Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

 

NĀKOTNE, NEOMULĪGI TUVĀ

Jānis Zelčāns. Visi dati dodas uz debesīm. Zvaigzne ABC, 2020

 

Zinātniskā fantastika ir viens no tiem literārajiem žanriem, kurā latviešu autori bijuši visai kūtri rakstītāji, par spīti tam, ka žanrs jau vairāk nekā divsimt gadu (ja par atskaites punktu, kā to akceptē literatūras vēsture, pieņemam angļu autores Mērijas Šellijas 1818. gadā publicēto romānu Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs) ir bijis visnotaļ populārs un leģitīms veids, kā literatūrā runāt ne tikai par zinātnes un tehnoloģiju sasniegumiem – un kur nu vēl aktuālāku tēmu it īpaši 21. gadsimtā! – bet vispirms par to, ko straujas tehnoloģiskās un sociālās pārmaiņas izdara ar cilvēku, mēģinot pārcelt jeb ekstrapolēt nākamībā pašreizējās tendences sabiedrībā. Latviešu oriģinālliteratūrā tapušos darbus, kas piederīgi tā sauktajam precīzās zinātniskās fantastikas žanram (hard science fiction), var saskaitīt uz abu roku pirkstiem, nedaudz vairāk ir darbu ar sociālās fantastikas (soft science fiction), antiutopijas un alternatīvās vēstures iezīmēm, taču kopumā šķiet, ka latviešu oriģinālliteratūra, ciktāl runa par iztēles lidojumu, labprātāk atkāpjas mītiskajā pagātnē, nekā raugās nezināmā un tehnoloģiski orientētā nākotnē. Taču nav likuma bez izņēmuma, un tie atsevišķie latviešu autori, kas īpaši pēdējo desmit gadu laikā startējuši fantastikas žanrā, to darījuši visnotaļ spoži – viņu vidū ir Didzis Sedlenieks, kam 2011. gadā iznāca pirmais viscaur fantastikas žanrā tapušais stāstu krājums Bohēmijas zaglis, un Toms Kreicbergs, kura īsprozas izlasē Dubultnieki un citi stāsti (2011) atrodami vairāki arī starptautiski publicēti un prēmēti stāsti. Vairāki talantīgi oriģinālstāsti bija atrodami arī fantastikas un fantāzijas autoru kopkrājumos Purpura karaļa galmā, Zilie jūras vērši un Piena ceļa dvēseles, bet šogad autoriem, kuri ar stāstu krājumu debitē tieši fantastikas žanrā, pievienojas Jānis Zelčāns ar darbu Visi dati dodas uz debesīm.

Ja pirmsākumos žanra autori pie „darba” ķērās visai nopietni, cenšoties – kā to darīja, piemēram, ikoniskie fantasti Herberts Džordžs Velss un Žils Verns – patiesi paredzēt konkrētas zinātniskā progresa nianses, par kurām tik ļoti interesējās 19. gadsimta beigu industrializācijas apžilbinātais cilvēks, tad pēc 20. gadsimta lielajām cilvēces traģēdijām fantastikas žanra ievirze būtiski mainījās – tehnoloģijas vairs netika uzskatītas par teju maģisku panaceju visām sadzīves likstām un daudz skarbāku skanējumu ieguva jautājums par cilvēcīguma nozīmību modernajā pasaulē. Vai zinātnes un tehnoloģiju piedāvātās šķietami bezgalīgās iespējas pavērsīs cilvēku uz labu vai ļaunu? Vai tās ietekmēs morālās izvēles? Tieši šo apsvērumu dēļ fantasti, kuri sākotnēji centās maksimāli ekstrapolēt esošus zinātnes atklājumus, pakāpeniski pievērsās sociālām struktūrām. Šai laikā daļa fantastikas autoru arī sāka savos darbos pastiprināti izmantot satīras, humora un absurda elementus, lai vēl skaidrāk parādītu lasītājam, ka, formāli runājot par nākotni, šie literārie darbi patiesībā rosina diskusiju par pašreizējo realitāti.

Atbilstoši šīm tendencēm, kas īpaši sakāpinājās 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, arī Jānis Zelčāns savus stāstus neraksta caurcaurēm nopietnā intonācijā: tajos nereti dominē ironija, farsa un absurda elementi sasaistās neparastās loģiskās ķēdītēs, pēkšņa skatpunkta inversija ļauj paskatīties no neierasta rakursa uz parādībām, kas šķiet pierastas, un atmasko klišejisko domāšanu, bet citviet tekstu caurauž arī negaidīti liriskas intonācijas. Stāstos uzskatāmi realizēts viens no mūsdienu fantastikas pamatprincipiem: zinātnes sasniegumu apraksti ir tikai veids, kā pastāstīt par cilvēku, un šo apgalvojumu neapgāž arī fakts, ka krājumā atrodami divi stāsti („Skelets skapī” un „Laika mašīna”), kuri pēc žanriskajiem parametriem nepavisam nav fantastikas darbi, taču kuros žanram raksturīgie paņēmieni ne tikai var tikt izprasti metaforiski, bet arī tiek lietoti metaforiski. Un tas šos stāstus ierindo starp labākajiem krājuma darbiem – paradokss, taču fantastikā paradokss ir absolūta nepieciešamība.

Duālu nozīmi stāstos iegūst daudzi fantastu bieži uzdoti jautājumi – piemēram, diskusija par to, kurā brīdī cilvēka radītais mākslīgais intelekts būs ne tikai intelektuāli, bet arī emocionāli līdzvērtīgs pašam cilvēkam, pamazām atklājas kā apcere par paša cilvēka emocionālās inteliģences aspektiem. Stāstā „Laiks doties pie miera” japāņu  izgudrotājs Hiroši sarunājas ar paša radīto programmu maza zēna veidolā Daigo, taču tikpat labi šo sarunu var „adaptēt” parasta vecāka sarunai ar bērnu, kuru taču arī mēdzam nevilšus uzskatīt par savu īpašumu, tādu kā drusku smieklīgu mājdzīvnieciņu, tik ilgi, līdz mazajai būtnei neparādās spriedumi un jautājumi, kas nav mums ērti un šokē. Stāstā „Meitene, kas aizsniedza zvaigznes” fiziski vārgu meiteni Annu apsmej un vajā skolasbiedri, kas kļūst par iemeslu tam, ka meitenes slimās ķermeņa daļas pakāpeniski tiek aizstātas ar nevainojamām mākslīgajām daļām – taču jautājumu par to, kā līdzcilvēku neiecietība un naids izmaina cilvēku, liekot tam slēpt un aizstāt savu dabisko ievainojamību ar ārēji aukstu, nevainojamu esamību, iespējams traktēt arī psiholoģiski. Stāstā „Samantas Veikas apbrīnojamais prāts” jauna, asociāla un haotiska sieviete cenšas mainīt savu dzīvi un raksturu ar apziņas pārveidošanas programmas palīdzību, un līdz ar to aktualizējas jautājums: cik lielā mērā mums jāatbilst citu uzstādītiem vienotiem uzvedības un „efektivitātes” standartiem un kurā brīdī centieni pielāgoties prasībām liek zaudēt paša individualitāti, pārvērš mūs robotos? Savukārt viens no apjomīgākajiem krājuma stāstiem „Augstāka mērķa labad” jau nosaukumā uzdod ironisko jautājumu – cik un kādus ētiskos principus ir pieļaujami pārkāpt augstāku mērķu vārdā un kas ir tā autoritāte, kas nosaka šīs pieļaujamības robežas? Kurā brīdī zinātnes un tehnoloģiju visvarenība cilvēcei kļūs – vai varbūt jau ir kļuvusi – par tādu kā liktenīgo Varas gredzenu Tolkīna Gredzenu pavēlniekā? Un te varbūt vietā citēt izteikumu, kas tiek piedēvēts H. Dž. Velsam un daudz labāk skan oriģinālā nekā tulkojumā: “He believed in the greatness of science and the weakness of man.”[1]

Protams, iespēja lasīt Zelčāna stāstus „starp rindām” un metaforu līmeņos nenozīmē, ka tie arī asprātīgi un trāpīgi nevēstītu par faktiski vai eventuāli aktuālām mūsdienu problēmām tieši tehnoloģiju jomā – par to vēsta kaut vai krājuma titulstāsts, izspēlējot versiju par to, ko pēc cilvēka nāves darīt ar milzīgo datu kopumu, kuru katrs no mums gribot negribot savas dzīves laikā atstāj digitālajā Visumā, „Iespēju pilsēta”, kurā apcerēta iespējamā nākotnes reklāmu industrijas un ar to saistīto kontroles iespēju ietekme uz patērētāju dzīvi, vai stāsts „Sevišķi bīstami” – nedaudz karikatūriska ilustrācija faktam, ka mūsdienās informācijas tehnoloģijas ir ietekmīgāks un attiecīgi bīstamāks ierocis par šauteni, granātu un tanku.

Tiesa, nevar noliegt, ka stāsta īsais apjoms un nepieciešamība pamatot tā ideju vismaz daļēji zinātniskā aspektā nozīmē, ka dažviet autors bijis spiests upurēt savu tēlu psiholoģisko pamatojumu, atteikties no garākiem dialogiem, lai neizjauktu, ja tā var teikt, kompasa adatas tiešo tēmējumu uz konkrētu mērķi. Vairākās atsauksmēs atzīmēts, ka autora stāstiem var tikt piemērots apzīmējums „skices”, un daudzviet tā tas patiešām arī ir. Taču vienlaikus jāatzīst, ka šāda vēstījuma metode, par galveno padarot kāda morāla vai sociāla jautājuma aktualizēšanu divos līmeņos, bet uz tā rēķina atsakoties no detalizētām psiholoģijas studijām, ir bijusi daudzu ievērojamu pasaules fantastu arsenālā, īpaši tā dēvētā jaunā viļņa fantastikas laikmetā – sākot no Roberta Šeklija, Kliforda Saimaka un citiem rakstniekiem, ar kuru daiļradi latviešu lasītāju vismaz daļēji iepazīstināja padomju gados izdotā īsprozas sērija „Fantastikas pasaulē”. Tāpat var jautāt, vai visos stāstos tiešām nepieciešama rietumnieciska darbības vide un personāži un vai vismaz daļa sižetu nebūtu tikpat, ja ne vēl vairāk, efektīvi, ja risinātos Latvijā. Taču viena no nākotnes un pat visai tuvas nākotnes neizbēgamajām iezīmēm ir globalizācija. Droši vien arī par to mums neuzkrītoši vēsta Jāņa Zelčāna neapšaubāmi veiksmīgais debijas krājums.

 

Bārbala Simsone

 

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunāko grāmatu recenzijas Latvijas kultūras presē. [<satori.lv>]

 

 


 

[1] Viņš ticēja zinātnes diženumam un cilvēka vājumam.” (Angļu val.)