Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

 

 

 
 

Andrejs Grāpis (1960.24.X - 2020.27.VIII)

Vasaras nogalē mūžībā devies literatūrzinātnieks Andrejs Grāpis. Jaunās Gaitas lasītājiem erudītā literatūrzinātnieka vārds nav svešs – A. Grāpis publicēja recenzijas par jaunākajām izdotajām prozas un dzejas grāmatām, kā arī regulāri informēja par aktualitātēm Kārļa Dziļlejas fondā. Viņa recenzijas nekad nebija remdenas un tapušas pa roku galam, gluži pretēji – līdz niansei precīzi pamatots viedoklis, kolorīta valoda („mirdzoša neveiksme” u.c.), paša atvasināti vārdi („e-pastošana”, „īsziņošana”), trāpīgi atainotas dažādas dzīvē novērotas parādības: „Dīvaini, bet kvalitatīvam darbam sadzīves runā vēl aizvien tiek pievienots eiro-” (JG294, 66. lpp.). Recenzents savu domu formulēja bez liekas frāžainības, netaupīdams arī pa skarbākam vārdam, ja autors to pelnījis, piemēram: „Publicēt var jebko – galvenā ir nauda. Tā kā izdevējdarbība ir bizness, bet reklāma ir biznesa sastāvdaļa, grāmatu apskatos brīnumaini iederas ‘salkušie kritiķi’ (E. Veidenbaums), kas parāda, kā ar ‘savstarpēju aplaizīšanos klasiķi mums top’ (V. Plūdonis). Izrādās, ka neierasti dzīvotspējīgs ir Pētera Pētersona ‘Bastarda’ formulējums: ‘A slavē B, B virza C, C aizlūdz par A.’. Lūk, veiksmes formula, kurā jēdzienam talants vairs nav vietas” (JG301, 55. lpp.).

A. Grāpja ievērojamākais radošais veikums ir apjomīgā monogrāfija Augusts Dombrovskis. Mūžs un veikums (2006). Tas ir fundamentāls darbs, kura tapšanas laikā autors ir iepazinies ar milzum plašu materiālu klāstu saistībā ar vienu no latviešu pirmajiem uzņēmējiem un sabiedriskiem darbiniekiem Augustu Dombrovski (1845-1927). Monogrāfija uzskatāma par pieminekli ne tikai tās galvenajam varonim, bet arī viņa uzticamajai līdzgaitniecei Martai Rinkai un pat Mīlgrāvim, kas daudzu cilvēku atmiņās, iespējams, saistās tieši ar atturības biedrību „Ziemeļblāzma” un tās grezno pili. No A. Grāpja monogrāfijas uzzināms, ka revolūcijas laikā 1906. gadā melnā sotņa to nodedzināja, taču jau 1913. gadā tika iesvētīts jauns, daudz plašāks biedrības nams. Monogrāfijas autors piemin arī A. Dombrovska uzcelto Burtnieku namu – laikam taču pirmo rakstnieku un mākslinieku rezidenci Latvijā. Tā ideja dzima 1907. gadā, bet jau 1908. gadā nams bija gatavs. Daudz cildinošu vārdu A. Dombrovskim ir veltījuši tādi slaveni latviešu mākslinieki kā Mariss Vētra, Jāzeps Vītols, Emilis Melngailis, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Skalbe, Rainis un citi, taču A.Grāpja pateiktais „paldies” monogrāfijas veidā to daudzreiz pārspēj.

Lāsma Gaitniece un Silvija Ģibiete

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Laris Strunke (1931.10.II - 2020.27.X)

 

Gleznotājs Laris Strunke dzimis 1931. gada 10. februārī Rīgā, pazīstamā Latvijas modernisma pārstāvja Niklāva Strunkes ģimenē. Jau kopš bērnības Larim apkārt bija mākslas pasaule. Karš un bēgļu gaitas viņu ar ģimeni aizveda uz Zviedriju, kur 1959. gadā mākslinieks pabeidza studijas Zviedrijas mākslas akadēmijā. Strunkes glezniecība izceļas ar ziemeļniecisku skarbumu, monumentalitāti un vērienīgumu. Laika gaitā viņa darbos izveidojusies īpaša mākslinieka gleznieciskā kaligrāfija. Par savu glezniecību mākslinieks ir teicis: „Mans mērķis – vienkāršiem līdzekļiem radīt kustību un telpu un, cik maz līdzekļiem vien iespējams, panākt telpas izjūtu.” Mākslas pazinēji un vērtētāji latviešu gleznotāju Lari Strunki godā par abstrakcionisma klasiķi. Savā dzīves laikā saņēmis daudz un dažādus apbalvojumus; prinča Eižena medaļu (2001), Egrona Lundgrēna medaļu (2002), Latvijas Mākslinieku savienības Zelta medaļu (2002), IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni (2003). Laris Strunke bija Zviedrijas Karaliskās mākslas akadēmijas Goda loceklis kopš 1987. gada. Viņa izstāžu klāsts ir plašs un pārklāj vai visu pasauli. Tikai divus gadus atpakaļ mākslinieka personālizstāde „Aiza” bija skatāma Rīgā, Latvijas dzelzceļa vēstures muzejā. Viņu interesēja aizas šķēlums ainavā, gan kā fizisks objekts telpā, gan kā filozofiski daudznozīmīgs jēdziens. Jo šaurāks aizas šķēlums, jo lielāka interese, kas tajā slēpjas. Tagad mākslinieks ir devies mūžības aizā, lai atklātu paslēpto.

Linda Treija

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 
 

Jānis Peniķis (1933.29.VII.-2020.24.IX.)

Liels latvietis – arī mūsu rakstu krājuma Jaunās Gaitas balstītājs un savā laikā redakcijas loceklis – 87 gadu vecumā, ģimenes apņemts savā mājā Amerikā uz mūžību acis aizvēris profesors Jānis Peniķis. Valsts prezidents Egils Levits viņu piemin kā „dziļu Latvijas patriotu”, pirmais Jaunās Gaitas redaktors Valters Nollendorfs ar vērtējumu – „Latviešu karalis mūs atstājis sērās…”

Profesors Nollendorfs savu draugu un līdzgaitnieku tā, šķiet, nosaucis daudzdomīgi. Jānis bija senās dižciltīgās kuršu ķoniņu dzimtas Peniķu atvase, bet – arī nebūdams kronēts karalis – viņš Latvijai bija ne tikai īstens dēls, bet sirdī arī valstsvīrs. Atjaunotajā brīvvalstī viņš aktīvi iesaistās valsts sabiedriskajos un politiskajos procesos – 1993. gadā, gan nesekmīgi, kandidē ievēlēšanai Saeimā, 2001. gadā iesaistās debatē par iespējamu Satversmes grozīšanu, atspēkojot citu ierosinātās maiņas.[1] Pēc profesijas politologs, ar doktora grādu no Viskonsinas Universitātes (1956), Peniķis savu akadēmisko karjeru veido kā profesors Indiānas Universitātē. Atjaunotajā Latvijas brīvvalstī viņš darbojas arī Latvijas Universitātē, Zinātņu akadēmijā un Latvijas Zinātnes padomē. 2006. gadā Jāni Peniķi apbalvo ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Dzimis Cēsīs mežziņa un vēlākā trimdas sabiedriskā darbinieka Edgara un Lūcijas (dz. Kurts) Peniķu ģimenē. 11 gadu vecumā ar ģimeni dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc kara mācās Hanoveras latviešu ģimnāzijā. 1949. gadā ģimene izceļo uz ASV, apmetas Milvokos. Jauneklis aug patriotiski noskaņotā un sabiedriski aktīvā ģimenē un trimdas latviešu sabiedrībā, un pakāpeniski arvien robustāk izpaužas viņa pašiniciatīva domās un darbos. Paralēli studijām, darbam pie Jaunās Gaitas un visam citam, 1955. gadā Jānis atrod laiku arī apprecēties ar mīļu latviešu meiteni Gundegu Amolu. Pēc laika ģimenei piebiedrojas dēls Andrejs.

Visas Jāņa Peniķa kampaņas un sasniegumus šeit uzskaitīt nevaru, bet izceļas viņa vadošā iesaistīšanās Amerikas Latviešu jaunatnes apvienībā, Jaunajā Gaitā, apgādā Ceļinieks, Daugavas Vanagos, Latviešu Fondā, 2x2, mācīšana Gaŗezera vasaras vidusskolā. Kad 1960os gados dzelzs aizkara abās pusēs arvien spēcīgāk paist jaunās latviešu literātu paaudzes dziņas brīvi izteikties, sazināties un satikties, Peniķis Jaunajā Gaitā publicē rakstu „Domas par Latvijas valsti”[2] – it kā vēstule iedomātam senam pamatskolas klases biedram Latvijā – „Mīļais Pēter!”. Pieminot Jāni, izlasīju šo veco rakstu. Atklājas, ka jau tajā tālajā dienā pirms pus gadsimta viņu nodarbina jautājumi, par kuriem tas vēlāk cīnās 2001. gadā – tostarp Latvijas Satversme, ko pirms simts gadiem izkala mūsu vecvecāku paaudze un ko Jānis uzskata arī par nākotnes Latvijas stabilitātes stūrakmeni.

Lielais Jāni, par tevi sēro Latvija visā pasaulē.

Juris Šlesers


 

[1] Mēs jaunu Satversmi sev celsim. Kādēļ?
<
http://providus.lv/en/article/mes-jaunu-satversmi-sev-celsim-kadel>

[2] JG56 (48. lpp., 1967)
<https://jaunagaita.net/jg65/JG65_Penikis.htm>

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunā Gaita