Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

 

NODEVĒJUS PAKAR! [1]

 

Zigmars Liepiņš. Mūzaīka.
Rīga: Pētergailis, 2022., 215 lpp.

 

Grāmatas autora vārds komentārus neprasa. Kaut arī viņam bijuši vairāki augsti amati, lielum liela lasītāju daļa Zigmaru Liepiņu galvenokārt zina kā atzītu komponistu. Savukārt, kas attiecas uz izdevuma nosaukumu, iespējams, varētu rasties jautājums, kas ir domāts ar vārdu „Mūzaīka“. Autors to kodolīgi definējis grāmatas pirmsvārdā: „ (..) mozaīku apvienojot ar mūziku, grāmatai nosaukums sanāca MŪZAĪKA.” (7. lpp.) Citiem vārdiem, tie ir memuāri – retrospektīvs skatījums uz interesanti un piepildīti dzīvotu dzīvi, dažādiem tās posmiem. Stāstījums veidots hronoloģiski, tas strukturēts sešās nodaļās, kur katra veltīta konkrētam dzīves posmam: bērnībai, studiju laikam, nokļūšanai uz skatuves un popularitātes iemantošanai, kā arī darbam radio „SWH” un Latvijas Nacionālajā operā un baletā. Neliela atkāpe jeb izņēmums ir piektā nodaļa „Smalkā diedziņā”, kas recenzentes ieskatā ir viena no visspilgtākajām.

Autors sava darba lappusēs regulāri iepin interviju un rakstu fragmentus, kas bijuši publicēti periodiskajos izdevumos un kam ir saistība vai nu ar viņu pašu, vai kādu no aspektiem, kam konkrētajā nodaļā tiek pievērsta uzmanība. Dažkārt citēta arī privāta sarakste (ar Šišona asistenti); lasāmi izvilkumi no personīgās dienasgrāmatas. Pēdējie no minētajiem vairāk gan raksturo Liepiņa noskaņojumu konkrētā laika posmā (piemēram, vadot Latvijas Nacionālo operu un baletu). Var apbrīnot autora kārtības mīlestību, šos rakstus un ierakstus saglabājot un sistematizējot, jo grāmatā savu mērķi tie neapšaubāmi attaisno. Īpaša šajā ziņā ir apakšnodaļa „Krutojs, TVNET, tiesu darbi”, kur citēti tiesu (vairākās instancēs) lēmumi. Kāpēc īpaša – neatklāšu, lai lasītājs tiek skaidrībā pats!

Vispirms nedaudz par grāmatā attēloto laikmetu. Lielu savas dzīves daļu Zigmars Liepiņš pavadījis padomju Latvijā, kuras absurdi daļai lasītāju varētu šķist neizprotami. Lai pamatotu savu apgalvojumu, recenzente ir izvēlējusies tikai vienu citātu: „Pitrags (vieta pie Baltijas jūras, kur kādu laiku Liepiņam bija īpašums – L. G.) tajos laikos bija viens no ciemiem, kur robežsargi jūrmalu vakaros slēdza, lai to uzecētu. Un tad viņi ar suņiem un bobikiem nesās pa visu krastu, meklēdami ienaidniekus, kas to vien domāja, kā šķērsot PSRS robežu. Karavīriem bija karavīru darīšana, bet augstākie virsnieki labprāt kādu lasēnu un ikriņus pie šņabīša uzkoda. Vietējie jau bija apraduši ar robežsargiem un otrādi, tā ka režīms palēnām kļuva arvien vaļīgāks” (176. lpp.) Kāds varētu jautāt, kāpēc tik plašu laikmeta ainu nepieciešams attēlot. Atbilde skan elementāri. Proti, Latvijā vien ir izaugušas jau vairākas paaudzes, kam padomju okupācijas laika murgi šķiet vien fantāzijas auglis. Kā tas nākas, ka dzīvokli gadu desmitiem ilgi nevar nopirkt, bet var „dabūt”? To izskaidrot spēs tie, kuri okupācijas gadus papilnam izbaudījuši paši uz savas ādas. 

Grāmatā atvēlēta vieta arī pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu attēlojumam, kad Latvija beidzot bija kļuvusi brīva. Šis laiks autoram bijis ne mazāk piesātināts un pārsteigumu pilns.

Un tagad laiks pievērsties iemeslam, kāpēc uzreiz pēc iznākšanas Zigmara Liepiņa grāmata Latvijas sabiedrībā izraisīja samērā spēcīgu viļņošanos. To iespējams definēt dažādi, taču, recenzentes ieskatā, tā ir autora drosme būt atklātam. Turklāt līdz galam atklātam. Tas attiecināms uz tām personām, precizējot, viņu rīcību, kas grāmatas autoram šķitusi necienīga, nepieņemama. Turklāt lielum lielā daļa darbā pieminēto personu ir dzīvas, tātad teorētiski varētu sākties asa polemika vai pat tiesu darbi. Grāmata iznāca, tiesu darbi nesākās (par polemiku gan nav zināms – to apstiprināt vai noliegt varētu vien Liepiņš pats).

Cilvēks, kura rīcība tiek kritizēta visasāk, ir „Dieva vietnieks latvju mūzikas baznīcā” (179. lpp.) – komponists Raimonds Pauls. Jau iepriekš ir paredzams, ka lasītājam tas varētu būt nepieņemami, it īpaši Latvijas latviešiem, kuri diemžēl pārlieku aizraujas ar atsevišķu personu dievišķošanu. Un Pauls, būsim atklāti, ir viens no tiem, kas iecelts tādā kā pusdieva statusā. Nav noliedzama viņa radītās mūzikas popularitāte klausītāju vidū, taču personību veido arī cilvēciskās īpašības, to kopums, ko citiem vārdiem dēvē par raksturu. Grāmatas apakšnodaļā „Arturs (Dons)” vēstīts par izpildītāju konkursu „Jaunais vilnis”, kas gadiem ilgi bija cieši saistīts ar Raimondu Paulu. 2008. gadā tajā piedalījās Arturs Šingirejs (Dons), kurš sākotnēji bija nolēmis izpildīt Liepiņa komponētu dziesmu, taču Pauls atrunājis. Liepiņš pauž: „(..) galvenais motīvs īstenībā bija cits – par katru cenu neielaist svešo (Donu kā Zigmara Liepiņa komponētās dziesmas izpildītāju – L.G.) savā teritorijā. Arturam bija atvēlēta statista loma. Rezultātā ceturtā vieta. Sekoja verdziska līguma piedāvājums no Prigožina (viens no popmūzikas producentiem – rīkļurāvējiem Krievijā). Par šo līgumu Arturs tomēr paklausīja un neparakstīja to.” (180. lpp.)

Grāmatā autora dusmas mazliet ķērušas arī patmīlīgo egoistu (158. lpp.) Jāni Šipkēvicu un vēl vienu otru, taču recenzijas noslēgumā nav iespējams atturēties minēt vēl kādu personu, kam veltīta vesela apakšnodaļa ar zīmīgu nosaukumu „Nodevība”. Pieļaujams, lasītājs izbrīnā sarauks pieri: sak, kāpēc jācilā vecas lietas; kas bijis – tas bijis. Un tieši šeit ir kļūda, jo savā būtībā šī atruna nozīmē to, darīt drīkst visu, taču runāt par to nav glīti. Vēl šādos un līdzīgos gadījumos, kad jāsastopas ar nodevību, iesaka piedot. Bet ja nu piedošanu neviens nav lūdzis? Kam īsti ir jāpiedod, ja nevienam tava piedošana nav vajadzīga? Vismazāk tai profesorei – nodevējai, kura ne tuvu tāda nav vienīgā. Varbūt autoram paliks vieglāk ap sirdi, uzzinot, ka „viņa” profesores kolēģe – cita latviešu profesore no Rīgas Tehniskās universitātes par saviem kolēģiem raksta denunciācijas. Un tas notiek mūsdienās.

Atgriežoties pie iepriekš pieminētās apakšnodaļas, tā uz līdzības pamata atsauc atmiņā folklorizējušos frāzi no Rīgas kinostudijas mākslas filmas Vella kalpi: „Nodevējus pakar!” Tā otra vārda vietā būtu jāizvēlas kas mūsdienām piemērotāks, tas nu gan…

 

Lāsma Gaitniece

 

Lāsma Gaitniece ir Latvijas Rakstnieku savienības biedre. Sarakstījusi un tulkojusi vairākus dokumentālus un daiļliteratūras darbus.

 


 

[1] Citēts no Aleksandra Leimaņa režisētās mākslas filmas Vella kalpi (1970)