Raits Birkmanis

 

 

 

 

DZIESMINIEKS UN VĒJŠ

 

 

„Kurp skreji, skrējēj, pa nakti, pa rītu?”

„Šurp skrēju, šurp skrēju tevi ieraudzītu!”

 

„Kur nāci, kur nāci, elsu elsu kāri?”

„No rietu, no rietu pār jūŗu pāri!”

 

„Kam steidzi, steidzēj? Kam roku devi?”

„Zeme - tava laidēja, sveicina tevi!”

 

„Kas zeme, kas kalni, kas jūŗas grava?”

„Vidzeme, Kurzeme, Latgale tava!”

 

„Auž audējs audumu, dun zelta birdi!”

„Vienumēr, vienumēr atbalsi dzirdi!”

 

„Dzer dziru, ēd ēsmu kā medu gardu?”

„Ik skaņu, ik dziesmu - brīvu vīru vārdu!”

 

„Tumst debess Daugava, zied zibens pāri!”

„Pie zemes liekdamies, klausies jel kāri!”

 

„Steidz zaļas vasaras, rudeņi rauda!”

„Aust gaisma, lec saule, met zelta auda!”

 

„Simt karus izjāju, simt zemju svešu!”

„Akmenī iešķīli dzirksteli rešu!”

 

„Ai, gaisa skrējēj, ko mani tā tirdi?”

„Pelēkā akmenī ieslēdzi sirdi!”

 

„Ūdens cieš, akmens dilst i vētras žūžu!”

„Lai cieta, lai dila - redz saules mūžu!”

 

 

 

 

---

 

 

 

 

Velta Toma

 

 

 

 

JAUNĪBAI

 

MOZAĪKA AR DZĪVĀS DZEJAS INTARSIJĀM

 

 

Pret gaismas logu

melnā togā,

kā Tilberga gleznots,

stāv Rainis -

mūžīgs laikmetu maiņās.

Caur šodienas reklāmu skārdu

skaidri dzirdu viņa spēka vārdus:

 

„Jauneklim jābūt drošulim, karstgalvim,

ļaudis uz ielām lai skatās un brīnās -”

 

Vēlmē skatu jūsu darbošanos,

un smilšu vecīši

alās

salīst

manās.

 

Un saucu drošāk:

Esiet moži!

Jūs, debesskrāpju

kalnā kāpēji!

Ejiet pēc dzīvības caur nāvi

kā senie pasaku pūķu kāvēji!

Jūsu spēka dzira

tautas apziņa ir!

 

Aiz Lielā Piektā gada sarkanu rožu klēpja

Aspazija, nemierniece, slēpta,

dievu no Olimpa zemē laista,

nežēlo,

bet tēlo

skaista:

 

„Ak, jaunam būt!

Nekas nav grūt!

Kur neaizej pats,

tur vējiņu sūt’!

Tev gribēt vien jau ir panākums,

un zieds, neauglis, šķiet ieguvums!”

 

Un vēl:

„Tev, jaunība, nereibst no augstuma,

tu mierīga staigā virs dzelmeņa —”

 

Un es vīzijā šai augstumā skatu jūs:

nākotnes Latvija būs!

Jūs to savos plecos celt drīkstat,

jo esat gana sīksti;

Un, ja tie vissīkstākie,

tie, kas izturēs tur - mājās,

tie, kas ticēt neapstājas -

jums ļaus viņiem palīgā iet,

tad saule lēks, kas tagad riet,

ja dzīvs būs

jūsu

un viņu gars.

 

Tikai netopiet bars.

Ejiet kopā, bet pastāviet pa vienam.

Barā peldēt zivis ciena,

un iepeld tiklā un murdā -

Barā kļūsit truli un gurdi.

Saule aptek un griežas

ap ārisku klajuma koku;

biezoknī, smalcē, brikšņos,

nerasi pat zirgam loku.

 

Redzu: no mūžības Daugavas laivas

sniedz jums roku (bez cimda)

Kārlis Skalbe, Ziemeļmeitas lūkotājs

(tāpat kā jūs šodien, trimdā); viņš dzied:

„Pasvied man vainagu, jaunība,

ikdienas miglājam pāri...”

 

Šķiet, dzejnieks kā mūžīgu saukli

šo jaunības vainagu auklē –

nes no dzimtenes pļavām un ārēm

to postam un putekļiem pāri –

 

Vēlos, lai jūs, jaunās, to šodien vītu

no dzimtenes atmiņu ozola zariem,

no ziediem ar vārdiem svešiem un gariem -

no Latvijas Jāņu madarām un Kanadas saskatūnām,

no sila pulksteņiem Skalbes meža sūnās,

no Rokiju puķēm - indiāņu krāsu otām,

līdzīgi mūsu Jāņzālēm iekrāsotām...

Lai jūs šo vainagu vītu no ilgām

un sasietu ar ceļmalas smilgām...

Lai caur vainagu kā varvīksnas loku

ieraudzītu

zemi, kas radīja mūs, kas ir, bija un būs -

un mūžīgo Saules koku!

Caur jaunības vainagu paceltā rokā. –

 

Kā pārlaicīga parādība

nāk smalka Eiropas dāma,

Sibirija aiz viņas panorāmā -

nāk romāņu kultūras rotā,

Marseline Nevermor -

Dzejnieka dzejniece,

Elza Stērste, dzejai Edvarta Virzas dotā,

un cēli lūdz:

 

„Lai vecā audze aiziet godam

kā putni, kas pret rietu slīd,

un lai neviens tos nedzird sodam -”

 

Vai mēs jau aizejam?

Kas ir vecums?

Pieradums!

Tāpat kā jaunība ir - ticība!

Dzīvības ainās

mēs tikai vietām maināmies.

Nav, kas mūs, paaudzes, šķiŗ.

Dažs mirušais dzīvāks,

kā tas, kas ir -

Roku rokā,

kā loks važas lokā,

mēs cits citā turamies

vienas saules, vienu debesu kāpēs,

uz zemi, pēc kā slāpām

ar pirmo elpu

un slāpsim ar pēdējo.

Jo,

Rainis vēl saka: „Viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu!”

 

(Mana mozaīka ar intarsijām, jaunie, ir jūsu!)

 

Nolasīts JG literārā kokteilī Toronto 1961. g. 25. martā.

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

Roberts Mūks

 

 

 

KAD ATSKAN TANGO „AVE MARIA”

 

 

Es nezinu, kādā takti ēzelis Jūs toreiz aiznesa uz Ēģipti,

Bet šodien - šodien mēs dziedam tango taktīs,

Un liekas - par tām pašām naktīm,

Kad Jūs dzemdējāt Dēlu

Ne par agru, ne par vēlu -

Brīdī, ko grieķi sauca par „kairos.” *

 

„Ave Maria”... dzirdās krogus mikrofonā,

Un meitenes sērīgas kļūst - par vienu daimu,

Un balsis no sienām deklamē:

Dejosim, ja jau tik lēti

Var justies gandrīz svēti.

 

Ai, meitenes, mīļās meitenes, jūsu matos nav bezgalīgo ceļu

Vairs,

Kopš Viņa savu matu ceļos

Iepina zvaigznes un zemi.

 

Bet dejosim, mazās mīļās,

Kamēr prusakiem galvās uzplauks dimanta kroņi,

Kamēr torņi Manhatenā mums uzmīs uz papēžiem,

Krītot lejā bez kaŗa,

Kamēr viss būs apmēram cauri -

Dziļdomīgos paurus ieskaitot.

 

Tango „Ave Maria” ir tā pati dziesma,

Ko pasaules funerālijās

Diriģēs galvenā prusaka zizlis,

Saulei un mauriņiem kūleņojot

Faux pas taktī.

 

 

* Kairoi ir brīži pestīšanas vēsturē, kad Dievs izšķirīgi iejaucas cilvēces dzīvē, piem. galvenie Izraēļa vēstures fakti, Kristus atnākšana un tml.

 

 

 

 

SAKARĀ AR GAIĻIEM

 

 

Mani gaiļi šorīt pamodās agri,

Bet Tev, Kungs, nav jāmostas ar gaiļiem,

Lai valdītu pār pasaules ēku:

Ar sava snaudiena spēku

Vien

Tu kustini mūsu dzīvošanu un nomiršanu,

Ar savas klusēšanas pilnestību

Tu mūsu brēkšanai uzdod toni.

Bet es nevaru,

Es nevaru nomirt ar joni,

Jo Tu, Kungs, kopš 1960 gadiem

Esi ielīdis manā ādā;

Kopš visas zīmes rāda,

Ka bez Tevis nav dzīves

Nekādas.

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

Eduards Silkalns

 

 

 

 

SPĒLE

 

 

Kāršu spēle. Pīķis

Liels kā dīķis,

Melns kā tuša,

Ieapaļš kā lapa

Uzkrīt galdā.

 

Vīri dzeŗ un spēlē. Vīrs kāds

Bāls kā līķis,

Mitrs kā duša,

Noguris kā vakars

Krīt zem galda, -

 

Beigts kā ziemā muša.

 

 

 

 

---

 

 

 

 

Gundars Pļavkalns

 

 

 

 

SVEŠINIECE UN ATBALSIS

 

        

Acis -

Zaļganas pēcrieta debesis;

Mati - lapotne tumsas pilna.

(„Melnas ir viņas cirtas, līdzīgas nakts melnumam.”)

Brūnīgsnēja āda,

Ovāla, maza seja,

Slaiks deguns un neliels zods -

Ēģipte, Krēta, Roma, Ibērija,

Ziemeļāfrika, Madaura -

Hipata Tesalijā -

Smieklu karnevāls,

Nerātnā Fotis un ēzeļa mīlniece...

Degošā lāpa un mokpilnā nāve...               

Dejotājas gaišā āda, zilais, caurspīdīgais zīds,      

Venus deja, kaislīgie skatieni, lēnie dejas soļi;      

Flautas un pieglaudīgās līdiešu melodijas,

Vīna fontāns...                                       

Mēness dieve un Arabijas smaržas,            

Žilbīgais pilnmēness, kas iznirst no jūŗas -   

Atbalsis, ātras atbalsis...                         

Balss - ar gaismu un ēnām;

Jausmās pavīd svešāda, vilinoša pasaule -         

Terra incognita.                                            

(„Kad viņa runā, esmu spēcīgs.”)                     

Stāvs -        

Piemērots glāstiem,

Vērošanai („Kad redzu viņu, esmu vesels.”) 

Patīkamām domām                                  

Par smalku, spriegu veidolu -                    

It kā starojošu,

Spožu, bez garlaicīguma,                                

Bez ērmīguma.                                              

(„Skaistas vīd viņas rokas maigi līganajā dejā,     

Daudz skaistāks viņas krūšu apaļīgais izliekums!

Viņas skatiens vērš vīru sirdis ūdenī,

Viņas daiļums daudz reibinošāks, nekā spēj izteikt

Gaita -                          mirstīga mēle...”)

Piemīlīgs, satraucošs vieglums,

Kas pagaist necilā, ierastā, kustīgā pūlī. -

No visa paliek atbalsis, atbalsis...

 

 

 

 

 

SONETS

 

Šīs atmiņas, kas šorīt iznirst spēji,

Ir pasaule, ko atklāju no jauna. –

Lūk, Tava seja pavīpsnā tur ļauna,

Mirdz diena mirusī, skaŗ seni vēji.

 

Bet tik uz brīdi saskāros ar to,

Kas reiz bij mans, - kas pārvērties par svešu.

Vairs nebūs kāda rīta padebešu,

Vairs nejutīšu trauksmi neldzīgo.

 

Es esmu apgabals, kas pelēks, kluss –

Šais akmeņainos kalnos augsnes nava,

Redz sausas gultnes, - namus pamestus.

 

Vīd tikai kaļķakmens, kur reiz bij pļava,

Ir vīna spiedes, nav vairs vīna koku

Nav dzīŗotāju nebēdīgo joku.

 

 

 

 

 

HELIOPOLE

 

Aiz loga uzbrāzmo un aprimst vējš,

Vīd nesaulainas dienas padebeši,

Spiedz attāls radio, skan soļi sveši,

Un trulas valodas, kāds sauciens spējš...

 

Māc apnikums šai rudens svētdienā,

Un tādēļ sapošos, lai gaitā žiglā

No dienas īdzīgās, no balsīm miglā

Jau atkal bēgtu viņā pilsētā –

 

Tur saules daudz un dārzu zaļojošu,

Vīd milzums namu svešādu, bet skaistu

Un ļaužu - jauneklīgu, ģiedru, drošu...

 

Un ja šis redzējums vairs neizgaistu,

Ja viņā pilsētā reiz palikt spētu, -

Es bijušo ar šausmām pieminētu.