien izklausās pēc pasakas, lasītājam patiktu vēl labāk, piebilstams, ka šādos apstākļos Sergejs Jēgers iepazinās ar dāmu, ar kuru lemta radoša sadarbība. Pati Rundāles pils tobrīd bija iesaiņota kā milzu dāvana; uzveduma solistiem tērpi darināti no dabīgajiem ziediem. Lai skatītājus iepriecinātu īpaši, iestudējumā bija paredzēts, ka viņiem tā laikā būs jāceļo no vienas vietas uz citu. Viena brīdī bija jānonāk pie Rundāles pils, citā – Zaļajā teātrī. Lai uzvedums būtu vēl iespaidīgāks, kauju skati notika baseinā ar bruņinieku un deju grupas „Dzirnas” mākslinieku piedalīšanos. Tas bija bezgala krāšņs uzvedums ar Sergeju Jēgeru galvenajā lomā.

„Operā Rinaldo iekļauta viena no grūtākajām kontrtenora partijām. Es biju šī uzveduma koncertmeistare. Ar Sergeju iepazināmies mēģinājumu laikā, kas notika nevis ar orķestri, bet gan koncertmeistaru. Toreiz nodomāju: cik talantīgs jauneklis – tievs, ar tumšiem matiem! Kopš tā brīža sākās mūsu sadarbība, kas ilgst līdz šim brīdim, nu jau gandrīz 20 gadus,” stāsta Ieva Šmite.

Pirmā kopdarba rezultāts izdevās lielisks. Muzikoloģe Inese Lūsiņa savā recenzijā rakstīja: „S. Jēgers vokāli visnoslogotākajā un komplicētākajā bruņinieka Rinaldo lomā bija spožs un ar lielisku tembru, tomēr brīžiem nedaudz pagura (vai arī diriģenta uzņemtais temps bija mazliet par ātru).” [1] Piebilstams, ka pie diriģenta pults uzvedumā bija Andris Veismanis.

Nākamais radošais piedzīvojums sekojis pēc pāris gadiem. Tas bija Sergeja Jēgera solokoncerts Latvijas Nacionālās Operas un Baleta Beletāžas zālē 2005. gada maijā. Apjomīgs uzvedums divās daļās un ar diviem koncertmeistariem, no kuriem viena bija Ieva Šmite. „Tieši pēc šī koncerta mums ar Sergeju radās spēcīga garīga un cilvēciska saikne. Pēc tam koncertos, kur paredzēts spēlēt klavieres, viņš vienmēr aicina mani,” pauž koncertmeistare.

Neilgi pēc solokoncerta Beletāžas zālē dziedātājs kopā ar koncertmeistari devušies uz starptautisku konkursu Bratislavā, Slovākijā.

Saraudina koncertmeistares suni

Dziedātāja sadarbība ar koncertmeistaru nenozīmē vien kopējas uzstāšanās reizes, bet arī neatlaidīgu darbu – mēģinājumus, lai sagatavotu programmu. Tādās reizēs Sergejs Jēgers dodas uz savas koncertmeistares Ievas Šmites mājām Pārdaugavā, jo viņai ir liels flīģelis. „Pie manis izmēģinām visādas lietas, sastādām programmu, mācāmies jauno. Tas ir svarīgi, jo dziedātājam jāiemācās katra skaņa, katra nots. Savās mājās Sergejs nekad nemēģina, tur visapkārt ir kaimiņi – viņš tur nevar pat kārtīgi iedziedāties.”

Koncertmeistare un kontrtenors, šķiet, šo gadu laikā iemācījušies saprasties bez vārdiem. Viņiem ir nerakstīts likums, ka viens otru nekad nekritizē un neaizrāda. Radošie cilvēki pat nevainīgu aizrādījumu var uztvert sakāpināti un sākt pārdzīvot, tāpēc Ieva savus ieteikumus, ja tādi rodas, pauž ļoti diplomātiski. Sergejs rīkojas tāpat. „Pārsvarā jau Sergejam viss izdodas ļoti dabiski,” viņa vaļsirdīgi atzīst. „Turklāt viņš nekad nav padevies jūtelībai vai depresijai, bet vienmēr ir apņēmības pilns. Būt blakus tādam cilvēkam ir viegli. Sergejs vienkārši dara to, kas viņam jādara.” Koncertmeistare mazliet vēlāk piebilst, ka sadzīvē viņa un dziedātājs ir pilnīgi atšķirīgi, bet te, iespējams, būtu vietā atkārtot teicienu par pretpoliem, kas pievelkas.

Reiz mēģinājumu procesā gadījās kas negaidīts. Ievai mājās ir liels labradors un melns kaķis. Sergejs Jēgers sāk dziedāt, savukārt Džoija noguļas zem flīģeļa, klausās un viņai notek asara. To pamanot, bija aizkustināti gan dziedātājs, gan koncermeistare. „Arī mana melnā kaķenīte, kas gan pret cilvēkiem ir atturīga, vienmēr uzlec uz dīvāna, kur Sergejs nolicis notis, un rāda, ka šis dziedātājs viņai patīk. Bija viens gadījums, kad kādai solistei dziesmas izpildīšanas laikā kaķe pat iekoda kājā. Sergejam nav jābaidās, viņam nekodīs,” smejas Ieva.

Snorkelētāji

Kas atšķir radošos cilvēkus no citiem? Viena no īpašībām ir novērotāja spēja. Gan rakstniekam, gan arī mūziķim jāpiemīt talantam saskatīt sīkumus, pamanīt lietas, kas daudzu acīm paliek slēptas. Ieva Šmite un Sergejs Jēgers šajā ziņā ir nepārspējami. „Atzīstos, mums abiem ārkārtīgi patīk vērot cilvēkus. Ja esam uzaicināti kādā pieņemšanā vai uz svinībām, neuzkrītoši pētām pārējos un izanalizējam līdz pēdējai vīlītei. Māksliniekiem tas ir svarīgi. Mēs mūzikā stāstām stāstu, taču vispirms tos vajag sakrāt,” atklāj koncertmeistare. Kontrtenors un pianiste laika gaitā šo prasmi uzasinājuši līdz tādam līmenim, ka viņu skatam nepaslīd garām pat tas, kurš uz kuru ir paskatījies un kā. „Kādā vakarā Lisabonā sēdējām uz soliņa un vērojām, cik vietējiem ir neparasta gaita. Taču pēc tās, kā arī ķermeņa valodas par cilvēku var pateikt ļoti daudz.” Ieva atklāj, ka viņu leksikā ienācis vārds snorkelētāji. Tie ir indivīdi, kuriem, atnākot uz vēstniecības pieņemšanu vai kur citur, galvenās intereses saistās ar svinību galdu – ko tur labu varēs apēst un izdzert. Viss pārējais viņiem ir mazsvarīgs. Turklāt šādu cilvēku netrūkst nevienā valstī.

„Kopēju braucienu laikā esmu pamanījusi, ka Sergeju ļoti interesē lidmašīnu stjuarti. Viņš vienmēr mēģina iepazīties, parunāties,” stāsta Ieva. „Kad abi sākam vērot stjuartu aktivitātes, allaž jāsmejas. Un vēl kas – Sergejs lidmašīnā ir pat sists.”

Kaut arī pēc žestiem un ķermeņa valodas par indivīdu var uzzināt daudz, kādā uzstāšanās reizē tepat, Latvijā, sanācis tā, ka abi novērotāji palikuši jaņos. „Maritim Park Hotel Riga” notika Latvijas Neirologu biedrības rīkota konference, kurā abiem vajadzējis uzstāties ar muzikālo priekšnesumu. „Sergejam ir spējas iekustināt publiku jebkurā koncertā. Mums nav divu vienādu uzstāšanos, nav neviena koncerta, kas būtu līdzīgs otram. Katrs no tiem ir unikāls, jo katrā aiziet pilnīgi cits mesidžs. Taču tajā reizē, kad uzstājāmies neirologiem, tā arī nesapratām, kas par lietu, jo viņu sejās nepakustējās neviens vaibsts, neviens muskulītis. Koncertos trīsvienība ‘komponists – izpildītājs – klausītājs’ ir ļoti svarīga. Ja kāds no tiem nepiedalās, nekas nesanāks. Tā notika tajā reizē, un mēs netiekam gudri – kāpēc.”

Kad force majeure netiek ņemts vērā

Pasaulē, protams, ir ļoti daudz mūziķu, bet atrast pāri, ar kuru kopā strādāt un darba dēļ arī ceļot, turklāt vēl gadu desmitiem, tā ir liela veiksme. Ieva atzīst, ka sadarbību ar Sergeju Jēgeru viņa uztver kā dāvanu, kā veiksmi. „Man ir sajūta, ka esam kā māsa un brālis,” viņa pasmaida. „Un vēl kas. Starp koncertiem es ne ar vienu citu vīrieti neesmu jutusies kā ar vīrieti. Sergejs ir uzmanīgs, pieklājīgs. Viņš zina, kas man vajadzīgs, kas ne.” Tas droši vien ir arī iemesls, kāpēc abi vienmēr spējuši atrisināt situācijas, ko citi uzskatītu par force majeure un atmestu ar roku.

Pirms vairākiem gadiem Sergejam Jēgeram bija paredzēts Ziemassvētku koncerts Veselības ministrijas telpās. Iepriekš viss bija rūpīgi pārrunāts ar ministrijas darbinieci, kura koncertu organizēja. Dziedātājs un koncertmeistare aizbrauca uz ministriju, viņus ielaida zālē, kur būs jāuzstājas, taču… telpā nav klavieru. Sergejs Jēgers attapās pirmais un momentā zvanīja Indrai Vīlipsonei, ar kuru agrāk sadarbojās, lai viņa no sava dzīvokļa atvestu digitālās klavieres. Tās atgādāja, un koncerts notika bez aizķeršanās. „Vēlāk tai darbiniecei jautāju, kā tad viņa bija domājusi, ka Sergejs dziedās kā Suitu sieva un es viņam turēšu rociņu?” Ieva atceras.

Sergejam Jēgeram bieži bijis jāuzstājas ārzemēs, kur Latvijas vēstniecības darbinieki organizē dažādus mūsu valstij nozīmīgus svētkus, piemēram, 18. novembri. Bija arī laiks, kad dziedātājs un koncertmeistare uzstājās Rotari kluba sarīkojumos, taču tā ir pagātne, tāpēc par to plašāk nestāstīsim, bet pakavēsimies pie vēstniecību darbinieku rīkotajām svētku reizēm.

Reiz Latvijas Republikas vēstniecība Ēģiptes Arābu Republikā organizēja saiešanu par godu mūsu valsts neatkarības atjaunošanas gadadienai, uz ko kontrtenors speciāli mācījies dziesmu igauniski un lietuviski. Kopā bija jādzied vairākas dziesmas visu trīs Baltijas tautu valodās. Svinības ar koncertu notika fantastiskā viesnīcā Kairā. Telpā bija gan koncertflīģelis, gan gar sienām galdi ar kārdinoši smaržojošiem ēdieniem. Apmeklētāji pārsvarā bija afrikāņi, arābi un ķīnieši neparastos tērpos. Arī viņu uzvedība latvietim varētu šķist savdabīga – ne tas, ka šo tautu pārstāvji uzvedās ļoti skaļi, taču pat priekšnesuma laikā viņi interesi izrādīja nevis par mūziķiem, bet gan ēdieniem un dzērieniem, kas uz galda. „Sergejam jāsāk dziedāt un, to pamanot, daži apklusa. Citi, it kā nekas nebūtu, turpina skaļi runāt; vairāki citi, skatoties uzstāšanos, turpat aizsmēķē cigareti. Pamanu, ka Sergejs kļūst tumši sarkans, un saprotu, ka viņš to var neizturēt, tāpēc klusi teicu: „Sergej, dziedi Dievam, nevis viņiem!” Beigās jau viss bija labi, stāsta Ieva.

Saistībā ar Ēģipti mūziķei palicis atmiņā vēl kāds gadījums. Arī to organizēja Latvijas vēstniecības darbinieki. Bija paredzēta uzstāšanās nelielā protestantu baznīciņā Kairā. Zinot, ka var gadīties visādi, abi mūziķi jau iepriekš bija runājuši ar atbildīgo darbinieci, kura koncertu organizēja. Vai klavieres būs? Jā, protams. Noskaņotas ir? Kā gan citādi. Nokļuvuši galā, viņi, kā juzdami ko nelāgu, sākuši iztaujāt vēstnieci, vai šī darbiniece kaut ko saprotot no mūzikas, uz ko saņēma atbildi, ka viņa esot dziedājusi korī. „No vēstniecības uz baznīciņu braucām trīs stundas. Nokļūstot galā, mūs sagaida noputējis pianīns. Taustiņi pļerkst, pedālis nestrādā, vēstniecības darbiniece stāv blakus sarkana kā biete. Sergejs neapjuka. Sākām skraidīt pa baznīcu, atradām skapi, kur no baznīckunga tērpa aizņēmāmies ko līdzīgu kaklasaitei, lai varētu piesiet pedāli,” šīs atmiņas Ievu uzjautrina vēl aizvien. „Viss it kā kārtībā, taču pēc katra koncerta numura abi līdām zem klavierēm, jo pedāli vajadzēja piesiet no jauna. Skatītāji par to bija sajūsmā. Mēs paši arī!”

Neaizmirstami sanācis arī Latvijas Republikas vēstniecības organizētajā koncertā katoļu baznīcā Taškentā, ko rīkoja vēstnieks ar kundzi. Abiem mūziķiem bija zināms, ka klavieru vietā būšot sintezators. „Aizbraucam uz baznīcu – tā ir ļoti krāšņa. Pieejam pie altāra, tur viens džeks drudžaini darbojas. Visapkārt salikts daudz pastiprinātāju, kā rokkoncertā, taču man būs jāspēlē uz neliela sintezatora ar pāris oktāvām. Man tas neder, jo vajag visas septiņas oktāvas. Ar Sergeju izskrienam visu baznīcu, atrodam flīģeli, taču to mums iesaka neaiztikt – instruments var izjukt. Mums tas ir tik ļoti vajadzīgs, ka paliekam pie sava. Lai ļoti smago pianīnu izkustinātu no vietas, tika sasaukti vēstniecības darbinieki. Vajadzēja meistaru, kurš uzskaņo. Nokārtots tika arī tas, taču, sākot spēlēt, viss skaņojums momentā atskaņojās.” Beigās kā atalgojums par pūliņiem izdevies brīnišķīgs koncerts. Ieva atzīst, ka tā ir kāre pēc piedzīvojumiem, kas šādās situācijās liek neatmest visam ar roku, bet meklēt izeju.

Ja turpina stāstu par vēstniecību pieņemšanām un ballītēm, svarīgi ir piebilst, ka tajās nereti atklājas dziedātāja otrs talants. „Kad esam vēstniecībās, to rīkotajās ballītēs, Sergejs vēlas uzstāties ar savu ēdienu. Viņš ir vārījis frikadeļu zupu, kur frikadelītes bija mazas kā konfektītes. Visi par šo viņa kulinārijas meistarstiķi bija sajūsmā!”

Koncerts notiks sveču gaismā

Turpinot dalīties atmiņās par gadījumiem, kad vajadzējis rīkoties situācijā, kad citi mākslinieki, visticamāk, būtu noplātījuši rokas un padevušies, Ieva it kā pie sevis klusu iesmejas. „Pilnīgi ekstrēms koncerts mums notika fantastiskajā Vatikāna koncertzālē Romā. Kolosāla atmosfēra, zāles, kur vajadzēja uzstāties, sienas apgleznojis Mikelandželo skolnieks, uz skatuves stāv „Steinway” koncertflīģelis. Taču pusstundu pirms uzstāšanās visā kvartālā pazūd elektrība,” viņa stāsta. Tā šajā Romas daļā notiekot diezgan bieži, taču tobrīd visapkārt valdīja piķa melna tumsa. Tātad iestājusies situācija, ko juridiskajos dokumentos mēdz dēvēt par force majeure. Rokas lauzīdama, atsteigusies Latvijas Republikas vēstniecības Itālijā vēstniece. Viss jāatceļ. „Mēs ar Sergeju saskatījāmies – nekāds force majeure te nebūs. Spīdinādami mobilo telefonu lukturīšus, saģērbāmies atbilstoši uzstāšanās reizei. Sergeja draugam Janekam Volkovam, kurš speciāli bija atbraucis uz koncertu, likām uzmeklēt mūķenes, lai viņas nāktu uz skatuves un turētu sveces.” Tā gan bija tikai pusbēda, jo Janekam, kurš dienas laikā bija stāvējis uz šīs pašas skatuves un muļķojies, Ieva lūdza koncerta laikā pāršķirt nošu lapas. „Viņš no uztraukuma burtiski sāka drebēt pie visām miesām, jo nepazina notis. Vispirms mēģināju viņu nomierināt, teikdama: „Būs labi, Janek, viss būs labi! Kad es tev teikšu, tu vienkārši šķir.” Janeks šo uzdevumu uztvēra ārkārtīgi nopietni un tā arī darīja. Kopš tās reizes es viņu sāku saukt par savu asistentu.” Koncerts izdevās lielisks, visi bija sajūsmā, taču pašās beigās gadījās vēl kas, par ko patlaban zina tikai Ieva un Sergejs. Ikvienam pianistam ir iedresēts, ka uz flīģeļa nekādā gadījumā nedrīkst nolikt glāzi vai krūzi ar dzērienu. Taču Sergejam uzstājoties glāze ar ūdeni ir pa tvērienam. Un tā, it kā nevienam nemanot, atradās uz elegantā „Steinway”. „Viss beidzās ļoti labi, mēs paklanījāmies publikai, Sergejs strauji rāva savas notis un – gatavs! – apgāžas glāze, izšļakstās ūdens. Šķiet, pats to nemaz nemanīja. Es viņam čukstēju: „Eu, lasāmies ātrāk prom!”.”

Piedāvā tango tērpu

Vairāki spilgti un neaizmirstami piedzīvojumi un pārdzīvojumi Ievai saistās ar koncerttūrēm Centrālāzijas valstīs – Kazahstānā un Uzbekistānā, kur vēl aizvien jaušama padomju laikiem raksturīgā atmosfēra, proti, nerēķināšanās ar cilvēkiem. Ja aizkavējas lidmašīna, neviens tev neko nepaskaidros. Tā gadījies Taškentas lidostā, kur lidmašīnu uz Latviju Ieva un Sergejs gaidījuši stundām ilgi. Kontrtenoram ir iegādāta VIP zonas apmeklējuma karte „Priority Pass”, kas problēmu gadījumā tās īpašniekam nodrošina apmešanos viesnīcā un vēl citas lietas. Tajā reizē bija īstais brīdis karti izmantot, dziedātājs to izvilka no kabatas un uzrādīja pie lodziņa, taču lidostas darbinieki neziņā kratīja galvu, jo tādu brīnumu redzēja pirmo reizi mūžā. „Sergejs bija drausmīgi dusmīgs. Viņš lepojās, ka ir nodrošinājies, sagādājot sev tādu karti, taču Taškentā to ignorēja,” atceras Ieva.

Brauciens uz Kazahstānu izvērtās ne mazāk neaizmirstams. „Vispirms no Rīgas izlidojām uz Minsku, kur bija jāpārsēžas. Laiku īsinot, vēlējāmies ieiet Tax Free zonā, taču mūs tur neielaida! Tā vietā darbinieki iedzina tādā kā aizgaldā, kur piedāvāja ļoti lētus šņabjus,” uzjautrinās koncertmeistare. Tālāk sekoja lidojums uz Nursultanu (Astanas tagadējais nosaukums), ko izpildīja lidsabiedrība „Air Astana” ar stjuartēm kā Šeherezādes no Tūkstoš un vienas nakts pasakām, kuras visu lidojuma laiku pasažierus cienājušas ar alkoholu. „Visbeidzot tiekam galā un saprotam, ka mums nav reģistrētās bagāžas ar koncerttērpiem, kas vajadzīgi jau nākamajā dienā. Labi vismaz, ka man rokas bagāžā bija notis, jo bez tām nebūtu koncerta,” atklāj mūziķe. „Ļoti centās palīdzēt vēstnieks Rets Plēsums, viņš zvanīja, lai skaidrotu, kas ar bagāžu, bet, saprotot, ka līdz koncertam to nesaņemsim, Sergejam piedāvāja savu tango tērpu. Viss beidzās ar to, ka Sergejs nopirka smokingu. No tā laika koncerttērpus un notis vienmēr vedam rokas bagāžā.”

Nebūtu pareizi apgalvot, ka Centrālāzijā gadījušās tikai ķibeles, tāpēc labu atmiņu par šiem braucieniem nav. Protams, ir. Viena no tām – iepirkšanās īstā austrumu tirgū. „Tirgus Sergeju ļoti interesēja, tur viņš vešanai uz mājām sapirkās riekstus, mandeles un citus gardumus. Austrumu tirgū arī baudījām svaigi spiestu granātābolu sulu.”

Jaunkaledonijas dāvātā pieredze

Kaut arī kopēju koncertbraucienu patiesi bijis daudz, Ieva īpaši vēlas pastāstīt par Jaunkaledoniju, kas eksotikas dēļ palikusi spilgtā atmiņā. Kaut vai viesnīca – salmu būda, līdzīga vigvamam, kur pēc koncertiem bijis tik salds miegs, kā nekad mūžā. Kaut vai neparastie, latvietim absolūti svešie ēdieni pieņemšanās, kurus Ieva sirsnīgi ieteikusi dziedātājam pagaršot, jo viņš bauda tikai to, ko pats zina vai, ideālā gadījumā, ko pats ir pagatavojis. Kaut vai laika starpība, kas ar Latviju ir astoņas stundas, taču ne koncertmeistarei, ne kontrtenoram aklimatizēšanās nav vajadzīga, jo sajūta ir lieliska. „Taču visvairāk bijām sajūsmināti par pārpildītajām katedrālēm un koncertzālēm, jo jāņem vērā, ka Jaunkaledonijā Sergejs nav pazīstams mākslinieks. Pēc uzstāšanās, kuru Jaunkaledonijā mums bija daudz, cilvēki vienmēr nāca klāt aprunāties; mūs filmēja televīzija un intervēja prese,” atklāj koncertmeistare. „Vairākkārt cilvēki jautāja, vai mēs esam precējušies, jo, esot uz skatuves, kad Sergejs dzied, bet es spēlēju par mīlu un tajā brīdī patiešām esam iemīlējušies, rodas īpašs fīlings, it kā mēs būtu pāris. Protams, koncertam beidzoties, tas pazūd.”

Brīvajā laikā mākslinieki daudz braukuši ar jahtām, mācījušies makšķerēt un spiningot. „Sergejs saka, viņš nevarot iemācīties peldēt, taču, kad bijām Lielajā Rifā, tur gan viņš, kā pats atzina, labprāt būtu jūrnieks!” Ieva pasmaida. „Mums abiem ļoti patika sauļoties, taču vietējie, kuri mūs aizveda uz pludmali, paši tupēja krūmos, jo vairījās parādīties saulē.”

Koncertmeistare atceras, ka vienā no ciemošanās reizēm Jaunkaledonijā klāt bija arī Iļja Vlasenko, ar kuru kopā viņa Sergeju Jēgeru nosaukusi par sinjoru Pomidoru. Tas gadījies tā: kontrtenoram ļoti svarīgs ir komforts un tāpēc viņš priekšroku dod urbānai videi, taču reiz gadījies nokļūt galvaspilsētas Numeas vietējas nozīmes lidostā, kur viņi trijatā vērojuši, kā melnīši savu bagāžu ir ietinuši banānkoku un palmu lapās. „Sergejam tas šķitis tik nepieņemami, viņš sēdēja, skatījās, purpināja un no dusmām palika koši sarkans. Tāpēc mēs ar Iļju viņu nosaucām par sinjoru Pomidoru,” smejas pianiste.

Pabeidzot dalīties atmiņās par kopējiem ceļojumiem, Ieva atklāj kādu dziedātājam raksturīgu īpašību: „Sergejs man reiz atzinās, ka, vienam ilgāku laiku esot prom no mājām, viņš gandrīz vai raud. Nav jau arī nekāds brīnums, zinot, kāda viņam bija bērnība.” Tas ir arī iemesls, kāpēc dziedātājam patīk, ja ārzemju ceļojumu laikā ir klāt arī kāds no viņa draugiem – Janeks Volkovs, Iļja Vlasenko vai vēl kāds cits.

Jāstrādā tālāk

Kaut arī situācija pasaulē daudzas lietas ir ne tikai nobremzējusi, bet pat apstādinājusi, ne Ieva Šmite, ne Sergejs Jēgers nedomā sēdēt, rokas klēpī salikuši, un gaidīt labākus laikus. „Patlaban mums uzstāšanās ir saplānotas lielam laikam uz priekšu. Ceram, ka viss notiks, ka nebūs mājsēde un darbošanās Zoom. Un galvenais, ka nebūs jāuzstājas tukšās skatītāju zālēs. Tā bija spokaina pieredze,” pauž koncertmeistare. „Agrāk diezgan daudz braucām koncertēt pa Latviju, uzstājāmies kultūras namos, piedalījāmies labdarības koncertos, kas sagādāja īpašu prieku. Ļoti ceru, ka jau pavisam drīz tas atkal būs iespējams.”

^{^[1]} Lūsiņa, I. Mirāža par iespējamo. – Laikraksta Diena pielikums KDi; 2004. gada 13. jūlijs. Pieejams tiešsaistē <https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/miraza-par-iespejamo-12067011> (skat. 2022.20.VIII).