Jaunā Gaita nr. 300. pavasaris 2020

 

 

 

Vēzis kā temporāla māksla

Viktors Freibergs Kinomāna slimības vēsture

Ir pagrūti iedomāties, kādi būtu labākie apstākļi, lai lasītu kino zinātnieka, pasniedzēja un kinomāna Viktora Freiberga autobiogrāfisko grāmatu Kinomāna slimības vēsture. Proti, tas ir diezgan skaudrs stāsts par viena cilvēka līkumoto ceļu no diagnozes līdz diagnozei, no filmas līdz filmai, bet arī – no viena ceļojuma līdz citam, ja vien neiebilstam, ka visa dzīve ir viens vienīgs ceļojums, filma, diagnoze… Grāmata prasa nedaudz domīgu prātu, varbūt ne gluži pludmales apstākļus vai trīcoša trolejbusa pieturu ritmu. Paņemot rokās mazo, jo mazo izdevumu, kas sākumā var šokēt ar savu lakonisko formātu un apjomu, ir jāgatavojas latviešu daiļās un dokumentālās literatūras unikālas parādības sastapšanai. Turklāt šo tekstu veiksmīgu un pieprasītu dara ne žanrs, ne izteiksmes veids vai sižeti, bet tieši personība, kas aiz tā stāv.

21. gadsimtā tapušie retie Latvijas kino cilvēku radītie daiļliteratūras teksti ir bijuši ārkārtīgi godalgoti un lasītāju iemīļoti (un tāpēc komerciāli veiksmīgi). Tādi ir romāni – kino zinātnieces Valentīnas Freimanes Ardievu, Atlantīda! (2015) un kinorežisora Aivara Freimaņa Katls (2017), domāju, ka arī Viktora Freiberga grāmata, iekarojusi pārdošanas topus grāmatnīcās 2019. gada nogalē, noteikti ir šo veiksmīgo grāmatu pulkā – kā autobiogrāfisks garstāsts, dienasgrāmata. Iespējams, lasītājus galvenokārt vilina personības šarms – kino cilvēks izmēģina sev neparastu žanru – GRĀMATU, atklāj savus talantus un dzīvesstāstu no jaunas puses. Literatūrzinātne šajā gadījumā vien var noplātīt rokas vai arī atzīt, ka kino cilvēki ir kritiski pret lielāka apjoma mākslas darbiem, kas nav raksti periodikā, tāpēc izvēlas tikai labāko, aizraujošāko, kinematogrāfiskāko un varbūt (ja jau saņemas rakstīt vispār) – personiskāko. Iespējams, kino cilvēki vairās būt publicistiski pļāpīgi un ir spējīgi runāt tikai tēlos, trāpīgos dialogos un situācijās vien, kā to pieprasa labs kino.

Viktora Freiberga grāmatā pats vēstītājs ir kā kinoteātris, kurā lasītājs var dažādos laikos ienākt, lai apskatītos kādu epizodi no Viktora Freiberga dzīves. Kā raksta pats autors – kinoteātris kairina ar īpašu smaržu un atmosfēru, nedaudz garlaicīgu ievadu filmai un tad ar vairāku stundu sastingumu iemūžināta sižeta priekšā. Pati grāmata gan ir kā pavisam epizodisks ieskats cilvēka dzīvē – ja autors ir kinoteātris, tad Kinomāna slimības vēsture varētu būt neliels īsfilmu festivāls. Autora literarizētos dzīves fragmentus diezgan vienbalsīgus dara tas, ka vēstītājs gluži kā kalnā kāpējs parasti savām bailēm pretī dodas viens: kritiskais veselības stāvoklis vilcienā, ceļojums uz magnētiskās rezonanses cauruli, sastapšanās ar cilvēkiem Gaiļezera gaiteņos, bērnības atmiņas dzimtajā Madonā, bezmiega naktis utt. Un tikai kādu eksotiskāku ceļojumu aprakstos (tie ir saistīti ar cīņu pret vēzi) beidzot var nojaust, ka līdzās galvenajam varonim nav vis tikai slimība, bet gan kāds tuvinieks – daudzskaitlī izteiktā došanās pretī dabai iepriecina ne tikai lasītāju, kas jau būs nobažījies par vēstītāja vientulību, bet arī ir svarīgi brīži pašam autoram. Tā nav gluži lineāra vēža slimības vēsture, šis „filmu festivāls” veido savu ritmu, kurā izvēlētie akcenti jeb epizodes liek cienīt Viktoru Freibergu arī kā mākslinieku, savas problēmas apraksta kuratoru, kurš pratis izvēlēties tekstus savai grāmatai (domājams, ar redaktoru palīdzību).

Kāda īpaši būtiska Viktora Freiberga teksta iezīme – autors, būdams kinomāns, patiešām arī kaislīgi stāsta par filmu sižetiem, kas viņu ir spēcīgi ietekmējuši bērnībā un jaunībā. Nevarētu teikt, ka šīs autora izvēlētās filmas lasītājs patiešām arī „noskatās”, drīzāk tā ir tikai tāda viegla kino ekfrāze, kuras mērķis ir izcelt autoram noderīgo mākslas notikumu un it kā ieviest to savas dzīves kontekstā. Ne velti Viktors Freibergs raksta arī nedaudz par sapņiem – gadās, ka kino loģika tiek salīdzināta ar sapņa loģiku, jo abu pamatā ir metamorfoze (personības metamorfoze, slimības metamorfoze utt.). Vai grāmata rada sapnim līdzīgu sajūtu? Jā. Vai galvenais varonis un lasītājs līdz ar to stāsta gaitā sagaida pilnīgu metamorfozi kā spilgtā sapnī? Ne gluži, šīs lasītāja gaidas varētu tikt pieviltas, un vēstījumam, iespējams, bija jāturpinās. Sapnis un kino pakacina, patīkami iepazīstina ar sevi, rada kultūrvēsturisku un metafizisku dziļumu, bet grūti to nosaukt par literāru piepildījumu. Varbūt tā ir paradoksālā sajūta, ka autora ir par maz, lai gan grāmatā ir tikai un vienīgi autors. Kā šajā vēstījumā skatīties uz kādu citu grāmatas varoni – vēža diagnozi? Līdzās kino kā kustību svinošajai jaunajai sastinguma mākslai, kas tomēr paredz daļēju aprimtību ekrāna priekšā, līdzās sapņiem kā sirreāliem kino sižetiem, galvenā varoņa slimība kļūst par „temporālo mākslas darbu” jeb tādu, kas notiek laikā, ko nevaram uztvert pilnībā, jo tā ir sava veida performance, kas notiek autora-kinozāles aizkulisēs, kamēr tiek skatīta kārtējā dzīves filma. Atliek vien cerēt, ka autors, būdams savas grāmatas kurators, nu valda arī pār savu diagnozi.

Jāatceras, ka grāmata Kinomāna slimības vēsture ir dzīva cilvēka dienasgrāmatas fragmenti, kas, ņemot vērā Viktora Freiberga personības pieticību, nepretendē uz mākslas darba statusu, pat ja tas ir literatūras nozarē. Kā lasīt šo un citas līdzīgas „slimības vēstures”, ja to titulos vien ir iekodēta sakne „māns”, kas paredz ne tik daudz reālistiskumu, cik zināmu literarizētību? Kamēr nebūsim droši par literatūras un īstenības attiecībām (un Viktora Freiberga grāmata ir tikai viens no šīs problēmas piemēriem), atliek ļauties tekstam, meklējot tam vietu savas ikdienas kontekstā.

Jūlija Dibovska

Jūlija Dibovska (1987) ir literatūras kritiķe, izdevniecības Latvijas Mediji redaktore, projektu vadītāja.

Jaunā Gaita