Jaunā Gaita nr. 303. ziema 2020

 

 

 

Inguna Bauere (1960) ir liepājniece, kas ieprecējusies Vecpiebalgā un, neskatoties uz Lauksaimniecības akadēmijā iegūto celtniecības inženieres profesiju, nodarbojas ar kultūrvēsturisku romānu rakstīšanu. Nozīmīgākie darbi, kurus izdevis apgāds Zvaigzne ABC:

Skolas Līze
(2011)

Lizete, dzejniekam lemtā (2013) (atkārtots izdevums, pirmais iznāca 2009. gadā Lauku Avīzes izdevniecībā)
Ede, Pumpura sieva (2013)

Piedod, Karolīne! (2014)

Mācītājs un viņa dēls (2015)

Hernhūtiešu meitas (2016)

Dieva riekšavā (2017)

Palieku tev uzticams. Juris Neikens (2018)

Jānis Lūsēns Trešais (2019)

Mazā klusā sirds. Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas (2019)

 

 

Inguna Bauere

ĢIMENES SVINĪBAS

 

Kas būtu brīnums? – Tas, ja aita trenktu vilku.

/Kaudzītes Reinis /

 

Modri iekrita saulainā atvasaras svētdienā, nākošajā dienā pēc kartupeļu talkas, un Māmule Olga uzstāja, ka znota vārda diena jānosvin pa godam. Tepat Pirktiņos, viņa teica, pašu ģimenes lokā. Pa dienu lai katrs atpūšas, kā grib, bet vakarā jāsanāk kopā. Kā kārtīgai ģimenei pieklājas.

Mežu galotnes novakara saulē jau krāsojās sārti zeltainas, kad beidzot viss bija gatavs, un Jansonu māte kopā ar vecāko meitu Gunitu, gaviļnieka sievu, izgāja pagalmā atvēsināties pēc karstajiem virtuves darbiem. Liegs atvasaras vējiņš pār ezeru no kaimiņmājas atšūpoja žēli vilktu dziesmu: „Lido, mazā kaija, lido tālu prom ...”

„Nez, ko ta’ šie svin? Neviena jubilāra tak Aizezeriešos nav,” Māmule pabrīnījās, nosēja priekšautu un, piegājusi pie ūdens baļļas, uzšļakstīja pa druskai veldzes uz kakla un vaigiem.

„Gan jau, ka skaudības pēc traci ceļ. Vienkārši mēģina ieriebt, ka šovakar neaicinājām ciemos,” Gunita atmeta.

„Ko tu šovakar tāda nervoza?”

„Liecies mierā, mamm. Viss ir kārtībā,” Gunita, loga stiklotajā rūtī lūkodamās, piekārtoja matus.

Grumbas nevarēja redzēt un maisiņus zem acīm arī nē.

„Ir nu gan jocīgi cilvēki. Laikam iedomājas, ka bez viņiem nekas nevar notikt. Atnāca vakar talkā, labi. Paldies un sveiki, tā sacīt. Vai tālab mums tie plebeji tūliņ uz katru godu jāaicina kā nezin kādi radinieki?” iznākot pa durvīm, abām sievietēm pievienojās Gunitas māsa, rīdziniece Zeltīte.

„Ko mēs vēl gaidām?”

Zeltītes balsī skanēja aizkaitinātas notis. Zeltītei nepatika laukos, godīgi sakot, pat riebās, un viņa bieži brīnījās, kā māsa šo dzīvi spēja izturēt. Ar tādu ņuņņu, kāds bija Modris? Piedevām zem viena jumta ar mammu.

„Intu un Ritvaru. Varbūt Sarmīte arī būs,” Gunita rātni atskaitījās.

„Nu, sievietes? Par ko spriežam?” nezin no kurienes pagalmā uzradās arī vecais Jansons, Māmules vīrs Gunārs.

Nupat viņi ar šodienas gaviļnieku, znotu Modri, sieviešiem nemanot, aiz mājas stūra slepus bija iemetuši pa glāzītei. Nu labi, pa divām, bet varbūt saskrēja i visas trīs, vai ta’ kāds skaitīja? Un Jansonu tēvam iegribējās pateikt savu vārdu:

„Man tā rādās, ka kāds te tikko kaimiņus aprunāja. Tas gan nav smuki. Ja jau vārda diena, tad var nākt arī nelūgti. Ēdamā un dzeramā mums taču netrūkst.

„Kam rādās, tas nav vesels, papiņ,” Zeltīte visgudri nošķobījās.

„Pipars tev uz mēles, vecais! Tā tikai vēl trūka, lai visi, kam nav slinkums, saskrietu pie Modrīša,” Māmule izšāva kā no plintes.

Noklabēja dārza vārtiņi, un pensionētā direktore saraustīja kuplo krūtežu, piekārtojot mākslīgo ziedu pie žaketes atloka. Viņai vēl daudz būtu ko teikt savam stulbajam vecim – par vīriešu īso prātiņu un muļķīgo domu gājienu, par to, ka nauda neaug kokos un tā tālāk, bet sakāmo nācās apraut pusvārdā. Kā uz burvju mājienu Pirktiņu vecās saimnieces sejā iegūla starojošs smaids:

„Vai, re, kur Intiņa un Ritvariņš atbraukuši! Nu, sveiki, sveikiņi, laipni lūgti mūsmājās. Un Sarmīte, bērns, arī līdzi, kāds prieks! Vai, kāda tu liela meita izaugusi! Kurā klasē tad esi?”

„Septītajā,” meitēns negribīgi noburkšķēja.

Ja viņu neinteresētu Jansonu Osis, ar kuru vasarā sadraudzējās un tagad paslepus apmainījās mobilā zvaniem, nemaz nebrauktu vecākiem līdzi uz laukiem.

„Ejiet vien tālāk, ejiet, mēs jau visi gaidām, ir pēdējais laiks sēsties pie galda, tupenīši dziest,” mājas māte nelikās skuķa īgnumu manījusi.

Inta un Ritvars, Gunitas un Modra ģimenes draugi, paņēmuši meitu pie rokas, paklausīgi devās uz goda istabu, kur pārējie jau nogaidoši mīņājās, ziktēdami pavēli ieņemt vietas pie mielasta galda. Balts galdauts, kristāla trauki, sveces caurspīdīga stikla svečturos – viss godiem krātais un gādātais nebija žēlots, un pat Sarmīte noelsās vien. Nervozi burzīdama rokās košā pušķī sasieto asteru kātus, Inta saprata, ka viņu Modrim gādātā dāvana ir par daudz pieticīga. Vai varbūt te tika svinēts kaut kas īpašs, par ko viņai netika paziņots?

„Nē, nē, nevajag satraukties, viss ir pareizi. Modrim vārda diena, nekas vairāk,” kā draudzenes domas nolasījusi, viņas plecu noglauda Gunita.

Inta tomēr jutās jocīgi. Godīgi sakot, šajā brīdī, šajā vakara stundā viņi ar Ritvaru nepavisam negribēja atrasties šeit, bet gan savā dzīvoklī pie televizora – divi tūkstoši trešā gada divdesmitais septembris, Latvijai tik izšķirīgs mirklis, lielā tautas nobalsošana par „jā” vai „nē” Eiropai! Intai gribējās, lai ir „jā”. Bet Gunita jau vienmēr panāca savu. Piezvanīja un uzstādīja ultimātu – vai nu jūs esat draugi, vai...

Viņas ar Gunitu bija kopā no bērna kājas, pašķīrās tikai, kad Inta apprecējās un pārcēlās pie Ritvara uz Cēsīm. Eiropa nekur neliksies, viens cilvēks svarīgajā procesā tāpat neko neizšķirs. Un Inta atlika darbus, atlika arī nodomāto televizora skatīšanos, saplūca dārzā puķes un devās uz Pirktiņiem. Ritvars, pukstēdams par dārgo benzīnu, paklausīgi brauca līdzi, un arī Sarmīte, kuru laikam interesēja Oskars.

Vienīgā šampanieša pudele, Gunitas mammas sīvo acu pavadīta, tika novietota uz sniegbaltā galdauta. Šajā godīgo atturībnieku ģimenē neviens „to burbuļūdeni, no kura tikai galva sāp,” nelietoja, bet Inta Ritvaram tomēr palūdza nopirkt tieši šampanieti – tā teikt, katram gadījumam. Referenduma priekšvakars, un ja nu balsošana vedīsies kā cerēts, kas zina, varbūt pat Jansoni nesmādēs dzirkstošo prieka lāsi?

Viesi tika sasēdināti noteiktā kārtībā. „Vai, man jau laikam nevajadzēja speciāli censties, bet nu, kad jau, tad jau,” Gunita vidžināja, kamēr visi sameklēja savas vietas. Modris pats kā gaviļnieks galda galā. Ritvars blakus Intai pie viņas kreisās rokas, Sarmīte „bērnu galā” kopā ar Oskaru. Vectēvs Gunārs tika iespiests blakus Māmulei – ja gribēs dzert, mūris viņu sargās. Jansonu ģimenē vīrieši nemēdza pacelt balsis.

Salātu bļodās ātri uzradās robi, kotlešu un karbonāžu kaudzes sakritās, un Māmule vērtēja, ka svētki būs izdevušies. Sienas pulksteņa durtiņās iečiepstējās dzeguze.

„Eu, mammu, slēdz iekšā!” Oskars pēkšņi nometa dakšiņu un pamāja uz televizora kasti. „Tūliņ dos vaļā par referendumu. Tas jāredz.”

„Kurš teica, ka jaunatnei nerūp politika, tikai datori un datori?” mazdēlu slavēdama, iemurrājās Māmule.

„Te jau tāpat nav ko darīt, tad labāk televizoru paskatīties,” piebilda Sarmīte.

Inta, pūlēdamās notušēt meitas nepieklājību, strauji pacēla vīna glāzi. Sarkanais šķidrums bīstami sašūpojās, kaut arī bija ieliets „tikai simboliski”. Pirktiņos sievietes ar alkoholu, saprotams, bija uz jūs.

„Par mūsu gaviļnieku Modri un viņa burvīgo ģimenīti! Urā!”

Modris saviebās un paskatījās uz Gunitu, kura demonstrēja savu vismīļāko smaidu. Šajā brīdī visiem jāredz – viņi tiešām ir stipra, skaista un laimīga ģimene! Savādāk NEDRĪKST būt!

Visi iedzēra. Pareizāk sakot, vīrieši iedzēra, bet sievietes apslapināja lūpas vīnā. Inta zem galda zīmīgi piebakstīja vīram.

„Kas ir?” viņš pieliecies nočukstēja.

„Ielej man vienu glāzi šņabja, citādi es te neizturēšu ilgāk par desmit minūtēm.”

Ritvars paklausīja un piecēlies grasījās papildināt arī citu glāzes. Pēkšņi visi tā kā sarosījās un atdzīvojās. Oficiālā daļa beigusies! Zeltīte ar garu, sarkani lakotu nagu zīmīgi norādīja uz konjaka pudeli, ko Māmule tālredzīgi paslēpusi aiz sekcijas stikliem, un Ritvars ielēja arī viņai.

„Vai, negāz tik daudz, es piedzeršos,” Gunita čivināja, turēdama rokā nu jau pilnu vīna glāzi un turpinādama hipnotizēt Modri ar savu mīlestības pilno skatienu.

Par ko viņš domāja, ka vispār nereaģēja uz notiekošo? Vai atkal par VIŅU? Nu nē, vienreiz tam jāpieliek punkts!

„Modrīt, pasaki, par ko tu domā? Izstāsti mums visiem,” nolikusi tukšo glāzi, Gunita mīļi pieglaudās vīra sānam. „Tu taču esi jubilārs. Mēs gribam zināt,” viņa nevainīgi piemetināja.

„Neko nedomāju, liec mani mierā!”

Pie galda iestājās nogaidošs klusums, skanēja tikai diktoru balsis televizorā, kura ekrānam pielipuši abi bērni.

„Kāpēc tu tā pret mani izturies? Es taču tā centos, gādāju, gatavoju, te taču viss notiek tevis dēļ...” Gunitas sakāmais noslāpa aizturētās asarās.

„Vai es tev to lūdzu? Man tas teātris nav vajadzīgs,” atgāzis galvu, Modris ielēja rīklē šņabi.

„Bet, Modrīt!” arī Māmule attapās, ka vilciens izlecis no sliedēm.

Modris piesvempās kājās. Nē, viņš skaļi nebļaus, lai nesauc viņu par Modrīti, tāpat jau visi blenza kā auni uz jauniem vārtiem. Un mīļā sieva tā arī paliks nezinot, cik ļoti viņam te viss riebās. Viņš klusēs kā parasti, kā vienmēr. Modris Jansons, ko domājies! Pat veco, labo uzvārdu viņam bija atņēmuši! Gaida teica – par muļķi pataisījuši, zem tupeles pagrūduši, kur esot viņa pašcieņa, kur pašlepnums?

Televizorā nomainījās bildes, un apjukušie svinētāji stīvi pievērsās jaunākajām ziņām. Māmule aizsoļoja uz virtuvi pēc ēdienu papildinājumiem. Izmantodams gadījumu, Gunārs pārsēdās tuvāk Ritvaram, un abi ieņēma pa mēriņam, ko Inta izlikās neredzam. Zeltītes vīrs Juris acīm redzami garlaikojās, jo viņš, nabags, bija „slims ar nierēm” un alkoholu nelietoja nemaz. Drīz jau brauksim, Zeltīte viņam miedza ar aci, kas zem koši tonētā plakstiņa jau mazliet saduļķojusies no izdzertā konjaka.

Modris lēni apsēdās atpakaļ jubilāra krēslā. Gunita klusi slaucīja asaras.

Krietna stunda bija godam atsēdēta, „Panorāmas” Arnis televizora ekrānā aizgūtnēm ziņoja par jaunumiem Latvijas valstī. Visi pieklājīgi klausījās, vienīgi gaviļnieka sievastēvs ar savu blakussēdētāju Ritvaru apsprieda copes lietas. Zeltīte pūlējās saregulēt skaļumu, tomēr nespēja pārtrumpot abus makšķerēšanas entuziastus. Beidzot viņa piegāja runātājiem no mugurpuses un iebakstīja tēvam sānos:

„Vai jūs abi, lūdzu, nevarētu klusāk debatēt? Mēs citi gribam paklausīties ziņas.”

„Eu, ielej man, meit, labāk vienu čarku! Citādi šitā svinēšana mani piebeigs.”

„Tēti, tu tiešām nevari klusāk? Tev kauns nemaz nav? Tu te taisies piedzerties, vai? Mamma dusmosies.”

Gunārs nokremšļojās. Tukša runa. Kā jau sieviešiem.

„Ielej, vecais, granapipku, naudu nežēlo,” viņš iedziedājās, bet tūliņ apklusa, vairāku sievišķīgu acu pāru durto šķēpu krustu šķērsu sacaurumots. Modris, pievilcis tuvāk pudeli, dzēra bez tostiem. Gunita skaitīja glāzītes. Viņa jau nu vislabāk zināja, kurā mirklī drīkstēs vīru aizregulēt uz gultu.

„Mammu, laikam jau mēs te nevarēsim televizoru cilvēcīgi paskatīties, labāk brauksim mājās,” Zeltīte pieliecās pie Māmules auss. „Tētim arī nevar vairāk dot dzert, prātu jau izkūkojis, jāvāc uz prom, kamēr vēl pats var paiet.”

Māmule piekrītoši pamāja. Kurā brīdī kontrole bija izslīdējusi no rokām? Kad Modrītis tik neglīti izrunājās? Nabaga Gunitiņa, nez kāda muša znotam iekodusi, ko?

„Bet kā lai tik ātri ceļas no galda? Gunitiņa vēl ņems ļaunā, tā gatavojusies, centusies,” viņa paskaļi čukstēja jaunākajai meitai ausī.

Zeltīte sazvērnieciski pielika pirkstu pie lūpām un tad platu muti skaļi nožāvājās:

„Šausmas, kā man nāk miegs! Un galva arī sāka sāpēt. Nevajadzēja vīnu ar konjaku jaukt.”

Māmule uzreiz uzķēra sakāmo:

„Tad jau mums pamazām jāprotas, meitiņ. Eu, tēvs, met mieru dzeršanai, celies un ejam pavadīt rīdziniekus, Zeltītei miegs nāk.”

Gunārs izbrīnījies paboķēja uz sievu, bet tad sarāvās kā bites dzelts, jo saņēma dunku sānos no meitas.

„Kā teiksi, Olgiņ,” viņš novilka un bēdīgi paskatījās uz pusizdzerto pudeli.

Gunita gan mēģināja iebilst, taču nesekmīgi, un tūliņ kājās cēlās arī visi pārējie. Esot jau tā kā laiks prasties. Kamēr vēl saimnieces visus galdus noridāšot, kamēr pie miera tiks…

„Nē, nu ārprāts. Ēdamais paliek neapēsts, dzeramais neizdzerts! Vismaz šampanieti ieliesim uz ceļakāju! Modri, še, rauj vaļā, es sameklēšu glāzes!” Gunita apņēmīgi sarosījās.

„Es tak teicu, ka jāuzaicina kaimiņi. Tagad atdos suņiem,” vecais Jansons purpināja, bakstīdams ar dakšiņu kotleti, kuru tomēr beigās atstāja uz šķīvja.

„Ko nu, ko nu, nevajag to šampanieti, man no viņa vēl vairāk galva sāpēs, liec nost,” Zeltīte atgaiņājās.

„Pareizi, neviens tāpat nedzers, pietaupiet jaungadam, Gunitiņ,” Māmule atbalstīja jaunāko meitu.

„Kas gan tā par tādu māju, kurā nedod ceļakāju,” iedziedājās Modra sievastēvs, un Zeltīte sagrāba papu zem elkoņa.

Viņas vīrs Juris bezpalīdzīgi noskatījās. Šeit visu kārtoja sievietes, labāk nejaukties. Kaut ātrāk tiktu Rīgā, gultā iekšā un miers.

Inta un Ritvars zīmīgi saskatījās. Modris stāvēja, vienā rokā turēdams neatkorķēto šampanieša pudeli, otrā Gunitas padotās kristāla glāzes. Juris vilkās uz mašīnu, vicinādams sieviešu rokassomiņu un muļķīgi smaidīdams, kamēr Jansons – seniors tika nogādāts uz atpūtas telpām bābiešu konvoja pavadībā.

„Matriarhāts,” Ritvars izmeta. „Cerams, tas nelīp kā slimība.”

Intai sanāca smiekli. Pustumsā viņa redzēja, kā Sarmīte, saķērusi Oskaru aiz abām ausīm kā spēļu lāci, pievilka sev klāt un, pārākuma apziņā starodama, skaļi nobučoja.

 

 

Jaunā Gaita