Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

 

 

 

Nabaga padomju pelēni

Jūlija Jakovļeva. Mednieks tieši virsū skrien, AS Latvijas Mediji, 2019, 351 lpp. No krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka

Ļeņingrada, 1930. gads. Pagājuši nieka 13 gadi, bet lepnā Pēterpils, Krievijas Impērijas elegantā galvaspilsēta, pārvērtusies līdz nepazīšanai. Agrāk ekskluzīvie pilsētas centra nami zaudējuši ne tikai savus saimniekus, bet arī agrāko spozmi; tagad to fasādes apbružātas, kāpņutelpas un vārtrūmes nekoptas un smirdīgas, savukārt pašas mājas burtiski pārbāztas ar iedzīvotājiem, kas saspiesti komunālajos dzīvokļos. Neiedomājama šaurība, mūžīgās lamas, smirdoņa, netīrība – tā īsumā raksturojams nesen radušās cilvēku šķiras – padomju pilsoņu – gaišās dzīves sākums. Lai jaunās, cerību pilnās dzīves sākumu uzsvērtu vēl nepārprotamāk, mainīta ne tikai gadsimtiem ilgi pastāvējusī kārtība, bet arī visi iespējamie nosaukumi, sākot ar pilsētas, kas tagad lepni nes Ļeņina vārdu, gan absolūti lielākās daļas ielu, bulvāru un laukumu, gan kultūras iestāžu (tai skaitā pat Katrīnas Lielās dibinātā Ermitāža), nemaz nerunājot par valsti, kas šos 13 gadus ir Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika. Nav vairs kungu; visi ir biedri. Apsolītā laimība tepat, tepat degungalā, taču vēl mazliet jāpaciešas. Kamēr komunisms nav uzvarējis, biedri ik rītu ar dvielīšiem rokās pacietīgi gaida pie komunālo dzīvokļu vannas istabu un tualešu durvīm. Nākamā publiskā pulcēšanās vieta ir sabiedriskā transporta pieturas. Braukt līdz pēdējai iespējai pārbāztā, smirdīgā tramvajā un klausīties citu biedru izkliegtajās lamās, lūkojoties viņu zaļganajās, neveselīgajās, nogurušajās sejās – vai tas nav laimīgas dzīves sākums? Iespējams, lasītājam, kurš labi nepārzina vēsturi, varētu rasties jautājums, kas gan padomju valstij traucēja radīt sen izsapņoto paradīzi Zemes virsū? Kā – kas? Nu, protams, „kaitnieki, padomju varas pretinieki, paslēpušies šķiru ienaidnieki” (294. lpp.). Ko darīt? Apkarot. Organizēt „tīrīšanas”. Vainīgos ieslodzīt, spīdzināt, līdz atzīstas, pēc tam likvidēt. Un viss būs kārtībā.

Par sadzīvi un izdzīvošanu apstākļos, kas atspoguļoti iepriekšējā rindkopā, krievu rakstniece Jūlija Jakovļeva (Юлия Яковлева) uzrakstījusi romānu, precīzāk, retrodetektīvu Вдруг охотник выбегает, kas nesen izdots latviešu valodā ar nosaukumu Mednieks tieši virsū skrien. Darba centrā Kriminālizmeklēšanas pārvaldes izmeklētājs Vasīlijs Zaicevs. It kā perfekts padomju pilsonis ar proletārisku izcelsmi, īsts darba rūķis, kurš mitinās noplukušā komunalkas istabā, taču OGPU organizētā „tīrīšana” smagi skar arī viņu. Pilsonis bez jelkāda juridiska pamatojuma tiek apcietināts un vasaru spiests pavadīt mitros, aukstos Špaleru ielas cietuma pagrabos. Ja nebūtu kārtējās mistiskās slepkavības, šoreiz bijušā Jelagina parka teritorijā, iespējams, viņa liktenis izvērstos citādi, taču tagad jaunajai varai Zaicevs ir vajadzīgs, jo īsti nav, kas izmeklē baiso slepkavību.

Kaut Jūlijas Jakovļevas romānam piemīt detektīvam raksturīgās iezīmes, šo rindu autore to galvenokārt uztvēra kā pagājušā laikmeta liecinieku – ko samērā tuvu vēsturiskajam romānam. Viens no iemesliem: darbā iekļauti arī vēsturiski tēli, piemēram, VK(b)P Ļeņingradas komitejas vadītājs, Smoļnija saimnieks Sergejs Kirovs, pēc kura nogalināšanas represijas Padomju Savienībā uzņēma plašus apgriezienus. Rakstniece līdz sīkumam pārzina darbā attēloto vidi – pagājušā gadsimta 30. gadu Ļeņingradu – gan ģeogrāfiski, gan sadzīviski. Gaidīdami jau sen apsolīto komunisma uzvaru, padomju pilsoņi, vērtējot no mūsdienu skatupunkta, dzīvo absolūti nenormālos apstākļos, turklāt represiju, tai skaitā neprognozējamo „tīrīšanu” dēļ arī ļoti lielā stresā. Darbā tas tiek atkārtots ar apskaužamu regularitāti, arī ainā, kur Zaicevs „ieraudzīja, ka garāmgājējs, it kā tīri un kārtīgi ģērbies parasts, pelēks padomju pelēns, veikli pacēla viņa nomesto, tikai aizdedzināto papirosu. Zaicevs izņēma, nedaudz saspieda un izmeta visu paciņu. Paskatījās uz saviem izplestajiem pirkstiem. Netrīc. Interesanti, ko viņa vietā tagad justu parasts, pelēks padomju pelēns. Sāktu trīcēt? Aizbrauktu pie trešās pakāpes māsīcas uz Kursku vai Rostovu?” (296. lpp.). Visapkārt valda atmosfēra, kurā vienkāršas, cilvēciski siltas attiecības nav iespējamas. Lai ieintriģētu lasītāju, rakstniece galvenajam varonim liek ieskatīties skaistajā meitenē no teātra šūšanas darbnīcām Allā, kura... ir aģente Krizantēma. Ja Jūlija Jakovļeva darbā ieskicēto mīlestības līniju būtu turpinājusi attīstīt, turklāt ja tā rezultētos ar „happy end”, viņa savu romānu neglābjami sabojātu. Citādi ir ar Zaiceva jauno darbabiedru, it kā sākotnēji aizdomīgo Ņefedovu, kurš izrādās vienīgais patiesais un īsti uzticamais cilvēks.

Uz grāmatas latviešu izdevuma pirmā vāka nedaudz virs nosaukuma ar sīkiem, baltiem burtiņiem uzdrukāts jautājums: „Nomirt skaisti vai dzīvot mokoši?” Atbilde meklējama visā darba lasīšanas gaitā, taču, nokļūstot līdz pēdējai lappusei, tā katram lasītājam, iespējams, būs sava, turklāt atšķirīga. Dabā ir iekārtots, ka cilvēkam, ja vien viņš nav nedziedināmi slims, gribas dzīvot par spīti sarežģītajiem sadzīves apstākļiem un valsts iekārtai. Piepildīt sev atvēlēto laiku, protams, var dažādi, tai skaitā ar daiļuma un mākslas palīdzību. „Ļeņingrada bija baletomānu pilsēta. Pilsoņiem vienmēr bija nauda, lai aizietu uz baletu. Īpaši tad, kad tika risināts eksistenciāls jautājums, kura ir labāka – Ulanova vai Dudinska?” (224. lpp.). Autore, šķiet, vēlējusies paust, ka cilvēkam jāspēj pielāgoties un izturēt, lai cik grūti arī nebūtu.

Atrašanās skaistuma, proti, baleta, glezniecības, arī mūzikas, pasaulē ir tikai viena no iespējām. Taču, ko darīt tad, ja mākslas vārdā sērijveidā tiek slepkavoti cilvēki? Šoreiz gan neiederēsies padomju izmeklētāju standartfrāze, ka „garlaicīga, vienveidīgi smaga dzīve radīja tādus pašus garlaicīgi vienveidīgus noziegumus” (186. lpp.).

Turpinot attīstīt domu par iespējām izdzīvot represiju laikā, pārsteidzošas un nereti neticamas šķiet romāna galvenā varoņa pielāgošanās spējas. Tas ir jautājums, cik daudz viens cilvēks savā mūžā spēj izturēt? Pretlikumīga aizturēšana, nepamatots arests, spīdzināšana čekas pagrabos visas vasaras garumā, pēc tam nenormēts, bezgalīgi garš darba laiks, citu kolēģu atklāti pausta neuzticēšanās, pat nicinājums, gandrīz neticamā izbēgšana no vajātājiem, atkal uzbrukums, nolaupīšana, bēgšana, piespiedu izpeldēšanās ledus aukstā ūdenī – to visu Zaicevs piedzīvo nepilna gada laikā. Nemaz nerunājot par tādiem „sīkumiem” kā nepietiekams, slikts uzturs un drausmīgi sadzīves apstākļi. Liekot savam galvenajam varonim pārdzīvot visu iepriekš uzskaitīto, turklāt tik īsā laika posmā, rakstniece nedaudz ir pārcentusies. Romāna noslēgumā Zaicevs gandrīz vai pārtapis supervaronī, pārcilvēkā, taču Jūlija Jakovļeva nonāk pretrunā ar pašas pausto atziņu darba sākumā, ka „cilvēki vienmēr ir tādi paši. Gan cara laikā, gan padomju varas laikā” (37. lpp.).

Visbeidzot nedaudz vārdos par Lāses Vilkas darbu. Vērīgam lasītājam tulkotājas vārds nebūs svešs. Izdevniecība „Latvijas Mediji” jau iepriekš laidusi klajā vairākas vēsturiskas ievirzes grāmatas (ne romānus), ko no krievu valodas tulkojusi Lāse Vilka. Lasot šo darbu, pārliecība, ka tulkotājas vārds grāmatas titullapā ir apsolījums tam, ka izdevums, pat ja satura ziņā nešķitīs saistošs, būs iztulkots nevainojami, tikai nostiprinājās. Attiecībā uz romānu Mednieks tieši virsū skrien secināms, ka gan autores, gan tulkotājas valoda ir raita, plūstoša; vārdu krājums – bagātīgs, daudzveidīgs. Vienīgā mazā iebilde: stāstījumā neiederīgi šķita vārdi „fočenītes”, „paldiesiņš”, savukārt vārds „huligānisms” (308. lpp.) latviski rakstāms ar līdzskani „l” bez mīkstinājuma.

Kamēr latviešu lasītājs var iepazīties ar Jūlijas Jakovļevas pirmo retrodetektīvu, krievu valodā jau izdots nākamais – Укрощение красного коня (latviski: Sarkanā zirga pieradināšana), kas turpina vēstīt par Vasīlija Zaiceva gaitām. Esmu pārliecināta, ka lasītājam aizraujošs šķistu arī šis darbs. Jācer, ka drīzumā būs pieejams tā tulkojums.

Lāsma Gaitniece

Recenzijas autore ir JG redakcijas biedre.

 

Jaunā Gaita