Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

 

Baiba Eglīte

Mākslas zinātniece Baiba Magdalena Eglīte ilgus gadus mācījusi mākslas vēsturi J. Rozentāla Rīgas Mākslas skolā, Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā un citās mākslas skolās. Lasa lekcijas par kultūras vēsturi, raksta recenzijas. Strādā Pasaules latviešu mākslas centrā Cēsīs.

 

Apdraudētā skaistuma bruņinieks

Apstāties un iedziļināties

Latviešu gleznotājs Paulis Postažs (1976)

Dzimis un audzis mākslinieku Lilitas un Pētera Postažu ģimenē, gleznotāja arodu un mākslas izglītību apguvis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1986-1993) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Izstādēs kopā ar savu dzīves draugu, kādreizējo klases un studiju biedreni Lieni Baklāni sācis piedalīties jau studiju gados, kaut Latvijā aktīvu līdzdalību izstāžu dzīvē neņem. Un ne jau tādēļ, ka būtu glezniecībai metis mieru, bet gan tālab, ka strādā Eiropas prasīgajam pasūtītājam.

„Glezniecība ir mans maizes darbs. Ar to es pelnu naudu un uzturu ģimeni. Lielākā daļa pasūtītāju pērk meistarību un varēšanu. Par cik no mākslas dzīvoju, es nevaru visu darīt kā tik ienāk prātā, kaut gan garīgums nav jāizslēdz. Vai man žēl dot savus darbus projām? Nebūt nē. Darbiem ir jāiet pasaulē. Tur viņu īstā vieta. Toties man ir jāuzglezno labāk nekā no manis gaida.” Tā man saka Paulis, tikko esmu pārkāpusi viņa mājas slieksni. 

Pauļa un Lienes īpatnējā māja, pašā jūras malā, priežu ielokā saista ar īpašo daudzstūra formu, kurā gribas saskatīt noteiktu simboliku, savukārt viesošanās kopiespaids ir gluži rembrantisks, kā pie cilvēka, kura visa dzīve ir glezniecība. Glezniecība, kas dod visu. Darbu, dzīves jēgu, miera un harmonijas sajūtu, arī atalgojumu. 

Visās iespējamās vietās uz mani raugās gleznas. Pabeigtas, puspabeigtas, projām sūtamas, un arī tās, kuras nav un nekad nebūs projām dodamās. Atzīstos, ka ne visās tobrīd spēju iedziļināties, īpaši dažos portretos, jo pretī vērsās dīvaini attālinoša, skatītāju noraidoša izjūta. Arī pats mākslinieks, vispār jau runīgs, nebūt nesteidzās vārdos atklāties, kaut esam pazīstami jau 30 gadu un mana apciemojuma patiesais iemesls bija Pauļa lūgums uzrakstīt anotāciju viņa un Lienes darbu izstādei Valmieras mākslas muzejā, kaut topošās izstādes kontūras tobrīd vēl nebija iezīmētas. Un tā manā un telefona atmiņā iesēžas divi gludināmā dēļa „portreti”, divi Pauļa pašporteti ar veltījumu gleznotājam Jānim Pauļukam, Mākslinieks un mūza – pašironisks bībliskā „Adama un Ievas grēkā krišanas variants” … un vēl, un vēl ... Nav viegls mans uzdevums, jo paliek sajūta, ka patiesībā tā īsti neiepazinu ne pašu Pauli, ne viņa mākslu. Kā apliecinājums tam ir manis uzņemtais kadrs telefonā, kur Paulis aizstājies priekšā šķietami ikdienišķa sižeta gleznai. Sieviete enerģiski aizvelk spoži baltu aizkaru … bet fotogrāfijā redzams vien tumsas stūrītis … un Lienes roka … Visi Pauļa Postaža gleznu modeļi ir viņa ģimenei piederīgie. Un mākslinieks negrasās noliegt, ka savā darbā izmanto fotogrāfiju. Tas ir tikai starta punkts ceļā uz kompozīciju, kas ilgstoša gleznošanas procesa laikā, atmetot lieko, autoru aizved formas skaistuma un garīgas skaidrības meklējumos. Laikā izstieptais gleznošanas process sekmē iedziļināšanos absolūti visos glezniecības valodas elementos. Un cieši turēties pie vecmeistaru izkoptās glezniecības tehnoloģijas. Vārdu sakot, būt spītīgi konservatīvam, šķietami nemodernam … O, jā! Spītīgs un gatavs ignorēt un pat pārkāpt jebkuru dogmu, tāds viņš ir kopš skolas gadiem. Un par reālisma tradicionālistu viņu arī nenosaukt. Bet kurā plauktiņā viņu ievietot? Tā īsti par manieristu arī negribas dēvēt, kaut vēlīnās renesanses iespaidots Paulis jūtas kopš studiju gadiem.

Sieviete ar aizkaru pie manis atnāk vēlreiz. Atnāk, otro reizi apmeklējot Lienes un Pauļa darbu izstādi Valmierā. Atnāk, paliek un ierindojas to nedaudzo latviešu mākslinieku darbu vidū, kuri uzdrošinājās šodienas traģiskās īstenības priekšnojautas noformulēt vizuālās mākslas valodā.

Lielās melnās tumsas apņemtās pasaules eksistence tepat aiz tavas mājas loga … Vai viņa atver vai aizver aizkaru? „Katrs var saprast kā vēlas,” saka Paulis. 

Darbs Logs uzgleznots 2014. gadā … bet man visu laiku jādomā ne tikai par to, cik sadzīviski vienkārši, tehniski nevainojami vai tehnoloģiski pareizi tas paveikts, bet gan par sižetā ieausto. Par patiesības balto (loga rāmi, balto aizkaru) ar ko tiek ierobežots melnais. Tumsa, kas klauvē aiz loga ...

Dramatiski klusē melnie, pamestie un arī aizkarotie logi 2015. g. gleznotajā Pilsētā. Nezin kāpēc pielavās apdraudētības un zaudējuma sajūta ... Bet pelēkais koptonis tik skaists, tik dzīvs un runājošs … Savukārt krītošās ēnas tik zaglīgi maigas un nevainīgas … Un pēkšņi šķietami ikdienišķais iegūst īpašu simbolisku nozīmi! Bet 24. februāris tobrīd vēl nav sevi pieteicis.

Un ir milzīgas grūtības šodienas dramatisko notikumu kontekstā runāt par Pauļa Postaža glezniecību, kuru gribas raksturot kā aizstāvību apdraudētajam skaistumam. Aizstāvību pašas glezniecības un gleznošanas procesa skaistumam. Cilvēcisko attiecību, jo īpaši ģimenes attiecību skaistumam. Tīras formas un garīgas skaidrības skaistumam. Te Paulim ir vairāki padomdevēji. Renesanses korifejs Pjero della Frančeska, kura svētīgo ietekmi jūt Pauļa kompozīciju tīrajā arhitektonikā, īpaši pilsētas ainavu uzbūvē, (bet pavisam tieši rimeikā Frederigo Montefeltres un Barbaras Sforcas kāzu portretam Es un Liene 2005. g.). Tas ir arī manierisma meistars Angelo Bronzino, kura padomu tuvināt reālās dabas formas ideālajām, atmetot detalizētu individualitāti, redz daudzos Pauļa Postaža kompozīciju tēlos, tāpat Žorža Latūra gaismas un tumsas kontrasta un 17. g.s. spāņu meistara Surbarana kluso dabu kompozīcijas principu atbalsis, bet pāri visam lielmeistara Borisa Bērziņa padomi, pirmkārt, jau attiecībās ar glezniecību kā dzīvesveidu.

Viņš stingri turas pie vecmeistaru eļļas glezniecības tehnoloģiskajiem principiem, strādājot lēni un pamatīgi. Darba procesā svarīgākās dzīves pamatpatiesību atziņas atnāk it kā pašas no sevis, un daudzkārtu lazējumos iemiesojas audeklā. Pavirši aplūkojot viņa darbus, uzreiz var arī nepamanīt. Skatītājam nākas iedziļināties glezniecības valodā paustajā, lai nonāktu līdz estētiskam gandarījumam un domas dziļumam. Paulis nav skaistuma slavinātājs. Viņš ir tā aizstāvis.

Mūsdienu nemiera un apdraudējuma laikā satraukums meklē atbildes uz katram cilvēkam svarīgiem jautājumiem. Un tas ir jautājums par vērtībām. Kas ir vērtības? Kur meklēt atbildes? Juridiskos dokumentos? Sakrālās grāmatās? Bet varbūt mākslas darbos?

 

 

 Jaunā Gaita