Jaunā Gaita Nr. 31. 1961

 

 

PIEZĪMES PAR J. KLĪDZĒJA ROMĀNU ZILIE KALNI

 

Latviešu sabiedrība Amerikas lielpilsētā, mūsu pašreizējās dzīves inventūra, izdaudzinātās vecās un jaunās paaudzes pretišķības - šie motīvi arvien biežāk parādās beidzamo gadu romānos un feļetonos. Tomēr reti atrodam nopietnību un humoru tik pareizā samērā kā J. Klīdzēja romānā Zilie kalni.

Galvenais varonis Izidors Kalums, mēģinot atgriezties latviešu sabiedrībā pēc vairāku gadu projienes, savas dvēseles miera atgūšanai meklē un atrod atbildes uz daudziem jautājumiem, kas mums visiem tik tuvi. Tā Klīdzēja romāns ir pilns pārdomu un asi tvertu trimdas dzīves psīcholoģisku izgaismojumu. Fābula tomēr rit raiti, un cilvēki šai darbā dzīvo, ne tikai filozofē vai uzrunā tautu.

Zinām, cik tuva Klīdzējam ir jaunā paaudze ar tās centieniem, sapņiem, panākumiem un maldiem. Tādēļ ar aizrautību dzīvojam līdz viņa darbam, it sevišķi tādēļ, ka viņš rāda ne tikai izolētus notikumus, bet to kopsakarību.

Trimdas dzīve ir "turpinājums tam, kas dzīvots, redzēts pirms gadu simtiem". Mūsu garīgajā uzbūvē ir un paliek elementi no folkloras, neatkarības gadiem, jaunās pasaules un tās neizbēgamajām ietekmēm.

Romāna personas varētu sadalīt trijās paaudzēs, bet autors savas simpātijas sadala neatkarīgi no personu piederības mākslīgām paaudžu grupām.

Vecās paaudzes pozitīva pārstāve ir latviešu skolotāja Ieva Madara. Viņā dzīvas vecās latviešu kultūras vērtības, kuŗas viņa grib un spēj tālāk izdalīt citiem. Bet viņa saprot, ka tagadne reti kad ir gribējusi vēsturi; "katra tagadne grib steigties, izkliegt savu balsi", un viņa nenonievā jaunos tikai tāpēc, ka tie citādi.

Pie vidējās paaudzes pieder Izidors Kalums, mācītāji, leģionāri. Pozitīvie no viņiem nav zaudējuši dzimtenē un jaunībā iegūto ideālismu un ticību, kaut arī dzīve palaikam ir "velšanās personīgās eksistences mucā". Par spridzinātājiem sauktie - bijušais leģionārs Bārenis un jaunais tautsaimnieks Dimda vēl turpina reiz iesākto cīņu, mēģinādami uzmodināt miegaino trimdas sabiedrību.

Dzīvi notēlots būvuzņēmējs Haralds Bilmers. Uz citu jauniebraucēju rēķina pirmajos gados ticis uz augšu, viņš sevi uzskata par labdari un sabiedriskās ēkas atbildīgo cēlēju. Nokļūstot neērtā situācijā ar sava darbinieka sievu, viņš savas sirdsapziņas vietā apkaŗo mācītāju Eiženu Druvu, kas patiesi aizrautīgi cīnās par visa labā kopšanu trimdas latviešu dvēselēs.

Zīmīgi un iespaidīgi trīs mācītāji. Par romāna varoņa patieso reliģiozitāti lasītājam nav šaubu, tāpēc Klīdzējs var atļauties brīvāku roku dažās problemātiskās vietās.

Eižens Druva, lielākās latviešu draudzes mācītājs, visnotaļ simpatisks - gaišs un atklāts, pārliecināts cīnītājs par kristīgo morāli, kuŗas likumus pārkāpj ne viens vien iespaidīgs trimdas sabiedrības pilārs. Druva nemēģina savu draudzi pārvērst par saimniecisku uzņēmumu. Trimdinieku spēki jāziedo gara dzīves celšanai ideju un domu territorijā, ne baznīcas ēkas iepirkšanai.

Otrs mācītājs, Vilnis Tālbergs - stalts, glīts un teātrāls, aizrauj savas draudzes sieviešu jūtas. Kādā sevišķi sparīgā sprediķī viņš vēršas pret tagad jau kuriozi slaveno Ķēves dēlu. Mācītājs uzbrūk Jaunās Gaitas "negantniekiem, ārdītājiem un Dieva nama spridzinātājiem, plikuma un karstu jūtu slavinātājiem". Šo nostāju Klīdzējs notēlo tikpat sulīgi un mazliet kariķēti, kā cituviet jaunos dzejniekus. Patiesība gan ir mācītāja Druvas vārdos:

"Jaunās Gaitas rakstnieki ir dažā vietā braukuši par ātru, klieguši par skaļu. Bet uzbrukuši viņi ir tikai tam ērtajam mieram, ko šodien daudzi grib atrast apsegdami sevi ar kristieša vārdu".

Nav šaubu, ka ikkatrs, kam tuva mūslaiku latviešu dzeja ar nepacietību lasīs veco rakstnieku domas par to. Klīdzējs, arī gadiem aizejot, paliek jauns un svaigs savā pieejā, redz un tēlo jaunos māksliniekus tik dzīvi un pareizi tvertus, ka grūti apvainoties par vienu otru neglaimojošu novērojumu, kas ņemts "iz patiesas dzīves", nevis radies sencīgās smadzenēs apsūbējušā ziloņkaula tornī.

Jaunie, dumpīgie un palaikam uzdzīves priecīgie, mazliet stipri iedomīgie dzejnieki, Vakareiropas kultūras pārsātināti, piesauc Sartru, Kafku, Džeimsu Džoisu, rakdamies savā un tautas zemapziņā kā mūžīgā mākoni. Protestētāji, noliedzēji, visa esošā nicinātāji... Meklētāji meklēšanas pēc... Viņu dzejā daudz bravūras, daudz trokšņa:

"Paņem kokli,
Velc pa žokļiem -
Drum, burum, bum..."

Ir arī vienaldzīgie, nogurušie trisdesmitgadīgie vecīši, bez liela naida, sāpēm vai idejām . Un tomēr, ne tikai jaunie dzejnieki pavada savu laiku garīgā apstulbumā iedami

"Pa dārzu savu
vis apkārt uz priekšu
Ap vienstāvu namu".

To dara tepat visa trimdas latviešu saime, tikai vecie to negrib vai nespēj atzīt. Tādēļ ir jāatļauj šiem "jaunajiem nažiem dzīvot, domāt un rakstīt savas trakās dzejas." Vairums latviešu "lasa avīžu virsrakstus, skatās televīziju, atzvēlušies mīkstos krēslos, dzeŗ viskiju ar sodā un ledu un griež zobus, ka pasaulē viss iet dēlī".

Patiesi, tā ir skarba un atklāta valoda. Vēl asāka trimdas latviešu sabiedrības analize dota latviešu klinikālā psichologa Ojāra Svina pārdomās. Latviešu tauta esot "vislabāko kaŗotāju tauta, vislielākā dziedātāju tauta, visasākā prāta tauta, vislielāko cietēju tauta, vislielāko ideālistu un sapņotāju tauta, dzejnieku un teātŗa mīlētāju tauta, visdziļāko jūtu tauta, zemnieku un tanī pašā laikā visvairāk studēto tauta un tā tālāk un tā tālāk. Ja man kāds svešinieks prasītu, kas ir tas raksturīgākais latviešu tautai, kas ir tās būtiskais kodols, ... es neesmu varējis uz šo jautājumu atbildēt".

Pamata process šai lieluma mānijai un tai, pašā laikā visas trimdas dzīves palēnai izsīkšanai ir tas, ka no aktīvas radītājas, jaunu ceļu meklētājas mākslās un zinātnēs, latviešu tauta šeit ir kļuvusi par labu un centīgu strādātāju, savas maizes pelnītāju, amatnieku un speciālistu tautu.

Latviešu literātūrā vienreizēja ir nodaļa, kuŗā aprakstīta Dendilonas latviešu masu sapulce - Tautas Tiesa. Paškritika, gan parasti pasveša latviešiem, nu gudri padomi birst kā no pilnības raga. Netiek taupīti ne jaunie ne vecie. Vecie "nespēj un nevar iedomāties, ka kāds drīkstētu runāt pretī un domāt citādi... Viņi gandrīz visi Latvijā ir bijuši kaut kādos amatos, kur nedrīkstēja būt daudz pretim runāšanas..." Protams, nosaukt vecās paaudzes sabiedrisko darbu komitejas par bārdainu bērnu dārzu nav joks, un jaunajam dzejniekam, kas to dara, tūliņ jādzird pārmetumi, ka viņam "nav cieņas pret Latvijas valsts un darbinieku tradicijām". Ja šīs rindas būtu parādījušās ne J. Klīdzēja romānā, bet Jaunās Gaitas slejās pirms pāris gadiem, tad sabiedrības un jumta organizāciju sašutums būtu patiesi liels un svēts. Bet Klīdzējs prot atrast pareizo līdzsvaru un savas - tāpat arī lasītāju - simpātijas sadalīt starp abām paaudzēm pēc nopelniem. Jāsaprot vienai otra, ne jāmēģina pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Pašreizējo veco paaudzi laikmets jau nežēlīgi un iznīcīgi sitis un aplaupījis, tomēr viņi ir iznesuši dažu labu jauno akadēmiķi uz saviem pleciem. Naudu pelnot, fabrikās strādājot mūsu vecie, bijušie akadēmiķi gan runā par kaut kādām augstākām lietām un vērtībām, bet paši jau sen aizmirsuši kaut ko lasīt. "Ir bijis jādomā, - no kā šie cilvēki dzīvo, ja viņi neatjauno paši sevi". Statiskā atmiņu pasaule, kuŗā dzīvo šis mirušās dvēseles gan ir skaista un bagāta frazēm, bet atmiņas ir tikai pozitīvas un divdesmito gadu sirreālisma ēverģēlības, kuŗām tik sirsnīgi uzgavilēja s a v ā s jaunajās dienās viens otrs no tagadējiem vecajiem šodien sen aizmirstas. Jauno, aktīvo domātāju un mākslinieku pārspīlējumi un dumpjošanās tiek uzskatīta par mūsu tautas un valsts svētumu pulgošanu.

Romāna beigās radīts lokāls atrisinājums Dendilonas latviešu sabiedrības samezglojumiem un savstarpējām cīņām. Jauno akadēmiķu apvienība uzceļ pieminekli augstā kalnā par cilvēka gara brīvību kritušajiem cīnītājiem. Ideja radusies kādā ķēves dēlu un ķēves meitu sanāksmē. Atklāšanas dienā 18. novembrī uz šo kalnu plūst vienota tautas straume, rokās sadodas bijušie ienaidnieki, aizmirstot domstarpības.

Nāk atmiņā kāds romāns par gleznotājiem Rīgā, kuŗā godalgas darbs - varens plakāts ar nosaukumu "Darba apoteoze" tiek beidzamā brīdī aizstāts ar klusu, sirsnīgu glezniņu par gleznotāja dzimtās puses akmeņkali. Bet tieši šī izjustā glezniņa iegūst godalgu, kas noteikti būtu pagājusi gaŗām dižgleznai.

Klīdzēja romāns ir pilns šādu klusu, sirsnīgu ainavu, kas bez mākslīga kāpinājuma pārliecina lasītāju. Vēl aizvien var atrast latviešu trimdiniekos daudz laba un ideāla, vēl aizvien esam saglabājuši kaut daļu dzimtenes mantojuma, kas dzīvo ne tikai atmiņās, bet pašreizējās jaunajās gaitās, kuŗās iet kā jaunie, tā vecie.

 

Dr. P. Vasariņš

 

Jaunā Gaita