Zane Brūvere-Kvēpa

*  *  *

mana dzīvotgriba lēnām atbrīvojas no liekā

pietiek ar pavisam maz

ja kādam esmu par daudz

tā ir ilūzija

iestrādātais mehānisms manī

skumjš kluss un nežēlīgi vientuļš

*  *  *

mani mati ir silti

pamazām atnāk miers

un ļoti daudz miega

steigas nav vienkārši nav

var pārvietoties lēni

un drīkst

*  *  *

iela ir bet nav māju

koki turpina krūmus

asfalts nebeidzas

tas ir silts

saule karsta

sapnis saku tas ir sapnis

noskaņa nemainās

ceļš turpinās

*  *  *

gribēt dzīvot

optimisma vilnis šļācas virsū

tad atkal prom

kā spēlē kurā iesaistīti cilvēki

kuri nemaz tev labu nevēl

gribēt dzīvot

mīlēt savus tuvākos kā sevi pašu

*  *  *

te bieži jautā vai tu raudāji

par sevi neraudu nemaz

bet par zēnu ar cerebrālo trieku

ja es tiktu ārā

noglāstītu viņa galvu

kā viņš spēli

brālīša viedtālrunī

diena ir skaista bet es dienas kroplis

*  *  *

Valkas vējš

rīts aust

bet vilciens piestāj Lugažos

man ir tikai čemodāns

pilsētu es nevaru paņemt līdz

*  *  *

Dzeja ir dvēseles zinātne

emociju tetris

prāta piramīda

varbūt

par pret ap ar vienu

ik dienu

katram tas pats

kāds pieraksta savu dzejoli vienu