Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

 

 

 

 

Rolanda Bula

Rolanda Bula ir detektīvromānu autore, juriste

 

Detektīvžanrs kā prāta spēle

 

Rakstniece Monika Geiere: Labs detektīvromāns vairs nav tikai izklaide"[1].

Rakstnieks, literatūrkritiķis, publicists Dmitrijs Bikovs: Galvenā problēma nav tajā, kurš nogalināja, galvenā problēma kāpēc nogalināt nedrīkst ”.[2]

 

Detektīvžanrā ir iespējams viss. Tur vieta atradīsies ne tikai sociālajām problēmām, bet arī filozofiskām idejām, vēsturiskiem notikumiem, fantastikas videi. Galvenais noteikums: notiek kāda nozieguma izmeklēšana un vainīgais ir obligāti jāatklāj. Jā, jā, tas nav kā klasiskā romānā, kad autors raksta, raksta, raksta daudz un labi, bet kādā brīdī izdomā – nu jau gana biezs manuskripts, te ir izdevīga vieta, beigšu šo darbu, sak` „atvērtais nobeigums”. Detektīvromānā tā nevar – cik versiju, tik jāizpēta un noziegums ir jāatklāj, lai tur vai kas.

Detektīvromāns ir kā pieaugušo cilvēku pasaka, sāga, kurā lasītājs reizē ar izmeklētāju iegūst uzvaras prieku panākot taisnīgumu – noskaidro vainīgo.

Lielākā daļa literatūrkritiķu vēl joprojām nošķir t.s. augstākas raudzes un izklaides literatūru, kurā ietilpina piedzīvojumu un ceļojumu romānus, detektīvus, fantāzijas, fantastikas, šausmu, romantiskos un erotiskos romānus. Arī detektīvžanrs ir ļoti plašs, tā iedalījumiem ir daudz aspektu. Piemēram, trilleri bieži definē ne tikai kā asa sižeta detektīvromānu, bet arī specifiskāk – kā spriedzes pilnu romānu, kurā darbība tiek vērsta uz katastrofas, kas iespējama nākotnē, novēršanu. Parastā detektīvromānā darbība vērsta uz pagātnē vai tagadnē notiekošu noziegumu izmeklēšanu, taču te uzreiz daudz piemēru, kas apgāž šo apgalvojumu. Robežas ir nenoteiktas. Viens gan ir skaidrs – detektīvžanrs noteikti ir vispopulārākais no romānu paveidiem. Kas ir tā popularitātes avoti? Pirmkārt – detektīvromāna lasītājs var iesaistīties savdabīgā prāta spēlē kopā ar izmeklētāju, izvērtēt versijas un prātot, kurš vainīgs. Arī romantiskajā vai vēsturiskajā romānā lasītājs var vizualizēt notiekošo, bet iespēja iesaistīties ir daudz mazāka. Otrkārt – lasītājs iegūst mums katram nepieciešamo adrenalīna devu drošos apstākļos. Sēžot dīvānā vai atpūtas krēslā, ar kafijas tasi uz galdiņa, padrebināties par bīstamām situācijām kaut kur tālu un citur – kas gan var būt labāks par šo? Ne viens vien lasītājs tā kompensē garlaicību no pārāk rutinētas dzīves.

Detektīvžanra vēsture ir sens stāsts

Nozieguma izmeklēšana kā pamatsižets vai blakus sižets parādās literatūrā ļoti sen (piemēram, Sofokla traģēdija „Valdnieks Oidips”). Par detektīvžanra ciltstēvu uzskata Edgaru Alanu Po, kurš kriminālstāstos ieviesa izmeklētāja tēlu, jo pirms tam prevalēja laupītāju piedzīvojumu stāsti ar morāli, ka „tā darīt ir slikti”. 19.gs. otrajā pusē detektīvliteratūra kļuva megapopulāra, īpaši, palielinoties iespiestās literatūras apjomiem un izplatībai, un pieaugot cilvēku lasītprasmei. Vilkija Kolinsa romāni „Sieviete baltā” (1860.) un „Mēness akmens” (1886.) tiek lasīti vairāk nekā pusotru gadsimtu. 1887. gadā tiek publicēts Artūra Konana Doila detektīvstāsts „Etīde purpura toņos” un pasaule iepazīst Šerloku Holmsu. 1891. gada beigās vēstulē mātei Doils rakstījis, ka vēlas atbrīvoties no Holmsa, kas traucējot pievērsties labākiem darbiem. Šerloks Holms tiek nogalināts 1893. gadā stāstā „Pēdējā problēma”. Tas izsauca tik lielu sašutumu lasītāju vidū, ka Doils pakļāvās lasītāju spiedienam, atdzīvināja savu varoni. Kopumā Šerloka Holmsa tēls parādās 56 stāstos un četros romānos, darbi iznāca no 1887. līdz 1927. gadam. 20. gs. uz pasaules literatūras skatuves detektīvliteratūra sāk spēlēt vienu no galvenajām lomām, pateicoties Agatas Kristi, Žorža Simenona u. c. autoru ražīgumam. Agata Kristi sarakstījusi 80 detektīvromānus, tie ļoti daudz ir tulkoti (dažos avotos pat norādīts – vairāk nekā 100 valstīs). A.Kristi radījusi divus slavenus detektīvus – beļģu švītu Erkilu Puaro un jauko tanti – adītāju Džeinu Mārplu. Žorža Simenona inspektors Megrē darbojas vairāk nekā 100 stāstos.

Detektīvus tolaik grib rakstīt daudzi, 1928. gadā ievērojamais Nīčes pētnieks un rakstnieks S.S. Van Dains (īstajā vārdā – Vilards Hantingtons Raits) pat publicē „20 noteikumus detektīvrakstniekiem”. Vērtējot tagad, var secināt, cik ļoti laika gaitā mainījies šis žanrs – no 20 noteikumiem pāri palicis vien nieks. Autoresprāt, vēl aizvien darbojas varbūt septiņi noteikumi: lasītājam jārada vienādas iespējas kopā ar izmeklētāju izmeklēt noslēpumus. Attieksmē pret lasītāju pieļaujami tikai tādi triki un apmāns, kādus noziedznieks var piemērot pret izmeklētāju. Nozieguma atrisināšanas pamatā ir loģiski spriedumi, nav pieļaujamas gadījuma vai nepamatotas atzīšanās. Detektīvromānā nedrīkst izpalikt izmeklētājs, kurš metodiski meklē nozieguma atrisinājumu. Nozieguma izdarīšanas metodei un izmeklēšanas metodikai jābūt saprātīgai un iespējamai no zinātniskā viedokļa. Saprātīgam lasītājam nozieguma atrisinājumam jābūt acīmredzamam. Autoram jāizvairās no šablonveidīgiem risinājumiem. Daļēji var piekrist vēl vienam noteikumam: lai gan noziedzniekam var būt līdzdalībnieks, pamatsižets vērpjas ap viena cilvēka notveršanu.

Šķiet, ka jau Van Daina noteikumu rašanās laikā nedarbojas lielākā daļa pārējo noteikumu, piemēram, mīlestība detektīvā ir aizliegta. (Mīlestība bieži ir nozieguma pamatmotīvs.) Ne detektīvs, nedz izmeklētājs nedrīkst būt noziedznieks. (Kāpēc gan ne?) Obligātais detektīvromāna noziegums – slepkavība. (Un kā tad sazvērestību, spiegu un politiskie romāni?) Izmeklēšanu veic tikai viens izmeklētājs, jo lasītājs nevar sacensties ar trim četriem komandas biedriem. (Pasakiet to policijā izmeklēšanas nodaļā!) Slepenām vai noziedzīgām apvienībām nav vietas detektīvromānā. (Van Dains neko nezināja par mafiju?) Detektīvā nav vietas „literatūrīgumam” (termins autores interpretācijā), rūpīgam raksturu aprakstam, apstākļu parādīšanai ar plašiem mākslinieciskiem līdzekļiem. (Psiholoģisko detektīvu autori šai vietā sašutumā noģībst.) Noziedznieks nedrīkst būt profesionāls noziedznieks. (Tiešām? 1928. gadā nebija pasūtījuma slepkavu?) Aizliegts noslēpumu izskaidrot ar nelaimes gadījumu vai pašnāvību. (Ir daudz īsteni labu detektīvromānu ar šādu noslēpuma atrisinājumu.) Nozieguma motīvs vienmēr ir personisks, tas nevar būt spiegošana, starptautiskas intrigas vai slepeno dienestu darbs. (Jā, politiskie un spiegu romāni 1928. gadā vēl nebija sākuši uzvaras gājienu.) Izmeklēšanā jāizslēdz augstākie spēki. (Arī fantāzijas un fantastikas detektīvu uznāciens literatūrā un kino vēl bija tālu. „X faili” un „Tvīnpīka” vēl nav dzimuši.) Noziedznieks ir viens no galvenajiem vai otrā plāna varoņiem. (Pieredzējis lasītājs detektīva sākumā pēta tieši trešā plāna „aktierus”, jo vainīgais bieži ir maz pamanāms, priekšplānā iznāks pašās beigās.) Nav pieļaujams lēts risinājums, kad noziedznieks ir viens no kalpiem. (Ai, tas ir pavisam feodāls aizspriedums!)

Mazliet vēlāk nekā Van Dains, Oksfordas Universitātes katoļu kapelāns un detektīvu rakstnieks Ronalds Nokss piedāvāja desmit noteikumu sistēmu. Arī šie noteikumi ir amizanti, komentāri pat neprasās: noziedzniekam ir jābūt pieminētam romāna sākumā. Izslēgta ir augstāko un ārējo spēku darbība. Nav pieļaujama vairāk nekā viena slepena kambara vai ejas izmantošana. Nedrīkst izmantot nepazīstamas indes vai ierīces, kuras beigās zinātniski jāizskaidro. Romānā nedrīkst darboties ķīnietis. Izmeklētājam nekad nedrīkst palīdzēt laimīgais gadījums, viņš nedrīkst vadīties pēc bezatbildīgas, lai arī pareizas intuīcijas. Izmeklētājs nedrīkst izrādīties noziedznieks. Sastopoties ar to vai citu iespējamo nozieguma atrisināšanas atslēgu, izmeklētājam nekavējoties to jāliek lietā. Pastulbais detektīva draugs, Vatsons vai kāds līdzīgais, nedrīkst slēpt nevienu no domām, kas viņam ienāk prātā, turklāt savās prāta spējās viņam jābūt mazliet dumjākam nekā vidusmēra lasītājam. Romānā nevar uzrasties neatšķirami dvīņi un dubultnieki, ja vien lasītājs nav pienācīgā mērā tam sagatavots.

Dīvaini, bet Van Daina noteikumi vēl aizvien ir bieži sastopami interneta dzīlēs kā rokasgrāmata iesācējiem detektīvrakstniekiem, lai arī šodien tie noder tikai detektīvžanra attīstības izpētei.

Latviešu detektīvsižeti aizsākas jau ar pirmo latviešu reālistisko romānu – brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem.

Atceraties? Viena no sižeta līnijām ir saistīta ar Kaspara pazušanas un nāves izmeklēšanu. Pāris gadu desmitus vēlāk Andrievs Niedra savos stāstos un romānos kriminālsižetus izmanto bieži, izmeklēšanu parasti veic mācītājs. A. Niedra ir pirmais latviešu literatūrā, kurš „iemēģina” sievietes–noziedznieces tēlu. Secinājums: latviešu literatūrā detektīvsižeti ir tikpat veci, cik latviešu romāni.

Detektīvsižeta pamatnoteikumi: noziegums --- > izmeklēšana -- > atrisinājums.

Kriminālintriga ir galvenā detektīvromāna sižeta ass, intriga jānotur visa sižeta garumā, atrisinājums – vainīgās personas vai personu noskaidrošana tikai beigās.

Ja detektīvromāna noteikumus rakstītu tagad? Kādi tie būtu? Ņemot vērā, kā mūsdienās sazarojies detektīvžanrs, secināms – detektīvsižetiem nav ne gala, ne malas. Noziedznieks var izrādīties pat autors vai lasītājs. Noteikumu palicis ļoti maz. Tie varētu būt šādi:

nozieguma izmeklēšanu veic izmeklētājs (policists; prokurors; advokāts; detektīvs; mis Mārpla; tante Bauskā vai kaimiņu meitene pastniece), bieži izmeklētājam ir palīgs (dr. Vatsons, policists pārinieks, draugs vai novicis Adss Umberto Eko „Rozes vārdā”), ar kuru apspriest versijas un izmeklēšanas gaitu;

visām versijām un izmeklēšanas jautājumiem ir jābūt atrisinātiem;

no romāna izrietošā morāle nedrīkst būt pretrunā ar vispārējiem morāles principiem. Te vajadzīgs paskaidrojums. Pat tulkotajos bestselleros, ne tikai latvju detektīvromānos, nereti sastopami sižeti, kuros autors sapinas savā meistarībā, pareizāk sakot – elementārā krimināltiesību nezināšanā. Parasti tā notiek, ja veido atriebības sižetu. Piemēram, rūpīgi plānots noziegums izdarīts ar sevišķu nežēlību. Atklājas, ka nogalinātais tālā pagātnē (kad bijis ļoti jauns vai nenobriedis) ir bijis viens (un pat ne galvenais) ļaunuma nodarītājs tagadējam atriebējam. Toreiz cietušais nav izmantojis iespēju vai nav spējis panākt taisnību oficiālā, valsts akceptētā veidā, nu pēc daudziem gadiem pats atriebjas, lemj tiesu daudz nežēlīgākā veidā. Atriebējs ir kļuvis par daudz atbaidošāku noziedznieku, viņa morāle ir vēl noziedzīgāka nekā pagātnes ļaundarim, taču „autora balss” skan attaisnojoši. Tādiem atriebības sižetiem nav ne vainas, bet attaisnot šādu noziegumu ir amorāli.

Detektīvžanrā ir vairāki žanra paveidu iedalījumi, to robežas ir izplūdušas, var pārklāties.

Izplatītākie iedalījumu piemēri:

Pēc teritoriālā principa: angļu detektīvs; franču, amerikāņu; skandināvu detektīvs.

Dažādi iedalījumu varianti pēc romāna satura: klasiskais detektīvs; ačgārnais detektīvs (lasītājs jau sākotnēji zina vainīgo, stāsts ir par to, kā detektīvs to atklāj); psiholoģiskais; vēsturiskais; ironiskais (bieži kā parodija par klasisko detektīvu); fantastikas; spiegu; politiskais; filozofiskais; policijas (izmeklēšanu veic profesionālis policists); asa sižeta (asi sižeta pagriezieni, daudz vardarbības); gangsteru; atriebības (bulvāru literatūras paveids, atriebējs „apiet” likumu); ērtais/omulīgais (akcents no vardarbības tiek pārnests uz sociālām attiecībām, vaļasprieku, u. tml., piemēram, ekstrasenss meklē pazudušās dārglietas) detektīvs.

Skandināvu detektīvliteratūras fenomens

Zviedru, norvēģu, somu, dāņu, islandiešu detektīvromānisti jau vairāk nekā 30 gadus pārliecinoši prevelē šajā žanrā, izkonkurējot angliski rakstošos autorus. Ir autori, kuriem izdotas miljoniem grāmatu, tulkojumi 30-40 valodās. Skandināvu darbi ir līdzīgi amerikāņu asa sižeta detektīvromāniem, atšķirība – kriminālintrigas fonā tiek runāts arī par sociālajām, vides, politiskajām problēmām. Nozieguma atklāšana ir intelektuāla darba rezultāts, ko nevar veikt viena persona.

20. gadsimta sešdesmitajos gados Zviedrijā detektīvs attīstījās kā jauna reālistiskā romāna forma, kas ļauj atklāt sociālās problēmas un kritizēt. Skandināvijā detektīvžanrs literatūrā nekad nav vērtēts kā otršķirīga vai izklaides literatūra, žanru pamatīgi studē rakstniecības studijās. Rezultāts: rodas daudz aktuālu darbu, no kuriem izkristalizējas labākie. Komerciāli skandināvu detektīvromāni izrādījušies pārsteidzoši ienesīgi.

Beidzamajos gados skandināvu detektīvromāni gan tiek kritizēti (arī Latvijā) lielā vardarbības īpatsvara dēļ. Jā, asiņu un izsmalcinātu nozieguma mehānismu netrūkst. Iespējams, tā notiek vēlmē meklēt jaunus, interesantus sižetus. Detektīvsižetu ir bijis jau tik daudz, lasītāju jau sen neaizrauj t. s. burlaku romāns, kurā tumšā naktī no šķērsielas izskrien vīrs kapucē un asiņainu dunci rokās. Ja vienā romānā ir divi upuri un divi litri asiņu, nākamajā autors izdomā četrus upurus un četrus litrus asiņu. Kad tas šķiet par maz, uzrodas masu kapi. Skandināvu romānos arī tādu netrūkst, netrūkst arī rūpīgi aprakstītas spīdzināšanas un izvarošanas ainas. Taču apšaubāmi, ka tuvākajā desmitgadē skandināvu detektīvs savu uzvaras gājienu varētu palēnināt, jo tas ir izkonkurējis angliski rakstīto detektīvu, paliekoši iekārtojies Holivudas scenāristu sirdīs. Anglijā pat tikuši rīkoti konkursi par tā gada labāko tulkoto skandināvu detektīvu, lielajās Eiropas pilsētās ir specializētās kriminālromānu grāmatnīcas.

Detektīvžanrs Latvijā

Laikā, ko literatūrā varētu saukt par socreālisma ieviešanos, detektīvžanrā rakstošus autorus grūti atrast. Vairāk mēģinājumu bijis rakstīt piedzīvojumu, spiegu un kara romānus. Te jāatceras Anatola Imermaņa un Gunāra Cīruļa „Dzīvoklis bez numura” (1952.) par Rīgas pagrīdnieku laikiem un Arvīda Griguļa „Kad lietus un vēji sitas logā” (1964.). Sākot ar sešdesmito gadu beigām sāk parādīties „tīri” detektīvi, piemērs būs trīs Vladimira Kaijaka romāni: „Vistu elks” (1967.) „Direktora klints” un „Brigitas brīnums” (abi 1970.), kas risina nelielas jaudas sociālās intrigas. Īsteni labi ir Viktora Lagzdiņa angļu detektīva stilā radītais „Nakts „Mežāžos” (1976.) un Miermīļa Steigas „Šahs briljantu karalienei” (1971.). Taču kopējā aina liecina, ka tolaik detektīvžanrs nav attīstīts. Iemesls varētu būt rakstnieka un literatūrkritiķa Gunta Bereļa secinātais, ka padomju kriminālromāns no visa bagātīgo iespēju klāsta, ko piedāvā detektīvžanra tradīcija, pieļāva vienu vienīgu variantu: ar nozieguma atklāšanu drīkst nodarboties tikai milicijas kriminālizmeklētājs, kuram turklāt noteikti jāstrādā likuma noteiktajās robežās.[3] Šāds izmeklētājs bija diži pareizs un didaktisks, sociālā vide bieži vien liekuļota un neatbilstoša īstenībai, arī sižeta iespējas bija pakļautas „padomju morālei”. Tāpēc ļaudis bibliotēkās lūdza veco labo Kolinsu, bet ļoti pieprasīto Jurgena Torvalda populārzinātnisko darbu „Kriminālistikas simt gadu” (latviski 1978.) uzticēja tikai pārbaudītiem lasītājiem – lai nenozog.

Pēc neatkarības atgūšanas sākās mīksto grāmatu vāku ēra, tulkotos detektīvu varēja nopirkt visur: tirgus būdā, dzelzceļa stacijas tunelī un uz ielas. Ļaudis aizgūtnēm lasīja, kurš Čeizu (Džeimss Hedlijs Čeizs sarakstījis ap 100 asa sižeta „krimiķus”, pēc romāna „Visa pasaule kabatā” uzņemta filma „Mirāža” ar Mirdzu Martinsoni un Mārtiņu Vilsonu galvenajās lomās), kurš Mariņinu (Aleksandra Mariņina – ražīga un populāra sociālpsiholoģisko detektīvu autore). Šķiet – parādījās visi nepieciešamie priekšnoteikumi detektīva uzplaukumam, lai pašmāju autori lielā pulkā mēģinātu panākt popularitātē ārzemniekus. Dīvaini, bet tā nenotika. Iespējams, potenciālajiem autoriem bija jārisina citas problēmas. Deviņdesmitajos iznāk Gunāra Cīruļa, Anatola Imermaņa, Andra Puriņa un Miermīļa Steigas romāni, bet detektīvautoru klans tomēr neveidojas. Vienīgais „daudzrakstītājs” šajā laikā ir Jānis Ivars Stradiņš, taču daudzrakstīšana ne vienmēr nozīmē kvalitāti.

Arī 2000. gadu pirmajā desmitgadē detektīvžanrā valda līdzīga situācija: autoru ir maz, izcilu darbu vēl mazāk. Taču tieši šajā laikā top izcilā Andra Kolberga vēsturiskā triloģija „Mendela Dāvidsona briljanti” (2002. – 2004.). Andris Kolbergs daudzuprāt ir ne vien pazīstamākais, bet arī izcilākais latviešu detektīvrakstnieks. Viņa literārā darbība aizsākās 1970. gadā, 2011. gadā A.Kolbergs saņēmis Latvijas Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu. Divtūkstošo gadu pirmajā desmitgadē izceļas Johana Korina „Kartona karavīri” (2005) – neparasts darbs gan latviešu, gan pasaules kriminālromāna vēsturē, jo noziegumus atrisina, piemērojot matemātiskus likumus un loģikas paņēmienus. Noteikti jāatceras arī Vladimira Kaijaka „Atraidītā sindroms” (2005.). Savukārt Evas Mārtužas vēsturiskais romāns „Pētera zvērests” (2008) tiek dēvēts par „pirmo latviešu kriptotrilleri. Par kriptotrilleriem dēvē romānus ar aizraujošu sižetu, kura viena no galvenajām tēmām ir saistīta ar kriptoloģiju: datu šifrēšanu, atšifrēšanu un informācijas kodēšanu.

2011. gadā Guntis Berelis pētot situāciju detektīvžanrā rakstā ar izteiksmīgu nosaukumu „Latviešu detektīvs. Kura nav?” secina: Latvijā beidzamā pusgadsimta laikā ir parādījies tikai viens prozaiķis, kas profesionālā līmenī strādā detektīvžanrā – Andris Kolbergs.[4] Autore uzskata, ka laikā no 2010. līdz 2020. gadam situācija aizvien pamanāmāk mainās, detektīvžanram pievēršas daudz autoru, romānu klāsts kļūst plašs un daudzpusīgs. Ražīgākā rakstniece ir Dace Judina ar lasītāju iecienīto detektīvsēriju „Izmeklē Anna Elizabete”, kurā iznākušas 19 grāmatas. Detektīvromānu sērijas tiek izdotas arī citiem autoriem: Maijai Pohodņevai un Modrim Pelsim (asa sižeta romāni), Franciskai Ermlerei (mākslas detektīvu sērija), Janai Veinbergai (romantiskie detektīvi), Ingunai Dimantei (klasiski detektīvromāni), Rolandai Bulai (policijas romānu sērija). Ne ar sērijām, bet ar atsevišķiem vairākiem lasītāju ļoti iecienītiem romāniem kā detektīvrakstnieki sevi piesaka Margarita Grietēna, Aija Mikele, Ričards Ingrēms un Ričards Plūcis. Linda Nemiera raksta fantāzijas žanrā ar detektīva elementiem (“Kaķa lāsts”, „Rīgas raganas”). Pēdējā piecgadē jaudīgi sevi piesaka Lelde Kovaļova (pieci romāni), 2022. gada sāk iznākt Gunta Tālera romāni, kopā izdoti jau četri. Autoru ir daudz, daži pagaidām sevi pieteikuši ar vienu diviem, bet ļoti pamanāmiem darbiem: Otto Ozols „Latvieši ir visur” (trilleris), Jurģis Liepnieks un Nils Saks „Nāve – tā vēl nav beigas” (trilleris), Aldis Bukšs „Parādu piedzinēji” (sociālpsiholoģiska ievirze), „Brāļi” (trilleris), Svetlana Amberga „Versija. Vīri” (kibetrilleris). Par kibertrilleriem dēvē asa sižeta romānus, kur „galvenā ass” ir globālu noziedzīgu kibertīklu atmaskošana. Miķelis Lukstiņš raksta jau otro detektīvromānu, viņam piestāvētu „cozy” jeb omulīgā detektīva apzīmējums. Mums daudz rakstnieku, kuri raksta gan klasiskus romānus, gan pārliecinošus trillerus: Baiba Zīle „Melu meistars”, Arno Jundze (“Bergs un relikviju mednieki”; „Vienīgais liecinieks”). Satura ievirzes beidzamo gadu detektīvos ir ļoti dažādas: Danuta Butrima „Caur tinas aci” (sociāls saturs), Ieva Melgalve „Vēsais prāts” (atklāj transhumānisma idejas), Andris Zeibots „Lēngaitis” (filozofisks detektīvromāns), Lauris Gundars „Apglabāt uz valsts rēķina” (ironisks trilleris), Inga Gaile „Neredzamie” (klasiskais angļu detektīva stils savijas ar postmodernu vēstījumu), Maija Krekle „Rudens šogad būs agrs” (policijas detektīvs). Ir arī eksperimenti, turklāt izdevušies – 2017. gadā izdotā Egīla Ventera kriminālprozas izlase „Poseidona galva” tika nominēta Latvijas sabiedrisko mediju gada balvai „Kilograms kultūras”.

Taču, lai arī cik ražīga bijusi minētā desmitgade un jaunās desmitgades sākums, literatūrkritiķi latviešu detektīvromānus neietver vērtējamo daiļdarbu skaitā, par iznākušajām grāmatām var lasīt tikai informējošās anotācijās. Šķiet, detektīvžanrs kopumā netiek uzskatīts par ko vērtēšanas cienīgu. Arī atverot platformas „Latvian Literature” (https://latvianliterature.lv/en/writers) interneta vietnes sadaļu, kurā ir iespēja atrast rakstniekus pēc žanriem, kā vienīgais no žanru literatūras tiek piedāvāts fantāzijas žanrs, detektīvžanrs kā tāds vispār nav ietverts, lai gan Andris Kolbergs minēts atsevišķi. Iespējams, ka zinošu spriedēju par detektīvromāniem ir maz, jo vērtēšanai nepieciešamas arī specifiskas zināšanas, un, galvenokārt, ir jābūt interesei par šo žanru. Un piespiest nevienu nevar. Vien literatūrkritiķis un tulkotājs Aivars Madris 2018. gadā norāda, ka „Ir pagājusi gandrīz piektā daļa no jaunā gadsimta, taču latviešu kriminālliteratūra joprojām, šķiet, nav pārvarējusi apjukumu, kas radās līdz ar neatkarības atgūšanu 20. gadsimta beigās. Runāt par žanra nāvi būtu pārspīlēti, taču tā ilgotā renesanse vēl ilgi gaida.”[5]

Latvijas detektīvžanra ignorances ūdeni savirmojis 2022. gadā iznākušais Jurģa Liepnieka „Mans nabaga pirāts”, kas pat tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Tieši šis romāns, kuru var droši definēt par filozofisku detektīvromānu, radījis diskusiju feisbuka grupā „Grāmatu lasītāji lasītājiem”, kur vieni romānu slavē, citi nīcina, norādot vietu – prom pie paraliteratūras. Paraliteratūras skaidrojumu ir daudz, bet ja ļoti īsi – par paraliteratūru mēdz saukt literārus darbus, kuri neatbilst „augstās literatūras” vai tā saucamās elites literatūras priekšstatiem. Kādi ir šie kritēriji un priekšstati, kas tos nosaka, – te katram būs savs viedoklis, arī tiem, kas nelasa vispār vai nelasa detektīvus. Paraliteratūras termins ieviesies 20. gs. septiņdesmitajos gados Francijā tā sākotnēji dēvējot fantāzijas žanru, taču drīz šo terminu sāka lietot kā sinonīmu „masu literatūrai”. Termins nav plaši izplatīts, latviešu valodā lietots samērā reti, bet lietuviešu valodā gan ir izdota grāmata ar nosaukumu „Literatūra un paraliteratūra”.

Vai termins „paraliteratūra” ieviesīsies, rādīs laiks. Šo rindu autore uzskata, ka galvenais kritērijs ir darba literārā kvalitāte. Izklaides žanrā top literāri augstvērtīgi, nozīmīgi darbi, savukārt klasiskais romāns mēģina kļūt komerciāli pievilcīgāks, koķetējot ar detektīvsižetiem. Umberto Eko romāns „Rozes vārds” ir sarakstīts vēsturiskā detektīva žanrā, taču galvenokārt tas ir dziļi intelektuāls darbs. Detektīvžanra kvalitatīvākajā daļā vērojama hibridizācija – tiek izjauktas žanru robežas, valda nenoteiktība un tiek dažādi eksperimentēts, sajaucas kultūras izpausmes (piemēram, elitārā kultūra ar masu kultūru). Autore piekrīt bieži izteiktajiem viedokļiem par to, ka postmodernisma literatūra nojaukusi robežas starp masu un elites literatūru, apvienojot tekstus vienotā kultūras paradigmā, globālā hipertekstā.

Viduslaikos elite bija tie cilvēki, kuri prata latīņu valodu, 20. gadsimtā tie, kuri prata vairākas valodas un deva priekšroku grāmatām cietos vākos, ne plaši pieejamajām kabatas formāta lubenītēm un detektīviņiem pēc Van Daina noteikumiem. Iespējams, ka elitārā kultūra kā subkultūra var pastāvēt vien tad, ja tai ir tās pretstats – masu kultūra, literatūrā, ja gribat, varat to saukt par paraliteratūru. Elitei var justies piederīgi tie, kas ir slaveni un ietekmīgi, prot vairākas valodas, kultūras produktu jomā lieto daudz vairāk nekā „tik-toku”. Taču elitārā kultūra vienatnē ir nolemta savdabīgai izolētībai, tai pastāv riski kļūt pārāk pašapmierinātai un nejūtīgai pret jauniem atklājumiem.

To, kāds kopumā būs desmitgades „2020. - 2030.” devums detektīvžanrā, varēs vērtēt tikai ar laiku. Ņemot vērā aizvien augošo detektīvrakstnieku skaitu, ir skaidrs, ka piedāvājums būs kvantitatīvi iespaidīgs. Jautājums būs par kvalitāti. Postmodernajos tekstos elites raksturlielumus var reducēt uz masu lasīšanu, savukārt masu literatūrai, arī detektīvromānam ir pa spēkam realizēt tradicionāli augstajai literatūrai raksturīgās funkcijas. Cerēsim, ka spēsim atkārtot skandināvu pieredzi, pieaugot piedāvājumam izkristalizēsies arī vērtīgie darbi, eļļa, kā vienmēr, nostāsies virs ūdens.

 


 

[1] Intervija ar Moniku Geieri. Detektīvs kā svētdienas sprediķis. <https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/kri/21379941.html

[2] Открытый урок с Дмитрием Быковым. „Преступление и наказание» - странный русский детектив
<https://www.youtube.com/watch?v=kxwcA9NAEcY&ab_channel= „Открытыйурок»сДмитриемБыковым%2F%2FRTVi>

[3] Guntis Berelis. Latviešu detektīvs. Kura nav? <https://berelis.wordpress.com/2011/02/>

[4] Turpat

[5] Aivars Madrašs. No MendelaDavidsona briljanti līdz Parādu piedzinēji. <https://www.goethe.de/ins/lv/de/kul/sup/lit/21353427.html>

 

 

 Jaunā Gaita