Jaunā Gaita nr. 315. ziema 2023

 

„Tumsa nav absolūta”

 

Jānis Elsbergs. Bez variantiem. Aminori, 2023

 

Piecpadsmit gadus pēc dzejnieka un tulkotāja Jāņa Elsberga ceturtā dzejas krājuma Panti (2008, apgāds „Neputns”) joprojām secināms, ka šis darbs ir viena no nozīmīgākajām 21. gadsimta pirmās desmitgades latviešu dzejas grāmatām. Izdevums apkopo nepārejoši vērtīgu intīmo liriku – tai piederīga arī ikoniskā četrrinde: „saproti mani kā gribi / gribi mani kā saproti / šodien grūti runāt / man ļoti dreb tavas rokas” (7. lpp.), kā arī citus mākslinieciski nozīmīgus dzejas darbus pārdomātā, veiksmīgā sakārtojumā. Vēsturiskā taisnīguma labad jāuzsver, ka krājuma izdošanas laikā grāmata būtu pelnījusi lielāku lasītāju auditorijas, īpaši kritiķu, novērtējumu.

Jaunākajā dzejas krājumā Bez variantiem autors pēcvārdā piesaka vērtētājiem, ka „grāmatiņai nav nekādas vienojošas mākslinieciskas vai stilistiskas koncepcijas” (97. lpp.), taču autora vaļsirdīgā atzīšanās neatbrīvo pašu no atbildības un lasītāju neatbrīvo no gaidām. Ja koncepcijas vai programmas trūkums ir piedodams, tad mazāk veiksmīgi, ka šeit publicēti arī primitīvāki teksti, no kuriem krājuma kopums neiegūst.

Cik nepelnīti nenovērtēta savulaik bijusi autora iepriekšējā grāmata, tik polarizējošus viedokļus publiskajā telpā izpelnījies jaunākais izdevums, latviešu mūsdienu dzeja nudien ir pelnījusi rezonansi. Krājuma dzejas cilvēks ir vīrietis, bet dzejā ietvertie pārdzīvojumi ir vispārcilvēciski – ar tiem iespējams identificēties ikvienam just spējīgam indivīdam. Nenoliedzami, grāmatā ir dzejoļi, kuriem var pārmest vienkāršotu vai vulgāru izteiksmi, taču tāpat ir dzejoļi, kuros šī vienkāršība un skaudrā brutalitāte ir ieguvums. Ikviens reiz ir juties kā bezdibeņa malā, kur tiešums ir vienīgā iespējamā valoda: „Mana eksistence ir plence. / Mētājas šur un tur. / Spēcīgā lietū pēdējo čināru kur.” (78. lpp.).

Dzejnieks, literatūras pētnieks Artis Ostups recenzijā „Vīrieša kailā pieredze” žurnālā Domuzīme (2023, Nr.5, 52. lpp.) krājumu raksturo kā poētiski noplicinātu un tādu, kas „vairāk uzrunās tos ļautiņus, kas no dzejas gaida tiešu vēstījumu par personīgām ciešanām”. Neattaisnojot poētisko novitāšu trūkumu šajā grāmatā, tomēr jābilst, ka kritiķa arogance pret lasītāju auditorijas vajadzībām ir nevietā – šī krājuma lasītāji, tāpat kā jebkura cita sabiedrības grupa, nav monolīta masa, kura lasa tikai konceptuālu dzeju vai sentimentālas vārsmas klasiskās atskaņās. Pat ja tā, vai vārsmu lasītāji ir mazāk cienījami? Tāpat jāpiebilst, ka lasītāju dzejas gaume ir mainīga, dažāda un, domājams, ka Jāņa Elsberga jaunākais krājums, pat ja izaicina skolota dzejas lasītāja poētisko vērtību kritērijus, joprojām apliecina dzejas vērtību arī tīrskanīgās rindās un kā grāmata iekļaujas respektējamu izdevumu kopā.

Krājuma ieguvumi ir jutekliskā nesamākslotība, emocionālā atkailinātība un dzīvīgā pašironija. Paradoksāli, ka otrā iezīme atsevišķos dzejoļos lasītājam varētu arī traucēt, bet nojaušams, ka reizē ir visai daudz lasītāju, kuri tiecas pēc tieši šāda dzejas teksta. Subjektīvi uzrunājoši ir arī melanholiski noskaņotie dzejoļi kā: „kailums / pret rudeni / tāda cīņa / bez iemesla / ienākusies” (56. lpp.).

Krājuma trūkumi ir biežā prozaiski izplūdusī intonācija, jau pieminētā dzejas tēlu vienkāršotība, vietumis arī traucējošs atskaņu un leksiskais primitīvisms „ardievu, dzimtene, / es neesmu tavs dēls, / vien iereibis / un apsāpējies tēls.” (54. lpp.), „tas viss ir huiņa / simtreiz nodrāzts stāsts” (55. lpp.)) u.c. Primitīvisma emocionālā motivācija, domājams, ir bezcerības un nihilisma izjūtā, destrukcijas valgos, kuros indivīds ir iekļuvis.

Interesanti, ka krājuma lasījumā valodas defekti dažkārt pāraug par efektiem, sasaucas ar eksistenciālas apātijas stāvokli, kurā iegrimis dzejas cilvēks: „… smilgas šūpojas / virs galvas / kur esmu nogūlies // skudras man pretī // zeme griežas // tu esi // kur” (26. lpp.). Dzejas virstēma šeit ir zaudējums, indivīdu atšķirtības asums izteikts fundamentālos laiktelpas lielumos: „jo tu vispār neesi šai pilsētā: plaisa ir ģeogrāfiska, mentāla, hronoloģiska” (15. lpp.). Laiktelpas jēdzieni parādās arī krājuma izcilajā ciklā „Rūtiņas”.

Ciklā „Laime” autors ērces kodumu un inficēšanos veido kā mīlestības tēla klasisku (mīlestība – slimība) paralēli: „es tevi ļoti… / iekšējā balss nav apklusināma”, „un kopš tā laika es biju, esmu un vienmēr būšu / tā kukaiņa / ķerts” (39. lpp.). Rezumējums dzejoļa izskaņā ir romantiski fatāls: „Laime paliks manī visu mūžu. / nav zāļu, kas varētu iznīdēt to pavisam, / un nevajag. / dzīvošu es ar savu Laimi. / elpošu mierīgi, lēni šai pasaulē / to pašu gaisu, ko elpo tu” (42. lpp.).

Apsēstības un zaudētā prāta poētika ir šī krājuma caurviju motīvi, kas atgādina – zaudējums ir cilvēciska parādība, visdažādāko personību, sociālo līmeņu pārstāvju, visdažādāko likteņu realitāte. Ciešanas nav apkaunojums, bet pieredze, kurai ir vērtība, ko apzinās arī autors: „pret izmisumu nav zāļu // dzīvos tik nost” (53. lpp.).

Būtiski uzsvērt, ka šis krājums nav lasītāja pasīvs vērojums, kā dzejas indivīds pazūd emocionālā aizā. Gaisma ir klātesoša, un rūgto vībotņu tumšpelēkais labirints, ko krājuma vizualizācijā atainojusi māksliniece Anna Aizsilniece, ir izbrienams.

2011. un 2023. gada zīmīgajos dzejoļos „Uzruna” un „Lieldienu vēstule” indivīds sarunās ar Dievu ir zaudējis paļāvību, bet nav zaudējis ticību: „lūdzu, pierediģē to sižetu, / lūdzu, nenošķir gaismu no tumsas. / Man pēdējā laikā ir baigi grūti / tumsā bez gaismas.” (70. lpp.). To šis krājums atgādina arī mums – „tumsa nav absolūta” (28.lpp.), vienas dzīves laikā mēs varam krist, celties un piedzimt atkal no jauna. Mūsu pieredze – liecība, ka esam cilvēki un esam dzīvi, patiesums pret pieredzēto ir augstākā vērtība. 

Agija Ābiķe-Kondrāte

 

Agija Ābiķe-Kondrāte ir filoloģijas maģistre, strādā valsts pārvaldē. Recenzijas dažādiem laikrakstiem un portāliem raksta kopš 2015. gada. Interešu lokā ir dažādu laika periodu latviešu dzeja, vizuālās mākslas norises.