Evita Hofmane

Maģītis
 

 

Maģis šodien nobeidzās.

Tikai tas man vēl trūka pilnai laimei! Klakstēja, gremoja kasetes, līdz kaut kas iekšā nosvila, nosmirdēja vien. Gribējās izmest to lūzni pa logu un kaukt.

Bez mūzikas es esmu nekas. Manis nav.

Es sākos ar mūziku. Mamma aizgāja paklausīties plates, un pēc deviņiem mēnešiem es ieraudzīju šo pasauli. Viņa stāstīja, ka maziņa būdama, dzirdot tādu roķīgu dziesmu „Dzērvenīte”, kļuva galīgi dulla, dejoja, plaukšķināja un smējās.

Laikam kāda skrūvīte jau no sākta gala nav bijusi kārtīgi pievilkta.

Ciešākas tās nekļūst.

Skrūvītes, sasodīts. Prasīt fāčam, lai paskatās, kas tam stulbjam maģim par vainu? Negribas. Atkal bauros, ka mēs visu mūždien salaužam. Tehnika nespēj sadzīvot vienā mājā ar mums. Tā nobeidzas. Bez mūzikas ilgi neizvilkšu. Tas ir fakts. Daždien liekas, ka mūzika ir vienīgais, kas mani spēj ieštepselēt dzīvei. Būs jāķer dziesmas pa rādžu un TV.

Atgriešanās pie saknēm. Nolādēts.

Jābeidz murgot un jāiet sust. Rīt kaut kā jāaizvelk sevi uz school.

 

Šorīt smuki sapucējos. Bija tāds garīgais. Omā negribēja laist ārā no mājas. Tā neviens nestaigājot. Ko cilvēki domāšot par saplīsušajiem džinsiem?

Mani maz krata, ko cilvēki domā.

Kuru interesē, ko es jūtu?

Kāpēc man jāsatraucas par to, ko domā VIŅI?

Pēc manas skaļās neatkarības deklarācijas Omā palika bēdīga. Man tas nepatīk, bet neko nevar darīt. Lai ļautiņi pabrīnās.

Oh yeah, I guess it makes me smile. Es gribu ieņirgt viņiem acīs, bet mana seja ir rāma. Allaž mierīga.

They keep me locked up in this cage. Can't they see it's why my brain says „rage”?

Tā neviens nestaigā.

Super.

Es esmu neviens.

Neviena.

Viena.

Nekā jauna zem saules.

 

Par pusdienu naudu nopirku avīzi, cerībā, ka tur būs kaut kas interesants. Ko domājies, ne vella! Pilnīgi nekā! Tukšums. Reti gadās redzēt tik bezjēdzīgus apdrukātus papīrus. Šad tad tur gadās labi raksti par mūziku. Biblenē tās avīzes nav, tāpēc trešdienās medīju kioskos. Veltīgi iztērēju naudu. Škrobe.

Ap vieniem, botānikā, vēders tā sāka rūkt, ka skaņa gandrīz pārmāca Zemītes balsi. Rīt būs jāpaņem no mājas kāda maizes šķēle un ābols, lai var iegrauzt pusdienlaikā un izvilkt līdz mājās iešanai. Naudu ēdienam tērēt nedrīkst. Jākrāj maģītim.

Rīt jāaiziet uz bibleni. Varbūt „Ķieģelī” būs kaut kas jēdzīgs.

Lasītavā reti ir kāda cita dzīva radība, atskaitot mani. Tas ir labi. Man nepatīk cilvēki. Vismaz ne vairums to, kurus var satikt šajā pilsētā.

Izlasīju vairākus foršus mačiņus, šis tas par Metallica un redzēju pat vienu Kurta bildi, kādas man nav!! Kortnija izskatās pēc īstas blozgas. Kas tev viņā patika, Kurt? Heroīns viņas acīs? Heroīns noteikti.

 

Jau trešo dienu neesmu skolā. Nespēju aiziet. No rīta izeju no mājas un klimstu pa pilsētu, līdz veras vaļā biblene. Uzkāpju pa kāpnēm, noģērbjos un dodos uz lasītavu, lai pāršķirstītu jaunāko presi un urbtos cauri vecajām avīzēm un žurnāliem. Mana dzīve ir tur, aiz šīm burtu slejām un fočenēm. Šeit dzīves nav, vien mirklīgi uzplaiksnījumi. Brīžos, kad pāršķirot lapu, ieraugu to, kas mani interesē. Šo to pārrakstu kladēs, bet bildes pārrakstīt nevar. Tās var nokopēt, bet nauda šobrīd ir jātaupa.

Jātiek pie maģa, citādi vāks. Drausmīgs abstiņš pēc mūzikas. Pagājušonedēļ gandrīz apstājās sirds, kad starpbrīdī pa skolas radio piepeši ieskanējās Smells Like Teen Spirit sākuma akordi.

Skaļi!

Un to mentālo kritienu, kad kāds idiņš pēc pusminūtes, pirms Kurts sāk dziedāt, norāva dziesmu, lai sāktu atskaņot kaut kādu sūdu... Gribējās uzkāpt augšā uz studiju un nožņaugt to muļķi. Iebarikādēties un visu dienu griezt uz riņķi pāris dziesmas, kas viņiem tur ir klausāmas.

 

Man dzima doma.

Varbūt es tomēr tikšu studijā, neņemot gūstekņus. Risks pastāv, bet šī ideja ir tik funny, ka mēģināšu realizēt.

Dežurante laiku pa laikam mēdz uz brīdi pamest posteni. Aizvakar, brīvstundā atkal netālu sēdēju un vēroju. Secināju, ka jāķer moments, kad neviena cita nav blakus un skapis paliek vaļā. Garajā starpbrīdī, kad klase gāja ēst, ieņēmu novērošanas posteni. Man nepieciešamas tikai kādas divdesmit sekundes un veiksme. Grauzu dienišķo ābolīti, šķirstīju Hamsuna „Badu” un gaidīju. Tad, kad pie viņas atvilkās garderobes tante, manīju, ka var izdoties. Brīdi mēļojušas, viņas devās lejā pa kāpnēm. Garderobiste teicās, ka iedošot viņai vilnas zeķes, jo dežurantei salstot kājas.

Dievs svētī slikto apkuri.

Sapratu, ka šis mirklis ir mans.

Tobrīd tur bijām tikai es, Bads un atslēgu skapis. Kolīdz viņas nošļūkāja pa kāpnēm, kā atsperes sviesta pielēcu kājās, apmetos ap galdiņu un ātri atvēru skapi. Tur jau tā bija, studijas atslēga ar piekariņu nots formā! Pakampu atslēgu, aizvēru skapi un atkal ieņēmu rāmo ābolēdāja – lasītāja pozīciju. Vēnās verda adrenalīns, no padusēm ritēja sviedru tērcītes, bet ausīs skanēja uzvaras fanfaras.

Tās izklausījās pēc Nirvanas.

Pēc dažām minūtēm, silti zeķotās kājas šļūkādama, ieradās dežurante, apsēdās, un viņas darba diena turpinājās.

Mana diena arī.

Nolēmu, ka šodien pietiek mācīties, jo vairāk tamdēļ, ka nākamā stunda bija ģeometrija, un devos uz garderobi pēc jakas. Labi, ka man bija šīs nedēļas ietaupītā pusdienu nauda. Meistars teica, ka pēc pusstundas varu nākt pakaļ atslēgai. Riņķoju pa perimetru un tā gribējās smaidīt, kā sen nebija bijis. Rīt īsto studijas atslēgu neuzkrītoši nolikšu uz dežurantes galda. Gan jau viņiem ir vēl kāds dublikāts.

Šodien iztiks.

 

Rīt būs klases vakars.

Protama lieta, es uz to savu mūžu neietu, bet šoreiz pārsteigšu tos sīņus, audzīte arī brīnīsies. Man, ja viss ies kā plānots, būs foršs afterpārtijs ar īpašajiem viesiem.

Es knapi spēju nosēdēt, mani dīda gaidas, āāāā.....!

 

Skola tukša un klusa.

Izcietu minimālo ļaunuma programmu ar stulbām spēlēm un itin ciešamiem pīrādziņiem, tad, skanot latviešu popsai, sākās dejas. Man sāka pastiprināti izdalīties kuņģa skābe, un es devos prom.

Studija aicināja.

Uzkāpjot ceturtajā stāvā, pie aktu zāles, allaž liekas, ka no plaušām izspiests viss skābeklis. Tā bija jau sendienās, kad vēl dziedāju korī. Ideāli priekšnosacījumi dziedāšanai, vai ne?

Izvilku atslēgu, iekšas virinājās, un rokas bija galīgi nosvīdušas. Paraustīju durvis, ciet. Iebāzu atslēgu slēdzenē un tā nekustējās. Sirds nokrita papēžos. Meistars pievīlējis brāķi?! Aber nē, ķerdamās un sasodīti skaļi skrapšķēdama, maita tomēr pagriezās. Skaņa kā asa rīve nobrāza manus nervus.

Durvis vaļā!

Pilnīgā tumsā sēžu studijā un man ausīs skan Smells Like Teen Spirit!!!

„With the lights out, it’s less dangerous

Here we are now, entertain us...”

 

Latviešu valoda.

Te sēž tikai mans ķermenis. Galva tik viegla, acis milzīgas un ellīgs uzjautrinājums. Visu nakti studijā klausījos savas kasetes. Uz rīta pusi sāka nākt drausmīgs lūziens, bet es to varonīgi uzveicu. Pēc septiņiem izslīdēju no studijas, aizslēdzu durvis un ielīdu meiteņu tualetē.

Es dunēju, lidoju, es atkal biju es! Nošu un vārdu pilna. Uzlādēta dzīvei.

Un drausmīgi izsalkusi. Pirmajā starpbrīdī būs jāaizskrien nopirkt kaut kas maziņš, bet ēdams. Jāziedo piķis tik prozaiskai lietai kā ēdiens, jo maltīte man spīd ne ātrāk kā pēcpusdienā. Labi, ka vakar mājās garāmejot minēju, ka pēc klases vakara varbūt palikšu pie Elīnas... It kā es jebkad pie viņas būtu bijusi.

Bāc, šī negulēšana vienkārši nes nost jumtu. Smaids. Es esmu viens vienīgs, sasodīts smaids!

Un gribu atgriezties tur, studijā.

 

Ielidoju mājā, tukšā vēdera un nakts nošu nesta, un, ko domājies, Omā saka, ka es varētu mazliet palīdzēt. Vera parīt braucot pie māsas uz Daugavpili, būs tur trīs nedēļas vai pat mēnesi. Mums jāpieskata un mazliet jāuzkopj dzīvoklis.

Pirmo refleksu:„Fuck, nē...” pilnībā nomāca doma, ka varbūt arhaiskajai un reliģiozajai tantei ir kaut kas tik revolucinārs kā maģis. Svēto tēvu uzrunas mēdz būt iemūžinātas arī klausāmā formātā. Pirms diviem vai trijiem gadiem mēs bijām viņu draudzes dievkalpojumā, un tur viena viedā džeka balss tika atskaņota ierakstā. Tas mani pusapzināti, bet asredzīgi mudināja domāt, ka viņi savā ticībā nav pavisam abstrahējušies no mūsdienu tehniskajām iespējām. Es sāku ilgoties, lai Veras dzīvoklī pēc iespējas ātrāk sarodas putekļu kaudzes un sāk vīst istabas augi.

Varbūt pat klusiņām aizlūgšu par to.

 

„Taste me you will see, More is all you need”...

Vēlu vakarvakarā atkal ielavījos studijā.

Blakus, 503. kabinetā, pa otrdienu vakariem notiek mašīnrakstītāju kursi. Kopā ar virkni visādu svešķermeņu slamstījos apkārt un pēc tam patvēros tualetē.

Pēdējo nedēļu laikā, uzkavējoties skolā neierasti ilgi, esmu izpētījusi tās dzīves ritmu. Cikos un kur rosās apkopējas, kuri mācībspēki kvern skolā nejēgā ilgi, kad sīkajiem beidzas pulciņi, cik ir laikrādis, kad no peldbaseina prom dodas pēdējie maksas peldētāji... Es varētu sniegt konsultācijas, ja kāds jautātu.

Haha, vienīgais, ko man būtu sarežģītāk paskaidrot, ir kāpēc es te pēc stundām klimstu apkārt. Man ir grandioza motivācija nākt uz skolu, jo reizi nedēļā, tumsā, varu pavadīt nakti pie magnetofona, klausoties savas kasetes. Stundas, ko pavadu pieglaužoties siltajam radiatoram, austiņās skanot mūzikai, ir laimīgākais laiks nedēļā. Tām ilgstot, mani jau sāk plosīt ilgas pēc nākošās devas.

More is all I need.

 

Šodien Omā iedeva Veras dzīvokļa atslēgu.

Durvis ļāvās viegli. Gaiss sasmacis. Istaba lietojusi korvalolu. Veicu ātru inspekciju. Sirds iegavilējās baltajā etažerē ieraugot kasešu magnetofonu! Uz to domīgi nolūkojās Jēzus. Maģis bija nepretenciozs izstrādājums, taču tas mani nesatrauca. Šī nelielā kaste bija mans portāls uz paradīzi. Nekavējoties ne mirkli, izrāvu no somas kasetes un Veras dzīvokļa sienas sadrebināja elles meldijas. Uz brīdi aizdomājos, ka svētbildes sajuks prātā, sāks raudāt asins asaras vai tām atvērsies stigmas, bet jēzuliņi un citi pravieši tikai rāmi un sirdsskaidri vērās manī.

Viņi bija saprotoši.

Atvēru logu, lai ielaistu svaigu gaisu. Aplēju istabaugus un nesteidzīgi atputekļoju virsmas, domājot, kā man paveicies. Veras došanās pie māsas bija īsts deus ex machina. Naksnīgās viesošanās pie Elīnas, cik piepeši sākušās, tikpat strauji aprausies. Tagad es saimniekošu Veras cellē.

Meklējot cukuru, virtuvē uzdūros tantes alkohola rezervēm. Pieliekamajā, trīs ietilpīgos plauktos, stiklotos sānus saspiedušas, rindojās pudeles. Vīns, šņabis, vermuts, balzams, liķieri... Plaša izvēle. Pirmajā brīdī, pustumsā čamdoties, savā naivumā nodomāju, ka tur glabājas sula, jo līdzīga izskata, bet nevainīga satura baterija, mums bija mājas pagrabā. Taču es ātri attapu, ka te situācija ir daudz grādīgāka. Nevajadzēja būt talantīgam matemātiķim, lai uz aci pateiktu, ka, ik dienu izlokot pudelīti, pietiktu vismaz gadam. Es nespēju saprast kā un galvenais —  kāpēc — reliģiozajai tantei izdevies uzkrāt tādu kvantumu alkohola, bet viena lieta bija skaidra: dzērāja viņa nav. Neviens kārtīgs metējs ne fiziski, ne garīgi šajos laikos nevarēja iekrāt tādu bāriņu. Vēl pavisam nesen šņabi pārdeva uz taloniem. Neizpratnē aizvēru skapi un, cukuru neatradusi, iemalkoju nesaldu tēju. Tad istabā apgriezu kaseti un sāku slaucīt grīdu.

 

„When you’ve finished with the mop, then you can stop

And look at what you’ve done

The plateaus’s clean, no dirt to be seen

And the work, it was fun.”

 

„Aizmirsu” atdot Omā atslēgu.

Nākamajā rītā kājas mani atkal aiznesa uz Veras dzīvokli. Tur, starp krucifiksiem, svētbildēm un dievvārdiem, es kopā ar Kurtu un pārējiem draugiem, dzēru notis.

Pusdienlaikā no rimtā transa izrāva zvans pie durvīm. Sirds pa muti gandrīz evakuējās no ķermeņa maisa, kad, klusi sperot soļus, pielavījos pie dzīvokļa durvīm. Ielūkojos actiņā, nezinot, ko ieraudzīšu.

Visi scenāriji bija vienlīdz šausmīgi.

Tur stāvēja kāds nošņurkuša paskata vīrelis un ilgpilni vērās uz mani. Tad viņš no nošļukušo bikšu kabatas izvilka daudz cietuša izskata maku un krietnu brīdi pa to būrās. Actiņa mazliet deformēja roku, kad tā atkal stiepās pie zvana pogas. Likās, ka trīc. Zvans virs galvas pretīgi ieļerkstējās. Vēl pāris reizes traumējis manus dzirdes nervus, vīriņš zaudēja cerības un sagumis aizšļūca lejup pa kāpnēm.

Es arī drīz vien taisījos uz mājām, jo bija laiks pārnākt no skolas. Vēders neganti rūca un ilgojos pēc silta launaga.

Arī rajona saulesbrāļiem kādu laiku būs gavēnis.

---

 

Vilcienā valda drausmīgs bezgaiss. Latvijas Dzelzceļš laikam grib mūs izcept. Četri vagoni ceptu un savā sulā sautētu pasažieru tiks piegādāti rīdziniekiem kā Ziemassvētku dāvana.

Šodien ir diena, ko ļoti gaidīju: es dodos pirkt maģi!

Pagājušonedēļ pastaigāju pa vietējām bodēm, lai paraudzītu, kas dzimtajai pilsētai piedāvājumā. Pāris aparāti pat bija nopērkami, bet esmu droša, ka Rīgā ir daudz lielāka izvēle un arī cenu variācijas, tāpēc ir vērts pabendēt nervus, zaķojot turp. Es ceru, ka biļešu kontrole jau ir devusies brīvdienās un piepeši neievelsies, lai konfiscētu daļu sūri, grūti taupītās naudas. Divu mēnešu gavēnis, totāls taupības režīms un atturēšanās no pasaulīgajām baudām šodien kļūs par maģīti!

Veras maģis manas dzīvības uzturēšanas funkcijas organismā veica labi. Tagad tas atkal atskaņo svēto balsis un eņģeļu bazūnes. Pēc melnas tumsas, gaisma ausa...

Sasodīts! Vagonā ievēlās zilie cilvēciņi. Biļešu kontrolieri... Nu būs sūdi vagā. Viņi virzās šurp...

Fū... Iebēru kontrolei saujā melnos santīmus. Šoreiz pat saņēmu soda kvīti un nauda nemaz uzreiz tiešā ceļā un pilnā apmērā neieripoja viņu kabatās.

Ceļš turpinās. Drīz Sigulda.

Maģi, es tuvojos!