Jaunā Gaita nr. 309. vasara 2022

 

 

 

 

Dāvids Rubens, dzimis 2001. gadā, par savām mājām sauc Līvānu novada Rudzātus, bet šobrīd studē Rīgas Tehniskās universitātes Starptautisko ekonomisko sakaru vadīšanas programmā. Raksta jau sešus gadus, līdz šim bijušas publikācijas konTEKSTĀ un Latvijas Avīzes pielikumā Kultūrzīmes. Vairākkārt bijis starp laureātiem jauniešu jaunrades darbu konkursā „Aicinājums”, absolvējis Literārās Akadēmijas prozas kursu pie rakstnieces Janas Egles. 2019. un 2021. gadā piedalījies „Prozas lasījumos”. Rakstīšanu uztver kā nemitīgu mācīšanās procesu, ar kura palīdzību izzināt ne tikai sevi, bet arī pasauli kopumā.

Foto autore: Egita Terēze Jonāne

 

 

 

 

Dāvids Rubens

Baterija

 

Zupu ēdīsi?” balss omei, neraugoties uz cienījamo vecumu, joprojām bija štrama. Kamēr omulīgā kukažiņa grozījās ap katliem, mazdēls, cenzdamies neiedurt atsperi sev ķermeņa lejasgalā, iekārtojās ērtāk izsēdētajā vietā. Omes valstība bija virtuve. Te ritēja teju visas ikdienas darbības, šad tad secīgi, bet biežāk vienlaikus – cūku tupeņu spaidīšana notika kopā ar sinoptiķu gānīšanu, pātaru skaitīšana reizē ar ūdens sildīšanu, bet ķīseļa vārīšanas laikā omei izdevās vēl arī kaķu smiltis nomainīt.

Edijs gan savu omi nevarēja saukt par nevīžīgu vai briesmīgi nehigiēnisku, bet teiksim šādi – uz tādiem sīkumiem kā burkānu mazgāšanu, tikko izraujot tos no zemes, viņa neiespringa. Tas gan bija viens no iemesliem, kāpēc Edija mamma nebija ļāvusi vīram atstāt dēlu šad tad pie viņa mātes, jo ome pilnīgi dabiski uzskatīja, ka nokrituša knupīša nopūšana un paberzēšana priekšautā ir pietiekams dezinficēšanas veids.

Zupas piedāvājumu Edijs delikāti noraidīja. Nevarētu teikt, ka viņš būtu gluži šķidras konsistences ēdienu noliedzējs vai vēl mazāk – viņš uztrauktos par iespējamu saindēšanos,  bet vecmammas virumiem bija sava specifika. Ja Edija mamma varēja stundām meklēt gaspačo zupai piemērotus tomātus, tad ome savos standartos uzticējās citām vadlīnijām – zupa ir jebkas, kas ir šķidrā konsistencē. Respektīvi, visbiežāk ome vārīja zupas no auzu pārslām, bet Edija mīļākais salikums bija vakardienas rasola zupa. Īsā recepte – ja pēc Ziemassvētkiem jums paliek pāri pusbļoda ar rasoliņu, sameklējiet labi lielu katlu un uzvāriet zupu.

Edijam patika ome. Jā, viņa bija vecmodīga. Jā, Edija mamma uzskatīja, ka ome ir ideāls paviršības piemērs, kas daļēji saindējis arī dēlu un mazdēlu. Jā, ome par spīti savai cietajai dabai katrās vēlēšanās noticēja solījumiem par pensijas palielināšanu, vēlāk lādēdamies, lai „peļu sūdi izaugot tiem muldoņām uz galvas”. Un, jā, ome mēdza vakaros izraut pa vienai balzāma čarciņai, pilnīgi ignorējot tikko izdzerto zāļu iedarbību. Un tomēr –  jo vecāks Edijs kļuva, jo vairāk saprata, cik īpatnējs cilvēks ir viņa ome. Sava veida autsaiders, Edijam tādi patika.

Lielā mērā viņš pats piedzīvoja ko līdzīgu. Draugu viņam nebija, tikai pāris uzticami paziņas. Vismaz skolā Edijs jutās ciešami, bet pirmais gads universitātē viņu bija galīgi nomocījis.  Viņam nepatika dzīve kopmītnēs, arī izvēlētā profesija bija dumja. Mamma rekomendēja. Arhitekts. Varēja vismaz noskaidrot, vai viņš maz māk rasēt. Edijs jutās gražīgs, turklāt ne tikai mirklīgi neapmierināts vai pārejoši sadrūmis, bet dziļi un pamatīgi nobēdājies.

„Ko ta Līga? Nav veselu mūžību bijusi ciemos,” sieviete saldi iesmējās. Ome vienīgā dēla sievas vārdu izrunāja izteikti medainā balstiņā, Edijs sprieda, ka diez vai tam pamatā ir labs nodoms. Dāmu parastie sadures punkti bija svinības – pats minimums, ko pieprasīja cilvēciskas attiecības. Tomēr, lai arī viena otru ne pārāk stipri ieredzēja, Edijs ar tēvu vienmēr tika atstāts ārpus cīņas lauka, turklāt nekādu upuru vai izpostītu karalauku jau arī nebija. Klusām pagruzda, pagruzda, bet tā arī dzīvoja.

„Strādā,” Edijs izmocīja. Vairāk komentēt negribējās, turklāt pēc aizņemtās strēbšanas tik un tā bija redzams, ka īstas patikas klausīties vedeklas dzīvi omei nemaz nebija.

„Edij, stundeniekam vajadzētu baterijas nomainīt, atvilktnē jābūt,” ome diktēja. Kamēr sieviete pievērēja karsto pārslu zupu, Edijs fiksi atgrieza veco pulksteni dzīvē.

„Kur baterijas?” Edijs jautāja vairāk paraduma pēc. Viņš jau zināja atbildi. Ome atkritumus nešķiroja, ko varēja, to sadedzināja. Kas nedega, apraka. Ar baterijām īpašs stāsts.

Omes utilizēšanas veids bija elementārs –  nostājies uz sliekšņa istabas priekšā, atvēzējies un lidini, cik dziļi augļu dārzā vien vari. Jā, rudenī no tām pašām antonovkām taisīja konservējumus, dzidros savārīja zaptēs, sīpoliņus noglabāja  pagrabā tāpat. Un nekāda ļaunuma nebija. Ome visu mūžu tā darīja, nedz vēzis, nedz cita kaite vēl viņu nebija piebeigusi.

Šis mazais grēciņš gan Edijam neliedza iestāties pilsētas jauno vides aktīvistu komitejā (iestāšanās gan nebija brīvprātīgā, mamma viņu uz to bija teju piespiedusi), kura ik gadu nodarbojās ar lielās talkas organizēšanu, izglītojošām akcijām utt. Labi jau tas nebija, bet pat Dievs, radot zemi, atstāja mazu stūrīti haosam. Perfekcija nav reāla, tad jau labāk grēkot ar acīmredzamām vainām, kuras pazīt nav nemaz tik grūti.

„Ej izmet. Baterijas rokās nav labi ilgi turēt,” ome mudināja, izsaukdama smaidu Edija sejā – pirmo pēc ilgāka laika perioda.

Reizēm, kad viņa rokās nonāca kas bīstamāks par šokolādes tāfelīti, Edijs domāja, kā būtu, ja pamēģinātu norīt. Saspraudes, nepiepūstu balonu, kodu kalkulatoru. Vai viņš nosmaktu; traheja noštopētos un pa ausīm izietu pēdējais gaisa malks? Varbūt kuņģis pieteiktu diennakts streiku; skābe saēstu ķīniešu plastmasu un viss būtu kārtībā. Visdīvaināk šķita iedomāties, ka zarnu sieniņā ieduras asums. Iekšēji noasiņot. Vai sajūta būtu līdzīga kā slīkstot? Epitēlijs kā čūskas āda novilktos turpat apzarņa paēnā. Pašnodīrāšanās – jaunākais mazohisma veids. Edijs nospļāvās. Trāpīja uz kedas un sajutās nožēlojami. Pasaule bija sazvērējusies pret viņu. Edijs centās izdzenāt dīvainās domas, ļoti iespējams, ka pavisam bezmērķīgi, jo viņš tām teju visu gadu bija devis pilnīgu vārda un rīcības brīvību.

Kad sēra mēslojuma kapsulas godam tika iemestas augļu dārzā, varēja atgriezties istabā.

Edijs nedaudz uztraucās, par laimi, ome līdz šim nebija ievērojusi satraukumu. Diemžēl tik ļoti nevainīgs viņa apmeklējums arī nebija. Edijam vajadzēja omes palīdzību. Viņš tikai nesaprata, no kura gala lai sāk.

Ienākot istabā, Edijam šķita, ka ome iemi­gusi, bet, nē, tikai meditēja. Viņam vajadzēja būt drosmīgam.

„Ome, es gribu pamest skolu,” Edijs izspļāva. Ātri, varbūt pat pārāk. Omei ir slikta dzirde, droši vien viņa nesaprata. Edijs gatavojās atkārtot.

„Tas jums jārunā mājās, ja jau tu tā gribi,” ome piesardzīgi piemeklēja vārdus. Citreiz tik drosmīgā sieva centās izlavierēt mazdēla priekšā, turklāt acīmredzami viņai tas neizdevās.

Edijs minstinājās. „Mamma nesapratīs, viņa nekad nesaprot.”

„Tas faktiski ir pareizi. Līga ir durna kā tele, izlaista pavasara ganos.” Ome koda lūpās, laikam bija izpļāpājusi vairāk, nekā vēlējās. „A, ko tu domā darīt?”

Jā, šis bija jautājums, kura priekšā viņš  jutās bezspēcīgs. Līdz šim viņš galvā bija grozījis tikai vienu kubiku-rubiku: aizmukt, aizbēgt, piemānīt mammu, sameloties, pielikt punktu. Bet kā iesākt jauno teikumu? Kur ķerties klāt? Pie omes mēteļa stērbeles?

Lai vai kā, Edijs nebija lauku cilvēks, tomēr viņš cerēja, ka pavasara sesiju, kurai tik un tā praktiski nebija gatavojies, ome ļaus pārlaist „Mežvidu” būdiņā. Gan jau vasara aizskalos nepatīkamās domas, un rudenī varēs doties, kur gribēsies. Jāatrod tikai īstā vieta – Edijs sevi mierināja. Viņš zināja, ka vajag tikai vienu veiksmi, riktīgāko cūceni, un viss izdosies. Nē, stulbs viņš nebija, drīzāk gudrs, citādi mamma nebūtu likusi doties uz arhitektiem, bet pieķerties lietai, kas nepatīk, viņš vienkārši nespēja, turklāt jo vairāk novilcināja laiku, jo dusmīgāks uz sevi kļuva. Patiesībā viņš bija nožēlojams reptilis, kas pat nevarēja godīgi paskatīties patiesībai acīs. Tārps, kas, graužoties ābolā, patiesībā pa gabaliņam vien knibina nost sev asti.

Edijs nevarēja paciest omes klusumu, tāpēc uzlika roku uz sievietes pleca. Varēja manīt, ka mazdēla domu gaitu vecā sieva apķērusi apbrīnojami ātri. Ne jau omes spravku viņš gaidīja, bet reālu patvērumu.

„Otrs mājas paksis jau ir brīvs, bet es nesaprotu, ko tu te darīsi,” ome iesāka, „turklāt Līga man pēdējos matus nodīrās. Domā es šitās cāļa pūkas esmu loterijā dabūjusi?” Sieviete piekārtoja lakatu, kura starā varēja redzēt taukainu plankumu. Laikam galvas apsegs tika lietots arī mutautiņa vietā.  Vecenīte neizskatījās apmierināta un savu īgnumu negrasījās slēpt.

„Štirlics atradies! Nekā nebija, es zvanu Līgai, lai brauc šur. Parunāsim, varbūt par divām izdomāsim ko labāku,” ome joprojām uzstāja uz nepieciešamību vērsties pie mazdēla tiešās virsganes. Edijs nebija īpaši apmierināts, tomēr viņš zināja, ka, iespējams, šī ir pirmā reize, kad sieviešu strīdu var vērst sev par labu. Diez vai šī iznāks dižā ANO miera konference. Ome ar mammu uz viena viļņa? Maz ticams.

Pēdīgi viņš pats nosūtīja ziņu, lai mamma brauc pakaļ. Vispār bija paredzēts, ka to vajadzēs darīt tēvam vakarā, bet tā kā vēl jau līdz darba laika beigām krietns sprīdis, tad šis bija lielisks brīdis, lai ievilinātu mammu lamatās. Protams, jautājums par to, kurš ir medījums, bet kurš mednieks, palika atvērts, bet par spīti nervozitātei Edijs tomēr redzēja blāvas cerības staru, pāri tam gan bija pārklājies milzīgs, tumīgs tumsas oreols, kurā kā klimpa vai drīzāk vakardien sagriezts desas kubiks peldinājās Edijs. Vai arī drīzāk slīka?

Edijs sajuta klusumu, kas izstarojās no omes sakostajām lūpām. Tas burtiski kusa uz ādas, izsaukdams sviedrus no dziļākiem miesas slāņiem un paģērēdams lielu daļu puiša enerģijas. Viņš nesaprata, kāpēc ome bija nolēmusi vērsties tieši pie Līgas, jo parastā gadījumā problēmas risinājums tiktu meklēts, labākajā gadījumā iesaistot Edija tēti, noteikti ne nīsto sievieti, tāda labvēlībā izklausījās aizdomīgi.

Edijs nevēlējās domāt par nākotni, par mammas morālēm, par iespējamām sekām; daudz vairāk viņam labpatikās fantazēt par nākotni kā pagātnē paveiktu darbību, kuras sekas jau ir zināmas. Šobrīd viņa domas bija galīgi nevaldāmas.

Edijs sprieda, ka ome tomēr izskatās diezgan veca; šķita gan, ka, lūkojoties mazdēlā, sievieti pārņēma līdzīgas pārdomas. Iespējams, tas nemaz nebija vecums, viņi vienkārši raudzījās viens otra vājumā, ar skatieniem kā tējkarotēm bagarēdami neizkusušo cukuru no krūzītes jebšu dvēseles dibena. Edija trauciņa apakšā bija dūņas, un viņš to ļoti labi saprata. Dūņās līdz kaklam.

Durvis atvērās, un jaunietis sajuta, asinis saraudamies vižņos. Ome jau grasījās indīgam ievadam, bet no tā izdevās izvairīties. Biedējošais ienācējs bija kaķene – ar mazāka izmēra radībiņu zobos. Edijs iedomājās: zeķe, bet savas pilsētnieka rozā brilles ātri nolika malā – tas bija kaķēns. Jā, mazs un pavisam nevarīgs; ne lielāks par ābolu, noteikti akls un nedaudz mikls, tikko kā no kaķu mātes miesām nācis.

„Mauka tāda, atkal pievazājusi bērnus,” ome liesmoja. „Slikti pat palika. Atnes man, Edij, to ūdentiņu, kas zilajā butelē. Tur labs sajaucies. Aglonītes kopā ar Agates dienas. Pati baznīcā lēju.” No visām pudelēm Edijs rūpīgi izvēlējās īsto marku, ar svētītajiem ūdeņiem kļūdīties nedrīkstēja, it īpaši, ja sintēzes process nācis no tik retām izejvielām – Aglonas bazilikas avota ūdens un Agates dienā tepat vietējā baznīcā svētītais ūdentiņš.

Kad Edijs ienāca istabā, kaķene ar visu kamoliņu jau bija paspējusi iekārtoties viņa krēslā, kas, palicis bez saimnieka, šķita itin laba bērnistaba. Edijs nedusmojās, kaķis izskatījās labs, mīļš, nevainīgs, protams, ļoti nespējīgs arīdzan, tomēr, uzmanīgi apsēsdamies blakām, viņš juta, ka dzīvība tur iekšā izskatās pavisam ņipra.

Kad ome bija paspējusi izdzert mikstūru un nolādēt draņķa kustoņus, kas augļojas ik pēc dažiem mēnešiem, Edijs saņēmās drosmi noskaidrot, ko viņa nolēmusi darīt ar šo rupuci. Edijs nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka, ņemot vērā dzemdēšanas aritmētisko progresiju, „Mežvidos” šobrīd vajadzētu atrasties desmitiem kaķu, nevis tikai septiņiem.

„Mušīt nost nav nekāds labais darbs,” ome svārstījās, prātodama iespējamos scenārijus,” turklāt ja jau to perdeli atstiepa tev un tu man taisies par tādu kā īrnieku, ņem viņu savā aizgādībā. A, varbūt pārcelsies ar visu uz kopmītnēm.”

Edijs jutās laimīgs. Pirmkārt, mammas alerģijas dēļ dzīvnieki viņu mājās bija noliegti uz to pašu stingrāko. Parasti pēc dēla ilgākas ciemošanās pie omes Līga mēdza sūdzēties par izsitumiem. Edijs gan bija drošs, ka tas ir tikai veids, kā ierobežot viņa ciemošanos. Otrkārt, ome reāli pieļāva iespēju par Edija pārcelšanos. Un tas patiesi šķita lieliski.

 

„Tu vecā purva varde, ko tu runā par pārcelšanos, Edijam visas studijas priekšā. Celies! Braucam!“ mammas balss bija kā lodes šāviens gar Edija ausīm – viņš izbijās ne pa jokam. Sieviete bija ielavījusies pavisam nedzirdami, turklāt notrāpījusi uz labāko iespējamo frāzi. Edijs palika savā sēdeklī, paņemdams mazo kaķēnu klēpi. Lai gan loģiskāk būtu domāt, ka Edijs cenšas nomierināt dzīvnieku, patiesībā uzmundrinājums bija nepieciešams viņam pašam. Tādā mazā sirdī bija daudz drosmes, un Edijs juta, ka tā plūst uz viņa rokām. Sīkais ņurdēja, bet neraudāja. Tā ir īsta varonība no kāda, kas pirms mazāk nekā stundas atradies dzemdē.

„Līga, Līga, Līga. Paldies par tavu laipnību! Nav brīnums, ka dēls negrib dzīvot kopā ar tevi vienā mājā,” ome svieda pretī, netaupīdama ģiftīgākos pārmetumus, ko vecās sievietes prāts spēja ģenerēt.

„Edij, ko tas viss nozīmē?” mamma cerēja gūt skaidrību.

Visu skatieni bija pievērsti vaininiekam, tomēr Edijs nespēja piepacelt acis no kaķa, kurš bija ieritinājies saujā.

„Mamm, es gribu izstāties no universitātes, man nepatīk; domāju, ka līdz rudenim padzīvošu pie omes,” Edijs izmeta vienā rāvienā. Galu galā sunim asti pierasts cirst pa gabaliņiem, bet, kad rokā kaķis, ir jārīkojas vienā rāvienā. Par cilvēka astēm vispār nav ko runāt. Evolūcija mūsu sugu ir apdalījusi, Edijs par to bija drošs. Jauneklis gan jutās pārliecināts, ka konkrēti viņam  ir aste – smalka pātaga, kas sita pa sāniem ik reizi, kad viņš gribēja spert patstāvīgu soli.

Edijs gaidīja kliegšanu, lamāšanos, bet tā vietā sastapa dziļu vilšanos, turklāt nevis attiecībā pret sevi, bet pret omi.

„Es zināju, ka tu man kādreiz atriebsies. Nedomāju, ka būsi gatava ieriebt mazdēlam,” Līga nopūtās, atspiezdamās pret durvju stenderi. Māja bija gāzes pilna, bet Edijs nesaprata, kur atrodas izplūdes krāns – kāpēc omei būtu jāatriebjas vedeklai? Viņš juta bailes, dzīvība viņa rokās, sajuzdama impulsu, sāka spirināties, bet Edijs nebija gatavs laist vaļā savu glābiņu.

„Ome?” Edijs neizpratnes pilns vērsās pie vecākā, cerams arī gudrākā cilvēka šajā telpā.

„Labi, es tev pateikšu. Ja jau tā maksts iesāka, es varu pabeigt,” ome nokremšļojās. „Līga sabojāja tava tēva nākotni. Es viņam simtiem reižu teicu: nepinies ar to blozgu, viņa tevi izputinās. Un kas sanāca? Pameta augstskolu, sāka strādāt par šoferi, kamēr šitā čūskene gozējas pa biroju. Gan jau tur viņai pilns brūtgānu, ar kuriem pa kaktiem spaidīties. Mauka tāda.”

Mamma bija otrais radījums, kurš šodien izpelnījies tik spēcīgu vārdu no omes. Edijs jutās vīlies; tagad viņš saprata, kāpēc ome tik pašsaprotami izsauca mammu. Viņa gribēja kādu, kurš būtu pietiekami spēcīgs, lai varētu pārliecināt Ediju turpināt studijas. Viņš nespēja noticēt, ka tā varētu būt atriebe – pierādījums, ka Līga būs spiesta iet cauri tām sāpēm, ko ome izcietusi brīdī, kad viņas dēls pametis studijas. Edijs negribēja arī ļauties iedomai, ka pie tēva draņķīgās karjeras kaut kādā ziņā vainojama varētu būt mamma, tas izklausījās briesmīgi.

„Labi, ja jau patiesība, tad lai iet uz pilnu klapi,” mamma ar nožēlu palūkojās uz Ediju.

„Tu neuzdrīksties!” ome biedēja. Caur dusmu pilno balsi plūda krietna baiļu šalts.

„Jā, es atrunāju Juri no studijām, jo mums bija bērns, kuru es nebiju gatava likvidēt ar aborta palīdzību, kā tu to biji nolēmusi, māt.”

Edijs sastinga.

Viņš bija tikai viens no kaķēniem, ko ome būtu gatava noslīcināt sava egoisma dēļ. Edijs pirmo reizi mūžā ienīda šo netīro sievieti un reizē arī sevi, jo bija noticējis, ka varētu apmesties „Mežvidos”. Edijs jutās kā paralēlajā kosmosā, vienīgais, ko viņš spēja apzināt bija liels dusmu izvirdums, kas krājās viņa rokās.

„Edij, Edij, ko tu dari?” mammas kliedziens izsita viņu no ritma. „Tu viņu nožņaugsi.”

Pirmajā brīdī Edijs nespēja apķert mammas teikto, bet vēlāk sajuta izmisīgo cīņu par dzīvību, kas notika viņam tieši saujā. Tiklīdz skavas atslāba, kaķene momentāni aizstiepa savu lolojumu prom. Te nu Edijs bija – pavisam viens un pavisam ne savā ādā. Viņš sajuta, ka asaras sāk aumaļām tecēt pār vaigiem – pavisam klusām, kā bērzu sulas no zaļojoša koka.

Mamma centās apskaut dēlu, bet Edijs nebija gatavs ļauties. Kā viņi bija uzdrīkstējušies klusēt? Viņi visi! Ome, cienādama ar saviem virumiem un izlikdamies, ka neko nezina un nesaprot, mamma, katru reizi uz dēla aicinājumiem doties uz „Mežvidiem” aizbildināmās ar alerģiju, darbu vai citu nodarbi, tēvs – mūžīgais klusētājs. Patiesībā viņš bija viens; un varbūt omei arī bija taisnība – iespējams aborts būtu labākā izvēle.

Pēkšņi Edijs sajuta kaut ko mazu savā kabatā. Varbūt kāds teiks, ka tas bija neprāts, cits, ka viņš tikai pašapliecinājās, iespējams, retais atzītu, ka tas viss bija tikai loģisks iznākums, tomēr nepagāja pat desmit sekundes kā nelielais priekšmets jau virzījās pa barības vadu uz leju.

„Ko tu izdarīji?” Lai arī viss norisinājās acumirklīgi, mamma bija paspējusi piefiksēt, ka dēls kaut ko iebāž mutē.

Tomēr Edijam pat nevajadzēt atbildēt, ome ar savu draņķīgo redzi to bija pamanījusi daudz straujāk: „Baterija!”

 

 

Jaunā Gaita