Jaunā Gaita nr. 302. rudens 2020

 

 

 

Inga Ābele augusi un mācījusies Rīgā, vēlāk strādājusi Oktes zirgaudzētavā. 1997. gadā iestājusies Latvijas Kultūras akadēmijā, kur Laura Gundara vadībā apguvusi teātra un TV dramaturģiju, studijas beigusi 2001. gadā. Literāras publikācijas kopš 1996. gada. Vairākas Ābeles lugas iestudētas Latvijas un ārzemju profesionālajos teātros. Viņa ir scenārija autore TV filmai Akas māja (2000) un līdzautore kinofilmai Pa ceļam aizejot (2001), pēc viņas lugas veidota kinofilma Tumšie brieži (2006), pēc Ābeles dienasgrāmatām veidota izrāde Sibīrija (2004), viņa dramatizējusi teātrim literārus darbus, piemēram, pēc latviešu literatūras klasikas darbiem veidotajai izrādei Skola (2008). Rakstniece saņēmusi Literatūras gada balvu dramaturģijā par grāmatu Lugas (2003) un četras prozā par stāstu krājumu Sniega laika piezīmes (2004) un romāniem Paisums (2008), Klūgu mūks (2014) un Duna (2017). 2009. gadā romāns Paisums apbalvots arī ar Baltijas asamblejas balvu. Ābeles stāsti vairākkārt apbalvoti arī ikgadējā festivālā „Prozas lasījumi”. [Vikipēdija]

 

Foto: Uģis Olte

 

 

 

Inga Ābele

LINDA

 

Dievs savus putniņus sargā.

Tā arvien teicu, uz gājputniem noskatīdamās. Tagad no debesīm tā skatos uz Ainu un Ilmu, savām dvīņu meitām.

Ainai īss, spilgti krāsots cekuls uz izskūtās galvas, tetovētas rokas un veiksmīga vet­ārstes prakse. Ilma ir vijolniece un diriģente, viņai pašai jau divi bērneļi kūņājas pa klēpi. Kā visām sievietēm mūsu dzimtā – sārtas lūpas bantītē. Mutes šaufelītē, teica viens fotogrāfs.

Aina iznes pagalmā šķīvi ar kartupeļu pankūkām, kam vidū karote skāba krējuma, kam pa virsu sarkana jāņogu želeja. Brūklenes viņas vēl nav lasījušas. Vēl jau tikai augusts. Un rīt arī ir diena.

Ilma paņem šķīvi un jautā:

– Kā var pārdot krējumu par vienalga kādu cenu? Krējums taču ir vislabākais no mīlestības, ko govs velta savam teļam. Kāda cena var būt mīlestībai?

Atceros, kad meitas vēl bija mazas, liku viņas gulēt un, kāpjot uz otro stāvu, Ilma reiz tumsā teica – turies pie maniem matiem, tā viņa sacīja, mazā būtne. Un es turējos pie matiem, balti vizošiem kā upe, kamēr apkārt šļakstījās mēness sudrabainā gaisma. Tas bija tā, it kā mūsu kuce būtu pastiepusi savu asti, it kā Lovisa no Mēness būtu pasniegusi plaukstu, it kā vecais, aklais kaķis, būtu devis atspaidam savu kaulaino, zivs asakai līdzīgo kumbru, it kā māte Mare būtu piedāvājusi stipro, nu jau nejutīgo roku, it kā… Mēs visu laiku esam daudzi, bet es gribēju palikt viena. Vientulība ir attīrīšanās, es alku nomazgāties, atlobīt savu būtību no gadiem apkārt aplipušās drazas – laika un gaitas.

Aukstās rudens naktīs gribēju iet uz satikšanos. Klausīties, kā gājputni kliegdami aizšalc tumsā pāri uz jūru. Tāpat kā Lovisa un Mare es ilgojos pēc jūras. Manas ilgas bija vienmēr klātesošas un reizē tālas kā tā roze, kas aug pie Popes Stūru māju sienas.

Tur aug roze, ko stādījusi Lovisa, tur ir lievenis, uz kā sēdēja Mare, mizodama ābolus. Tur ir iecirsta stendere. Kad meitas auga, viņas bija jānomēra. Līdz vienu dienu es paķēru bērnus un aizbēgu no cirvja uz Kaijciemu pie Sāruma ezera, kas meitenēm šķita drūma un dziļa iekšzeme.

– Lovisas un Mares valoda arī ir jūra, – es viņas mierināju. – Ainaži, Kuiviži, Ķirbiži, Pabaži, Korģene, Gauja, Sārums… Vai jūs zināt, ka Sārums ar Āstaru vienreiz sarunāja bēgt, kad ļaudis tiem nedeva vārdus?

– Kas ir Āstars?

– Agrāk Burtnieku ezers bija Āstara ezers, kur tagad pie Valmieras muklājs, tīrelis. Jau septiņi gadi iepriekš ezers bija sadomājis šo vietu atstāt, tādēļ jaunajā vietā septiņi gadi redzēta melna cūka rokamies. Ko viņa tur rakusi un kas īsti tāda bijusi, nedabūjuši zināt, bet aizdzīt arī nevarējuši. Tad vienu dienu Āstars šņākdams, krākdams atnācis pa gaisu un nometies, kur cūka rakusies. Melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu sataisīt, saprotat? Ilgi ezers jaunajā vietā kaucis…

– Kāpēc viņš kauca? – gribēja zināt Ilma.

– Jo ezers kauc, kad viņam nav vārda.

– Vai viņam ir grūti? – miegainā balstiņā no tumsas prasīja Aina.

– Grūti viņam, meitiņ, ļoti grūti… Te vienu svētvakaru viena sieva nesusi mazu meitenīti pirtī, un bērns prasījis, ko tas Āstars tur kauc. „Tas, bērniņ, nav Āstars – tas ir Burtnieks.” Un, re, no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo nu viņa vārds bijis uzminēts.

Kad meitas apgūlās, viņas prasīja pasakas. Es stāstīju tās, ko biju dzirdējusi no Lovisas. Par kuģa kāzām, kad kuģis pirmo reizi satiek jūru un tam iedod vārdu uz mūžu. Par kuģu gariem, kas paredz nākotni un īsi pirms kuģa bojāejas pazūd no klāja. Par saltkurpjiem – nekristīti mirušiem bērniem un par sievietēm-putniem. Es gulēju starp dvīnēm, mācīju viņām svešādus vārdus.

– Senos laikos sievietēm bija spārni. Nevis putni, bet sievietes rudeņos lidoja aiz jūras ziemas miegu gulēt. Vīrieši palika vieni paši. Lieldienās vīrieši tā bija noilgojušies pēc sievietēm, ka gāja uz kāpām modināt. Nesa ziedojumu Jūras mātei – cukuru, baltmaizi un šņabi, vilināja un sauca mājās ar dziesmu.

– Vai viņiem bija grūti?

– Grūti viņiem bija vieniem! Tāpēc vīrieši samācīja putnus, lai nozog sievietēm spārnus. Kamēr sievietes jūrā peldējās, putni paņēma spārnus. Sievietes nu bija spiestas palikt mājās pa ziemu.

– Vai viņām bija grūti?

– Grūti viņām bija, meitiņ, grūti klājās… Viņām bija smagi jāstrādā visu garo, tumšo ziemu. Sievietes pasūdzējās Dievam. Dievs turpmāk aizliedza sievietēm pāri darīt. No tā laika sievietes sauc par Jumāllind – Dieva putniem. Dievs savus putniņus sargā.

Istabā iestājās klusums – meitu elpas bija izlīdzinājušās. Ne vairs viņas, bet Dievs caur viņām elpoja.

Arm – miers.

Arm – arī mīlestība.

Cēlos un, virzīdamās uz durvīm, kaut kam uzgrūdos. Istabā atskanēja ass troksnis. Viņas sakustējās, bet es paliku mēnesnīcā stāvam kā balts spoks, nekustīgi vērdamās ārā pa logu. Kad dvīnes nopūtās, ieslīdot atpakaļ miega upē ar sapņa laivu, es biju brīva. Drīkstēju iet no istabas dārzā, klausīties tumsā aizlidojošos putnos.

– Un kuram es būšu vajadzīga ar tādu asu seju, raupjām rokām? – izbailēs sastingusi, vaicāju spogulim. Pilna istaba mēnesnīcas. Ko es gribēju adīdama, ko vēlējos, pierakstot vārdus? Ar pēdējām spēka paliekām, ar miegotām acīm, ko es gribēju vēl?

Gūt to sarkano rozi, kura arī šobrīd tur, tālu Kurzemē, pie Stūru māju dienvidu sienas?

Lind – putns.

Īlma – pasaule.

Āina – zāle.

– Mums nav nekādu atmiņu par to māju, Lī, mums vispār nav nekādu atmiņu līdz desmit gadiem, – būdamas pusaudzes, abas man klāstīja. Bet viņas taču bija klāt, kad viņu tēvs pret mums atvēzējās! Es visu atceros, viņas – neko. Jo Dievs savus putniņus sargā.

Pavisam īsu brītiņu viņas sauca mani par mammu. Kad paaugās un sāka sarunāties savā starpā, es kļuvu par Lindu, tad par Lī, tikai par Lī, un tagad par putnu.

Dvīnes zināja, lai kad un kur tas būtu, redzot gājputnu kāšus, Lī vienmēr apstāsies. Noturēs mašīnu pat visdzīvākajā satiksmē, ieslēgs avārijas uguņus un kāps ārā, skaudri savilktām uzacīm motoru rūkoņas, riepu švīkstoņas, pūļa izsaucienu ielokā sastings, ar skatienu pavadot aizlidojošos putnus.

– Redzat, pirmais lido visspēcīgākais!

Viņas vēroja kā pirmais vada kāsi, dzirdēja putnus sasaucamies, redzēja jaunuļus stiprā straumē brāžamies uz priekšu, uz brīdi sajaucot kārtību. Kā tie klaigāja, mijās, kā tie traucās!

– Uz jūru, uz jūru! – Linda sauca putniem nopakaļ.

Un piebilda:

– Dievs dod, ka pietiktu spēka. Ja kādam pietrūks spēka, viņš vienkārši paliks zemē.

Ilma strīdējās pretī:

– Varbūt nepaliks, varbūt citi viņu pagaidīs? Viņi taču kaut kur atpūšas!

Meitenes sirds drebēja cerībā, lai gan viņa nojauda to, ko zināt vēl nevarēja, – ka debesis nepagaida. Tie pirmie jau redz tikai ceļu, pirmie jūt tikai savas asinis spārnos šalcam un dzird priecīgo sasaukšanos visapkārt. Varbūt mātei bija taisnība? Ceļš ir stiprāks par putnu. To, kurš viens paliek klusuma lejā, to citi, ceļa apburti, nepamana.

Citreiz viņas spēlēja putnos. Vajadzēja saukt putnus, kādi ienāca prātā, un putnu vārdi priecīgi raisījās, spurgdami no lūpām. Cīrulis, dzērve, vanags, gulbis, sīlis, dzenis, cielava, ķīvīte, dzilna, žagata, vārna, krauklis, kovārnis, gārnis, stārķis…

– Kādi putni jūs šodien esat? – jautāja Linda.

Kurg… – iesaucās Ilma.

– Kurg… Eggiļ ma v’oļ kuļ, [1] – teica Aina.

Tad pienāk diena, kad sirds trauksmaini sit, bet debesis ir aizslēgtas ciet kā milzīgs putnu būris.

– Kas jūs šodien esat?

– Vienkārši putni.

Jumāllind. Neaiztiec mūs, Lī!

Netālu no mājas ir zirgu stallis, kur strādā māte, un apkārt tam ganības, tik plašas, cik tālu sniedz skatiens. Ilma ar Ainu pēc skolas iet gar aplokiem, zirgi stiepj savus slaidos kaklus tālu pāri elektriskajam ganam. Beiguši taustīties pēc kabatā sataupītas maizes, viņi aprimst, piespiež siltās nāsis pie meiteņu matiem, skatās tālumā, un elpo. Visi kopā elpo un skatās tālumā.

Sirmi ibbi – sirms zirgs. 

Tad ir tā, it kā laiks apstātos un viņi domātu vienu domu. Tad ir tā, it kā viņi saliedētos, it kā kristu no acīm laika apsēji un no ķermeņiem nokustu āda, šis drūmais malds, kas šķir. Un tad ir tā, ka citu nemaz nav, ka viss ir viens, vienā punktā krustojas skatiens un acs. 

Ibbi.

Tikai vajag uzmanīties, lai, pārāk aizmirstoties, kāds nepieskartos elektriskā gana vadam. Tajā brīdī pārpasaulīga sāpe savienodama liek atdalīties un aizauļot tālumā, atpakaļ drošā nošķirtībā.

Pie staļļa ir stabi ar stipra sprieguma vadiem. Uz vidējā no stabiem – stārķa ligzda. Mijas rudeņi, ziemas un vasaras, stārķi aizlido un atgriežas, perē bērnus virs draudīgajām līnijām. Bet reiz Ilma un Aina ierauga vienu jaunuli guļam uz takas.

Vālda lind – baltais putns. 

– Būs jāiet aprakt, – pienākusi saka Linda. – Viņš šorīt atvērtiem spārniem sapinās vados. Vienā mirklī uzliesmoja kā lāpa.

Kritušajam ir pelēki nokūpējusi krūts un tālu atpakaļ atliekta galva. Māsas noliecas pār putnu karstā žēlabu mākonī.  

Jumāllind. Neraudiet par daudz! Tāds nemaz nevar nomirt, kam pieder debesis. – Linda iet pēc lāpstas.

Viena vīzija arvien lika Lindai krist, to viņa turēja no sevis pa gabalu, nelaida klāt. Doma par to, kā sirmā vecumā mirs viņas bērni, kad viņas pašas sen vairs nebūs te. Viņa nezināja, par ko īsti šī vīzija stāsta, tā bija pārāk sāpīga, traka, lai par to domātu ar prātu, bet, pavirši ieskatoties, tur vīdēja aptumšotas istabas un sirmas galvas, laika sadeldētas sejas, asas, kā artas ar dzelzs kaltu. Šajā vīzijā bija Lindas sākums un gals. Pirmā brēciena spēks no aizlaikiem un izraušanās tukšumā laika džunglim cauri – visa zaudēšana, promesības miers. Par to varēja raudāt, par to varēja pateikties. Un varēja abus kopā. 

Tad viņa saļima un apklusa kā Marija, kam klēpī Jēzus. Viņa spēja vairs tikai lūgt, lūpām kustoties bez skaņas. Esi ar mums, Jēzu, tāpat kā Tava māte bija kopā ar Tevi Tavā krusta ceļā!

– Caur Viņu es būšu ar jums, mani bērni, pat nebūdama es būšu ar jums.

– Nav tāda vārda Kristus līvu valodā, – meitenes apšaubīja. – Tu mums tādu neesi mācījusi, Lī!

– Ir tāds vārds. Jumāllind

Kādā valodā par Kristu stāstīt cilvēkam, kura sirdi vēl nav skārusi mīlestība?

Varbūt tas nozīmē – būt ziedam Dieva rokās? Būt rozei, kas cauri mūžiem aug pie Stūru māju sienas. Valoda un roze, tajās abās ir kāda patiesība, ko nevar uzzināt, jo par to nav iespējams pajautāt.

– Tu mums stāstīji par saltkurpjiem, par kuģu gariem, par Jūras māti, bet tādu kristīgu vērtību tur nemaz nav.

– Meitenes, es tiešām nezinu, kas ir kristīgās vērtības. Ir vispārcilvēciskas vērtības. Bet stāsts par Kristu ir stāsts par notikumu Eļļas kalnā, kur kāds olīvu dārzā izcīnīja savu visgrūtāko cīņu, pilnībā pieņemdams sevi un savu likteni. Priekš manis tas nav nekas tāds, ko varētu izmantot teorētiskās diskusijās. Man Kristus ir kā jūs, kad man piedzimāt, – mazs, slapjš bērnelis, ko uzliek uz krūtīm un kurš izaug par Dievu Dēlu. Viņu tādu pieredzējusi, es vairs lieki nevalkāšu Viņa vārdu – tieši tāpat kā jūsējos. Lovisas un Mares valodā – Āina, Īlma, dzirdat, kā tas skan? Lai ņem pasaule, kas pasaulei pieder, bet kas ir mans, tas man lai pieder.

Gan jau ir kādas pazīmes, pēc kurām var pateikt, ka tā ir tieši mūsu dzimta, viņa domāja, pētīdama senas fotogrāfijas ar skaidriem, asiem seju atveidiem. Lovisa, Kārlis, Emars, Uldriķis, Mare. Aptumst rudens vakars un apveidi izplūst. Vai tas mirklis fotogrāfijā jelkad ir bijis?

Tikai pie Stūru mājas sienas arī šajā brīdī aug roze.

– Tu ilgojies pēc Lovisas? – jautā Aina, cieši lasīdama Lindas sejā. Linda pamāj.

– Kāda viņa bija?

– Tu taču zini – omamma bija klusa.

– Jā, adīja vienā laidā.

– Vēl jau tie dārzi, – piebilda Ilma.

– Neko citu nevēlējās, tikai pasēdēt maliņā un paadīt. Tik tālu viņa nenolaidās, lai ņemtu adīkli līdzi sabiedriskās vietās, bet reizēm arī tā gadījās...

– Dobes jau arī viņai patika ravēt. No tām, kam dārzs kā izlaizīts. Man ir bail no tādām.

– Viņa bija tik klusa, – atkārtoja Linda.

– Nebūt nē, – Aina strīdējās pretī. – Reizēm viesībās uzvedās piedauzīgi un skaļi. Alkohols viņā kaut ko atraisīja. Jo viņa bija bailīga. Tāpat kā tu, Lī. Sirds dziļumos viņa bija nobijusies kā trusis. Nespēja pieņemt lēmumus, ja arī pieņēma – mūždien apšaubīja. Tāpēc viņa arvien mutē turēja pāris malkus vīna, kaut gan aiz bailēm nespēja norīt...

– Jā, bet ko es jums gribēju pastāstīt – viņa vienmēr piepīpēja ar oglīti, ko paņēma ar pirkstiem no krāsns mutes, – pārtrauca Linda. – Uguns man neko nenodara, viņa teica, esmu kalēja meita! Jūs jau zināt, ka viņa pati izlēma mirt. Vienkārši atteicās no ēdiena, izkalta kā skaliņš. Es biju klāt, kad viņa mira. Ne jau tajā mirklī, bet pāris dienas vai pat tikai dienu pirms viņas nāves es viņu apraudzīju. Kad es iebrāzos ar savu pasaules dvesmu, viņa ilgi manī skatījās un domāja, vai nākt atpakaļ no turienes, no tās savas pasaules, kurā viņa uzturējās... Viņa vairs negribēja. Tur neko nevar darīt. Tāda ir dzīve.

– Viņas vīrs nošāvās Kurzemes cietoksnī?

– Nu jā, Kārlim jau nebija citas izejas, saprotat?

– Savādi.

– Savādi – kas?

– Savādi ir nošauties, jo nav citas izejas.

– Kas jums tur liekas savāds? Cilvēks zina, kas būs, ja viņš kritīs ienaidnieka nagos, un nošaujas, lai tā nebūtu.

– Bet tu pati saproti, ko tu tikko pateici? Ir stāsts par viņa sievu, kura visu laiku turēja mutē vīnu, lai izdzīvotu. Un tagad tu saki, vectēvs karoja un nošāvās, jo viņam nebija citas izejas.

– Neredzu tur pretrunu, tā ir viena un tā pati opera. Nākdama šeit, tu taču nezini, ko dzīve liks tev darīt.

– Tu arī atsakies no ēdiena. Tu paliec pārāk kaulaina. Uzmanies, Lī!

– Es tikai negribu neko lieku... 

Kad ilgus gadus nav raudāts, labi var sajust ceļu, kā galvā ienāk asaras – gar deniņiem augšup paceļas zilgana migla, un sirds aizsalst, tad iesmeldzas kaut kādi neredzami vadi pakausī, pēc tam acis strauji pieriet ar karstumu, kā krūtis ar pienu.

– Mammu, kāpēc mēs nedzīvojam pie jūras?

– Kurš prot piedot, dzīvo pie jūras. Kurš neprot piedot, tīra zirgiem sūdus.

– Es gan tā nedomāju, – saka Aina. – Tu zirgiem sūdus tīri aiz mīlestības. Tu viņiem kalpo, akls, kas to neredz!

Tad pienāk diena, kad debesis ir aizslēgtas ciet, kad nekam vairs nav jēgas, jo uguns iekurts zem ledus, jūru aizpūtis austrumvējš, bet krasts izdedzis melns, un pati sev liecies no iekšpuses un ārpuses sodrējos nokvēpusi – rokas bezspēcīgi velkas pakaļ pa zemi kā arkli, kā lāsteku spārni...

Bet arī tad Dievs savus putniņus sargā. Kādu rītu logs ir atstāts vaļā un Linda izmūk laukā. Aiz jūras – gulēt ziemas miegu.

– Kāds putns tu šodien esi, māt?

Jumāllind. Vienkārši putns. Netraucējiet mani…

Tšitšorlinkizt, tšitšorlinkizt,
ni um aīga ilző nūző,
tšitšor, tšitšor!
Ni tēg maggőnd pitkő ūnda,
īestő īező, pävast pävvő,
tšitšor, tšitšor!
[2]

Jau augusts, sācis pūst pasāts. Kustas karogs un lapotnes, kustas silu gali līdz Rīgai pie apvāršņa, lido balti gārņi virs Sāruma, suņi maigi atiež zobus cits pret citu un gāž zemē rotaļādamies.

Pie mana kapa viņas nav nākušas, stāsta viena otrai, ka ienīst. Arī bērēs turējās no manis pa gabalu. Nepaspēju pateikt, ka piedot jau nenozīmē attaisnot. Cilvēks nevar attaisnot, tikai Dievs var. Varbūt kādreiz pašas sapratīs.

Jumāl – Dievs.

Āiga – laiks.

Tikmēr kaut kur tālu Kurzemē pie Stūru mājas lēni birst roze.

Pagalmā liepa. Liepā – zars. Sēžu uz zara, šūpoju asti, priecājos par viņām.  

Dievs sargā manus putniņus.

Ilma iznes šķīvi ar kartupeļu pankūkām. Aina apsēžas turpat zālē un kāri ēd. Šķīvis ir silts viņas rokās, to es zinu, Ilma tikko izņēma no cepeškrāsns. Ilmai ir pašadīts pulovers ar bumbulīšiem un hennas zīmējumi uz rokām. Skaisti, es nodomāju, skaisti.

Un tad Ilma prasa:

– Kā var pārdot krējumu, vienalga, par kādu cenu?

Aina domīgi jautā pretī:

– Vai pastāv absolūtā patiesība?

Ilma nopūšas un saka:

– Tev ar Bahu nepietiek?


 

[1] Dzērve. Vakar biju vanags  – lībiešu val.

[2] Čīčorputni, čīčorputni, nu ir laiks augšā celties, čīčor, čīčor! Nu jūs gulējuši garu miegu – no nakts naktī, no dienas dienā, čīčor, čīčor! (Tulkojis Valts Ernštreits)

 


 

 

Jaunā Gaita